Šis stāsts aizsākās kādā vasaras dienā, kad Vītauts brokastoja. Viņš nesteidzīgi dzēra kafiju un kāri tiesāja desmaizi. Vītauts bija labā noskaņojumā, jo bija ieplānojis laisties uz copi. Jau iepriekšējā vakarā laiva bija sagatavota šodienas makšķerēšanai. Spiningi salikti laivā, benzīns uzpildīts, mānekļu kastes pārcilātas. Vēl mazliet gastronomiskās baudas, un Vītauts devās uz copi. Kā tajā dienā Vītautam ķērās zivis – par to vēsture klusē, bet tieši tajā reizē Vītautam ienāca prātā ģeniāla ideja. Vismaz viņam pašam sākumā tā šķita!
Vītauts izdomāja, ka viņš varētu būt copes gids. Vītauts pārsvarā makšķerēja viens, bet laivā diviem cilvēkiem vietas ir pietiekami un apkārtējie ūdeņi Vītautam bija gana pazīstami. Šī ideja radās pēkšņi un nebija vairs apturama. Viņš izdomāja, ka šādā veidā varēs nopelnīt ar to, kas viņam tāpat patīk. Turklāt makšķerēt kopā ar vēl kādu Vītautam patika. Vismaz līdz šim.
Jau tās pašas dienas vakarā Vītauts izvietoja sludinājumus soctīklos par to, ka ir gatavs gidēt. Drīz vien pieteicās pirmais potenciālais klients – Lokādijs Lauvrocis. Lokādijs neprasīja, kad Vītauts varētu gidēt un cik tāds pakalpojums maksā. Viņš uzreiz piedāvāja Vītautam 200 € par to, lai rīt no rīta paņem viņu uz copi. Vītauts, ieraugot šādu ciparu piedāvājumā, uzreiz piekrita! Ko tur vēl apdomāt, ja kāds piedāvā 200 €?! Turklāt Vītautam nākamā diena bija brīva, tāpēc, pēc viņa domām, viss bija salicies vislabākajā kārtībā. Vītauts ar Lokādiju vienojās par vietu un laiku, kur un cikos satikties.
Nākamās dienas rīts. Pie Vītauta garāžas. Vītauts tajā brīdī stūma ārā no garāžas laivu, bet viņam tuvojās Lokādijs. Viņš izrādījās gara auguma vīrs vidējos gados. Dūšīgs, ar ļoti spēcīgu rokasspiedienu un dobju balsi.
“Tad nu ķersim šodien tos zandartus?” norūcināja Lokādijs.
“Gan jau ķersim,” atbildēja Vītauts. I ko gan citu viņam bija teikt?
Bet Lokādijs pagriezās pret Vītautu un jautāja: “Tu taču esi gids, un es tev par to maksāju naudu! Ko nozīmē gan jau?”
Vītauts no tāda uzbrauciena sabijās un sāka taisnoties: “Copē gadās visādi. Es vietas zinu un piedāvāju savu laivu un zināšanas, bet tas negarantē to, ka loms būs!”
Lokādijs palika sarkans, viņa acis sāka zvērot, un jau nākamajā sekundē Vītautu nosēdināja uz zemes spēcīgs sitiens. Vītauts pat nepaspēja saprast, kas notiek, kur nu vēl noreaģēt uz spēcīgo un ātro sitienu.
“Āksts tu esi, nevis copes gids, veltīgi iztērēju savu laiku,” dusmīgi nošņāca Lokādijs un devās prom.
Vītauts pusapdullušā stāvoklī mēģināja piecelties, berzēja sāpošo žokli un mēģināja saprast, kas nupat notika. Viņš pie sevis padomāja: “Gidēšana nav laba ideja. Man piesolīja 200 €, bet tā vietā dabūju pa muti. Labi, ka vismaz laivu neatņēma!”
Kopš tā notikuma Vītautam vairs nekad nenāca galvā domas par copes gidēšanu. Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz dažādu piedzīvojumu, bet par tiem kaut kad vēlāk.
Otomārs Plekste
Pigori! Kad sapala vietā izvelk pazudušo spiningu
Kā izvēlēties copes mānekļus? Iesaka veikals Jahipaun
Par copi vairāk lasi Lielais Loms jūnija numurā!
