Saņemot iedrošinājumu no žurnāla redaktora, savu pirmo rakstu biju iecerējis pavisam par citu tēmu. Taču raksta tapšanas procesā no zemapziņas tumšās dzelmes kā plēsēji ar tumšām, platām mugurām uznira jau piemirsti piedzīvojumi, tālas bērnības atmiņas un neapzinātas atziņas, kuras, man pašam to neapjaušot, ielikušas tos pamatus, uz kuriem es un mēs katrs veidojamies kā makšķernieks, ar savu ētiku, saviem principiem un savu pieeju copei. Tādā veidā iekļaujoties tajā daudzskaitlīgajā, visu zemeslodi aptverošajā cilvēku kopumā, ko saucam par makšķerniekiem neatkarīgi no valsts, etniskās vai copes veida piederības.
Kā viss sākās
Jāsāk ar to, ka laikam jau nemaz nevarēju nekļūt par makšķernieku, jo visu manu apzinīgo mūžu niecīgais attālums no manām namdurvīm līdz Babītes ezera malai un Lielupes krastam likumsakarīgi noteica brīvo brīžu pavadīšanas veidu. Nevaru pateikt par pašu sākumu, kur piedzima tas pirmais impulss, – vai pēc pastaigas ar mammu gar Līgupīti, kur viņa man rādīja toreiz vēl brīvi redzamus prāvus sapalus un šaudīgus grunduļu barus saules izgaismotajos līčos, vai toreiz Lielupē, kad sāku makšķerēt kopā ar savu rotaļu biedreni, kuras tētis savas makšķeres un spiningus glabāja īpašā skapī, kas tika slēgts, un mēs nekādā ziņā pat tuvoties tam nedrīkstējām. Tikai retos un īpašos labvēlības brīžos skapis tika atvērts, tajā ieslēgta gaisma, un mums tika rādīts, ka tas tur ir asaru kāts, bet tas, lūk, līdaku, savukārt tās krāsainās, rotaļlietām līdzīgās zivtiņas ar āķiem ir mānekļi, ar ko ķer tās lielās zivis. Tā kā man toreiz bija tikai pagara maikste ar auklu un pludiņu, nogriezta tuvējā birzī, kas tika nomesta šķūnītī kopā ar lāpstām, dakšām un grābekļiem, iespēja turēt rokās pašam šādus glaunus copes rīkus bija tikpat reāla kā iespēja no vēstures muzeja paņemt uz mājām pāris desmitu tūkstošus gadu vecu akmens cirvi. Tad man kā sešus septiņus gadus vecam puikam kļuva pilnīgi skaidrs – makšķernieki ir īpaši, ļoti izredzēti un godājami cilvēki. Būšana par vienu no viņiem ir neizsakāmi liels, taču arī grūti sasniedzams gods. Smalkie rīki, kas nepieciešami, lai kļūtu par makšķernieku, pieejami vien smalkiem Rīgas kungiem un par lielu naudu. Šīs pārdomas bija vairāk abstraktas un samērā neitrālas salīdzinājumā ar emocijām un to lielo iekšējo cīņu, kas bija jāizcīna pret sevi sava goda un varēšanas aizstāvībai, kad jau pieminētā kaimiņu meitene man patiesā izbrīnā jautāja: ”Vai tu nekad neesi pats slieku uz āķa uzdūris?” Vai tad es varēju atzīties, piedevām meitenei, ka to līdz šim darījusi tikai mamma? Sirdij lēkājot kā tikko krastā izceltam asarim, nācās vien stiprāk saspiest pirkstos trakojošo tārpu un durt. Redzot, ka draudzene, kuras slieka kārtīgi savērta uz āķa, ceļ ārā vīķi pēc vīķes, nācās vilkt ārā arī manu vienreiz caurdurto slieku, kas karājās kā zeķe uz veļas šņores, un durt vēlreiz. Pēc tam to atkārtot vēl un vēl. Un kādā brīdī tas no izdzīvošanas jautājuma kļuva par… Par neko, par vienkāršu ēsmas uzlikšanu uz āķa.
