Es padalīšos ar vienu ļoti universālu veidu, ar kura palīdzību var noķert gana daudz dažādu zivju sugu pārstāvju. Ir ļoti lēts ekipējums. Un tas viss notiek no krasta. Stāsts būs par gruntsmakšķerēšanu, kas, manuprāt, ir samērā sens, klasisks veids, kā tikt pie zivs. Un pats foršākais, ka jebkuram tas būs pa spēkam. Gruntsmakšķere, tautā saukta vienkārši par grunteni, ir ļoti vienkārša. Varbūt ir dažādi knifi par sistēmām, un kā parasti vēl bonusā nāk līdzi kaudze jautājumu. Centīšos izklāstīt visas nianses. Iepriekš minēju, ka kopumā ļoti lēts pasākums. Piemēram, spiningošanā esmu iegrimis ne pa jokam – ar dārgiem kātiem, spolēm un veselu noliktavu dažādu mānekļu, bet šis veids ir ļoti ekonomisks un man ļoti tuvs jau no bērnības. Un domāju, ka neviens, sākot ko jaunu, negrib iztērēt kaudzi naudas, vēl pat nezinot, iepatiksies tas viss vai ne. Nedzīvoju laukos, bet tepat Rīgas centrā un, par laimi, blakus Daugavai, kur man viss arī sākās. Sākās netīšām un ar atmiņām, ka biju redzējis tēva makšķeres. Uzplaiksnīja atmiņas, un, mazs knauķis būdams, paziņoju mammai, ka gribu makšķerēt. Nekas cits viņai neatlika, kā man sagādāt pirmo bambuseni, kaut kādu auklu, mini pludiņu un āķīšus. Palīdzēja man visu sasiet, baltmaizes gabals kabatā, un prom uz Daugavu. Kur vairāk veču sēdēja, tur es biju klāt. Sākās mailīšu/vīķīšu epopeja, un ko tad citu vajag mazam bērnam. Sākumā mammas pavadībā, pēc tam jau pats caurām vasarām pie Daugavas. Saskatījos, ka veči paši taisa mīklu, es arī pamēģināju. Vienīgais, kas sanāca, bija sprādziens virtuvē. Galvenais, nepadoties – ir arī tārpiņi. Nu tad lietā tika liktas mājas pagalmā savāktās sliekas un veikalā nopirktie baltie tārpiņi. Laikam ejot, cik var tās mailītes ķert. Kā mazs zēns biju Daugavmalā redzējis, ka ir kungi, kuri jau ar nopietnākiem rīkiem auklas galā karina svinu, piesien vēl āķīti. Un tad kā nu kurš – cits lika mailītes astīti, cits tārpiņus. Met iekšā, mazliet nostiepj auklu un uz tās uzkarina zvaniņu. Protams, es viņiem mieru neliku, bija jāiet klāt, jāskatās, jāpēta un jāuzdod kaudze jautājumu. Saklausoties visus tos brīnumus, protams, jādodas pie mammas ar svaigu paziņojumu, ka vajag jau nopietnāku makšķeri, ar spoli utt. Vēl tagad atceros, ka, kopā ar viņu staigājot pa Centrāltirgu, bija tādi kā mazi kioski jeb nodalījumi, kur tirgoja makšķeru komplektus. Nu tad viss, tās bija manas mīļākās vietas tirgū. Pēc ilgas dīkšanas tiku pie komplekta, kas maksāja ap pieciem latiem. Bija arī labāki un dārgāki, naudas bija tik, cik bija tajos 90. gados, bet pilnībā pietika ar to pašu lētāko. Mājās sariktēju sistēmiņu un nākamajā dienā prom uz Daugavu. Vienā rokā bambusene, otrā jau spicā copene, un aidā. Noķeru mailīti, zivtiņas pusīte ar astes galu uz āķa, iemetu, uzlieku uz auklas zvaniņu, un sākas gaidīšana. Pēc kāda laika redzu, ka zvaniņš pēkšņi nokaras uz leju jeb aukla atslābinās, pēc kāda brīža sāk atkal