Otomārs Plekste
Ai, dundur – dundur – dun – dun – dun!
Jā, lasītāj, šī ir rindiņa no Paula reiz sacerētā populārā gabala ar Bumbieri un Lapčenoku pie mikrofoniem. Tu jautāsi – bet kāds tam sakars ar copi? Ir! Un kā vēl ir!
Pirmkārt, jau tāpēc, ka Maestro savulaik neslēpa savu aizraušanos ar forelēšanu, un tieši par šo copes aramlauciņu būs šodienas stāsts. Otrkārt, forelēšana notiek arī vasarā, kad asinssūcējs ar nosaukumu dundurs ir sevišķi kārs iesūkties jebkurā atkailinātā miesas plikumā, radot nebūt ne erotiskas sajūtas. Bet tad nu par visu pēc kārtas!
Mūsu trio – nāburgu Kažiņš, Igoročiks un jūsu padevīgais kalps, kas vienlaikus ir šo rindu autors, – nekad nebija izcēlies ar fanošanu par forelēšanu. Nu tak, kā sacīt jāsaka – katram savs! Kam līņi. Kam līdakas. Kam zandarti uz pludiņa. Un tad nu, jā, kam foreles! Šīs pēdējās mums īpaši nē, kaut arī saprotam, ka brišanā pa aizaugušajiem krastiem un filigrānajā iemetienā starp siekstām neapšaubāmi ir savu fanu loku iebarojošs kaifs.
Tā vasara bija padevusies makani karsta – varbūt ne tik karsta kā šī, kad visi grādīzeru uzrādītie rekordi krita kā lapas pēcsalnu vējā, – tomēr gana tuvu nupat bijušai.
Igoročiks vienā kafejas pasēdējienā ierunājās, ka vajadzētu pamēģināt aizdoties uz forelēm – viens čoms viņam esot uzrādījis kādu Kurzemes upes apgabalu, kur viņām noteikti esot jābūt; esot pat točka gūglmapā atsūtīta, kur ar mašīnu var piebraukt klāt.
Uz mūsu iebildumu, ka no forelēšanas ne vella nejēdzam, Igoročiks mierīgi noteica, ka viss, kas dzīvē notiekot pirmo reizi, balstās pilnīgā nejēgšanā. Labi, labi, neizplūdīšu šeit, par kādām pirmajām reizēm var būt te runa, taču, lasītāj, piekritīsi, ka Igoročikam bija visnotaļ taisnība.
Sakrāmējām katrs kādus nebūt, mūsuprāt, forelēm atbilstošus pieejamos pričendāļus – patiesībā tas bija visgrūtākais uzdevums. Galu galā, viss mūsu pieejamais ekipējums bija absolūti neforelisks. Tad nu nācās mēģināt ielikt sevi foreles ādā – zvīņās un spurās –, lai saprastu, ko šamā varētu gribēt un kas no pieejamā varētu derēt. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pačukstēt, ka nederēja pilnīgi nekas – tautas paruna par būšanu pirmoreiz ar pīpi uz jumta mūsu nerezultatīvajā performancē izpildījās simtprocentīgi.
Brauciens uz Kurzemi sanāca kā kārtīgs pusotrstundnieks. Pēdējie kilometri desmit bija pa riktīgi bedrainu lauku ceļu. Zīmīgi, ka Igoročiks, acīmredzot vēloties ātrāk nokļūt galā, savu golfiņu trieca pa bedrēm visnotaļ nesaudzīgi. Galā nokļuvām pirms pusdienlaika, kad saule jau dāsni jo dāsni lēja savus vasarīgos karstuma viļņus pāri mežiem un pļavām.
Izlīkumojis pa galīgām teteru takām, Igoročiks beidzot pieturēja vienas nekurienes vidū.
“Šeit ir tā točka!” viņš nokonstatēja, palūkojoties uz rādījumu savā telefonā.
Taču tūdaļ pat mēs piedzīvojām ko tādu, ka sākām pārdomāt savu vēlēšanos izkāpt ārā no mašīnas. Vismaz mēs ar nāburgu Kažiņu noteikti – pret mašīnas stikliem no visām pusēm kā aptrakuši sāka sisties dunduri. Šķita, ka tie golfiņa korpusu uztver kā konservbundžu, kurai jāizlaužas cauri, lai tiktu klāt sen nedabūtam miesiskam baudījienam. Nepārspīlēšu – golfiņš dunēja riktīgā dunduru krusā!
“Ko darām?” Kažiņš drūmā balsī nomurmināja.
“Kā, ko?” Igoročiks bija apņēmības pilns. “Neba nu tādu gabalu braucām, lai grieztu atpakaļ! Man ir speciāla zviedru pretdunduru ziede. Sasmērēsimies, un neviens dundurs mūs neaiztiks!”
