“Lāābrīīt!” Laiski staipoties un lienot laukā no opeļa bagāžnieka, es nogaudoju caur miegpilnu žāvu. Virs prāvās ugunskura pelnu čupas var manīt vieglu dūmu celšanos. Nedaudz tos parušinot, uzkvēlo arī ogles. Tā kā vakar no upes es izbridu nosacīti agri, laika ugunskuram un malkas sagādāšanai man bija gana. “Vēl nedaudz mitrs,” burzot rokās biezo džemperi, izlemju nokurināt no vakardienas pāri palikušās kritalas un pie viena vēl nedaudz pažāvēt savu apģērbu. Es neteiktu, ka šonakt gulēju lieliski. Bija vēsi, un mans ķermenis, uzturot sevī siltumu, bija patērējis lērumu enerģijas, kā rezultātā es piecēlos nedaudz saguris. Manā prātā pat neviļus iezagās doma šim braucienam mest mieru un doties uz mājām. Taču siltā rīta kafija un košā ugunskura siltums šīs domas izkliedēja pilnībā – tieši tāpat, kā iztvaikoja mitrums no mana apģērba un pacēlās gaisā blāvas dūmakas izskatā.
Filozofiskās rīta pārdomas
“Viss, pietiek murgot. Esmu jau pāri pusei,” pie sevis purpinot, steigšus savācu un piekopju savu nometni, lai dotos tālāk. Varbūt patiešām es savu copes maršrutu jau sākotnēji biju izvēlējies pārāk vērienīgu. Bet ko lai dara, ja Vidzemē ir daudz skaistu un interesantu upju, pieteku un strautu. Lai visus šos ūdeņus varētu rūpīgi izpētīt un iepazīt, ar vienu dzīvi nepietiks. Tāpēc nākas vien cilpot pa dažādiem maršrutiem un tad, kad laiks to atļauj. Šobrīd man ir vēl laiks, un, apzinoties, ka, šai Vidzemes cilpai beidzoties, es atkal tikšu ierauts pilsētas trokšņos un darbā, mans prāts vēl joprojām tiecas pie ūdens, forelēm un dabas. Turklāt šīs nelielās pieredzes kripatiņas, kas tiek uzlasītas prātā pie katras apciemotās upes, man vienmēr ir zelta vērtas. Jā, protams, ka sanāk tāda virspusēji sagrābstīta informācija, taču, manuprāt, tieši šādā veidā šim burvīgajam makšķerēšanas veidam vajadzētu ienākt katra forelista sirdī. Lēnām, ar laiku un pakāpeniski. Vajag to pašam uzsūkt, nevis tikt tajā visā iegrūstam ar citu palīdzību. Šādi makšķerējot, viss iegūst pavisam citu vērtību un ne tikai skaistas strauta foreles noķeršana, bet arī apkārt esošā daba sniegs patiesu gandarījumu un emocijas.
Es īsti nezinu, cik tālu aizbraucu no iepriekšējās copes vietas, jo visu ceļu filozofēju par dažādām dzīves vērtībām, telekinēzi, citplanētiešiem un citām paranormālām padarīšanām. Es attopos stāvam uz kāda tilta, pārliecies pāri margām. Ūdens šeit tek rāmi, un, tā kā ir praktiski bezvējš, es tajā skaidri varu manīt savu atspulgu. “Tad redz, kādu tevi foreles redz,” es nosmīkņāju un iespļauju sava atspulga sejā. Siekalu radītie viļņi manu ģīmi izvazā pa visu spoguļvirsmu, līgani izšūpinot uz tās esošās ūdensmērītāju ordas. “Tā, kur es tagad atrodos?” paredzot iznākumu, es tomēr ieslēdzu mobilo datu tīklu cerībā kartē ieraudzīt nelielu punktiņu, taču nekā. “Nu galīgā čuhņā būšu iepēries!” raušot mugursomu uz pleciem, pie sevis nodomāju. Šīs dienas plāns paliek nemainīgs. Tas ir – izpētīt citu šīs upes posmu, un pirmie soļi zaļgandzeltenas gaiļbiksīšu pļavas virzienā ir šī plāna realizācijas sākums. Es nolemju doties kādu kilometru lejā pa straumi un tad makšķerējot brist atpakaļ. Ceļš neizrādās viegls, jo aiz pļavas seko milzīgs, nesen apkopts jaunaudzes lauks. Nelielie alksnēni, bērzi un citi smalkie koki pēc to nozāģēšanas ir blīvi sagūluši starp vērtīgo eglīšu rindām. Visu laiku man nākas tiem kāpelēt pāri, turklāt jāuzmanās no visnotaļ augstu no zemes atstātajiem asajiem sprunguļiem. Vēl vienus brienamzābakus šajā braucienā es iegādāt neplānoju.
