Precīzi pirms gada līdzīga nedēļas nogale, kuras laikā sanāca pabūt Latvijas zivju galvaspilsētā Liepājā. Kāpēc es tā uzdrīkstos teikt? Copē, kur, ko un kad gribi! Upes, ezeri, jūra un kanāli, un kas vēl svarīgāk – ļoti daudz copmaņu pie ūdeņiem, kuri izbauda šo bagātību. Un trīs rīti arī šajā gadā. Nedaudz citādāki apstākļi, atšķirīgi secinājumi un novērojumi. Padalīšos!
Urbānā pilsētvides cope turpina uzņemt apgriezienus mūsu ūdeņos. Un kāpēc gan ne, ja tas prasa nozagt vien dažas miega stundas no rīta vai nedaudz aizkavēties pēc darba un izvēdināt prātu. Un mani šajā visā visvairāk vilina mans jaunais draugs, pretinieks un izpētes objekts – asaris. Interesants dzīvnieks! Tā kā pēdējā laikā esmu pieķēries asarim, tad saņemu ziņu no daudziem labi zināma jūtūbera Kristapa Vītola (Cope Latvijā TV), ka varētu kopā aizlaist. Izvēlamies datumu, es jau laikus sāku monitorēt resursa klātesamību Liepājā. Signāli pozitīvi, un zivij ir jābūt.
Pirmais rīts. Lai arī ir ieplānots laisties iekšā ar laivu, tomēr sanāk tā, ka nesanāk, un paliekam kājiniekos. Sākam ar pēdējo rīta tumsiņu, un 7:00 jau var sākt copēt. Kamēr Kristaps gatavojas, es jau paspēju veikt pirmos metienus un tieku pie pirmajām copītēm, kas rada ilūziju, ka zivis ķersies un viss būs labi.
Sākam copēt, mētājam, mētājam… nav. Pārbraucam uz citu vietu. Tieku pie pirmā asarēna, kaimiņš pa labi arī ķer pa kādam, bet kopumā aktivitātes nav. Man piezogas sliktas nojausmas sajūta. Šīs sezonas iepriekšējās reizes bija labākas. Aizejam tilta otrā pusē. Atkal noķeru vienu, arī Kristaps tiek pie pirmā, bet izmērs gan varētu būt labāks. Mums uz īsu brīdi pievienojas Matīss, kurš ir vietējais aborigēns. Noķer vienu laba izmēra asari, un klusums. Vēl pēc mirkļa piebrauc Alvis, kurš pretojas klasiskai dropšota tēmai, kura šeit ir ļoooti plaši pārstāvēta, un ar jig-rig izmāna vēl vienu asari. Nu vismaz redzējām, ka tam kādā brīdī var garšot arī džigs.
Eksperimenta nolūkos uzsienu atvadu, bet trešajā metienā apraujos, ticību neiegūstu un atgriežos pie dropšota. Pārejam kanāla otrā pusē, ar cerību. Bet man šādos brīžos cerībai ticēt it nemaz negribas, negribas paļauties uz to, ka asaris kaut kur ir paslēpies un mūsu uzdevums ir to atrast. Šeit ķeram no jūras, ostas ūdeņiem ienākušo asari, kurš parasti ienāk kuplā bariņā un ir ķerams visai aktīvi. Es nekādi nevaru noticēt tam, ka visas izstaigātās labākās vietas ir tukšas un pēkšņi kādā būs. Bet pastaiga ir laba lieta.
