Ziema pagājušā gadā iestājās jau novembrī, tāpēc salīdzinoši ātri sāka dīdīt iekšējais dīdeklis, ka drīz vajadzētu uzkāpt uz ledus. Vēl īsti nav noslēgta copes sezona no laivas un vēl tīri labi zandarti ņem, bet zemledus copes nemiers sāka skrubināt arvien vairāk. Arvien vairāk tika pētītas laika ziņas un kalti plāni, kur un kad varētu atklāt zemledus copes sezonu. Jāpiebilst, ka neesmu pirmā ledus fanāts un uz 5 cm ledus nekāpju. Kaut vai tāpēc, ka ar manu svaru tas ir ļoti bīstami. Un, pat ja nesvērtu tik daudz – lieki riskēt nevajag.
Decembra sākumā tika nolemts, ka tas laiks ir pienācis. Sestdien vēl paķēru zandartus ar Arvi no laivas, bet svētdien braucām atklāt zemledus makšķerēšanas sezonu. Apzinot informāciju par ledu, tika nolemts braukt uz tuvo Dzirnezeru. Vismaz nav tālu, ezers labi zināms, un arī ledus vietām esot jau gana labs. Braucu kopā ar draugu Valdi Vorslovu, un pie ezera satikāmies ar vairākkārtējo parcopi.lv bļitkošanas kausa ieguvēju Voldemāru Sosinu un vairākkārtēju šī paša kausa dalībnieku Oļegu Pugaču. Ātri apspriedām dažas tēmas, Oļegs nedaudz atbēra motili Valdim, un četratā devāmies uz ledus.
Ūdens līmenis bija pakāpies, un pie krasta bija izveidojusies peļķe virs ledus. Pirmie soļi bija ļoti nedroši, bet tikām virsū uz ledus. Voldemārs un Oļegs jau bija bijuši uz ledus tieši šajā vietā, un viņi pārvietojās drošāk. Es sākumā gāju ļoti piesardzīgi un taustījos ar vergu, un uz kakla man bija pakārti ledus nagi, ja tomēr ielūztu, lai tieku atpakaļ uz ledus. Peldsezonu nebiju ieplānojis atklāt. Pirmā vieta. Paņēmu no Voldemāra ledusurbi – pāris apgriezienu, un āliņģis izurbts. Tas mani darīja tramīgu. Nedroši pieliecos un ar rokām pamērīju ledus biezumu. Kādi 8 cm bija. Ledus bija stingrs, nekas nekrakšķēja. Labi. Izurbu vēl dažus caurumus un ņēmu rokā savu iemīļoto bļitku. Biju nolēmis pirmo zemledus copi 100% veltīt tikai bļitkošanai. Pirmajos divos āliņģos nekā. Trešajā āliņģī straujš un spēcīgs sitiens, bet neuzsēdās. Iespējams, līdaka netrāpīja, un labi, ka tā. Ok, turpināju. Atkal copīte, bet šoreiz knapa. Vēl pāris reižu uzkacināju, un uz ledus tika izvilkts pirmais šīs sezonas asaris ar bļitkas palīdzību. Nekāds lielais jau nebija, bet kas par emocijām!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Labi. Izurbu vēl dažus caurumus un ņēmu rokā savu iemīļoto bļitku. Biju nolēmis pirmo zemledus copi 100% veltīt tikai bļitkošanai.
Voldemārs pa to laiku jau bija paspējis noķert kādus 8–9 asarus. Ko tu čempiņam padarīsi? Un Oļegs arī jau bija ticis pie sešiem asariem. Voldemārs ķēra ar mazu šķērsenīti, bet Oļegs bļitkoja. Valdis pa to laiku, skatoties Praktik eholotē, mēģināja sakacināt kādu asari ar mormiškas un motiļa palīdzību. Izdevās tikt tikai pie ķīša. Toties Voldemāram tika jau pirmais smukais asaris pāri 300 gramiem.
Foto – Voldemāra Sosina asaris, virs 300 g.
Dzirnezera cope
Es turpināju darboties klasiskā veidā. Urbu āliņģus, mainīju bļitkas spēles un pa laikam arī noķēru kādu asari. Valdim, savukārt, eholotes devējā tika mitrums, un tas pārstāja normāli rādīt. Valdim nācās atcerēties, kā jāstrādā no ledus arī bez eholotes palīdzības, kad jāpaļaujas tikai uz sajūtām. Sākumā viņam tas it nemaz nepatika, bet pēc brītiņa jau azarts un vecās iemaņas darīja savu un arī Valdis pamazām sāka ķert zivis. Pamīšus ar bļitku un mormišku.
Man kārtējā āliņģī sekoja kārtīgs tesiens pa bļitku, un piecērtot es uzreiz sapratu, ka man paņēmusi līdaka. Par laimi, sanāca to izvilkt uz ledus, un manu 0,16 mm aukliņu tā nepārkoda. Līdaka nebija mērā (42–43 cm), un tā uzreiz tika atlaista, bet toties bļitka tika izglābta. Par to prieks un adrenalīna deva tika laba.
Turpinājām meklēt aktīvākus un lielākus asarus. Voldemārs jau aizklīda kaut kur nostāk, bet mūsu reģionā manījām, ka citi copmaņi, kas iebaro un ķer uz mormiškām, pa laikam tiek pie smukiem asariem. Uz aci – virs 400 gramiem. Tātad smukāka izmēra asari tepat vien bija, tikai nemācējām tos īsti pierunāt. Lai gan arī mums tika pa kādam skaistam asarim. Nebija nekādi monstri, bet pirmajai zemledus copei bija gana glīti un emocijas dāvāja labas. Pirmais copi noslēdza Oļegs. Atsveicinājās un prom bija.
Tā, urbdami vēl ne pārāk biezo Dzirnezera ledu un izbaudot zemledus copes sezonas sākumu, arī pavadījām visu dienu uz ledus. Pēc pulksten 12 aktivitāte sāka pieklust un pēc 14 pazuda gandrīz vispār. Kopā uz ledus bijām teju visu gaišo dienas laiku un nokāpām no ledus pēc 15:00. Voldemārs noslēdza copi kādu pusstundu ātrāk nekā mēs ar Valdi.
Ir tajā zemledus makšķerēšanā sava burvība, un pirmā zemledus cope bija izdevusies. Par to liecināja smaids manā sejā. Jāsaka, ledus tomēr vietām vēl bija bīstams un bez vergas noteikti nevajag pārdroši staigāt. Arī sniega kārta neļauj redzēt, kur ledus ir plānāks. Visu copes laiku nepameta dīvainā sajūta, ka vakar esmu copējis no laivas, bet šodien dažus kilometrus tālāk jau makšķerēju no ledus pavisam citā tehnikā.
Tāda man sanāca pirmā asuma nodzīšana copē no ledus. Nākamreiz jau kāpšu uz ledus, kad tas būs pavisam drošs, jo tomēr dīdeklis tagad ir apmierināts un drošība ir pirmajā vietā. Būs jau vēl ziema gara, un būs daudzas dažādas un ne mazāk interesantas copes no ledus. Ja ziemas un ledu nebūs, būs vairāk jāķer upēs. Bez copes jau nekā!
Tiekamies pie un uz ūdeņiem! Ne asakas!
Ledus ir bīstams! Jau daudzi copmaņi ielūzuši ledū. Padomājiet par tiem, kas mūs gaida mājās
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
