Makšķernieki nereti ir vieni no lielākajiem dabas draugiem un tās aizstāvjiem. Lielākā daļa pēc copes savāc aiz sevis atkritumus un cenšas atstāt krastu tādu, kādu to atrada. Tomēr ir situācijas, kad pat pavisam nejauši atstāta makšķerēšanas sistēma var kļūt par nāvējošu slazdu. To pavisam nesen savā pieredzē piedzīvoja suņa saimniece Iveta, kuras retrīveris Vivo vienā no Pierīgas ezeriem tikai laimīgas sagadīšanās dēļ izglābās no noslīkšanas. Viņas stāsts, ar kuru sieviete dalījusies sociālajā medijā Facebook, ir atgādinājums ne tikai suņu saimniekiem, bet arī makšķerniekiem – katra atstātā aukla, māneklis vai sistēma dabā var kļūt par apdraudējumu.
Atgadījums, ko paredzēt būtu bijis grūti
Viss notika retrīveru medību sporta treniņa laikā. Gludspalvainais retrīvers Vivo bija devies ūdenī un peldēja atpakaļ cauri niedrēm, kad pēkšņi apstājās. No malas sākumā šķita, ka suns vienkārši aizķēries aiz niedrēm, taču drīz kļuva skaidrs, ka situācija ir daudz nopietnāka. Suns centās mainīt virzienu, griezās uz visām pusēm un izmisīgi mēģināja atbrīvoties, taču uz priekšu netika. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka paša spēkiem tas ārā netiks, Ivetas draudzene, pieredzējusi kinoloģe un glābšanas uz ūdens trenere, nekavējoties metās ūdenī. Tikai piekļūstot pie suņa kļuva skaidrs, kas noticis – Vivo ar kakla siksnu bija aizķēries aiz pamestas makšķerauklas un, cenšoties izrauties, sapinies vēl vairāk. Aukla bija aptinusies ap priekšķepām un ķermeņa augšdaļu. Ja palīdzība nebūtu pienākusi laikus, suns pats no šī slazda ārā netiktu. Pēc Ivetas teiktā, Vivo izdzīvoja tikai vairāku sakritību dēļ. Blakus atradās cilvēks, kurš lieliski pārzina suņu uzvedību ūdenī un zina, kā šādās situācijās rīkoties. Glābēja bija pietiekami laba peldētāja, lai sasniegtu suni vietā, kur cilvēkam ūdens jau ir pāri galvai. Arī pats retrīvers bija ļoti spēcīgs, trenēts un mierīga rakstura, tādēļ spēja noturēties virs ūdens un neiekrist panikā. Iveta atzīst, ka pati, visticamāk, savu suni nebūtu spējusi izglābt. Pēc šī notikuma viņa nolēmusi, ka turpmāk uz šādiem treniņiem vienmēr līdzi būs nazis, jo līdz šim pat nebija iedomājusies, ka gandrīz neredzama makšķeraukla var būt bīstamāka par akmeņiem, zariem vai citiem dabīgiem šķēršļiem. Pēc notikušā Iveta vērsusies arī pie makšķerniekiem. Viņa uzsver, ka tas nav pārmetums, jo saprot – neviens apzināti nevēlas nodarīt pāri ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem. Taču dažkārt, nogriežot niedrēs ieķērušos mānekli vai noraujot sistēmu, var nepiedomāt pie tā, kādas sekas tas var radīt vēlāk. Tieši tādēļ viņas aicinājums ir vienkāršs – ja vien iespējams, neatstājiet dabā makšķerauklas, nogrieztos auklu galus un citu inventāru. Viena aukla, kuru ūdenī gandrīz nav iespējams pamanīt, var kļūt par nāvējošu slazdu ne tikai sunim. Tajā var sapīties arī gulbji, pīles, bebri, ūdensputni vai citi savvaļas dzīvnieki. Pēc notikušā Iveta iesaka arī citiem suņu īpašniekiem rūpīgi izvērtēt vietas, kur ļaut dzīvniekam peldēt. Pat vietā, kas līdz šim šķitusi droša, situācija var būt mainījusies jau nākamajā dienā pēc kāda makšķernieka copes. Īpaši uzmanīgi jābūt aizaugušās vietās, kur redzamība zem ūdens ir ļoti ierobežota.
Makšķernieka skatījums – ne vienmēr auklu iespējams izvilkt no ūdens
Žurnāla Lielais Loms galvenais redaktors Arvis Ančevskis uzsver, ka situācija nav tik viennozīmīga. Viņš norāda, ka neviens makšķernieks no laba prāta neatstāj ūdenī savu mānekli vai sistēmu. Visbiežāk tas notiek tad, kad inventārs ieķeras niedrēs vai zemūdens šķēršļos un to vienkārši vairs nav iespējams izvilkt. Turklāt pludiņmakšķerēšana bieži notiek tieši gar niedrēm un ūdensaugiem, nevis peldvietās. Pēc viņa domām, šajā gadījumā iespējams, ka pludu un sistēmu niedrēs ievilkusi lielāka zivs, un makšķerniekam neatlika nekas cits kā noraut auklu. Arī viņš pats ne vienmēr būtu gatavs peldēt pakaļ ieķērušamies inventāram, jo zem ūdens var atrasties citi bīstami šķēršļi, kas var apdraudēt cilvēka dzīvību. Vienlaikus Arvis atgādina arī par atbildību krastā – nogrieztās auklas, iepakojumi un citi atkritumi pēc copes vienmēr ir jāsavāc. Tas attiecas ne tikai uz makšķerniekiem, bet uz ikvienu dabas apmeklētāju. Viņš arī piebilst, ka suņu peldināšana blīvi aizaugušās vietās pati par sevi nav bez riska, jo zem ūdens var atrasties dažādi šķēršļi, ne tikai makšķerēšanas inventārs.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Rīgas meži reaģēja nekavējoties
Pēc negadījuma Iveta sazinājās ar attiecīgās teritorijas apsaimniekotāju – Rīgas mežiem –, lai informētu par bīstamo vietu. Reakcija bijusi ļoti ātra. Atbildīgais inspektors atzvanīja dažu minūšu laikā, kopā ar Ivetu devās uz notikuma vietu un vēl tajā pašā dienā organizēja bīstamās zonas sakopšanu. No meldriem tika izceltas vismaz divas makšķerēšanas sistēmas ar vizuļiem, padarot konkrēto vietu drošāku.
Ko varam secināt?
Šis stāsts nav par vainīgo meklēšanu. Makšķerēšanā gadās situācijas, kad inventāru izglābt tiešām nav iespējams. Tomēr tas ir atgādinājums, ka katra iespēja savākt aiz sevis auklas, nogrieztos auklu galus vai citus piederumus var pasargāt no nelaimes. Ne vienmēr to būs iespējams novērst, taču, ja tas ir droši un reāli paveicams, ir vērts veltīt dažas papildu minūtes, lai aiz sevis neatstātu potenciāli bīstamus slazdus. Daba ir kopīga mums visiem – makšķerniekiem, laivotājiem, peldētājiem, suņu saimniekiem un savvaļas dzīvniekiem. Jo mazāk bīstamu slazdu tajā atstāsim, jo drošāka tā būs ikvienam.
Šis apgāza visas prognozes! Riga Bass 2026 – jauna vieta, jauns rekords
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
