Peipuss vasarā un laivas man ir bijis nepiepildīts piedzīvojums jau daudzus gadus. Draugi ir braukuši, skaisti vilkuši, bet nekad tā arī nebija līdz šim sanācis aizbraukt pašam. Galvenais iemesls ir laikapstākļi un to neparedzamība. Tur tomēr tas ir drusku citādāk, nekā plānojot braucienu uz kādu Somiju, Zviedriju vai tamlīdzīgi, jo tur, pat ja ārā ir elle, vienmēr var atrast kādu līci, kādu aizvēju, kur pacopēt, bet tas nav stāsts par Peipusa varenību. Tur paslēpties vienkārši nav kur, lai arī kāds vējš būtu. Attiecīgi ieplānot braucienu var, bet, ja dienu pirms izbraukšanas tur sola vēju virs 5 m/s, tad cope būs nevis piedzīvojums, bet drīzāk izaicinājums. Respektīvi, jādzīvo ar apziņu: ja nākamās pāris dienas ir brīvas, nočeko prognozi; ja viss ir labi, tad lec auto un brauc. Šoreiz gan mums sanāca citādāk un zvaigznes salikās. Jau vairāk nekā mēnesi iepriekš šos datumus nolikām brīvus ar domu – ja nu gadienā “saies”, tad braucam. Nosacīti, bet tā arī bija. Ieplānotas copei bija divas dienas – piektdiena un sestdiena. Uz vienu dienu tik tālu man nekad nav paticis braukt ne ziemā, ne arī vasarā, jo ceļš vienā virzienā ir vismaz četras stundas, un attiecīgi pēc copes ar tādu nogurumu braukt vēl tās četras stundas atpakaļ nav ne patīkami, ne arī prātīgi, tāpēc laidām uz divām dienām arī šoreiz. Pieprasījums pēc naktsmājām vasarā tur nav tik liels kā ziemā, tāpēc neko iepriekš nerezervējām, un pēc pirmās dienas vienkārši paskatīsimies, ko booking tuvumā piedāvā, piebrauksim un ar saimniekiem sarunāsim.
Starts
Piektdien trijos no rīta pie manis piebrauc Jānis, kurš startējis jau no Ogres, viņa mašīnu atstājam pie manis, pārlādējam tās saturu manā vulvītī un laižam pakaļ laivai. Šoreiz biju sarunājis sava sacensību pārinieka Oskara laivu, jo brauksim trijatā, un tur tomēr ir 40 ZS motors virsū, kas vajadzības gadījumā nodrošinās laicīgu tikšanu uz krastu. Tālāk raiti līdz Teikai, kur mūs jau sagaida trešais braucējs – Aigars. Atliek vēl pašausmināties pa degvielas cenām, pielejot gan auto, gan laivu, un priekšā pats nogurdinošākais – brauciens līdz mērķim.
Katru reizi šāda veida braucienos tās stundas kaitina un šķiet garākas, jo jūtos drusku uzvilkts no tā, ka cope ir jau tepat, bet vēl tik tālu, un arī tas X faktors, jo neesmu tur bijis un pat nestādos priekšā, ko sagaidīt. Tieši tāpēc pirms brauciena parevidēju savas kastes un krietni patērējos Salmo veikalā, jo šķita, ka tas, ko vajag, man nav, bet tas ir kā parasti, beigās nocopēju ar vienu gumiju, bet par to pastāstīšu vēlāk. Jānis ar Aigaru tur jau ir bijuši un tikuši pie teicamiem asaru lomiem, tāpēc man ir mazliet info, ko ievākt, – strādājot tur visādi vēžveidīgie, vai nu tumšākās, vai spilgti zaļās krāsās. Šķiet dīvaini, bet nu ko tur iebilst, viņi ir bijuši, es ne, tāpēc “uztankojos” ar Lucky John Rock Craw, Curly Shrimp, Hogy Hog, Tioga Shrimp, bet bez saviem mīļajiem Ballistiem nekur, tāpēc arī tie papildina krājumus. Tāpat iepriekšējos gados izcili strādājis bija Keitech Little Spider. Arī tie Salmo pieejami, tāpēc paķeru arī pāris paciņu ar dažādām krāsām arī tos. Protams, visādu svaru džiggalvas, čeburaškas, dropšota sviniņi, āķīši utt. Par godu braucienam pat jaunu kātiņu ar spolīti paķeru – One Sensoric Light Game II ar testiņu līdz 12 g. Par šo kātiņu veikalā siekalojos jau ilgi un beidzot salūzu, un esmu ļoti, ļoti priecīgs, ka tā, jo tas kātiņš ir vienkārši izcils. Ar domām, kā nu būs, sarunām par un ap copi, re ku šeku ieripojam Kallastē, kas ir arī mūsu galamērķis.