Mans pesimisms izrādās pamatots, un asaris turpina klusēt. Metiens krasta līnijas virzienā, un manu šīs sezonas asaru tēmas draugu Lucky John Suijin dancina lielāks kukainis. Gribētos zandartu, bet pēc vienai zaļai, garenai, zobainai zivij raksturīgajiem rāvieniem ir skaidrs, ka līdaka ir galā. Kā vienmēr, kad gribas kādam noorganizēt foršu copi, asaris izdomā aizvērt muti. Var jau, protams, norakstīt uz to, ka šodien nemācējām, bet, ja blakus esošie kolēģi ar sliekšotu (dropšota sistēmā vai atvadas sistēmā mānekļa vietā liek virsū slieku) nevelk, tad diez vai varam kaut ko daudz vairāk izmainīt rezultātā. Alvis gan saka, ka no laivas būtu bijis labāk, bet mans pretarguments ir tāds, ka ierastajā laivu vietā nav nevienas laivas. No rīta iebrauca, paskatījās, pārbaudīja, un prom.
Kaut kas jādomā! Alvis saka, ka jābrauc pēc laivas un jāmēģina citi ūdeņi. Divdesmit sekunžu ilga apspriede, un sēžam mašīnās. Pēc trīsdesmit minūtēm esam Bārtas upē un meklējam asari tur. Kopumā rezultāts stipri līdzīgs, pieci asari un pārsteiguma momentam četras līdaciņas. Mēs ar Alvi dienu nobeidzam uz pārdomu nots, bet Kristaps, mērojis tālu ceļa gabalu, vēl izmēģina veiksmi jūrā – savelk daudz skaistu bušu.
Otrais rīts. No vakara ar Alvi vienojamies, ka laidīsim uz rīta sesija, bet šoreiz ar laivu. Laikapstākļus sola pavisam citādākus. Mierīgā vējiņa vietā ieslēdzies Liepājai raksturīgais “pilsētā, kurā piedzimst vējš” režīms. Atkal ar pēdējo tumsiņu esam klāt un sākam. Visai kluss. Bez mums jau dažas laivas punktā, bet roku, zivju cilāšanas nav. Aizbraucam uz citu lokāciju, kur nav neviena. Alvis no dropšota pārsienas uz džigrigu un tiek pie pirmajiem smukuļiem. Izmērs labs. Arī man tiek pirmais asaris. Un vējš arī sāk pieņemties spēkā. Kanālā parādās spēcīga straume.
Es esmu no tiem copmaņiem, kuri vēro ne tikai savu kātu, bet paspēj uzmest skatienu citiem. Pamanu, ka sākotnējā pieturvietā sastājušās vairākas laivas un it nemaz nekust no vietas. Esam visai patālu, un zivju ķeršanas faktu neredzu, bet jābūt kādam iemeslam, lai stāvētu uz vietas… Pierunāju Alvi, un braucam izlūkos. Pieparkojamies tieši aiz masīvās tilta staba konstrukcijas, kur ir neliela iespēja paslēpties no vēja un straumes. Vēl neesam iemetuši makšķeres, bet citās laivas jau ieceļ zivis. Laba zīme!
Sākam ķert, un pirmais metiens atnes asari. Otrais metiens atnes asari, un tā turpinām. Straume ir tik spēcīga, ka šoreiz iespējams “nolasīt” līniju, kurā asaris ir nostājies. No jūras ūdeni pūš iekšā tik jaudīgi, ka ar aci ir redzama straume. Asaris ir saspiedies straumes malās. To var noķert, gan metot pa straumei, gan arī raidot mānekli pret straumi. Šādi apstākļi piespiež lietot smagāku svinu, bet kombinācijā ar optimālu auklas biezumu (copējot straumē, izvēlos 0,2 PE, lai minimizētu ūdens pretestību) var izdarīt vajadzīgās darbības. Bezstraumes apstākļos ķeru ar 5 g dropšota svinu, taču te jau prasās likt visus 10 g, kurus tāpat straume nes nost, bet straumes “deju” arī var izmantot izspēles brīdī. Visas laivas ķer asari un arī no krasta ķer, bet pašiem šķiet, ka mums process jautrāks nekā citiem. Iespējams tāpēc, ka esam nostājušies šīs dienas apstākļiem pateicīgākajā vietā. Nostājamies, savelkam kūpiņa tiesu ar ēdamiem asariem un jau 10:00 braucam krastā.