Sākuma pārsteigums
“Piuu, piuu, piuu, piuu, piuu…”pēkšņi man aiz muguras kaut kur tālumā atbalsojas spilgta skaņa. Šaubu nekādu. Tur gaudo mans opelis. Reizēm tāds niķis tam uznāk, ja logi vai durvis vaļā palikušas, bet šoreiz esmu pārliecināts, ka visu noteikti biju atstājis ciet. “Sasodīts!” Tūdaļ krūmos nobēdzinu savu somu, makšķeri un fotoaparātu un, zinot to, ka gaudošana apklusīs tikai pie galīgi iztukšotas akumulatora baterijas, es steigšus klamburēju atpakaļ. Jau esot gaiļbiksīšu pļavā, varu manīt, ka automašīna nestāv tā, kā es to sākotnēji noparkoju. Redzu tai tikai purngalu, un tas ir nedaudz pacelts uz augšu, bet pakaļgals ieripojis grāvi. “Fūū!” es izslēdzu signalizāciju un atviegloti nopūšos, redzot, ka nekur nekas nav sasists un mašīna nav uzsēdusies uz grāvmalas kants. Tā bija pamanījusies laideni noripot un atspiesties pret kādu kuplu meža mētru spilvenu. Nedaudz izspolējot, mēs abi atkal esam ierindā un šoreiz jau ar kārtīgi norautu rokasbremzi. “Nu gan tu dod!” pie sevis nozvērot, ka šis muļķīgais atgadījums ar stāvbremzi paliks tikai pie manis, es ielieku mutē tikko noplūktu gaiļbiksīšu kātu un vicoju atpakaļ pie nobēdzinātajiem štrumiem. “Hmm, garšo pēc lakricas,” nedaudz izbrīnīts es nodomāju un noriju rūpīgi sakošļāto pavasara zaļumu.
Mans inventārs ir uz vietas un, neskatoties uz to, ka netālu jau var manīt upi, es nolemju paiet vēl nedaudz uz priekšu. Liekas, ka tur krāces nedaudz atbalsojas, taču, pieejot tuvāk, skatam paveras upei pāri pārkritis milzīgs koks. Izskatās, ka kritis tas nesen, un ūdens, gāžoties tam pāri, rada dobjus klunkšķus. “Vieta cerīga,” žigli sastiķēju kātu un raidu pirmo iemetienu virs koka. Tur nedaudz dziļāks un mierīgāks. Varbūt kāda forele ir ļāvusies ūdens plūsmai un panesta šī koka virzienā. Plunkt! Vobleris graciozi iekrīt tieši tur, kur tas ir paredzēts, taču nekā. Par otru metienu gan man kauns. Tas smalkajos ievas zaros iepinas tieši virs pašas perspektīvākās zivs uzturēšanās vietas. Kad raustīt kātu un purināt zarus man apnīk, es brienu ūdenī. “Ūūū! Dziļš,” nedaudz pieturot zābaku augšējās malas, es rūpīgi atpiņķerēju mānekli un lēnām brienu atpakaļ. Vēl esot ūdenī, es nolemju šoreiz iemest zem kritušā koka, nedaudz uz priekšu un tad, vadot mānekli pret straumi, to iespēlēt tieši bangās. Šī stratēģija tiek izpildīta veiksmīgi, taču arī bez rezultātiem. “Laikam duļķis pie vainas,” meklējot attaisnojumus necopei, es noraugos uz gaiši pelēku ūdens strēmeli, kas paceļas no maniem zābakiem un slīd lejā, tieši pretī voblerim. “Drusku jānoskalo,” sevi izklaidējot, mānekli apzināti ievelku tieši pašā ūdenskritumā un pieturu nedaudz ar kātu. Bams! Tūdaļ seko arī pamatīgs tesiens. Uz mirkli pat liekas, ka tā nav zivs, bet gan kāda smaga, tikko pāri kokam pārpludinājusies sieksta, taču uzstājīgie pumpējieni liecina par ko citu. “Jopcik! Nu gan būs mostrs…” adrenalīna apreibināts, es gaisā izveidoju virtuālu skata tuneli bangu virzienā cerībā ieraudzīt pretinieku, taču arī šādas “mūžīgās sekundes” reiz beidzas un diemžēl pretestība pēkšņi apsīkst. Klusums. Es nedzirdu vairāk ne dobjās bangas, ne spoles tarkšķi, ne savus sirdspukstus. Viss, ko es tajā brīdī vēl nedaudz spēju uztvert, ir mana prāta saraustītie centieni sakārtot galvā burtus nelielā dramatiskā jautājumā: “K.a.s.t.i.k.k.o.n.o.t.i.k.a.?”