Pirmā diena
Tie, kas ziemā tur bijuši, zina, ka Peipuss pirmos 200 metrus ir ļoti sekls, attiecīgi jābūt labai opcijai, kur ielaisties ar laivu. Kallaste ir viena no tām vietām, kur ir maza ostiņa un laivas ielaišanas opcija. To vietu izmanto arī ļoti daudzi zvejnieki, kuru tīkli un murdi tur sastopami kuplā slānī. Bet, pirms laisties iekšā, jāizdara obligātas lietas. Pirmā no tām – jānopērk dienas licence, lai mēs tur varētu makšķerēt. To var ērti izdarīt interneta vietnē www.kalaluba.ee. Dienas licence izmaksā divus eiro; ja brauc uz ilgāku laiku, tad var nopirkt arī nedēļai, bet tas izmaksās mazliet vairāk nekā nopirkt divām dienām atsevišķi, attiecīgi katru rītu katrs nopirkām atļauju tekošajai dienai. Vēl viena lieta, kas ir obligāta, ir laivas reģistrācija vietējai robežsardzei. To var izdarīt vietnē www.piiriveekogu.ee. Kad mēs ieradāmies, tad gan šai vietnei bija tehniskas problēmas, bet tur atrodams robežsardzes telefona numurs, piezvanīju viņiem, viņi piereģistrēja gan laivas numuru, gan mūsu vārdus, uzvārdus un personas kodus. Un te ir nianse, kas jāatceras, – arī krastā izbraucot, viņiem ir jāpiezvana un jāpasaka, ka esi no ezera izbraucis un viss ir kārtībā, pretējā gadījumā var sanākt problēmas, kuras nevienam nav vajadzīgas. Kad visu šo esam izdarījuši, ķeramies klāt laivas riktēšanai un beidzot varam laisties ūdeņos. Pirmajā dienā gan mums laikapstāklis solīja, ka nekā feina nebūs. Vējš 5 m/s un brāzmās līdz padsmit, kas Peipusam nozīmē ļooti daudz. Labā ziņa, ka vējš pūš no krasta un vismaz varam iebraukt iekšā. Ja virziens būtu pretējs, tad mierīgi varētu braukt ekskursijā pa vietējām pilsētiņām, jo ezerā mēs vienkārši netiktu iekšā. Ielaižoties vēju jūt labi, bet viļņu nav – dikti mānīgs priekšstats rodas, jo šķiet, ka viss būs ok un vilnis būs pilnīgi ciešams. Te uzreiz jāpiebilst, ka, manuprāt, pilnīgi obligāta ir dziļuma karte eholotē, bez tās tur palikt bez lielā motora vai pat uz enkura, stāvot ar i-pilotu, var vienkārši elementāri. Īpaši pirmajā, pirmajos divos kilometros. Man kaut kā, ziemā braukājot, šķita, ka ezers tāda liela bļoda vien ir, dziļums vienmērīgi paliek dziļāks, un tad kaut kur tālumā visādi sēklīši, bet tā galīgi nav. Ieslēdzot eholoti, uzreiz rodas vīzija, kur braukt, jo virzienā pa kreisi ezerā stiepjas ļoti garš sēklis, uz kura ir pāris metru, bet gar malām kantis aiziet līdz pat sešiem, un tas ir jau ļoti labu gabalu no krasta. Tāpat dziļuma kartē ar melniem krustiņiem ir atzīmēti bīstami akmeņi, un uz konkrētā sēkļa to nav maz. Uzreiz top skaidrs, kā tur ziemā lielie torosi veidojas, kad pret tiem ledus masas uzstumj virsū. Jānis jau pa šo sēkli ir copējis, tāpēc tur arī sākam un provējam apstrādāt sēkļu kantis, kas gan rezultātu nenes. Es kaut kā jau pašā sākumā uzsēdos uz dropšota sistēmas un tā arī visa brauciena laikā to nenomainīju, tik cik ar mānekļiem drusku paspēlējos. Aigars savukārt palika uzticīgs džigam, Jānis periodiski mainīja vienu pret otru. Beigās gan tā arī nesapratām, kura sistēma bija veiksmīgāka. Jāteic gan, ka vilnis jau tur bija liels, un ar vājākām iekšām mierīgi varētu sākt barot zivis pāri bortam, bet nu mums šāda problēma nebija, tik, cik jāpiedomā pie kustībām laivā, īpaši, ja gribi copēt, kājās stāvot. Saprotam, ka