Teksts no Makšķernieka gadagrāmata 2023
Autors: Vladimirs Poludens
Klāt ziemas makšķerēšanas sezonas noslēdzošā daļa – cope uz pēdējā ledus. Jāsaka, ka pēdējo ledu makšķernieku brālība gaida ne mazāk kā pirmo. Tiklīdz adrenalīns pēc pirmajām bagātīgajām zem- ledus copēm ir izkliedējies un lomi iegājuši ierastajās 1,5–2 kg sliedēs, makšķernieki sāk gaidīt pēdējā ledus sezonas atnākšanu. Ar ko tad ir īpašs pēdējais ledus, un vai tiešām tas tik ļoti atšķiras no parastas zie- mas copes? Atšķirības patiešām ir, un tās, manuprāt, ir vērts ņemt vērā, plānojot copi uz pēdējā ledus.
Vispirms mēģināsim definēt sezonas sākuma un beigu laiku. Manu- prāt, pēdējā ledus sezona sākas, kad pirmie atkušņa ūdeņi ieplūst zem ledus. Patiesībā ne par kādu skābekļa režīma uzlabošanas tajā laikā nevar būt ne runas – atkušņa ūdens daudzums visas ūdenskrātuves mērogā ir nenozīmīgs, taču tas ir sava veida signāls zemūdens iemīt- niecēm, mudinot tās uzvesties aktīvāk.
Zemūdens flora un fauna sāk mosties no ziemas miega, aktivizējot visus dzīvības procesus. Vienkāršāk sākot, visi sāk pastiprināti baroties. Tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, nepieciešams atjaunot organisma resursus pēc grūtā ziemas perioda, un, otrkārt, šos resursus nepieciešams pavairot, jo priekšā ir tik ļoti svarīgais nārsta periods.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Tas viss ietekmē copes taktiku un rīku izvēli pēdējā ledus sezonai. Svarīgākais jautājums ir – kur meklēt zivi? Atbilde ir acīmredzama: vie- tās, kur kūstošie sniega ūdeņi ieplūst zem ledus kārtas, koncentrējas sīkie ūdens vēzīši un bezmugurkaulnieki, pievelkot mazās zivtiņas, kurām šie vēzīši ir galvenais iztikas avots. Attiecīgi mazajām zivtelēm seko jau lielāki miermīlīgo un plēsīgo zivju eksemplāri. Vizuāli šādas vietas var noteikt pēc ieplūstošajiem strautiņiem, upītēm un tērcītēm. Ja krasts ir augsts, tam vairākās vietās noteikti būs iegrauzušās aiziņas, pa kurām tek nelieli strautiņi (1. attēls). Zemūdens reljefu lielākoties var raksturot šādi: ieplūstošā straume uzskalo sēkli no nogulumiežiem, veidojot stāvu krauju ūdenstilpes pamatgultnes virzienā. Pie šādām kraujām un sēkļiem tad arī vajadzētu pārbaudīt zemūdens iemītnieku noskaņojumu.
Bieži šeit ir vērojami balto zivju kāšu vai plēsēju uznā- cieni. Atklāti sakot, copējot uz pēdējā ledus, no ūdenstilpes maksimālajiem dziļumiem vajadzētu izvairīties. Vairumā gadījumu zivis pamet savas ziemošanas vietas un pārvietojas uz seklākiem iecirkņiem. Pat vimba, kuru tradicionāli ķer farvāteros, šajā laikā dod priekšroku seklākām vietām.
Ūdenstilpēs, kurām nav izteiktu strautu ieteču, atkušņa ūdeņi ieplūst zem ūdens krasta zonā, meldru un niedru audzēs, pievilinot zemūdens iemītniekus (2. attēls). Pavasaros dienas kļūst garākas, tāpēc copes stra- tēģija nedaudz atšķiras. Ziemas sezonas sākumā mēs rekomendējam koncentrēties uz kādas konkrētas zivs, piemēram, asara, meklējumiem, bet pavasarī droši var “pārbaudīt” ne tikai plēsēju, bet arī baltās zivs klātesamību. Teiksim, rīta pusē piebarojam dažus āliņģus plaužiem un mierīgu prātu dodamies meklēt asarīšus. Pusdienlaikā var atgriezties pie iebarotajiem āliņģiem un pārbaudīt miermīlīgo zivju reakciju uz piebarojumu. Pavasarī zivs parasti copē nevis noteiktos brīžos, bet visā dienas gaišajā laikā, tāpēc ļoti svarīgi saprast, kurām zivīm šodien la- bāks noskaņojums – miermīlīgajām vai plēsīgajām, un, attiecīgi, izdarīt pareizos secinājumus.