nostiepties un zvaniņš iezvanās. Viss skaidrs, jāpiecērt un jāvelk ārā. Un ir pirmais zandarts, cik atceros, varētu būt ap kādu kilogramu. Prieki milzīgi, netālu sēdošie kungi tikai pabrīnās – mazs knauķis tiek pie zandarta. Bet ar to maisam gals bija vaļā. Gāja gadi, es arī kļuvu lielāks, parādījās sporta nodarbības, skola. Tad darbs, skriešana. Un gadus piecus bija pauze no makšķerēšanas. Tad kādu gadu atkal copēju visur kur. Tad atkal sākās dzīvē garš posms – darbs, karjera, skriešana ik dienu, un jau biju pavisam aizmirsis, kas ir makšķerēšana. Un tā mēs jau nonākam mūsdienās, ar atskatu vēsturē. Protams, atceros par pirmo zandartu, kā tika noķerts un uz ko. Spinings ir neatņemama manas dzīves/copes sastāvdaļa pašreiz, bet ļoti pie sirds ir gruntene. Pastāstīšu par inventāru jeb ekipējumu, ko pats jau izmantoju gadiem. Viss samērā vienkārši: vajadzīgi diezgan cieti un izturīgi kāti – es izmantoju 3,90 m karpu kātus no lētā gala ar testu līdz 90 g, bet droši metu pat 125 g svinus. Ar spoli tas pats – lētais gals no karpu ekipējuma izmērā 5000. Auklu izmantoju pīto ar 8 dzīslām 0,4 mm diametrā. Šāds viens makšķeres komplekts izmaksā ap 50 eiro. Man ir divi šādi komplekti, ar vairāk nedrīkst, izņemot jūras krastu, kur var būt trīs makšķeres. Pēc idejas gruntenei der praktiski jebkas, ar ko var iemest svinu ūdenī, izturīgi spiningi, fīderi u.c. Man viss vienkārši un no lētā gala. Vai pēc divu gadu lietošanas man negribas mainīt uz ko dārgāku/labāku? Neko labāku nevajag. Ja izjuks spole vai salūzīs kāts, tad mainīšu, bet pašreiz viss turas. Baidīties nevajag, ejam uz makšķernieku piederumu veikalu un jautājam pārdevējam padomu. Šādus copes komplektus var arī salasīt ar zemākām izmaksām.
Par azartu, kas radās bērnībā, un ekipējumu pastāstīju, ķeramies pie zivīm
Ar šo samērā pirmatnējo copes metodi var tikt pie ļoti daudz un dažādām zivīm, piemēram: brekša, plauža, raudas, līņa, karūsas, karpas, vimbas, asara, līdakas, zandarta, sama, zuša, vēdzeles un arī butes. Ķer, ko gribi, viss ir vienkārši. Pamatsistēmu visām šīm zivju sugām es izmantoju vienu. Ķēris ar mērķi esmu praktiski visas šīs zivju sugas, dažas vairāk, dažas mazāk. Ir izkostas vairākas nianses. Tad arī centīšos to visu pastāstīt. Aprakstīšu dažādas copes, kad katrā reizē tika ķerta atsevišķa zivju suga. Daudziem pirmie lielie svētki ir 1. maijs, kad tiek atklāta līdaku sezona un spiningošana no laivām. Es izvēlējos rīkoties citādi. Kamēr visi cītīgi mētāja gumijas un citus pribambasus, es devos uz Ķīšezeru tikt pie tā lielā brekša. Protams, atrodoties jau pie ūdens un redzot vairākas laivas Jaunciema pusē, galvā iešāvās doma, ka esmu kaut ko sajaucis. Vajadzēja būt laivā un mētāt gumiju. Bet ne šoreiz. Mērķa zivs bija breksis jeb plaudis tādā atpūtas režīmā. Copes vietu ieteica paziņa, un jāsāk process. Sistēma samērā vienkārša: uz pamatauklas, 0,4 mm pīta 8 dzīslu, lieku metāla trubiņu