Neliels atmiņu stāsts. Gadu mija ir tāds interesants laiks. Blakus visām citām izdarībām un tingeltangeļiem šajā periodā tā vien gribas uz kādu brīdi mierīgi piesasēst un savilkt galus par izgāšgad paveikto un turpmāk veicamo. Tak ir dzirdēts par gada sportistiem, aktieriem, filmām, lepnumiem, izteicieniem, dziesmām, vai ne? Aha, par plikajām kluba meitenēm arī, protams!
Mēs ar nāburgu Kažiņu un Igoročiku arī reizēm ap gadumiju mēdzam tā mierīgi piesasēst un apcerēt par gada pagājībām un to, cik šīs pagājības bijušas veiksmīgas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Parasti tas notiek pie kāda no mums mājās pie stiprāka padzēriena un – svētākā no vissvētākajām lietām – svaigi gatavotām fišiņām. Jo, galu galā, par ko tad ir viss šis stāsts? Protams, jā, ķer un atlaid rullē, par to nav šaubu, tomēr, nebūsim liekuļi, vēders ir tas Dievs visaugstākais, un kam gan citam, ja ne vēderam par godu cope vispār uzradās? Turklāt uztura speciālisti nebeidz stāstīt par zivju izstrādājumu uzturvērtību – nevar tak būt, ka šie nezina, ko runā! Un kārtīgam makšķerniekam tas var būt gatavais negods pirkt šo uzturvērtību veikalā.
Tajā gadā mums bija visnotaļ grūti saskaņot gadumijas pasēdēšanas datumu. Katram no mums bija savi nekādinevarnepiedalīties pasākumi, un tādējādi datums ievilkās līdz janvāra otrās nedēļas vīkendam. Tad nu pirms tam – jau minētā svētlieta – jāsagādā zivis.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ziema vispār nav tas pateicīgākais zivju gādāšanas laiks. Primāri viss atkarīgs no tā, vai ūdenskrātuves ir aizsalušas vai nav. Ja nav aizsalušas – janvārī vēl iespējams itin veiksmīgi no krasta uzvēdzeļot; ar pižiku galvā un speccimdiem rokās, neaizmirstot par siltām apakšbiksēm, var iebraukt ar laivu uzspiningot.
Savukārt ja viss ir aizsalis, praktiski atliek tas, ko tautā dēvē par bļitkošanu. Jā, jā, lai ko tas cilvēcis tur uz ledus darītu un lai ar kādām metodēm viņš zivi mēģinātu izmānīt, skatītājam no malas šamais paliks tikai un vienīgi bļitkotājs. Tas nebūs Zālītes teksts, protams, bet Stabulnieka meldijai šis: “Viņš man paliks bļitkotājs, tik un tā!” lieliski ģeldētu! Bļitkošanas gadījumā visvarbūtīgākais variants būs tikt pie ziemas svītrotajiem jeb asariem. Protams, ja ir iespēja aizdauzīties uz Liepājas pusi vai tur jau dzīvoties, var cerēt uz stintēm. Ir jau vēl varianti par copi jūrā, bet tie lai paliek, nē, ne jau tikai Nāves ēnā lasītājiem, bet izklaidēm īpaši bargām ziemām, kad jūras sāļais ūdens patiešām atļaujas sasalt.
Tajā gadā ziema nesnauda un bija ieradusies jau decembrī. Īpaši barga gan nebija, bet ledus vāki upēm un ezeriem bija salikušies virsū itin pieklājīgi.
“Mēs no darba uz Peipusu braucam!” Igoročiks attiecīgās nedēļas sākumā noskaldīja.
Te maza atkāpe.
Tagad aizbraukt copē uz Peipusu ir bezmaz kā divus pirkstus ap… pardon, aplaizīt, bet toreiz, oooo! Peipuss! Svētceļotāji sev zināmos datumos dodas uz Meku vai rāpo apkārt Kailašam, bet bļitkotājiem toreiz nebija varenāka svētceļojuma kā ziemā braukt uz Peipusu. Darba vietās tika organizēti autobusi, kuros notika kolektīvā Peipusdošanās medīt Peipusa lielos asarus. Veiksmes gadījumā varēja pievilkt vareni; protams, kā jau daždien copē, gadījās arī pavisam citādi. Tiesa gan, citādie gadījumi nebija bieži – vai nu tajā laikā zivju bija vairāk, vai varbūt ziemeļblāzmas intensitāte citāda, bet parasti Peipuss bija itin dāsns, ar uzviju atalgojot mormišku un bļitku bruņiniekus.
