Re nu, lasītāj, esam nonākuši gada tumšākajā mēnesī novembrī.
“Ko nu, Otomār, gvelz pekstiņus!” kāds iesauksies, uzskatīdams, ka astronomiski un visādi citādi gada tumšākais mēnesis taču ir decembris.
Astronomiski tā tas noteikti ir. Tomēr emocionāli vismaz man decembris ar visiem džinglbellu gaidīšanas tingeltangeļiem un pa dažādiem radio neiztrūkstoši skanošo ABBA Happy new year! jau šķiet kā gaismas vārtu vērējs. “O, jā, šveicars!” nodomās mana gadagājuma sirmi onkuļi, atceroties padomjlaiku neiztrūkstošos restorānu iekšālaidējus, kuru vara bija pielīdzināma ja ne gluži Dievam Tam Kungam, tad pīķenei zolītē jau nu noteikti.
Mūsu trijotnei – Igoročikam, nāburgu Kažiņam un jūsu padevīgajam kalpam – novembris parasti ir vēdzeļu braukšanā laiks. Taču neba nu novembrī citas zivis nava dabūnamas! Tad nu šai reizē pigoru apcirknī tiks iebērts novembra citu zivju stāsts – visnotaļ banāls savā ikdienas pieredzējumā, jo gan jau daudziem copmaņiem ir gadījies kas stipri līdzīgs (pilns jūtūbs ar attiecīgām performancēm!), bet vienlaikus ļoti pamācošs (tas aiz auss likšanas gadījumiem, ja šo lasīs kādi mazāk pieredzējuši makšķerfani).
Tajā gadā novembris bija trāpījies saulains un sauss. Protams, grādīzeris aiz loga uzvedās, kā jau daždien novembrī sevi cienošam termometram ir jāuzvedas, – naktīs ieslīdot attiecīgā mīnusiņā, ko pa dienu īso saules stundu laikā izdevās uzraut līdz nepilniem plus desmit.
Tā kā laiks bija skaidrs un sauss, vēdzeles pagaidām atkrita. Tāpēc nolēmām iebraukt vienā Pierīgas ezerā pasēdēt ar pludu uz dzīvo – zinām, ka šādam copes veidam ir izveidojies savs fanu loks; tiesa, tas gan vairāk vasaras mēnešos, kad ezeros aktīvs ir Viņa Delikatese zandarts. A ko novembrī nepamēģināt? Protams, zandarts būs neaktīvs, taču asari kā tādi zvirbuļi siro visur un vienmēr, plus vēl līdakām nekādi nav iebildumu uzēst kādu lieku taukumiņu garajiem un guļamajiem ziemas mēnešiem.
Laivas nolaišana ezerā un mailīšu saķeršana ir visnotaļ neprozaiska stāsta daļa. Ja nu vienīgi var piemetināt, ka novembrī mailes saķert var nebūt viegls uzdevums, sevišķi, ja to mēģina darīt vienītī. Atkal jau, jūtūbs piedāvā video ar to īpašo apaļo metamtīklu, taču attiecīgās mešanas tehnikas abrakadabru izdodas atšifrēt ne tuvu ne visiem. Mēs darbojamies ar senu un pārbaudītu metodi, kad, vienam lēni airējot, ar mailīšu tīkliņu laivas priekšā mailes mēģina piespiest pie kāda šķēršļa – tilta balsta vai stāvkrasta – un tad smeļ. Lielākā smēlienu daļa ir pa tukšo, bet pa bišķim izdodas kādas pārdesmit ēsmas zivteles sakasīt.
Tajā reizē mailes nebija nogājušas pagrīdē un labprāt ietusēja rudenīgās saules apspīdētajā dzestrajā ūdenī. Visnotaļ ātri sasmēlām apmēram vajadzīgo skaitu un stūrējām ezerā.
Ehološu toreiz vēl nebija. Copes vietas nācās meklēt pēc krasta orientieriem – protams, ja ezera dibena īpatnības attiecībā uz krasta orientieriem pirms tam bija attiecīgi izpētītas. Nāburgu Kažiņš kaut ko mazliet zināja – katrā ziņā viņa norādītais “šeit!!!” enkura mešanas vietā bija pārliecinoši nešaubīgs.
Noenkurojāmies, sametām makšķeres un sēdējām.
Copēšanai sava burvība ir katrā gadalaikā. Šādas nu jau pavēla rudens dienas nav izņēmums. Saule iet pa savu noteikto ceļu visnotaļ zemu virs horizonta un ir gandrīz vai atmetusi savu sildīšanas funkciju. Tomēr, sēžot ar seju pret sauli, varēja viennozīmīgi just temperatūras starpību starp uz sauli pavērsto seju un ēnā atrodošos pakausi. Vienīgi saules zemums virs horizonta traucēja sakarīgi saskatīt pludu. Aber tas jau sīkums – galu galā, copējot uz dzīvo, viss ir vienkārši. Kad pluds pazūd, tad ir jāpiecērt. Mazām pluda kustībām tur nav nozīmes.
Pirmais piecirta Kažiņš.
Pēc īsas cīņas laivā spirinājās prāvs asaris.