jeb tādu kā pretsavērpēju, tad griezulīti, kas pilda arī fiksatora lomu. Pie griezulīša sienu klāt 0,2 mm fluorkarbona pavadiņu, ap 70–100 cm garu, un galā sienu 6. vai 8. izmēra āķīti. Pie tās pašas trubiņas/pretsavērpēja pa vidu ir karabīne, un tur stiprinu klāt barotavu ar sviniņu. Straumes nav, un izmantoju 60 gramu barotavu. Tajā lieku makšķernieku veikalā nopērkamās brekšu barības, pašam tuvāk mājām ir Depo veikals, un tur arī parasti to iepērku. Jaucu divas kopā – viena ir breksim un otra lielam breksim. Aromāts labs. Zivij jāpatīk. Uz āķīša parasti lieku baltos tārpus jeb mušu kāpurus. Reizēm arī pielieku klāt kādu sliekas gabaliņu. Dažreiz tikai slieku. Jāskatās pēc tā, uz ko zivs vairāk atsaucas. Ja copē ar divām makšķerēm, tad vienu uztaisa ar slieku un otru tikai ar balto tārpu, un tad jāskatās, uz ko zivs aktīvāk reaģē. Samaisām spainīti barības, mitrinot ar ūdeni, ne pārāk stipri saspiežam barotavā, saliekam tārpiņus uz āķa un metam iekšā. Cope notika Langas galā, dziļumā ap diviem metriem. Pats īsti nebūtu tur devies, bet uzklausīju ieteikumu, ka ir brīži, kad lielie ienākot ezera līcī un ir tuvāk krastam. Iemetam, auklā iekarinām zvaniņu, kas ir atsevišķi piesiets, un gaidām. Ko mums tur īsti gaidīt? Liels breksis ir uzmanīgs puika, pārsvarā copes būs elegantas. Zvaniņš sāks šūpoties, lēnām nokritīs uz leju un tad uz augšu ar iezvanīšanos, kad jau aukla būs nostiepta. Ņemam makšķeri rokā, piecērtam, un ir. Uzmanīgi un bez steigas velkam ārā, un tad atkārtojam. Plaudis jeb mazie breksēni parasti ņem aktīvi, zvaniņš sāks raustīties, džinkstēt, un viss notiek, tieši tāpat ir ar raudu. Uzmanīgi ir tikai lielie eksemplāri, mazie ņem kā dulli. Aptuveni 10 stundās tika salasīti kādi 7–10 kilogrami un bija ko nokūpināt. Paturpinot par šīm zivīm, mani ļoti ir aizrāvusi cope tepat Rīgā. Vienu reizi aizdevos uz Zaķusalu uz jaunu un nezināmu vietu. Ir veids arī nekļūdīties. Mums ir vajadzīgs špikeris – ūdens jeb gultnes dziļumu karte. Es izmantoju Genesismaps. Par brīvu pieejama e-vietne ar lielāko jeb populārāko ūdenstilpju dziļumu kartēm. Baltās zivis gandrīz vienmēr koncentrējas bedrēs un kantē no bedres uz augšu. Ja mēs redzam kartē, ka no krasta, teiksim, 10 metrus ir vienmērīgs dziļums, pieņemsim, 2–3 metri, un tad pēkšņi aiziet uz 5–6 metru dziļumu. Tad viss varētu notikt uz kantes no sešiem metriem uz diviem metriem. Tieši tajā slīpumā. Tuvāk ziemai vai jau pašā ziemā zivis sastājas bedrēs, un tad tīri var mest bedrē. Siltajā laikā vairāk nostrādā tieši kantes, bet dažreiz izšauj arī bedres. Mums ir divas makšķeres, eksperimentējam. Vienu metam dziļumā – bedrē, ar otru cenšamies trāpīt uz kantes. Pieturoties pie šādas sistēmas arī pirmajā reizē Zaķusalā, plus jaunā vietā ar perfektu skatu uz pilsētu, pāris stundās salasīju virs 5 kg zivju. Ņemam vērā, ka upe nav ezers un ir straume, te jau izmantoju 100 gramu barotavu. Un viss notiek.