Mani izmisīgie centieni ūdenī saskatīt mānekli izrādās pavisam naivi. Dziļš šajās bangās nav, jo, kā minēju iepriekš, koks nogāzies ir nesen un ūdens, tam pāri gāžoties, zem sevis lielu bedri izskalot vēl nav uzspējis. Zivs ir prom, un tas ir fakts. Nedaudz žēl, ka to neredzēju, taču vēl skumīgāk, ka no savām kļūdām tā arī neko neesmu iemācījies. Kā būtu, ja es pēc mānekļa atkabināšanas no ievu zariem uzreiz būtu pārsējis nobružāto auklas galu? Es to noteikti būtu izdarījis, izbrienot krastā, nevis stāvot ar piepaceltiem gumpīšiem upes vidū, taču šoreiz ir tā, kā ir. “Nu, lūk – parotaļājos,” skumīgi rakājoties pa savu mānekļu kastīti, es pie sevis nodomāju, tā arī tajā vairs neatrodot līdz šim vismedīgāko mānekli. “Nu, neko. Uzlikšu tagad šito,” pievelkot ciešāk karabīnes mezglu, uzkabinu tāda paša izmēra, bet citas nokrāsas vobleri un varu doties tālāk, augstāk pret straumi.
Nedaudz pabrienot uz priekšu, es secinu, ka nekāda lielā čuhņa te tomēr nav. Man priekšā paveras skaisti iekopta lauku māja ar lielu dārzu un vairākām palīgēkām. Plašajā pagalmā var manīt aku, un nedaudz nostāk no tās es redzu suņubūdu. Šī klasiskā lauku sētas ainava pati par sevi izskatās ļoti nevainīga, taču mani bažīgu dara divi iztrūkstoši motīvi. Pirmais no tiem ir tas, ka pie suņubūdas es neredzu pašu mopsi, un otrs – ka nemanu mājas saimniekus, kuri ārkārtas situācijā šo mopsi varētu savaldīt. Šādās situācijās parasti sagatavoju piparu gāzes baloniņu cerībā, ka to pielietot man tomēr nenāksies. “Tik skaistas vietas jāizlaiž,” klusām lavoties gar upes krastu, es nolūkojos uz vairākiem lēniem atvariem, kuros lidināt savu mānekli, ņemot vērā iespēju tikt nokompostrētam, es neuzdrošinos. Kad māja ir aiz muguras, es droši brienu atkal ūdenī un turpinu makšķerēt. Upe šeit interesanta – nav plata, toties ir padziļa. Krastos aug daudz alkšņu, un ap tiem vijas dažādi vīteņaugi, stiepjoties līdz pat koku galotnēm. Vietām krastmalās manu klasiskos bebru slidkalniņus un vecu bebrinieku paliekas. “Te noteikti cilvēks savu roku ir pielicis,” vienam tādam tuvojoties, es spriedelēju, pamīšus apmakšķerējot visas potenciālās vietas. Līdz šim es tikai pie vienas līdakas esmu ticis, taču nelielu cerību tikt tomēr arī pie foreles uztur nesenais atgadījums pie nokritušā koka, kā arī fakts, ka nemaz tik liels gabals vēl nav noiets. “Yess. Nu tad beidzot!” ļoti tālā iemetienā tomēr piesakās arī neliela forelīte, taču pusceļā nokabinās. Pēc mirkļa vēl divus pusaudžus noķeru. Abus no vienas pazares. Otro atkabinot, es tam uz sāniem pamanu ko dīvainu, arī pie muguras un anālās spuras, tādēļ nolemju foreli papētīt nedaudz tuvāk. “Opā! Tās