Kā sacīt jāsaka, ievilkām gaisu, atvērām mašīnas durvis un ienirām dunduru dzelmē…
Nu, moins! Man tūdaļ aplipa virsū dažādu izmēru indivīdu zumošs mākonis! Tie kā apsēsti mēģināja uzsēsties uz sejas, rokām un izdošanās gadījumā bez īpašas vilcināšanās tūdaļ dzēla.
Gaiņādamies un vicinādamies kaut kā uzstīvēju copes kostīmu.
“Veči, te būs!” Igoročiks pasniedza bundžu ar brūnu un n e n o r m ā l i smakojošu pastu.
Neskatoties uz pretīgo smirdoņu, mēs ar Kažiņu sekojām Igoročika piemēram un sasmērējāmies. Un tad nu, jā! Lai dzīvo zviedru kvalitāte! Brīnums kas brīnums – dunduri mums vairs netuvojās!
Izretojāmies un devāmies forsēt upītes krastus.
Pirmajos desmit metienos norāvu divus, manuprāt, pašus foreliskākos rotiņus. Netālu no sevis izdzirdēju Igoročika lamāšanos, kā sacīt jāsaka, piecstāvu mājas augstumā, kas liecināja par viņa performances būšanu stipri līdzīgai ar manējo.
Pēc pusstundas gariem izmisīgiem mēģinājumiem piekļūt upei sapratu, ka nekad nebūšu forelists. Nē, visu cieņu Paulam un džekiem, kas to prot! Zināju, ka šis ir mans pirmais un pēdējais mēģinājums satikties ar dižciltīgo zivi. Tomēr iedzimtais copmaņa draivs lika man provēt vēl un vēl. Taču jo vairāk provēju, jo vairāk nekas neizdevās…
“Labs ir, metam mieru!” saņēmu ziņu telefonā un ar patiesu atvieglojumu satinu spiningu.
Ceļš līdz mašīnai nebija pārlieku garš, taču tveice darīja savu – jutu, kā sviedru slānis noklāj ķermeni, padarot visu slapju līdz pat… hmm… apakšbiksēm. Taču Igočika brīnumziede joprojām perfekti pildīja savu funkciju – dunduri turējās no manis pa gabalu. Turklāt laikam biju pie ziedes specifiskās smakas pieradis – vairs to vispār nejutu.
Fiksi sakrāmējām golfiņa bagāžniekā visu ekipējumu un laimīgi aizvērām aiz sevis salona durvis, esot pilnīgā gatavībā doties atpakaļceļā.
Igoročiks pagrieza aizdedzes atslēgu. Golfiņš paklausīgi ierūcās. Un tūdaļ noslāpa.
“Kas ta’ nu!” Igoročiks noburkšķēja un atkārtoja procedūru. Notika tieši tas pats.
Es izkāpu ārā un tikai tagad pamanīju, ka no golfiņa atbraukšanas virzienā nodevīgi stiepjas melna līnija. Pabāzis galvu zem mašīnas, ieraudzīju to, kam tur šādos gadījumos ir jābūt – iztecējušas eļļas peļķi…
“Igoročik, joņojot šurp pa bedrēm, tu esi pārsitis karteri,” skumji nokonstatēju. “Eļļa ir laukā!”
Igoročiks, to dzirdēdams, daiļskanīgi atgriezās piecstāvu mājas augšējos stāvos.
“Nav jēgas lamāties!” Kažiņš saglabāja mieru. “Ko darām, lai izkļūtu no šīs nekurienes?”
Igoročiks sāka drudžaini rakņāties telefonā.
“Esam dziļā pakaļā! Jā, varu aizsūtīt točku!” dzirdēju viņu sakām.
Evakuators atbrauca pēc pāris stundām.
Golfiņš tika smuki uzvinčots un piesiets mašīnvājiniecēm paredzētajā vietā.
Mēs salīdām evakuatora kabīnē.
“Veči, nebūs!” pēc maza braukšanas brīža šoferis iesaucās, apturēja evakuatoru un atrāva durvis. “No jums tā ož, ka vai nu, davai, jūs augšā kuzovā, vai jūs brauciet, un uz turieni pārvācos es!”
Izradās, Igoročika pretdunduru ziede joprojām darbojās!
Mums nekas cits neatlika kā pamest evakuatora kabīni un sasēsties piesietajā golfiņā.
“Redz, kā nu sanāca!” Igoročiks pēc brīža ierunājās. “Mēs gandrīz evakuējām evakuatoru!”
“Jā!” pār mani pēkšņi it kā atnāca apskaidrība. “Ja jau evakuatora šoferis bija no mums gatavs tīties prom, tad kāds tur brīnums par smalkajām forelēm! Tā ģikts taču bija arī uz mūsu rokām, ar kurām tika kabināti virsū rotiņi!”
Kad beidzot nokļuvu vakarā mājās, pirmā lieta – devos vannā.
Abonē 2022.gadam un uzzini aktuālo pirmais.
