Egita Gribuška
Kad rudens iet uz beigām, tad tuvojas decembris, mīnusi un miers! Vismaz uz pāris mēnešiem vīrs norims, beidzot tiks līdz galam izdarīti saimniecības darbi un varēs ilgāk gultā pasnaust vai kopīgi pavadīt brīvdienas. Labi, ka viņš nav zemledus makšķernieku sektā, tad gan ar tumsu pavadītu un tikai tumsā pārrastos mājās, bet tomēr! Pilnmēness naktī kaut kāda mistiska ezera krastā dotais zvērests būt uzticīgam spiningotājam un kaislīgam makšķerniekam, kurš pat laikā, kad sunim tiek atvēlēta vieta verandā, dodas smaidīdams ārā un saka – šodien būs! Bija vai ne, to jūs spriediet paši. Tālāk atskaite par šo gadu manām acīm.
Jaunais gads tiek gaidīts ar telefonu rokā, vajagot tikt uz Latvijas labāko lašupi! Cik maksā licence, cik? Cik?! Šodien Rimi atlaide lasim, sanāks lētāk, ja vēl degviela un mānekļi tiek ierēķināti, tad būs kā Rītiņam: ‘’Ja jums mājās nekā nav, atveriet ledusskapi, izņemiet lasīti…’’ Ko? Zivi nedrīkst paturēt? Nevajadzēja tā teikt, nācās klausīties pusstundu ilgu skaidrojumu, kādēļ zivis jāatlaiž, ka tas jādara saudzīgi un tas viss ir dvēselei vajadzīgs, ne pannai. Pie sevis domāju – man dvēselei vajag vīnu, labu mūziku, šokolādi un kaut ko pikantu vakarā pirms gulētiešanas. Sanāk lētāk.
Sasodītie laši.
Uz lašiem! Uz Gauju, uz Ventu, uz Salacu, jā, jā, dabūja vienu licenci arī tur, ar to pietika, lai otru reizi nepirktu. Nē, upe esot skaista, viss ļoti labi, bet viņam vajadzēja tikai gar to pastaigāt, pamērcēt mānekli, nosalt un iekrist upē. Jeb pareizāk, iekrist upē un nosalt. Šo faktu gan viņš lūdza noklusēt, kā arī vēl dažas lietas, bet kas tā būtu par atskaiti, ja tajā būtu noslēpumi. Tātad Salacā pa tukšo, Ventā arī, Gaujā bija labs ņēmiens, cīņa, bet, cenšoties zivi aiz astes paņemt, tā atāķējusies un tikusi prom, tomēr prieks par to nav mazāks. Ja visu, ko un kā man stāstīja, vajadzētu uzrakstīt te, žurnālā nepietiktu vietas un vajadzētu atsevišķu specālizdevumu.
Slepenās taimiņupes pat man netiek atklātas, valsts noslēpums, pirmā kategorija! Joks. Tiek teikts, bet nosaukumus neatceros, kā to vispār var atcerēties? Katru upes loku, labās vietas, sliktās vietas, bedrītes un paceres, kur bija LABS, bet nepaņēma, kā arī katru mānekli. Domāju, cietajā diskā ir atsevišķa vieta speciāli tam, jo bieži tiek uzdoti jautājumi, kur ir tas, šitas, kas jādara trešdien, bet jautājumi, kurā upē bija 50+ centimetru forele, netiek uzdoti. Sarkano zivju sezona ir sarežģīta, jo putenī, spēcīgā salā vai pavasara palos ir tikpat kā neiespējami kaut ko noķert, nav vietas, kur pieiet pie upes, un ūdens pārāk duļķains, vismaz man tā stāsta. Tomēr bieži laikapstākļi, mēness fāzes, planētu stāvoklis un citas dabas parādības ir piemērotas, un atkal buča, būšu mājās rīt. Labāk mīļākā – lētāk, biežāk mājās.
Mīļākā!