Bērna iztēle
Tāpat tagad ar smaidu varu atcerēties gadījumu, kad skrēju uz mājām pēc zāģa un cirvja, jo biju sapratis, ka lielie asari pulcējas tieši zem dēļu laipas, tumsā un ēnā, un tos jāmēģina ķert, nolaižot slieku tieši caur laipas dēļu spraugu, bet, kad beidzot viens kārtīgs makans arī paņēma, tad cauri dēļiem to izmānīt nekādi nevarēju. Nu kā lai nesmejas par sevi, kad pieķērās pirmā līdaka. Līdz krastam to gan atvilku, taču, daudz dzirdējis par līdaku asajiem zobiem un to atstātajām rētām, baidījos to celt ārā, ka nesakož. Piesējis spiningu ar kurpju auklām pie krasta krūmiem, teciņiem laidu uz mājām pēc palīdzības. Varat iedomāties, kā lielo prieku nomainīja vilšanās, kad atgriežoties atradām vien pliku auklas galu. Ne zivs, ne mānekļa. Toties mājinieki vēl ilgi smējās par manis noorganizēto līdakas glābšanas operāciju. Jāatzīst, ka tā nav bijusi vienīgā vilšanās, kuras ietekmi uz savu turpmāko rīcību esmu sapratis tikai vēlāk. Kādu dienu, kad vecāki bija darbā, ar draugu pa kluso aizstiepām tēva gumijeni uz Babīti un devāmies spiningot. Pēc neilga brīža āķis kaut kur aizķērās un nebija vairs kustināms. Pieiroties tuvāk, atradām tīklu, pilnu ar zivīm! Kas tik tur nebija – līņi, brekši, asari, no vienas vietas! Nopriecājāmies ne pa jokam, domās jau redzējām sevi augstu uz pjedestāla kā izcili un nopietni ģimenes apgādnieki. Krietni ilgu laiku nopūlējāmies, līdz, zivīm pilno tīklu piesējuši pie laivas, aizairējāmies līdz krastam, jo iecelt lielo lomu laivā mums trūka spēka. Atstājis draugu laivā sargāt guvumu, tā teikt, lai naidnieks neatņem, steidzos ar prieka vēsti uz mājām. Vēl vairāk nopriecājos, redzot tēva auto pagalmā, ka pirmajam labo ziņu varēšu izstāstīt tieši viņam. Šis stāsts beidzās tikpat darbīgi, kā sācies. Airējot ar zivju pilno tīklu atpakaļ ezerā. Drauga seja izstiepās gara jo gara, kad atstāstīju tēva vārdus: ”Tev patiktu, ja kāds paņemtu tavas mantas? Kur paņēmāt, tur nolieciet! ”Kādu brīdi mūsu copes darbībām bija pielikts punkts, jo, kā izrādījās, puikām neesot brīv vieniem pašiem ar laivu braukāt, Babītes ezers pie mūsu mājām esot liegums, kur tikai partijnieki drīkstot makšķerēt, un tīklu likšana vispār esot krimināli sodāms pasākums. Ja kāds būtu mūs ar to tīklu redzējis, tad tēvam būtu lielas nepatikšanas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Autoritātes copē
Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala. Tāpat arī bērnības notikumi manā atmiņā izmainījušies kā aizaugoši ezeri. Vēl pirms dažiem gadiem viss izskatījās pavisam citādi: te, kur bija perspektīva bedre, tagad ir meldraina saliņa. Tāpat bērnībā tik svarīgā piedzīvojumu garša, kas vilināja uz copi, laika gaitā ir zaudējusi savas pozīcijas citu, nozīmīgāku vērtību priekšā. Kādu noteiktu dzīves periodu tas noteikti bija jēdziens autoritāte. Pāris vārdos definējot, tas ir cilvēks, kurš ar savu rīcību, ar savām spējām vai iemaņām mūs iedvesmo, savu reizi pamāca; tāds, kuram gribas līdzināties. Man tāds viennozīmīgi ir mans onkulis Jāzeps no Talsiem. Jau tālajos 80. gados viņa ietekme bija jūtama, taču tam nepievērsu uzmanību. Kopīgi ar brālēnu pavadītajās vasarās pie Usmas ezera uz galda parādījās tādi ēdieni kā līdaku kotletes, kūpināti asari, sviestā cepts kraukšķīgs zutis. Onkulis pārsvarā bija ezerā copēt, tā ka brāzienu par dienā sastrādātajām palaidnībām varējām gaidīt tikai vakarā. Domāju, ka būs tikai godīgi, ja īsi viņu raksturošu. Šobrīd kungs jau cienījamos pensijas gados, ar garu, jau padomju laikos aizsākušos makšķernieka pieredzi. Makšķerē regulāri, vismaz reizi nedēļā. Spiningo, brauc uz butēm un ķer arī ar pludiņu. Ar pārliecībā un pieredzē balstītu spītību lieto tikai monofilo auklu, mānekļu kastes apmēri ir vismaz divreiz, ja ne trīsreiz