Šīs ir stāsts no viena agra rudens pigoriem.
Kāda paliela, bet sekla Kurzemes ezera krastā Igoročiks bija nofraktējis viesu māju nelielai kompānijai savai cik tur gadu kāzu gadadienai. Svēta lieta – divi cilvēki tos cik tur gadus viens otru izturējuši, protams, ka jāatzīmē!
Lai svinības padarītu gastronomiski izsmalcinātākas, Igoročiks bija uzaicinājis arī mūs ar nāburgu Kažiņu. Nē, lasītāj, nepārproti, ne nu mēs kādi mārtiņrītiņi vai meloniroberti! Te stāsts ir pavisam par ko citu!
Ezerā, kura krastā tātad bija uzvīkšīts attiecīgais pasākums, dzīvo tādas gastronomiski iekārojamas radības kā zuši. Taču, kā zināms, zuši paši kūpinātavā nelien, tie vispirms ir jānoķer. Un te nu bija nepieciešams mūsu uznāciens! Igoročiks bija noorganizējis pārvietojamu kūpinātavu ar visu kūpināšanas maestro, kuram tad nu uz vietas bija jāuzkūpina kaut kas no gaļām un pie viena arī mūsu noķērums. Nu, lai arī drusku kauns, jāatzīstas uzreiz, ka gaļas kūpināšana bija kā drošības spilvens – ja nu mums ar noķērumu nebūs nekā gājis. Jo ziniet, ka ar zušiem ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt!
Lieki sacīt, ka mūsu uznāciens sākās jau iepriekšējā vakarā. Igoročiks bija prātīgi saplānojis – naktī copējam, no rīta ieraušamies pagulēt un tad pēcpusdienā svaigi kā gurķīši uzsaucam rūgts Igoročikam ar cienīto un piedalāmies pārējā ambrāžā.
Copes vieta nebija diez ko ērta. Vienā malā ezers veidoja tādu kā šaurumu, kas tālāk pārvērtās ezerā ietekošā vai iztekošā upē. Pieminētais šaurums tika uzskatīts par turienes pašu labāko zušu vietu. Problēma, ka krasts – kā jau sekliem ezeriem pieņemts – bija gana staigns un visādi nekomfortabls. Taču – vai tad par to kārtīgs copmanis bēdājas! Kārtīgs copmanis veic attiecīgus krasta pielāgojumus – konkrētajā vietā bija nolikti dēļi staigāšanai, ezerā nedaudz ievirzījās improvizēta dēļu laipa, tās galā bija izveidota vieta diviem makšķerniekiem. Savukārt laipai netālu blakus ezerā iestiepās pavisam neliela pussala, kur vieta bija vēl vienam zušiniekam. Starp laipu un pussalu izveidojās tāds kā līcis – ērti lietojams malējām makšķerēm zivju pievilkšanai, ja jāvelk Lielie.
Tā nu mēs izvietojāmies – es ar nāburgu Kažiņu uz laipas, Igoročiks uz pussalas. Krastā, atraduši puslīdz sausu vietu, ierīkojām nelielu nometni – visu nakti uz laipas nenosēdēsi, naksts copes neiztrūkstošais pavadonis ugunskurs arī jāpakurina.
Pirmais lunkainais pieteicās Igoročikam jau ap deviņiem vakarā, kad tikai vēl sāka krēslot. Nebija liels, taču mērā! Nenoliegšu – tas iedvesmoja! Iemetām pa piparu šņabuļa ogai un ar jaunu sparu vaktējām gruntenes.
Drīz vien iezvanījās man un jau otrs čūskinieks locījās pa dūksnaino krastu. Atkal oga, atkal možs prāts, lunkanais tika iepakots maisā, maisa gals aizsiets, lai šamais neizmūk, un aiziet tālāk!
Ap pieciem rītā, kad sāka svīst gaisma, katrs krastā bijām izcēluši pa trijiem lunkanajiem.
“Nu jau katram sanāks pa gabalam!” Igoročiks nokonstatēja. “Pieskatiet manas donkas, es iešu bišķi nokrākt!”
Arī mēs ar Kažiņu jutām negulētās nakts un iemesto ogu radīto gurdumu, tomēr nolēmām vēl pāris stundas izturēt.
“Eu, kas tur!?” pēkšņi iesaucās Kažiņš.
