Šķiet, ka paaudzes mainās un viss pie mums iet uz labo pusi – gan par zivju resursiem vairāk piedomājam, atlaižam to, ko apzināmies, ka neapēdīsim, un varbūt arī trešās pakāpes māsīca šoreiz varētu iztikt bez līdakas kotletēm, gan arī vide, kurā uzturamies, kļūst tīrāka, bet varbūt varam kļūt labāki? Šoreiz vairāk par to, kas tad pēc mums paliek, pēc mūsu atpūtas dabā. Pēdējos gados sanācis pabūt dažās Āzijas valstīs, paskatoties, kas tur notiek ūdeņos, uz ielām utt. Gribas teikt, ka mēs tādā kā paradīzē dzīvojam. Un, godīgi sakot, ir ļoti žēl, ka cilvēki nenovērtē to dabas skaistumu, kas tiek dots, un vienkārši brutāli sacūko. Jā, nav mums tirkīzzilās pludmales, bet mums ir savs dabas skaistums, un tas nebūt nav sliktāks, bet gan citādāks. Domāju, ka mēs, copmaņi, esam tie, kas tos skaistumus izbauda visbiežāk. Cik daudz saullēktu un saulrietu redz ikdienas iedzīvotājs, un cik makšķernieks vai mednieks? Katrs no šiem brīžiem ir pastkartes vērts. Man šķiet, ka tas ir skaisti, ka mums ir dota iespēja izbaudīt šos skatus, un uzskatu, ka ir jābūt pateicīgiem par to. Vislabāk to izdarīt, nepiecūkojot to skaistumu. Man ir skumji un pretīgi aizbraukt uz kādu jaunu, nezināmu vietu pie kādas ūdenstilpes, bet tur sagaida maisiņi, pudeles, bundžas utt. Gribas pajautāt – TIEŠĀM? Jā, es arī neesmu nekāds paraugs un esmu grēkojis gan ar smēķēšanas ieradumu, gan ar benčika lidināšanu pāri laivas bortam, jo nu smird tas pasākums, to atstājot kaut kādā trauciņā, un liekas, kas ta’ tur – viens nieka izsmēķis. Bet patiesībā nav tā. Diemžēl te nav runa tikai par benčikiem, bet par taisnību pašam pret sevi. Mēs dikti bļaustāmies par to, ka leiši brauc pie mums uz vimbām, salakām, reņģēm un pēc viņiem paliek katastrofa. Sajūta, ka viņi arī mājās pusdieno atejā. Bet vai mēs esam diži labāki? Somijā, Zviedrijā ir gana copēts, un aizej kaut kur aiz mājas, a tur Lāčplēša alus bundžas mētājas. Tie arī bija leiši? Vai, aizbraucot uz citu zemi, drīkst par cūku būt? Jautājums retorisks. Uz jūru, butēs braucot, aizvest pilnas garneļu pakas mākam, bet tukšas atpakaļ atvest spēciņa pietrūka? Ļoti bieži, no butēm braucot, sanāk savākt savu miskasti un divtik kāda cita atstātos mēslus. Jā, kaut ko jūra izskalo, kaut ko upes iznes ar paliem, bet kamdēļ tas viss tur ir nonācis jau sākotnēji?
Aizbrauc uz mežu sēnēs, kur tuvākā civilizācija ir desmitiem kilometru nostāk. Tur arī ik palaikam pa kādam maisam vai pudelei. Tos droši vien tur putni aiznesa. Jā, pieklibo mums ar atkritumu konteineriem publiskās stāvvietās. Bieži tie ir pilni, un vārnām ar kaijām ir ballīte. Bet nu, ja tā miskaste ir pilna, vai tiešām jākrauj savējā pa virsu, lai putni, zvēri saplēstu un to visu vējš iznēsātu pa tuvāko apkārtni? Ieliekam to maisiņu auto un aizvedam uz mājām. Es arī gribu būt godīgs pret sevi, un benčikiem nu ir burciņa ar vāciņu. Jā, viena lieka darbība to atskrūvēt, bet ticu, ka karmas punktus pret dabu uzlaboju un tā man pretī skaistāku lomu kādreiz iedos. Tāpat vai vispār apzināmies, ko var nodarīt vecā sapiņķerētā aukla, iemesta ūdenī? Liekas, kas ta’ tur… tikai 10 metriņi maza murskulīša. Bet tajā murskulītī nākamajos gados pēdējo elpas vilcienu var dabūt kāds putns, kurš tur sapīsies. Man šķiet, ka būtu tikai godīgi: ja mēs no dabas kaut ko ņemam (nav pat svarīgi, vai tās ir zivis vai emocijas, kādas ir, atrodoties dabā), tad mums kaut kas ir jādod tai pretī. Vislabākais, ko mēs tai varam dot, ir nepiegružot to, sakopt, satīrīt, lai prieks tur atrasties ir ne tikai pašiem, bet arī pārējiem, kuri pēc mums tur ieradīsies. Jā, mēs pasaules mērogā esam maziņi, bet, paskatoties un palasot, kāds piesārņojums valda okeānos, un tas viss nonāk dzīvnieku un zivju vēderos, un pēc tam attiecīgi dzīvība iet bojā, zosāda metas. Katrs izmestais maisiņš ir pie tā vainīgs – es, tu, viņš, un tā miljoniem reižu… maisiņš pie maisiņa, un rezultātā tonnas katru dienu tiek smeltas ārā, un rodas sajūta, ka šis jau aizgājis tik tālu, ka tam visam galu vairs neredz. Bet mēs taču varam padomāt par nākotni kaut drusciņ? Lai bērniem, mazbērniem vēl paliek kaut kas no šīs dabas daudzveidības, ko mēs izdzīvojam ik dienas, necūkojam galdu, pie kura paši sēžam.