kaut kas ir jāmaina un jādodas dziļāk. Tā arī darām, izpētu kartē, kur tālāk ir kādas dziļumu izmaiņas, un tur arī dodamies. Drīz vien parādās pirmie asari – skaisti, gaiši, gari, gluži kā mūsu jūrnieki, kas Daugavā sanākuši. Izmērs gan sākotnēji dikti nepriecē, bet tad ik palaikam piesakās arī skaistuļi izmērā virs 30 un pat 35 cm. Copīte pieklust, nolemjam nocelties no enkura, lai vilnis mūs panes vēl dziļāk. Tad pēkšņi Aigaram kārtīgs mauciens kātā, un galā noteikti nav asaris – tā arī ir, līdaka virs 70 centimetriem. Bēdiņa, ka uztveramo tīkliņu gan atstājām mašīnā, un lieki piebilst, ka neviens no mums neizmanto metāla pavadiņas, tikai fluorokarbons ap 0,2–0,23 mm. Gan līdakas, gan asari tur ir ļoti dusmīgi, īpaši ar viegliem rīkiem var saņemt krietnu emociju devu. Ar kādu trešo piegājienu līdaku man tomēr izdodas satvert aiz žaunu vāka un ir mūsējā. Pēc minūtēm piecām man uz dropšota seko jaudīga cope, un nodomāju – ja nu asaris, tad tas būs rekordnieks. Bet jau pēc pārdesmit sekundēm skaidrs, ka darīšana tomēr ar līdaku. Šoreiz gan Aigaram izrādās abas rokas kreisās, un pēc kārtējā mēģinājuma to satvert līdaka manu fļuriku nokož un atpakaļ dzelmē dodas ar skaistu pīrsingu. Baigā bēda jau nav, jo tā nav zivs, pēc kuras es uz turieni braucu, bet iemesls atlikušo braucienu pavilkt uz zoba Aigaru ir gan. Starp citu, pirmo dienu nocopēju ar 2,5 collu LJ Ballist, un to ņēma gan mazas, gan lielas zivis, un, godīgi sakot, pat neradās sajūta, ka tur lielāks māneklis nozīmē lielāku zivi.
Bet laivu nes, viļņi kļuvuši jau ļoti iespaidīgi, esam aizslīdējuši līdz vēl vienam sēklim, uz kura nostāk atrodas arī zvejnieku murdi. Tajā brīdī eholote sāk zīmēt iespaidīgu bildi gar pašu grunti, un skaidrs, ka tā ir mūsu mērķa zivs. Uzlieku enkuru, un visi izdarām iemetienu virzienā pret vēju. Mānekļi nogrimst, un visiem trijiem momentā galā ir ļoti skaista izmēra asari, teiktu, ka tuvu 40 cm noteikti.
Un tad notiek neparedzamais. I-pilots noņemas no enkura, un sākam slīdēt iekšā ezerā ļoti lielā ātrumā, un laiva sāk griezties šķērsām, un sajūtas nav no feinākajām. Atkārtoti uzlikties uz enkura nesanāk. Tas uzliekas, bet uzreiz arī izslēdzas. Skaidrs, ka ir kāda tehniska problēma, un tik tiešām – tā arī ir. I-pilots strādā, bet tas vienkārši vairs negriežas ne pa labi, ne pa kreisi. Mums neatliek nekas cits, kā darbināt lielo motoru un atgriezties krastā, jaukt ārā motoru un saprast, kas ir noticis. Protams, visiem baigā škrobe, jo nu tieši uzgājām uz lielo asari, un tad pēkšņi tāda nelaime. Tā bilde, ko sazīmēja eholote, bija labākā visa brauciena laikā. Domāju – ja ne problēmas ar i-pilotu, vēl kādu stundiņu noteikti vilni būtu izturējuši un atvilkušies pasakaini. Bet ir, kā ir. Visu paredzēt nekad nav iespējams, lai arī i-pilots šādus brīnumus iepriekš rādījis nebija. Lēnā gaitā pret vilni braucam ārā, priekšā sēdošie dikti priecīgi nav, jo viļņu sitieni ir iespaidīgi. Bet krastā tiekam un saprotam, ka nav līdzi pilnīgi nekā no instrumentiem, lai varētu izjaukt pilotu un saprast vismaz bojājuma nopietnību. Neko darīt. Aigaru atstājam pie laivas, mēs ar Jāni dodamies vietējo bodīšu apmeklējumā. NEVIENĀ nekā tāda nav. Braucam uz lielāku pilsētu Mustvi, kas nav dikti tuvu, bet nav jau diži daudz opciju.