Es automātiski pievērsos makšķerēm. Taču zvaniņi karājās pilnīgi nekustīgi…
“Tak ne jau tur!” Kažiņš pamanīja, ka raugos nepareizā virzienā. “Krastā skaties!”
Ap mūsu mugursomām locījās kaut kas čūskveidīgs.
“Nevar būt, ka kāds izlīdis ārā!” tagad bija mana kārta iesaukties, un mēs abi metāmies pie mugursomām.
Nē, tas nebija nekas no mūsu gūsta izbēdzis. Dzeltenie rotājumi ausu apvidū liecināja, ka šoreiz ir darīšana ar īstu čūsku – zalkti, kas bija ieradies inspicēt mūsu nometnes kārtību.
“Paklau!” Kažiņš ierunājās ar draisku toni balsī. “Pieliksim šito pie Igoročika zušiem! Paskatīsimies, kas notiks!”
Prātīgi atsējām Igoročika zušu maisu un ieslidinājām tajā zalkti.
Tūdaļ arī nozvanīja Kažiņa gruntenes zvaniņš. Cirtiens – un, spininga galam raustoties, krastā bija vēl viens makans!
Ap astoņiem devāmies uz svinību vietu.
Igoročiks, kā jau mazliet pagulējis, palika šeptējoties, mēs ar Kažiņu devāmies nosnausties.
Pēcpusdien sāka ierasties pirmie viesi. Igoročiks joprojām bija kaut kur pazudis, mēs ar Kažiņu pieslējāmies nelielai viesu grupiņai un pļāpājām par šo un to. Tad viesu vidū parādījās angažēts kumēdiņu taisītājs – vardu sakot, notika feina laika pavadīšana; tā tas turpinājās līdz brīdim, kad viesi tika aicināti pie galda ieturēties.
Sasēdāmies. Tad svinīgi parādījās Igoročiks, aiz viņa nāca kūpināšanas maestro, stumdams īpašus ratus ar pārliktni, pie kura āķos karājās mūsu šņorīšveidīgais loms.
Mēs ar nāburgu Kažiņu saskatījāmies – bija redzams, ka viens eksemplārs vizuāli atšķiras no pārējiem.
Kūpināšanas maestro procesa gaitā acīmredzot nebija radušies papildu jautājumi par to, kāpēc vienam zutim nav peldspuru…
“Khmm, khmm!” Igoročiks pievērsa sev klātesošo uzmanību. “Man ir tas gods uz jums sadalīt šo mūsu šonakt sarūpēto delikatesi. Katram tiks pa gabalam. Es sākšu dalīt ar savas sievas vecākiem kā cilvēkiem, bez kuriem es savu otru pusi nesatiktu!”
Zāle aplaudēja.
Igoročiks nokabināja no pārliktņa kūpināto zalkti un ar to rokās svinīgi devās pie savas sievasmātes.
Man pa smadzenēm zibensātrumā izskrēja apokaliptisks scenārijs – Igoročika sievasmāte iekožas zalktī, saprot, ka viņai uz šķīvja ir nolikta čūska, sievasmāte uzskata to kā simbolu, ka Igoročiks viņu uzskata kā čūsku, ka čūskas var laist pasaulē tikai čūskas, ka tātad Igoročika laulene arī ir čūska, – un viss, laulības krahs un šķiršanās…
“Nēēēēēē! “ es iebļāvos un pielēcu kājās. “Atvainojiet, nē, šis nav pareizais gabals! Zinu, ka viens cits ir labāks!!!”
Skrējienā izrāvu no pārsteiguma acis blisinošajam Igoročikam kūpināto zalkti, pieskrēju pie ratiem, paķēru pie āķa karājošos pašu lielāko zuti un atpakaļskrējienā iespiedu to rokās Igoročikam. Tad ar zalkti izmetos no ēdamzāles un izmetu to mēslainē.
“O! Tu izglābi mani no lielām nepatikšanām!” Igoročiks vēlāk sacīja, kad skaidrojām manas rīcības dīvainības.
“Nevajag karināt aplamas šņores. Tiešām nevajag!” Kažiņš pašpārmetoši nomurmināja.
Otomārs Plekste.
Abonē Lielo Lomu 2022.gadam un tiec pie kalendāra ar zivīgajām dienām!