Drusciņ par skaitļiem, ko man izdevās sameklēt. Katru gadu okeānos nonāk aptuveni 8–11 miljoni tonnu plastmasas, kas atbilst vienai atkritumu mašīnai, kas katru minūti izgāž savu saturu ūdenī. Un visa šī milzīgā tonnāža ar okeānu straumēm ceļo turpu šurpu. Ko tas liecina par cilvēci kopumā? Man šķiet, ka neesam pelnījuši šādi attiekties pret dabu. Viena lieta ir tā, ko mēs redzam peldam pa virsu, cita ir tā, ko mēs neredzam, bet tā tur ir un nodara lielāko skādi. Ūdens virsma. Šeit peld vieglākie plastmasas veidi (piemēram, polietilēna maisiņi un pudeļu korķīši) un pamestie zvejnieku tīkli (spoku tīkli). Ūdens kolonna. Vidējos slāņos dreifē daļiņas, kuru blīvums ir līdzīgs ūdenim. Tās bieži apēd zivis, sajaucot ar planktonu. Okeāna gultne. Aptuveni 70– 90% okeānā nonākušās plastmasas galu galā nogrimst. Zinātnieki ir atraduši plastmasas maisiņus un iepakojumus pat Marianas dziļvagā – teju 11 kilometru dziļumā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kāpēc tas ir bīstami?
• Ietekme uz dzīvo dabu. Jūras dzīvnieki (bruņurupuči, vaļi, putni) plastmasu sajauc ar barību. Viņu kuņģi aizpildās ar nesagremojamiem materiāliem, un tie iet bojā no bada. Spoku tīklos sapinas un nosmok tūkstošiem roņu un delfīnu.
• Toksīnu magnēts. Plastmasas daļiņas okeānā darbojas kā sūklis – tās piesaista un uzsūc apkārtējā ūdenī esošās toksiskās ķīmiskās vielas (piemēram, pesticīdus un smagos metālus).
• Pārtikas ķēde. Kad zivis apēd šo toksisko mikroplastmasu, ķimikālijas uzkrājas to audos. Caur jūras veltēm šī plastmasa un toksīni nonāk arī uz mūsu šķīvjiem.
Svarīgas nianses par mītiskajiem skaitļiem
Zinātnieku minētie gadsimti lielākoties ir prognozes, jo modernā plastmasa tika izgudrota salīdzinoši nesen (pēdējo 100 gadu laikā), un neviens vēl nav klātienē pieredzējis, kā PET pudele dabā sadalās līdz pēdējam atomam. Sadalīšanās ātrumu ietekmē divi galvenie faktori:
• Sauszemē vs. Okeānā. Ūdenī, kur ir zemāka temperatūra un mazāk skābekļa, plastmasa sadalās vēl lēnāk nekā uz sauszemes, kur to cepina saule.
• Bioloģiski noārdāmā plastmasa. Maisiņi ar marķējumu bio bieži vien nesadalīsies, vienkārši guļot mežā. Tiem ir nepieciešams rūpnieciskais komposts – specifisks karstums, mitrums un mikroorganismi. Dabā tie uzvedas gandrīz tāpat kā parastā plastmasa.
Lielākais mānītājs – cigarešu izsmēķi. Daudzi domā, ka tas ir tikai papīrs un kokvilna, taču filtri ir izgatavoti no celulozes acetāta (plastmasas veids). Viens dabā nomests izsmēķis var saindēt līdz pat 1000 litriem ūdens ar tajā esošo nikotīnu un smagajiem metāliem. Neesam cūkas! Cienām cits citu un cienām vidi, kurā atrodamies!
Sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par publikāciju saturu atbild Lielais Loms
Vai zini, kas Latvijas ūdeņiem kaitē vairāk par plastmasas maisiņu? 5+ bīstamākie atkritumi
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