Ar grunteni uz plēsoņām
Maijs pavadīts, baltās zivis paķertas. Jūnijs jau cits mēnesis. Ūdens ir iesilis, un tad sāk mosties diženākais mūsu ūdeņu iemītnieks sams, un mostas arī zutis. Ar vienu šāvienu sams un zutis. Ik pa laikam kaut kur var padzirdēt, ka noķerts cilvēka izmērā ar iespaidīgu svaru virs 50 kg. Protams, ka pie noķerto zivju saraksta ir arī viņš jāpievieno. Makšķeres un viss pārējais paliek nemainīgs: pamataukla tā pati 0,4 mm, pretsavērpējs, pavadiņu izmantoju 0,4–0,5 mm biezu fluorkarbonu, mazums, kas liels patrāpās, garumā ap vienu metru. Āķīti jau lieku 1. izmēra ar garu kātu – tā saucamie zušu āķi. Copes vietu izvēlos tepat Rīgā, Daugavas labajā krastā ar skatu uz TV torni. Izmēri šeit Rīgā trāpās dažādi, sākot no maziņiem un beidzot ar 20–25 kg smagiem eksemplāriem. Tie lielie jau Kokneses pusē, bet es tepat pa Rīgu. Brekšus ķeram dienā tādā atpūtas režīmā, bet ar samiem jau ir citādi. Var, protams, mēģināt to dabūt gatavu pa dienu, bet vislabākais rezultāts būs vakars, nakts un rīts. Vietas izvēlei izmantoju to pašu interneta resursu, ko iepriekš. Dziļumu kartē pievēršu uzmanību vietām, kur ir lielas un dziļas bedres, dziļums virs 10 metriem, bet obligāti lai pie šīs dziļuma vietas būtu samērā liela platība ar nosacītu seklumu, kur ir tikai pāris metru dziļums. Pa dienu šie plēsēji ir bedrēs, bet uz vakaru viņiem uznāk ēstgriba, un tad viņi dodas pa taisno uz seklumu, kur jau barojas ar mazajām zivtiņām. Un šajā brīdī pie viņa tikt ir visvieglāk. Parasti vienu grunteni iemetu dziļumā – bedrē, otru jau pirms dziļuma kantes, kur ir seklums. Ēsmai uz āķa pārsvarā izmantoju naktstārpus un pa reizei uzlieku kādu mailītes astīti vai gabaliņu. Protams, uz samu ir daudz dažādu ēsmu, dzīvās zivtiņas, vistu sirdis un aknas un noteikti vēl kaut kas. Bet, lai nav diži jāeksperimentē, izmantoju nakteņus, un tas neliek vilties. Pa vienu vakaru/nakti tika izvilkts lērums mazo samu jeb tautā saucamie kurkuļi, un ik pa reizei pieteicās arī kāds lielāks. Neiztika arī bez kāda zuša, un vasarā tie bija īpaši aktīvi. Par pašu copi, diezgan elementāri. Mazie kurkuļi kad ņem, tad ņem – sāk purināt zvaniņu ne pa jokam, ko darīt, jau zinām. Mazliet lielāki jau ir uzmanīgāki, sākumā viegli iešūpinās un tad jau sāks stiept prom, aukla nostiepsies, un zvaniņš arī iedžinkstēsies. Zutis arī samērā agresīvi piesakās, zvaniņa skaņas būs gandrīz momentāli, bez dižas priekšspēles. Zandarts – kurš gan viņu negrib noķert. No krasta, ar grunteni pilnīgi reāli. Šo plēsēju es visbiežāk cenšos sagūstīt no krasta. Iespējams, tieši tāpēc, ka jau bērnībā ar viņu tikos. Pēc zandarta var doties uz samērā daudzām upēm un ezeriem. Aprakstīt visu nebūtu reāli. Izklāstīšu, kā es to daru tepat Rīgā, Daugavā. Samērā ilgs laiks pavadīts, pētot viņu uzvedību un mēģinot atminēt to mīklu. Ir viena pārbaudīta shēma, kā to var realizēt dzīvē, un tā pat nostrādā iesācējam, kurš atbrauc ar mani pirmo vai otro reizi pamācīties iegūt zandartu. Teikšu tā: obligāti ņemam telefonu