Saprotam, ka vismaz braucienu varam izmantot lietderīgi un netālu no Kallastes atrodam naktsmājas – feina guļbūvju māja, ar lielu teritoriju pie paša ezera, kur var arī kaut ko uzgrillēt un vismaz vakaru pavadīt tur. Sazvanām saimnieci, norunājam, ka iedos mums vienu istabu ar trim gultām, pieejama liela virtuve, duša un viss, kas mums arī nepieciešams. Izmaksā mums tas uz visiem 90 EUR. Palikt mums ir kur, braucam tālāk. Mustvē ātri tiekam pie normāla izmēra veikala, kur arī atrodam visu nepieciešamo. Pa ceļam vēl sazvanos ar Oskaru, izstāstu bēdu ieleju, un tad viņš paziņo, ka vienā no rundukiem ir arī normāls enkurs. Tas gan uzber sāli uz brūcēm, jo, ja to būtu zinājuši, būtu uz tās asaru bildes vismaz mēģinājuši nostāties ar parasto enkuru. Bet nu tur vairs neko, tagad jāsaprot, kas par bēdām pilotam uznācis. Kāda pusotra stunda, varbūt pat divas, un esam atpakaļ pie laivas. Jānis ķeras klāt skrūvēšanai, mēs kā labākie projektu vadītāji ar alus glāzi rokās noraugāmies un komentējam, ko vajag un ko nevajag darīt. Drīz vien viss ir izjaukts, un arī bēda ir atrasta – motoriņš, kuram ir jāgriež viss mehānisms, negrib vairs strādāt un dikti ķīlējas. Satīrām, ko varam satīrīt, motoriņš it kā aiziet, bet dikti prasās kaut kāds wd-40, kura arī, protams, mums nav un vietējos veikaliņos ko tādu atrast arī nebūs opcijas. Bet turpat netālu no slipa ir vairāki kemperi ar ģimenēm sabraukuši, Aigars steidz iepazīties un nokļančīt kādu pilienu eļļas. Tas arī diezgan ātri izdodas un ar kaut kādu zieķi sapilinām visus mezglus, kurus varam, un motoriņš strādā tā, kā tam būtu jāstrādā. Jānis visu saliek atpakaļ, mēs, protams, atkal pakomentējam, ko viņš varētu darīt labāk, bet beigu beigās viss strādā teicami.
Pa visu šo laiku vējš ir strauji pieņēmies spēkā, un vēlreiz braukt ūdenī būtu neprāts, tāpēc pieņemam lēmumu doties uz sarunātajām naktsmājām. Tur kā jau pie baltajiem cilvēkiem – uzgrilējam gaļiņu, uzjaucam pa pāris kokteiļiem, agrais rīta cēliens arī jau dara savu, un dikti laicīgi liekamies uz auss, jo priekšā vēl viena diena, kurā sola teicamus laikapstākļus.
Otrā diena
Tieši tā arī ir. Pieceļamies laikus, skats aiz loga jau ir pavisam citāds – vējš ir norimies, bērzi knapi kustas, kas nozīmē tikai to, ka cope nekur neizpaliks. Vieglas brokastis, un laižam atpakaļ uz Kallasti. Diezgan liels pārsteigums, ka jau pirms mums tur sastājušies vismaz desmit auto ar laivu piekabēm un visi jau devušies ūdeņos. Laivas tālumā redzamas, kas nozīmē, ka viņi copi iesākuši jau bezmaz ar pašu saullēktu. Viens auto ir ar latviešu numuriem, kas nozīmē, ka ne mēs vienīgie tādi gudrinieki.
