Turpat 30 gadu senie notikumi, sēžot pie kafijas tases, atkal un atkal aizved mani laikā, kad it kā zāle bija zaļāka un konfektes saldākas. Tā laika puikām, kas nezināja tādas spēļu konsoles un viedos tālruņus, nevajadzēja daudz patiesam priekam un smaidam. Vien sagaidīt darba dienas beigas, kad tēvs pārnāca no rūpnīcas ap pulksten 17:15. Visu dienu nocieties un garlaikojies, vajadzēja tik paķert no kambara pelēko auduma mugursomu ar dažām, kā vecmamma teica, bada pātagām, uzrausties kopā ar tēti mopēda Delta mugurā un doties uz tuvējo karpu dīķi, ko apsaimniekoja Kurzemes atslēgas kooperatīva vīri Aizputē.
Tā bija tikai viena no nedaudzajām copes vietām, kur pavadīju savas bērnības dienas. Sākot šķetināt galvā esošās atmiņas, uzplaiksnī siltie vasaras vakari, sienāžu sisināšana, rāmā, spogulim tik līdzīgā ūdens virsma, kur ik palaikam izveļas kāda karpu mamma. Vai aromāts, kurš uzvirmo no tikko atvērtās copes somas, kurā no iepriekšējās reizes aizmirsts kāds mitrs maizes gabaliņš.
Atceros šīs sajūtas, kad ielaid starp doņiem savu pašdarināto pludiņu un saproti, ka ir izdevies. Tas stāv, kā vajag, un nekur nekas nav sagāzies vai neslīkst. Šampanieša korķis un putna spalva, bonusā mammai nočieptās nagu lakas, lai iekrāsotu spalvas galu. Tā bija sētas puiku misija – izveidot līdzīgu kā tiem, kas redzami plauktā Liepājas veikalā, kur tiku varbūt reizi pusgadā, kad apmeklējām pilsētu.
Smagā stiklašķiedras, tumši brūnā makšķere ar masīvajiem metāla riņķiem un apaļo inerces spoli nebija šķērslis septiņgadīgam puikam, lai veiksmīgi piemānītu kā karpas, tā līņus. Tad vēl tie kaitinošie asarīši, kas visu laiku rausta sliekas garāko galu vai ierij āķi līdz pašam dibenam. Ja trāpās lielāka karpa, tad kāta gals tiek iespiests starp kājām un inerces spole griezta kā vinča. Karpa trako, un visapkārt vien zāles un ūdensrožu ceri. Vienīgais, ko tajā brīdī dzirdu, ir tētis, kurš vienmēr saka: “Tu tikai prātīgi, netrako, tikai visu mierīgi!” Fu! Tas atslābums un puikas uzvaras garša, kad iecel zivi uztveramajā tīkliņā vai vienkārši izvelc to uz sauszemes, nav aprakstāms.
Lielajās pilsētās, kā Liepāja un Rīga, varēja tikt uz kādu nometni, taču man kā mazpilsētas puikam nācās tās aizstāt ar piedzīvojumiem kopā ar tēti un nereti arī ņēmām līdzi manu labāko draugu. Īstas skautu nometnes un kempinga lietas mani sagaidīja vasarās, kad tētim bija atvaļinājums vai vienkārši izbaudījām nedēļas nogales kopā.
Reiz uz piecām dienām devāmies, kā teiktu šodien, ekspedīcijā. Nokrāvuši mopēdu ar piepūšamo gumijas laivu, telti, makšķeru somu, pārtikas maisu un kādu nelegālu zivju tīklu, jo tad bija citi laiki, devāmies Kalvenes tumšo ezeru virzienā. Kalvenes apkārtnē atrodas vairāki ezeri, tumši un kūdraini, kur līņu, asaru un līdaku ka biezs. Atceros, ka vīri runāja par šiem ezeriem ar nelielu bijību, jo apvidus purvains un aizaudzis, tikai retais zināja, kā piebraukt pie ūdens. Klīda nostāsti, ka šajos ezeros Otrā pasaules kara laikā Krievijas karaspēks esot sadzinis uz ledus savus tankus un ledu saspridzinājis pirms bēgšanas. Tā nu šie tanki tur guļot līdz šim.
Ieradušies īstajā vietā, protams, ierīkojam nometnes vietu. Vienīgā vieta pie ezera ar stingru pamatu zem kājām, jo visapkārt purvaini un stiegoši krasti. Telts, ugunskurs un ledusskapis. Jā, ledusskapis. Tā mēs dēvējam apmēram metru dziļu tikko izraktu bedri, kurai pāri saliekam biezus zarus. Zemes vēsums uztur mūsu līdzi paņemto pārtiku mazliet ilgāk svaigu. Neko daudz jau līdzi neņēmām, atceros, ka bija vien daži gurķi, sīpoli, ķiploki, kartupeļu maišelis, sāls, pipari un laikam kāda konservu bundža ar tūristu brokastīm. Pārējais viss bija pašu rokās – ēdīsim vienreiz vai arī vairākas reizes dienā. Bet nojaušu, ka tētim bija rezerves plāns. Vai arī bija ļoti drosmīgs un pārliecināts par mūsu varēšanu makšķerēšanā un sēņošanā.