rokās, veram dziļuma karti vaļā un sākam pētīt. Laivās ir eholotes, mums telefoni. Ņemam vērā, ka zandarts ir tumsas mīlulis un pa dienu atrodas bedrēs jeb dziļumā. Iestājoties tumsai, viņš kļūst aktīvāks un dodas baroties. Vietas izvēlē ir jāsakrīt vairākiem faktoriem. Ir jābūt samērā lielai bedrei, ar dziļumu virs astoņiem metriem. Un ļoti labi, ja bedrē vēl ir nelīdzenumi. Kants tuvāk uz krastu mērena, nevis stāva. Ja būs ļoti stāva un asa kants, visbiežāk gadās, ka pieklājīga izmēra zivi nesanāks izvilkt krastā, atdursies pret kanti un tur arī paliks vai apgriezīs auklu, pavadu, vai arī sviniņš tur paliks. Mūsu vēlmes sakrīt, ir mērena kants, tad vajag divas plaknes tuvāk krastam vai uz sānu un uz krastu. Tuvāk dziļumam ir ideāli, ja ir plakne ar dziļumu 5–4 metri, un tad nākamā plakne ar dziļumu 3–2 metri, un tuvāk krastam aiziet līdz 0,5 m dziļumam. Sistēma nemainīga, sviniņu izmantoju no 80 līdz 100 gramiem, gan klasisko, gan tiroles nūjiņu, jo tā mazāk ķeras akmeņos. Izmantoju 0,35 mm fluorkarbona pavadiņu ap metru garu, un zušu āķītis ar garo kātu, izmērs nr. 1. Ēsma numur viens vienmēr un visur ir mailītes vai raudas astīte. Daži pērk reņģes, griež fileju un to izmanto ēsmai, bet man ar reņģēm ir bijuši zemi rezultāti. Pieturos pie pārbaudītām vērtībām, un tās neliek vilties. Pa dienu saķeru mailītes un raudiņas un jau tuvāk vakaram dodos uz noskatīto vietu. Veiksmīgākās reizes ir bijušas, kad dodos uz pilnu copes ciklu – vakars, nakts, rīts. Protams, lukturītis, gaismeklīši ir obligāti. Jau sēžot izvēlētajā vietā, ir jāsaprot zandarta kustība. Makšķerēju ar diviem kātiem. Vienmēr sāku tā, ka vienu iemetu lielajā dziļumā un otru – mazākā dziļumā, uz otrā dziļuma, kas parasti ir 4–5 metri. Atliek tikai gaidīt. Visbiežāk nostrādā tā makšķere, kas ir uz otra dziļuma, un tad jau ir tumsa. Pēc tā es saprotu, ka zandarts kļūst aktīvs un sāk doties tuvāk seklumam meklēt barību jeb mazās zivtiņas. Automātiski tas kāts, kurš ir dziļumā, tiek pārmests uz seklumu, kur ir ap 3–2 metri. Šis dziļums ir aktīvs jau pašā naktī. Un, ja viss sakrīt, var iegūt labus eksemplārus. Pilnīgi iespējams, ka jau naktī saķersiet normu, kas ir pieci zandarti. Vai tik daudz vajag, vai visi jāņem mājās – spriediet paši. Tuvojoties rītam, neesiet izbrīnīti, ja seklumā ir lielie plunkšķi, – jā, tas ir zandarts, kurš ārdās un aktīvi medī mazās zivtiņas. Tas ir brīdis, kad viena makšķere paliek iemesta seklumā, otra jau tiek iemesta 5–6 metru dziļumā. Pēc tam jau to, kas ir seklumā, iemet lielajā dziļumā. Tādā veidā mēs ejam līdzi zandartam no dziļuma uz seklumu un tad atpakaļ no sekluma uz dziļumu. Runas par to, ka zandarts ir tikai dziļumā, ir mīts, viņš ir dzīvespriecīgs un iznāk seklumā pie paša krasta mieloties ar mazajām zivtiņām. Un tieši tur mēs viņu arī visbiežāk satiekam. Kāda izskatās pati cope. Ir divi veidi, un katrs ir savā dziļumā. Lielajā dziļumā zandarts ir lēns un apdomīgs. Parasti būs tā, ka zvaniņš gandrīz nokritīs uz zemes, tad pauzīte, un