“Divus šitādus vajadzētu vakariņām!” Kažiņš noteica. “Pārējos laidīšu vaļā.”
“Vajadzētu trīs!” Igoročiks piebalsoja.
Man nekas cits neatlika kā arī iesaistīties sarunā.
“Veči, man ir vienkāršāk, man nevajag nevienu. Ja kas būs, atdošu jūsu piecinieka noformēšanai!”
Cope tagad turpinājās ar nosprausto piecu asaru mērķi.
Un tad notika TAS, par ko ir šis stāsts.
Igoročikam nocopēja.
Nogaidījis meistarīgu Kerča pauzi, Igoročiks cirta. Makšķeres gals saliecās līkumā, atskanēja spoles bremzes sīkšana, liecinot, ka Igoročiks ir aizkabinājis kaut ko pamatīgu.
“Tev galā ir makans!” iesaucās Kažiņš.
Kažiņa piesauktais makans turpināja savu uzsākto skrējienu, līdz pat ūdens līmenim lokot makšķeres galu un liekot sīkt spoles bremzei.
Taču pēkšņi makšķeres gals spēji iztaisnojās, liecinot, ka makans ir ņēmis un norāvies.
“Ješmahma cahigas!!!” iebrēcās Igoročiks, nelaimīgs turot rokā nu jau pilnīgi taisno makšķeri.
“Ko tu sacīji??” Kažiņš noprasīja. “Kādā valodā tas bija?”
“Gruzīniski, no armijas laikiem, kaut kas baisi rupjš…” jau mazliet atguvies, Igoročiks atbildēja. “Tas lielais aizgāja ar visu pludu!”
Tikai tagad mēs pamanījām, ka no taisnā makšķeres gala nokarājās aukla bez nekā …
“Skat, kas tur!” es iesaucos, pamanījis, ka apmēram metrus desmit no laivas uzpeld Igoročika makšķeres pludiņš. Brīdī parēgojies saules staros, pludiņš pazuda, lai pēc mirkļa uzpeldētu vēl kādu metru sāņus.
“Viņa ir tur galā!” Kažiņš nokonstatēja to pašu, ko sapratām arī mēs. “Velkam enkuru un mēģinām piebraukt?”
Mēs ar Kažiņu satinām savas makšķeres, kamēr Igoročiks uzmanīgi izcēla enkuru. Es iesēdos airos, Igoročiks ar Kažiņu vēroja pludiņu. Ezera dziļums šajā vietā bija ap desmit metriem, kas principā pieļāva varbūtību piebraukt pārrautajai auklai klāt, zivi neiztraucējot, tādējādi atgūstot vismaz pludiņu.
Lēni pa metram mēs tuvojāmies pludiņam, līdz ar veiklu rokas kustību Igoročiks satvēra auklu. Viņam par laimi, aukla bija pārtrūkusi labu gabalu virs pludiņa – zivs atkal uzsāka skrējienu, un Igoročikam bija daži metri auklas, ko, bremzējot ar pirkstiem, izlaist zivs skrējienam. Tad, skrējienam apstājoties, Igoročiks par tiem pašiem metriem zivi pievilka atpakaļ klāt. Sekoja nākamais skrējiens, taču jau īsāks par iepriekšējo. Tā metru pa metram Igoročiks aiz auklas vilka zivi uz laivas pusi. Kažiņš paņēma un ielika ūdenī uztveramo tīkliņu, esot gatavībā kuru katru brīdi smelt…
Sekoja pāris skaļi šļaksti, Igoročika izsauciens “Jomajo!”, Kažiņa meistarīgs smēliens, un uztveramajā tīkliņā, paliekot mētājoties ārā astei, tika laivā iecelta pamatīga līdaka.
“Būs sešiniece, kā minimums!” Kažiņš novērtēja.
Igoročiks prātīgi izņēma pagurušo zivi no tīkliņa.
Tālāko es redzēju kā palēninātā filmā.
Nez kur radusi jaunus spēkus, lielā līdaka sāka locīties un izslīdēja Igoročikam no rokām.
“Šlompt!” – tā nokrita uz laivas tīlaudas un, atsperoties pret to, uzlidoja gaisā.
“Šlompt!” – tā gaisā ar asti uzšāva Kažiņam pa seju un, tādējādi atsperoties no tās, mainīja sava lēciena virzienu.
“Šļompt!!!” – un pāri laivas bortam līdaka iekrita ūdenī…
Nespēdami attapties no notikušā, mēs kādu laiku klusējām.
“Kā tur laikam Arhimēds sacīja…” Kažiņš pēc laba brīža ierunājās. “Ja būs atbalsta punkts, viņš bija gatavs pacelt zemeslodi…”
“Pričom te tavs Arhimēds…” Igoročiks joprojām nespēja aptvert situāciju.
“Ļoti pričom!” Kažiņš turpināja apcerēt. “Līdakai bija veseli divi atbalsta punkti – laivas dibens un mans ģīmis. Ar to viņai pietika, lai izceltu savu rumpi no laivas…”
Pēc brīža mēs izmetām enkuru citā “šeit!!!” vietā un turpinājām krāt nepieciešamos piecus asarus.
Otomārs Plekste.
Abonē žurnālu atlikušajam gadam!