Sarkano zivju sezona beidzas diezgan stingri noteiktā datumā, pirmais maijs. Kādas divas nedēļas pirms maģiskā datuma notiek pārejas periods, vēl brauc ķert foreles, to jūras brālēnus, bet vakaros tiek gatavots, apčubināts un spodrināts līdaku spiningošanas inventārs. Youtube jau daudzas reizes redzēti un arī jauni video par to, kā to dara profesionāļi, amatieri un visi citi, kas vien nav slinkojuši filmēt un augšupielādēt video par līdaku sezonas atklāšanu, jo īpaši mazajās upēs. 1. maijs, protams, vīra mājās nav. Bet nav ļaunuma bez labuma, redz, līdaka nav svētā zivs, kuru drīkst ķert tikai ar vienžubura āķiem, ņemt ar slapjām rokām un atlaist pēc iespējas ātrāk un saudzīgāk, to var arī uz mājām ņemt, pat piecas! Kur es viņas likšu, protams, nezinu, bet kaut kāds Skrūdžs manī ir un zivis man garšo. Mājās tiek atvesta viena skaista, kādi divi kilogrami būs. Es zivi negatavoju, tas jau tika skaidri pateikts kaut kad, gandrīz pirms deviņiem gadiem, attiecību sākumā. Jautājumu nebija, otrreiz to atkārtot nevajadzēja. Vīra klasiskā recepte ir nemainīgi garda, vēlētos biežāk, tomēr līdaku sezona beidzas maija otrajā pusē! Aha, tieši tā. Cik es atceros, viņām liegums ir tikai martā. Maija beigās sākas cita zivs, TĀ zivs, asaku maišelis manā uztverē, bet viņam, viņam tā ir mīļākā. Punkts. Vienkārši mīļākā.
Līdz pat septembra beigām un, ja silts, oktobri ieskaitot, ir ilgākā sezona, sapala sezona. Par šo zivi vīrs grāmatu spētu sarakstīt, romānu trīs sējumos izdot. Tur pat ir atsevišķa klade iekārtota pierakstiem, lai viss tiek piefiksēts un iegrāmatots. Man šī ir nemīļākā zivs, ja tā var teikt. Jo to var ķert agri no rīta, dienas vidū, vakarā un karstā laikā naktīs esot pat labāk. Tātad 24 stundas diennaktī un, ja vien brīvais laiks, kā arī izturība ļautu – septiņas dienas nedēļā.
Modinātājs trijos no rīta, un tas ir vēlu! Jo pie upes vajagot būt jau pirms gaismas, bet viņš stundiņu vēlāk izbrauks. Būs atpakaļ pēc divām dienām, ja nevar sazvanīt, tad vienkārši neesot zonas, būs pie Lietuvas robežas. Tieši tur lielākā vasaras daļa tiek pavadīta, ar retiem izņēmumiem, kad esam kādā citā Latvijas pusē, un, protams, spinings līdzi. Tieši tā notiek, kad bijām Jēkabpilī. Es tikai sāku domāt par mošanos un saņemu ziņu, kur ir ekrānuzņēmums no kartes ar atrašanās vietu upes vidū, paraksts – te var pāriet pāri! Nu labi, trakais. Pieveru acis, uzreiz (izrādās, bija pagājušas 20 minūtes) nākamā ziņa ar foto – nevar gan. Slapjš, veidersi piesmelti, bet smaida. Vēl viens foto, un tur TĀ zivs, pēc skata pieklājīga izmēra. Atbraucot stāsts par to, kā gāja, ar visām emocijām, žestiem un skaņām, kā arī rāda zivs izmēru, kas, man tā šķiet, pēkšņi bija krietni izaudzis. Prieks skatītes un redzēt, cik smaidīgs viņš ir un ar kādu sajūsmu to visu izklāsta. Vajag puikām ļaut izklaidēties, mazāk muļķību prātā.
Vasara tikai pusē, bet mana pacietība gan iet jau uz beigām. Varbūt aizbraucam uz jūru? Ai, nē, ko tur darīs, braucam uz Saukas ezeru, tur gaļu var pacept, lapene ir, pa nakti var palikt un laivu ielaist. Aha, viss skaidrs. Protams, braucam uz… cenšos būt laba sieva. Vismaz laivā izvizinās.