lēnām sāks nostiepties aukla, un var arī nesagaidīt zvaniņa iezvanīšanos. Mēdz būt, ka viņš iešūpina zvaniņu un tad aktīvāk parauj. Seklumā viņš ir aktīvs, tur parādījies tikai ar vienu mērķi – ēst. Ir agresīvi noskaņots, grābj visu, kas ir bez domāšanas, un laižas prom. Tad būs vienkārši – zvaniņš sāks raustīties un džinkstēt tā kārtīgi. Piecērtam un velkam ārā. Atļautais izmērs, no kura var paturēt, ir 45 cm. Nomērām, ja nav, tad laižam vaļā, un kas zina, varbūt pēc gadiem atkal tiksies. Protams, ir bijušas reizes, kad visa šī teorija izgāžas jeb nenostrādā. Katru dienu nevar ķerties vienādi labi, arī zivis mēdz atpūsties. Vēl arī dažādi laikapstākļi. Bet biežāk tieši šis scenārijs nostrādā. Bet katrs var mēģināt to visu izzināt savā veidā. Vasara pagājusi, jau rudens un ziema. Ir vēl kāda zivs, ko var pievienot sarakstam pie noķertajām zivīm. Vēdzele, mencas radiniece, kas ir sastopama mūsu upēs. Šis man bija atklājums, jo pēc viņas devos pirmo reizi. Sistēma tieši tāda pati kā uz zandartu un samu, svins ap 100–125 gramiem. Ēsmai izmantoju naktstārpus. Var izmantot arī reņģes filejas, raudas gabaliņus. Es pieturējos pie tārpiem, un sanāca. Mana copes vieta bija Venta, apdzīvota vieta Zlēkas, blakus tiltam. Speciāli es nebūtu tik tālu braucis no Rīgas, bet vēdzeļu cope tika apvienota ar līdaku copi vienā Kurzemes ezerā. Pa dienu ezerā ar laivu, vakarā un naktī jau upes krastā, vēdzeli gaidot. Tautā runā, ka vēdzele vislabāk ķeras tad, kad ir visliktākais laiks, kurā pat suni nedzītu ārā. Tad arī ir tas īstais vēdzeļu laiks – aukstums, vējš, slapjš sniegs un, protams, tumsa. Mums tā arī sanāca: sākumā lietus, vēlāk jau slapjš sniegs, vējš un jau pirmais sals. Copes ziņā samērā interesanti. Sākumā ir pāris uzsitieni, dažreiz iešūpina zvaniņu, pauzīte, un tad jau agresīvi paņem, dzirdēsiet noteikti. Šeit jau bez dziļuma kartēm, metu straumē, kur varētu būt kādi divi metri. Pārinieks darbojas atstraumē. Rezultātā man divas vēdzeles un bonusā divas smukas vimbas. Pāriniekam diemžēl nulle. Straume un nosacīts dziļums vinnēja. Šeit būs maz ieteikumu par pašu copes specifiku, jo pats to tikai sāku atklāt. Upes iemītniece, arī Daugavā sastopama zivs, kurai garšo naktstārpi – sliekas, zivs ar noslēpumiem. Bez visām šīm pieminētajām zivīm trāpās arī asarīši, viņiem arī garšo tārpiņi un zivju gabaliņi. Šos pašus necilos copes rīkus var droši izmantot arī, jūras krastā ķerot butes. Var arī pamainīt sistēmu, aprīkot ar lielāku pludiņu un doties jau uz līdakām, ķerot uz dzīvo zivtiņu, uz ko arī ir ļoti labi rezultāti un trāpās pat ļoti laba izmēra līdakas. Pavasarī un rudenī var doties pēc vimbām. Protams, var vēl doties uz kādu maksas karpu dīķi un tikt pie kādas karpas. Ļoti, ļoti plašs pielietojums šim copes aprīkojumam. Man šī dažādība patīk un ļoti patīk šis copes veids – var noķert daudz dažādu zivju vieglā atpūtas režīmā. Ne asakas!
Nav gaismas, nav zandartu. Madars Millers! “Ķeram lielo!” #29 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