Tagad pāris vārdu par rīkiem. Dodoties copēt uz pēdējo ledu, makšķerēm (ūdām?) mainu tikai auklu – tievākās ziemas auklas (0,08–0,1 mm) vietā ņemu resnāku – aptuveni 0,12–0,13 mm. Tas ir izskaidrojams ar to, ka, tuvojoties pavasarim, pat vidēja izmēra zivs sāk aktīvi pretoties, nevis karājas auklā ar visu savu svaru, kā tas ir aukstajā ziemas sezonā. Tāpēc, lai nepazaudētu mānekļus un trofejas, nepiecie- šams palielināt izmantoto auklu diametru. Mānekļi paliek tie paši, kas ziemā – mormiškas, bļitkas, balansieri. Var vienīgi mazliet piekoriģēt spēli. Piemēram, bieži labus rezultātus var gūt, vadot mānekli nevis no apakšas uz augšu, bet gan no augšas uz apakšu. Mānekli sāk vadīt aptuveni no acu līmeņa un spēlējot nolaiž tolīdz dibenam.
Acīmredzot tas ir saistīts ar kukaiņu uzvedību ūdenī. Vadot bļitku vai balansieri, pauzes var taisīt īsākas. Ziemas vidū košanās notiek 15 se- kunžu pauzēs, bet uz pēdējā ledus pilnīgi pietiek ar 6–8 sekundēm.
Dažos ar jūru savienotos ezeros, piemēram, Engures ezerā, Lilastes ezerā, Liepājas ezerā, daļēji arī Ķīšezerā, pavasarī mudž kazragi (trīs- adatu starags), kas ienākuši no jūras. Šīs mazās zivteles kā trakas metas uz jebkuru mormišku vai āķi ar ēsmu. Izskatās, ka līdzīga situācija šogad ir izveidojusies Engures ezerā. Šādā brīdī ļoti palīdz pāreja uz bļitku (4. attēls). Kazrags pret bļitkām ir vienaldzīgs, toties asariem tās pat ļoti iet pie sirds. Pavasarī aktivizējas ruduļi, pieklājīgus šo zivju lomus var gūt Babītes, Kaņiera un Engures ezerā. Ruduļiem tīkamākas ir mor- miškas ūdens vēzīšu krāsā, ar kuriem tie barojas. Pēc būtības šādas mormiškas imitē Latvijā plaši sastopamās sānpeldes (5. attēls). Tās vada no ledus malas līdz “pusūdens” stāvoklim, lēnām nolaižot un šūpojot no vienas puses uz otru. Rudulim mute ir vērsta uz augšu, tāpēc košanās brīdī sardziņš iztaisnojas, radot iespaidu, ka sasniegts dibens. Lomos mēdz trāpīties arī visnotaļ solīdi eksemplāri. Ruduļus ķer meldru vai niedru audzēs, dažreiz arī pie to robežām, vietās ar atklātu dibenu. Jāsaka, ka tā ir ļoti sportiska cope, it īpaši pavasaros.
Runājot par pēdējā ledus copi, nevar nepieminēt vēl vienu ļoti svarīgu aspektu – drošību. Statistika ir skumja – katru gadu pēdējā ledus sezonā dzīvību zaudē vairāki makšķernieki. Un vainojama tajā ir pašu makšķernieku neapdomīgā rīcība. Neraugoties uz to, ka cope zināmā mērā ir atpūta, uz ledus, it īpaši pavasaros, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, vienmēr paturot prātā, ka pēdējais ledus ir ļoti bīstams. Atšķirībā no pirmā ledus pavasarī jūs neizdzirdēsiet brīdinošos sprakšķus – pēdējais ledus sadalās pilnīgi bez skaņas. Par drošības kritēriju nav uzskatāms arī ledus biezums, jo pavasarī pat šķietami bieza ledus kārta var izrādīties nodevīgi neizturīga. Atgādināšu, ka glābšanas vestei un virvei (6. attēls) ir OBLIGĀTI jābūt katra makšķernieka ekipējumā! Reiz sarunā ar savu copes pārinieku es pajautāju, vai viņam ir līdzi virve. Puisis atbildēja noraidoši, jo viņš zinot, ka tā vienmēr ir man. Es biju neizpratnē: “Kā tad tā? Ja tu ielūzīsi ledū, man būs virve, lai tevi izglābtu. Bet ko mēs darī- sim, ja ielūzīšu es?”… Un, visbeidzot, es vēlreiz gribu atgādināt galveno nosacījumu: ja nu nelaime tomēr ir notikusi un jūs esat ielūzis ledū, galvenais ir nezaudēt pašsavaldīšanos un jāmēģina tikt ārā no āliņģa tajā pašā virzienā, no kura jūs ieradāties. Šie noteikumi ir vienkārši, un tie ir jāzina katram makšķerniekam, taču labāk, ja šīs zināšanas jums nekad nebūtu jāizmanto praksē! Veiksmi un brangus lomus!
Jo plakanāks dibens, jo mazāku motoru vajag. Gints Zeiļa.”Ķeram lielo!” #32 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