Trofejas? Kātad…
Augusta beigas, saspringts laiks, kam raža jānokuļ, kam skolai jāgatavojas, bet kādam tas ir trofeju laiks, kad ķeroties lielākie sapali, šis laiks ir līdz oktobrim, tādēļ nedrīkst laist garām nevienu copei piemērotu dienu. Copei nepiemērotās dienās braucam pārgājienā, līdzi lāpsta, cirvis, lauznis, labs komplekts pārgājienam, kas nesaprata, tad mēs braucam jaukt bebru dambjus, lai karaliskās zivis var iznārstot. Paldies Tev, mīļais draugs, kurš jau bija paspējis nojaukt divus dambjus, un mums palika divi citi, upē, kuru nedrīkst atklāt, jo šo pārlasīs vīrs. Uz vienu šādu piedzīvojumu vienreiz gadā es parakstos, bet pārējās reizes laižu vienu.
Varbūt pārvākties tuvāk laukiem? Jo no Rīgas tālu sanāk braukt un redz, ekonomiskos nolūkos izdevīgi palikt vairākas dienas, jo mazāk degviela tiek tērēta. Labs arguments, kuru ir diezgan grūti apstrīdēt. Bet es esmu sieviete, spēcīgi argumenti uz mani nestrādā, tādēļ zinu, kādu foto vajag aizsūtīt, lai domas būtu tuvāk mājām un varbūt par kādu dienu ātrāk būtu atpakaļ… foto ar meduskūku. Mājās gatavotu, protams. Tas nostrādā, zināju. Viņš man kārumnieks, lai gan paskatoties varētu šķist, ka pārtiek tikai no svaiga gaisa, ūdens, konserviem un tā, ko ātri var pagatavot pie upes.
Oktobris, sezonas maiņa. Tā zivs tiek ar pēdējo spiningošanas izbraucienu (izrādās, pēdējā reize var būt četras reizes) svinīgi atstāta netraucēta savās ziemošanas bedrēs, atkal laiks līdakai, tikai šoreiz mazo vobleru vietā tiek izmantoti jau cepamas zivs izmēra gumijas mānekļi. Nedaudz smieklīgi jau tie izskatās, un pati nejauši uzprasos uz kārtējo detalizēto skaidrojumu, kāpēc tieši šie mānekļi, jo uzdodu jautājumu – ko gan uz tādiem var noķert? Izrādās, var, tas tiek pierādīts gan foto veidā, gan līdakas filejā, ar sīpoliem, mērci un fritētiem kartupeļiem, gatavo viņš tikpat rūpīgi un labi, kā es cepu kūkas.
Šodien rakstot, no rīta bija mīnusi, taču vīrs jau somas salicis rītdienas divu dienu izbraucienam ķert lielo līdaku, mītiem bagāto metru, trofeju! Nobučot un atlaist. Būtu viņš mednieks, vēlētos redzēt, kā nobučo un atlaiž alni vai kādu mežacūku, tur tas tā neiet laikam. Tomēr es viņu atbalstu un lai brauc, vīrietim vajag hobiju un pabūt domās ar sevi vai citu jukušo kompānijā, jukušo, jo drīz krastus klās ledus, bet domājat, tas kādu attur no laivas dabūšanas ūdenī? Nē. Ceļu taču var izlauzt. Miers iestāsies tikai tad, kad sals ciet rinķi un vislabākais silikons nepalīdzēs pret auklas sasalšanu, bet mēs jūs gaidīsim mājās ar siltu ēdienu un smaidu klausoties, kā sala rokas, kurš māneklis izglāba dienu, un mierināsim, ka pavasaris būs drīz, tikai nedaudz pacietības.
Cik ātri gribējās un cik ātri izdevās aizvērt protokolu? Sarunas ar Garmin Predator Cup dalībniekiem
