Mīļo lasītāj, gads ieskrējis džinglbeļļu žvadzoņā.
It kā jau vajadzētu uzperformēt kādu pigoru rakstu par bļitkošanu, bet, zin’ kā, kad ārā aukkkkksts un tummššss, tā vien gribas atgriezties vasaras sanšainā pie plus trīsdesmit, kādiem aliņiem veldzei un, protams, ūdeņu ziluma. Tad nu par to arī lai būtu šās reizes stāsts.
Šis notika – kā jau visi še prezentētie mūsu stāsti – pirms kādiem gadiem.
Nāburgu Kažiņš bija saklausījies aculiecinieku stāstījumus par samu kvokošanu. Sak’, baigā štelle, mums arī jāpamēģina.
Ja nu ir kāds ar leģendām apvīts radījums Latvijas ūdeņos, tad tas ir šamais – Viņa Augstība tēvocis sams! Kas tik nav par šamo dzirdēts! I peldoši suņi pēkšņi pazuduši dzelmē, i pie krasta ūdenī veldzi baudošas govis izslauktas! Brīnums, ka peldēšanās laikā vēl jaunas meitas nav dzirdētas esam aplecinātas! Un labi, ka tā – citādi Svētais Gars nevarētu atkauties no apsūdzībām netiklībā!
Sams ir neapšaubāmi lielākais latvju zemes ūdeņu iemītnieks un – kas nav mazsvarīgi – arī gastronomisko procesu skalā atrodas gana augstā vietā.
Gatavošanās samošanas pasākumam aizņēma ilgāku laiku nekā parasti, jo pričendāļi bija jāpiemeklē visnotaļ nopietni. Galu galā runa vairs nebija pat par sešiniecēm līdakām. Te varēja pieķerties desmit reizes lielāks nezvērs!
Nāburgu Kažiņš bija nesen kā nopircis gumijas laivu. Es biju sarūpējis automašīnas piekabi, jo šoreiz vedamā sanāca stipri ārpus vieglā autiņa ietilpības. Bet, nu, neko – diezgan laicīgi bijām attiecīgajā vietā likteņupes Daugavas krastā, uzpumpējām laivu, sanesām laivā pričendāļus un … līdz šim visnotaļ gludo pasākuma gaitu apturēja pirmais šķērslis.
Vai tu, lasītāj, spētu iedomāties alus dzeršanu no piņģerotiem? Tak nē, vai ne? Tāpat arī samam piedāvāt tradicionālās asaru mazmailītes būtu diezgan necienīgi. Mūsu plānā ietilpa virsmaiļu lieluma raudu un plinderu saķeršana uz pludiņa makšķerēm. Te sākās problēmas. Ne raudas, ne plinderi negribēja lāgā ķerties; savukārt tie, kas noķērās, varbūt būtu dodami kādam kaķa mazbērnam, bet ne jau sama vectēvam! Godīgi sakot, mums bija arī tā saucamais plāns B – kā ēsmu izmantot vistu aknas. Taču šī resursa mums nebija tik daudz, lai varētu apāķot trīs samu makšķeres.
Par laimi, nāburgu Kažiņš atrada risinājumu – vienu sama makšķeri uz brīdi pārveidoja par grunteni. Saule gan bija jau gabalā, tomēr pie kādām padsmit ēsmas zivīm mēs tādējādi tikām.
Pieminēju alu. Tas mums bija līdzi – vasara kā nekā –, taču galvenais alus baudītājs bija Igoročiks. Es biju pie stūres, bet nāburgu Kažiņš deva priekšroku vai nu piparu šņabulim, vai tad nu izteikti gurmāniskajiem stiprajiem brūnajiem dzērieniem. Igoročiks visnotaļ bagātīgi ieklunkšķināja vēl, mailes ķerot. Un kāpēc gan ne? Galu galā baudījām būšanu vasarā, brīvdienā, un Igoročikam nebija jāstūrē.
Kažiņa iegādātā gumijniece bija padevusies praktiska. Pietika vietas i mums trijiem, i makšķerēm, i aliņam. Makšķeres gan stiepās pāri bortiem, uzskatāmi parādot, kas mēs tādi un ko mēs taisāmies darīt.
Ieairējām labi tālu māmuļā Daugavā un pamērījām dziļumu.
Mēs ar Kažiņu uzspraudām uz āķiem pa plinderim, Igoročiks vispirms ieguldzināja no jau nez kuras pudeles un iemeta makšķeri ar vistu aknu buķeti. Ēsmu nolaidām apmēram līdz pusūdenim, un tad Kažiņš izņēma no somas Maģisko Instrumentu.
Cilvēces vēsturē ikdienā ienākušo izgudrojumu ģenialitātei var būt dažādi kritēriji. Viens no tiem varētu būt tas, ko dēvē par acīmredzamais – neticamais. Nu kurš un, galvenais – KĀ !!! – varēja iedomāties, ka, sitot ar speciālas formas koka gabalu pa ūdens virsu, tēvocis sams celsies no gultnes uz augšu? Vai tas izgudrotājs pats iemiesojās, inkarnējās vai kā citādi iedabūjās sama ādā, tādējādi piedzīvojot to, kas tam ūsainim vajadzīgs?? KĀ tam izgudrotājam ienāca prātā forma, kas, sitoties pret ūdens virsmu, spēj radīt attiecīgo skaņu?? Vai tu, lasītāj, spēj to aptvert? Mēs ar nāburgu Kažiņu un Igoročiku nekādi ne. Mūsuprāt, tam izgudrotājam vajadzētu piešķirt Nobeļa prēmiju vairākus gadus no vietas, savukārt latvieti Tiltiņu vajadzētu godināt līdzvērtīgi kā fotoaparāta Minox izgatavotāju Capu.