mazāki nekā man. Jāpiebilst, ka vismaz trešdaļa no tiem ir paštaisīti vai arī paša uzlaboti. Bet kopējās copes reizēs noķerto zivju un piedzīvoto copju skaits attiecībā pret mani parasti ir 3x lielāks. Jāzepu vislabāk raksturos šis atgadījums. Kādā Jāņu dienas rītā pēc tradicionāli pavadītas Līgo nakts Lielupes krastā, modies līdz ar sauli un saprotot, ka visi svinētāji vēl guļ un tik ātri necelsies, nevēloties trokšņot pa māju, es, paņēmis turpat pa rokai esošo spiningu, devos, tā teikt, pamētāt no krasta. Turpat netālu no svinību vietas bija, manuprāt, ļoti perspektīva vieta, kur sākās meldru audze, lēpenēs bija izveidojusies paplata, no zālēm brīva eja, kas deva iespēju apmakšķerēt krasta dziļuma kanti. Piedevām iepriekšējā dienā vairākkārt biju redzējis, kā tur, skaļa plunkšķa pavadīti, uz visām pusēm pajūk sīkie. Tātad līdakas tur bija. Uzmanīgi un klusām pienācis pie krasta, sāku apstrādāt vietu. Atceros, ka izmēģināju diezgan daudz no tā brīža manā kastē pieejamā arsenāla, gan nevaru atcerēties, kas tieši tobrīd bija auklas galā, kad pienāca Jāzeps, bet rezultātu nebija. Ne piesitiena. ”Nu, Jānīt, iedod iemest! ”Varēja skaidri manīt, ka iepriekšējās nakts notikumi vēl Jāzepu tur savā varā, tāpēc pirmajā brīdī nesapratu, ko tieši onkulis bija domājis, bet, kad viņa roka sāka stiepties pēc spininga, viss nostājās savās vietās. Pasvārstījis rokās kātu, īsi pavērojis upi, ar pirmo metienu Jāzeps izcēla krastā mēra līdaku. Un, it kā vēl nebūtu gana, novērtējis to kā sīku, ar vārdiem – kurš gan to tagad tīrīs, tāpat jau ēdamā pilni galdi, ej, pasauc mammu! – atlaida to atpakaļ. Atdevis man špini ar tādu kā pēc ilgi krāta saspringuma iegūtu atvieglojuma sajūtu, aizbildinoties, ka vēl jāatpūšas, Jāzeps devās prom, bet es paliku ar atkārušos žokli. Kas te tikko notika? Lieki piebilst, ka vēl kādas minūtes divdesmit, mainot mānekli pēc mānekļa, centos pierunāt kādu zaļsvārci uz izgājienu. Taču, kā nojaušat, nesekmīgi. Šis notikums pats par sevi varbūt nav nekas sevišķs, un kuram gan vēl līdzīgi nav gadījies, taču uz mani tas atstājis dziļu un paliekošu iespaidu, veidojot cieņu un respektu pret savu onkuli Jāzepu kā makšķernieku ar iedzimtu un praksē pilnveidotu talantu, kuru papildinājusi radoša kaislība un neatslābstoša neatlaidība.
Nesēdiet krastā – brauciet ūdeņos!
Laika upe ir neapturami plūdusi uz priekšu, nesot līdzi gan manu, gan Jāzepa laivu. Esam tagad jau kopā, vienā laivā, piedzīvojuši gan cerīgus miglā tītus rītus, gan pilnīgus tā sauktos vakarus uz ezera. Gan pie viņa Engurē, gan pie manis Lielupē. Kaut kur šajā plūdumā apkārtējie ir sākuši uztvert mani kā makšķernieku; kādā brīdī manā laivā ir iekāpis mans neatkārtojamais un iedvesmojošais copes biedrs Arturs. Salicis laivā kātus, termosu un novietojis sev pa rokai iemīļotākos mānekļus, viņš tur iekārtojies uz palikšanu. Straume plūst kā plūdusi, tā pat nemana, ka pašā upes vidū esam iesprauduši un nostiprinājuši vairākas kārtis, kuras spītīgi paceļas virs mutuļojošā ūdens un palīdz mums atrast ceļu. Ja tā ieskatās, var redzēt uzrakstus: 1. maijs Lielupe, 8.–18. maijs Ālandi, jūnija trešā sestdiena Engure. Man, Arturam, Jāzepam, tāpat kā daudziem no jums, šādi un citi līdzīgi datumi nozīmē ļoti daudz. Iespējams, tās ir mūsu gada svarīgākās dienas. Tās ir mūsu satikšanās un kopā būšanas dienas. Nav svarīgi, kāds ārā laiks un politiskais stāvoklis, darbi pagaidīs, un ģimene sapratīs, jo mēs būsim tur – pie ūdeņiem.
Svīst gaisma, un drīz jākāpj laivā, jo varbūt tieši šodien paņems viņa, tā Lielā Mamma, ar kuru izcīnīšu savas dzīves neaizmirstamāko cīņu. Un, iespējams, kādreiz, par to stāstot, kādam puikam acīs iedegsies spītīga un neapdzēšama uguns.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