Mums ar nāburgu Kažiņu Igoročika paziņojums itin labi derēja, jo paši uz copi katrs savu iemeslu dēļ netikām. Tad attiecīgi sadalījām darbus – Igoročiks Peipusā gādā zivis, Kažiņš pie sevis uzņem pasēdēšanu, es gādāju ko padzeramu.
Taču šoreiz Igoročiks bija uztrāpījis uz Peipusa citādo gadījumu.
“Nu gandrīz ņifiga!” viņš kaunīgi noteica, sanākšanas reizē pasniegdams Kažiņam maisiņu ar dažiem lieliem asariem.
“Viena panna sanāks,” Kažiņš bija optimistiskāks. “Ja kas, piekodīs kaut ko citu arī klāt!”
Kažiņš ķērās pie asaru tīrīšanas, mēs ar Igoročiku ielējām pa glāzītei no manis atnestās pudeles.
Kažiņš bija izcils zivju kulinārs. Viņam bija specrecepte, kā zivis vispirms notīrīt, izfilējot, tad apcept un visbeidzot saldā krējuma mērcē izsutināt. Lasītāj, dievgodvārds, neticu, ka pats Rītiņš kaut ko tādu spētu pagatavot – Kažiņa gatavotās zivis vienmēr bija bauda miesai un dvēselei!
Pēc pussdundas kārotā ēdmaņa, glīti sarindota, smaržīgi čurkstēja uz pannas.
“Kamēr cepas, davai pa čarkai un uzraus zolīti!” Kažiņš piedāvāja.
Kāda runa! Vienojāmies pa desmit kapeikiem punktā un laidām vaļā.
Igoročikam kārtis labi nāca, un viņš ātri izvirzījās itin pārliecinošā vadībā.
“Redz, kam neveicas Peipusā ar asariem, tam veicas kārtīs!” viņš noteica pēc kārtējās mūsu atstāšanas jaņos.
Nākamajā sadalē Kažiņš pacēla izdalītās kārtis, un viņa ķermeņa valoda tūdaļ signalizēja par tādu kā satraukumu.
“Paga, veči, mazpauze, uzlikšu zivis sautēties!” viņš noteica, pielēca kājās, pieskrēja pie plīts, ātrāva ledusskapi, trenētām kustībām attaisīja saldā krējuma paku, aplēja ar to zivis, uzlika pannai vāku un steidzīgi atgriezās pie galda.
Šajā partijā Kažiņš sasita mūs ar Igoročiku pamatīgi; rezultātā es iebraucu dziļi mīnusos, tomēr nākamajās partijās veiksme beidzot uzsmaidīja arī man.
Pēc katra partiju apļa ierāvām pa čarkai – pasēdēšana uzņēma patīkamus apgriezienus.
“Klau, jums neliekas, ka kaut kas… smird?” Igoročiks pirmais pamanīja, ka garšīgo čurkstēšanas smaržu pēkšņi bija nomainījis ne visai patīkams aromāts.
Kažiņš nometa kārtis un pielēca kājās vēl ātrāk nekā pirmszoles gadījumā.
“Bļīīīīīnnnn!!!!!!!” viņš iebrēcās, pacēlis katla vāku.
Pielēcām kājās arī mēs ar Igoročiku.
Baltais šķidrums, kas pirms dažiem zolītes apļiem saucās saldais krējums, tagad bija pārvērties dzeltenos smakojošos pikučos. Savas tuvojošās zoles iespaidā Kažiņš nebija attapis pārbaudīt saldā krējuma svaigumu.
“Di… darbs un materiāli!” viņš skumji noteica, nogriezdams gāzi zem pannas. Es atrāvu vaļā virtuves logu.
“Tas viss ir neēdams! Jālej tualetē…”
Pēc brīža atskanēja klozetpoda norautā ūdens skaņa, kas liecināja par Kažiņa kulināriskās neveiksmes aizskalošanu kanalizācijas sistēmā.
“Klau, bet tas taču tāpat tur nonāktu!” Igoročiks, pēkšņas apskaidrības ķerts, iesaucās.
“Jā!” Kažiņš atbildēja, pavisam apjucis. “Šoreiz sanāca varens šortkats…”
Iespējams, šis Kažiņa secinājums toreiz ierakstījās kaut kur tā dēvētajās Akāšas hronikās. Un, iespējams, kaut kad daaaaaudzus gadus vēlāk “Prāta Vētra” no turienes aizgūs ideju dziesmai par īssavienojumu.
Kā tad ir – vai atļauts makšķerēt zem tiltiem un tiltu konstrukcijām?
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!Saistītie raksti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
Aktualitātes
VIDEO! No nelegāliem zvejas rīkiem Juglas kanālā atbrīvotas ~ 100 kg raudas, marta laikā veiktas ~ 230 zvejas kontroles pārbaudes