Raksta autors kopā ar dēlu
Foto no Egila Paņēvica ģimenes albuma
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Piepūtuši gumijas laivu ar kājminamo pumpi, bija jāizliek tīkls zivju noķeršanai. Tas bija tāds neliels garants pārtikas apritei nometnē. Tīklu izlikām gar purvainajiem krastiem, kas staigāja uz augšu un leju, ja uzkāpa uz tā. Krasti pilni ar dzērvenājiem un sūnām. Skaisti! Izlēcu no laivas un bradāju pa kustīgo, sūnaino krastu, biedējot laukā zivis no apakšas. Tīkls tikko izstiepts pie pašas malas. Bams, bams! Vairākkārt iestiepjas, un tā oranžie pludiņi jau grimst un haotiski sāk trakot, ik pa laikam nogrimstot. Pasākums jau izdevies, no krasta apakšas iesprukuši tīklā divi milzīga izmēra līņi. Tā starp divi un trīs kilo. Melni kā ogles no kūdrainā ūdens, kas atgādina kafiju. Skaidrs, vakariņas un rītdienas pusdienas būs! Blakus nometnes vietai izrokam kaut ko līdzīgu tranšejai, kūpinātavas ierīkošanai nelielā krantī. Turpat netālu esošās gailenes kā rozīnīte uz tortes. Pusdienās neaizmirstama zivju un gaileņu zupa.
Pāri palikušos līņus gatavojam tikko uzbūvētajā kūpinātavā. Tehniski elementāra būve, kas sniedz man jaunas atziņas un pieredzi. Bedre, kuras apakšā no sāniem deg neliels ugunskurs, daži tikko griezti kārklu sprunguļi tai pāri, uz kuriem novieto ar alkšņu lapām apsegtas ar ķiploku, sāli un pipariem apkaisītas zivis. Tas arī viss – tik maz, lai būtu laimīgs puika.
Tā vairākas dienas: zivis, sēnes, kartupeļi. Tīklā ik palaikam iesprūk kāds līnis un līdaciņas. Spiningojam no laivas ar rotējošajiem mānekļiem milzīgus asarus, tie tāpat melni kā līņi. Atceros, ka, aizvesti mājās, lielākie asari tika likti pie baltmaizes kukulīša, lai salīdzinātu tā izmēru. Zivis notiesājam gan kūpinātas, gan uz zara uzspraustas un ugunskurā ceptas.
Pēdējā rītā, kad izlienam no telts, ne pārāk patīkams laiks. Lietus un vējš nedaudz pārsteidzis mūs. Tomēr vēl ar laivu jādodas izvilkt tīklu. Pirms ārā kāpšanas vēl iespraucamies nelielā līcī starp nokaltušiem un aplūzušiem kokiem. Mazliet baisi. Viss apkārt it kā kluss, dzirdams vien pilošais lietus, ļoti agrs rīts, saule tik tikko manāma caur biezajiem mākoņiem, visapkārt viens vienīgs mežs. Jārāda starp nokaltušajiem kokiem visa sava meistarība precīzā mānekļa iemešanā un izvilkšanā. Vairākas dienas jau aiz muguras, un piezadzies nogurums, varbūt nedaudz pat apnikums.
Pēkšņi visu šo rīta noskaņu pārtrauc milzīgs mutulis un atvērta līdakas mute, kura šķiet tik liela kā spainis. Pie pašas laivas malas tā burtiski iesūc tēta šūpiņu mutē. Tētis, dabūjis pa pirkstiem no inerces spoles, iesaucas: “Te nu ir kaut kas niknāks!” Sākas cīņa ar milzīgu un spēcīgu pretinieku. Tas iztin teju pusi auklas un, apvijies ap nokaltušajiem kokiem, izsprūk gaisā kā svece. Tikai tad apjaušam tā patiesos izmērus. Atsvabināts no kokiem, tas iepeld dziļāk ezera vidū. Nezinu, neatceros un vēl šodien nesaprotu, kā, bet tētis pamanījās laivu izstūrēt cauri visiem šķēršļiem un vienlaikus kontrolēt milzīgo zivi.
Nonākusi klajumā, zivs parāda savu īsto raksturu, un vairākas reizes, pievilkta pie laivas, tā papeld tieši tai apakšā. Lai tiktu milzenei līdzi, tētim nākas savu alumīnija spiningu līdz pat spolei bāzt ūdenī zem laivas. Dzirdu, ka man saka: “Dod sačoku, ātri dod sačoku, kur sačoks?!” Bet sačoka laivā nav! Sapratuši, ka nav ar ko uztvert zivi un tā ārdās pie laivas malas kā traka, pieņemam lēmumu to nomierināt ar aira palīdzību. Tas izdodas, un mūsu nelielajā gumijas laivā tiek ievilkts vēl viens pasažieris. Atslābums un neizsakāms prieks. Neliels kaujas sauciens no tēta, kurš vairākkārt atbalsojas mežā, un dodamies krastā.
Ar nogurušām rokām un kājām novācam savu nometni un dodamies mājup. Tikai šoreiz vēl kopā ar mums milzīga līdaka, kas, ielikta maisā, guļ uz benzīna bākas. Neredzētā ātrumā ziņa par mūsu guvumu apskrien tuvējo rajonu, un turpat garāžā, kur tīrām zivis, sanāk vairāki vīri, kas savām acīm vēl nav redzējuši tādu līdaku. Kā man tobrīd šķita, tas bija mazpilsētas apspriestākais notikums. Kāds ciemos atbraucis tēta draugs vēl atveda fotoaparātu, lai šo zivi iemūžinātu. Tā bija nedaudz virs 10 kilogramiem smaga līdaku mamma.
It kā dažas dienas maza puikas mūžā, bet tās atstāj neizdzēšamas pēdas, atziņas un atmiņas.
Kā ielādēt GenesisMaps dziļumu kartes Lowrance eholotē?
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