Bet ko nu tur par Nobeļiem un Capiem! Mums te laivā notika svarīgākas lietas – nemaz ne pēc ilgas Kažiņa kvokošanas Igoročikam nocopēja! Monstrīgais divkulaku pluds strauji nogrima, un tam līdzi nepārprotami dzelmē zuda aukla.
Igoročiks kārtējo reizi iemalkoja un cirta…
Jo-ho-ho!
Cietais jūras kāts saliecās sinusoīdas kuprī, spole dīkdama sāka laist vaļā auklu.
“Piebremzē vairāk, citādi paliksi bez auklas spolē!” Kažiņš deva padomu.
Igoročiks paklausīja. Taču radījums auklas otrā galā nelikās īpaši traucēties. Tas bija uzsācis savu gaitu, un viņu īpaši neinteresēja kaut kāda spoles bremze vai sinusoidālas formas makšķere. Vēl vairāk, viņu neinteresēja arī laiva ar trīs večiem, kura tagad padevīgi slīdēja līdzi radījuma uzsāktajai kustībai.
Laiku pa laikam radījums ļāvās pāris spoles griezienus pievilkties tuvāk, taču tūdaļ atbildēja ar desmitreiz garāku skrējienu prom. Lai kā cīnījās Igoročiks, auklas daudzums uz spoles bija kļuvis bīstami mazs.
“Veči, es vairs … vairs nevaru, nāciet kāds palīgā!” Igoročiks pēkšņi nostenēja.
“Kā nevari!?” Kažiņš nesaprata. “Tā ir tava Mūža Zivs! Cīnies!!!”
“Tu nesaprati!” Igoročiks izdvesa. “Nevaru, jo man baigi vajag pam-zt! Alus prasās ārā!”
Mums ar Kažiņu kļuva skaidrs – protams, viss izdzertais alus daudzums nekādi nevarēja Igoročika rumpī asimilēties. Daļai bija jāiztek laukā. Un nu pašā nepiemērotākajā brīdī tam bija jānotiek.
Kažiņš paņēma no Igoročika makšķerkātu, savukārt Igoročiks gumijniecē neveikli rāpuļoja uz auzmugures galu, lai pāri bortam atsauktos dižajam dabas aicinājumam.
Vai, lasītāj, zini, kas ir sinhronitāte? Nu ja, tas ir tad, kad vienlaikus notiek vairākas lietas. Manis aprakstītajā situācijā vienlaikus notika trīs lietas. Pirmā – Igoročiks bija ne sevišķi stabili atspiedies ar ceļgaliem pret gumijas laivas bortu un zvārodamies savu mazupīti plūdināja iekšā diženās Likteņupes ūdeņos. Otrā. Sams bija notinis no spoles visu auklu un turpināja savu kustību uz priekšu. Trešā. Auklas iztīšanās brīdī tā tika spēji nofiksēta, tādējādi zuda zivs skrējiena amortizācijas efekts un laiva mazliet straujāk parāvās uz priekšu.
Sinhronitātei mēdz būt sekas. Laivas parāviens uz priekšu nebija liels, taču pietiekams, lai Igoročiks vēl nepabeigtā procesa brīdī ar visu vaļējo stobru pāri bortam iezveltos ūdenī.
Nav jau tā, ka Igoročiks neprastu peldēt – pēc ieņurkājiena viņš gana ātri uzpeldēja virspusē. Tomēr izdzertā alus daudzums un notiekošā šoks viņa situāciju acīmredzot apgrūtināja.
“Veči, bļļrrrr, palīdziet, bļļrr!” Igoročiks rīstīdamies sauca.
Sams par to, protams, nelikās ne zinis. Acīmredzami paguris, tas tomēr turpināja vilkt laivu; protams, vilkt prom no Igoročika.
“Klau!” Kažiņš iesaucās. “Igoročik, tagad ir tā – jeb nu tu, jeb nu zivs!”
“Kāds tev, bļļļļrrrrr, vēl jebnu, jebnu … es slīkstu …”
Daudz nedomādams, es ielikos airos un, cik spēka, uzairēju pie ūdenī izmisīgi kūļājošā Igoročika.
Pirmais airu vēziens bija ar pretestību, jo bija jāmaina laivas kustības virziens.
“Tinnnnnkkkk!” noskanēja gaisā ar sekojošu Kažiņa atkrišanu vēkšpēdus – bija pārtrūkusi 0,4 pītā makšķeraukla …
“Nu tā!” jau esot krastā, prātoja Kažiņš. “Turpmāk gumijniecē tikai ar vestēm! Un otrkārt – jeb nu cope, jeb nu alus!”
“Atkal tu ar savu “jebnu, jebnu””, Igoročiks burkšķēja. “Bet, bļ… , t-ā-d-u zivi pakāst…”
“Tas nekas!” Kažiņš mierināja. “Tā kā šis notika virs hesiem, Igoročik, tevis pārstrādātais un Daugavā ieplūdinātais alus piedalīsies elektroenerģijas ražošanā. Varēsi skatīties, kā, piemēram, kursē trolejbusi, un būt lepns par savu padarīto!”
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