Trešais rīts. Atļautais copes laika logs aptuveni tāds pats – uz dažām stundām varam ieskriet pārbaudīt aktivitāti. Šoreiz izčammājamies drusku vēlāk, bet nokavējuši neesam. Laivas jau uz ūdens, bet mūsu vieta nav aizņemta. Nostājamies, metam, klusums. Aizdomīgi ilgs šis klusums. Mēs gan nesteidzamies prom, un arī satraukuma nav, jo asarim ir savs kodiena laiks. Kad saprotam, ka kaut kas jāmaina, tad jau arī citas laivas sāk bīdīties. Garām aizslīd vietējie, kuri uzsauc, ka šodien mums neesot kā vakar. Tad saprotam, ka vakardien tiešām bijām trāpījuši labā maizē. Kas tad mainījies? Laikapstākļi joprojām vējaini, bet straume gan pazudusi. Asaris kustas un pārvietojas visai aktīvi.
Nolemjam arī mēs pakustēties. Atgādināšu, ka laivā vienīgā elektronika mums ir telefoni, kuri ļauj iemūžināt copes mirkļus bildēs. Vadāmies pēc pieredzes un bīdāmies pa TOP vietām. Viens asaris katrā vietā, un viss. Nolemjam krasi nomainīt lokāciju un pamēģināt tur, kur laivu nav, bet pirms mēneša zivis bija un arī laivas bija. Un te tev nu bija! Neilgu mirkli pirms ārā braukšanas atrodam asari un sākam vilkt. Salīdzinājumā ar otrās dienas rītu vispār nav “zemmēra” asarīšu, bet cīnāmies ar 30+ cm asari. Lai gan nevar teikt, ka arī šeit ir viegli, jo asaris turas konkrētā vietā un metieni citos virzienos rezultējas ar tukšumu. Ļoti īsā laikā kūpiņa tiesa salasīta. Šādas copes reizes man personīgi patīk vislabāk – nav viegli un sāk smaržot pēc čupačupsa, bet, ja nepadodas, tad var atrast gan asari, gan arī pareizo pieeju, lai pilnīgu necopes dienu pārvērstu par secinājumiem bagātu pieredzi.
Noslēgumā ieskicēšu inventāra lietas. Pats copēju ar Lucky John Suijin mikrodžiga kātu, kurš lieliski tiek galā ar augšējo testa robežu 7 g. Šo gan neiesaku atkārtot mājās, bet ūdenī ar prātu raidīju arī 10+ g mānekli. Varu gan izspēlēt, gan iemest. Auklu apzināti izvēlos tievu (0,2 PE Lucky John Vanrex Micro game), lai minimizētu straumes pretestību. Tas šķiet sīkums, bet zem ūdens būtiski ietekmē to, kā uzvedas un spēlē māneklis. Cieta tipa fluorokarbons 0,23 mm izmērā, kurš ļauj uzsiet foršu mezglu āķim, lai tas dropšotā turas savā vietā, arī svins iespiežas stingri. Svarīga nianse ir āķis. Esmu nonācis pie slēdziena, ka svarīgs ir āķa izmērs. Ir pieņēmums, ka tam vajag būt lielam, bet mana pieredze ir pretēja. Asaris drošāk apēd āķi, un tukšo copju ir mazāk. Spole 2500. izmēra stradics. Šeit neredzu lielu priekšrocību mazāka izmēra spolēm, jo mūsdienīgie materiāli būtiski samazinājuši spoļu svaru un lielāks izmērs ļauj izpausties ar metiena attālumu. No laivas gan tas nav svarīgi, bet, tā kā esmu iecienījis arī krasta copi, tad viena spole der abiem makšķerēšanas veidiem.
Ķeram asari!
Kad laivā vairāk nekā 200 zivju – Klēģeru izpildījumā! “Ķeram lielo!” #27 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