Mums starta brauciens ir skaidrs – braucam tur, kur iepriekšējā dienā neplānoti beidzām. Brauciens gana ilgs, bet vilnītis diži netraucē, tāpēc var iedot pilnu jaudu un galamērķī nonākt raitāk. Esam nokļuvuši atzīmētajā punktā, bet… eholote nodevīgi klusē. Nu tā, ka apakšā vispār vairs neko nezīmē. Tas rada bažas, taču iepriekšējās dienas vietā tomēr enkuru noliekam un dodam vietai iespēju – mazums, tas bars kaut kā kustas vai piespiedies pie pašas grunts un tāpēc nav redzams. Sākam aktīvu copi uz visām pusēm, bet rezultāta nav. Jānis tiek pie viena matrozīša, bet tas nav tas, pēc kā mēs braucām. Tālumā redzami arī zvejnieki pārcilājam savus murdus, un rodas pat doma piebraukt pie viņiem, un varbūt izdodas nopirkt kādu svaigu zandartu, ko uz mājām paņemt līdzi. Asaru kūpiņš ir feina lieta, bet nu smuka izmēra zandarts – pilnīgi cita. Filozofējam, bet loma mums nav. Pēc kāda laiciņa zvejnieki ir jau pietuvojušies un sāk pārbaudīt murdus, kas no mums atrodas kādus 100, varbūt 200 metrus nostāk. Ap šo brīdi pēkšņi ieraugu arī to, ka eholote zem mums sāk zīmēt labus zivju bariņus, un praktiski uzreiz mēs katrā metienā sākam vilkt liela izmēra asarus. Nezinu, vai tas ir saistīts ar to, ka zvejnieki, cilājot murdus, tos asarus patriec no tā gala un atdzen pie mums, vai tas vienkārši ir asaru bars, kurš kustas un ir piestājis pie mums, bet nu teikšu tā… stundu, varbūt pat pusotru atlika vien nolaist mānekli praktiski zem laivas, un uzreiz sekoja cope. Asaru izmērs 33–40 cm. Pa retam kāds iespaidīgāks, bet nu šī pusotra stunda ir tā, pēc kuras personīgi es dzinos to gabalu. Vienkārši kaifa pilnas bikses. Pēc tam viss pieklust, es vienīgi tieku pie smukas līdaciņas, varbūt tā bija vainīga un to baru padzenāja, nezinu. Katrā ziņā mēs sapratām, ka jāsāk kaut ko domāt un kaut ko meklēt. Zvejnieki jau ir aizdevušies krietnā gabalā, bet nu nolemjam lēnā gaitā, skenējot, ko zīmē zem mums, doties viņu virzienā. Pa ceļam neko neatrodot, nonākam pie šiem un draudzīgi parunājam. Zandartu viņiem nav, bet ir iespaidīga izmēra brekši. Apmaināmies ar telefona numuriem un domājam, ka varbūt pēc copes kādu lielo breksi paņemt uz mājām un ielikt kūpiņā kopā ar asariem. Pēc tam braukājamies, šo to atrodam, šo to noķeram, bet vairs nav tāda cēliena, kādu izbaudījām iepriekš. Pulkstenis jau tuvojas 14, kas ir mūsu nospraustais finiša laiks, lai dotos krastā, lai laikus varam startēt uz mājām.
Pārdomas par nobeigumu
Sakrāmējamies un, pirms uzsākt braucienu mājup, piestājam turpat Kallastē veikaliņā, kur pārdod vietējās zivtiņas. Svaigu zandartu nav, bet ir iespaidīgi kūpināti brekši un zuši. Neizturu, paņemu breksi, kurš sver 2 kg, zuti vairāk par kg, samaksāju par to 30 eiro, bet man arī neko vairāk nevajag. Tas nozīmē, ka savus asarus varu atdot Jānim, lai kūpinās uz velna paraušanu, es uz mājām aizvedīšu jau super garšīgu, gatavu zivtiņu. Bet man ļoti, ļoti patika šis brauciens, un, ja brīvas dienas sakritīs ar labiem laikapstākļiem, es noteikti aizbraukšu vēlreiz. Nu ir šī cope tā vērta, lai pavadītu ceļā garas stundas. Bet guvām mācību, ka līdzi ir jābūt visam un ir jābūt gatavam pielāgoties, ja nevēlies piedzīvojumus vai šajā gadījumā pārdzīvojumus par copi, kura var beigties pat nesākusies. Tiekamies uz ūdeņiem, ne asakas!
Pasaules rekords līdakai, uzkačāti asari un krāpšanās. BAM Laivu līgas noslēguma posms
Abonē un lasi žurnālu Lielais loms! Abonē 2027. gadam, saņem dāvanā makšķernieku kalendāru ar copes dienām un vari laimēt jaunu laivu Gladiator E350 no “Laivu nama”. Akcijas periods: 1.10.-22.12.2026. Loterijas atļaujas nr. 9170. Loterijas noteikumi. Kalendārs tiks piegādāts kopā ar žurnāla 1. numuru februārī.