taču ir utis!” Patiešām sajūtos izbrīnīts, jo šo parazītu uz strauta foreles sāniem es sen nebiju manījis. Pavasarī manos lomos biežāk trāpās zivis ar dēlītēm, taču ar utīm līdz šim ir bijusi maza darīšana. Neko konkrētu par šo parazītu es nezinu. Šis jautājums kādam zivju pētniekam jāuzdod. Zinu tikai to, ka utis sagādā problēmas daudziem zivsaimniekiem. Arī uz lašiem un jūras forelēm (taimiņiem) utis parazitē. Bet ko tās utis šeit dara un kā te nokļuva, es nezinu. Vakar copēju šīs pašas upes citā posmā un nevienu parazītu uz foreļu sāniem nemanīju, taču šeit praktiski uz katras otrās zivs pa kādai utij piesūkusies. “Nu, nāc tuvāk. Es tevi tikai nedaudz pakasīšu,” klusi mierinot, pie kājām pievelku kārtējo utaino foreli. Ar nagu nedaudz aizķeksējot aiz parazīta sāniem, es veikli ielasu visus kukaiņus savā plaukstā un strauta foreli atbrīvoju jau tīru. Nelielas mošķu fotosesijas laikā nosēžas kameras baterija, bet tas ir nieks, jo somā ir rezerves akumulatori. Lai tiem tiktu klāt, es kāpju laukā no upes, lieku zemē kātu un velku nost somu, bet tad pēkšņi sastingstu kā sālstabs.
Ciemiņu satiekot
“Ūjj, kas par suņuku! Mīļš sunītis, mīļš. Nu, nāc! Nāc pie manis, nebaidies draudziņ!” Manas kājas momentā pārvēršas par mīkstiem makaroniem, un, lai kā es censtos, man nekādi neizdodas no tupus pozīcijas atkal piecelties stāvus. No šī skatu leņķa tas mopsis izskatās īpaši liels – stipri pāri manai galvai, un es viņam noteikti atgādinu nelielu uzkodu garda knakera izskatā. Es turpinu ar viņu sarunāties, gatavojoties trakākajam scenārijam, taču lielajam vilku sunim mani pāteri ir pie vienas vietas. Tieši pie tās, ko tas šobrīd sev laiza. Suns izrādās riktīgs mieramika. Jā, tas ir liels, bet agresīvs noteikti nav. Sēž man priekšā un laizās, žāvājas un kasās. Nevienu rējienu līdz šim nav veicis. Tikai lūr, un viss, līdz pēkšņi tomēr izlemj atsaukties uz maniem buramvārdiem. Tas pieceļas un droši nāk man klāt. Skaidri var nojaust, ka suņa dzīves pieredzē sažmiegta cilvēka delna asociējas ar kaut ko garšīgu. Arī man joprojām labās rokas delna ir cieši sažmiegta un, sunim pāris reizes pa to uzsitot ar savu vēso purngalu, es to neapzināti arī atveru, bet tur man joprojām kūņājas čupiņa ar tikko no strauta foreles nolasītajiem parazītiem. “Fūjj,” es nedaudz pat novēršos, sajūtot suņa rievotās mēles pieskārienus uz savas plaukstas. “Mopsim laikam vienalga, ko mutē bāzt,” es nodomāju unA notraucu slapjo roku sev gar bikšu sāniem. Kad baterija ir nomainīta, es dodos tālāk, tikai šoreiz man ir ceļabiedrs. Liels vilku sugas suns, kas laikam ir kārs uz utīm. Uz savām noteikti, jo kasās tas biežāk, nekā es ķeru foreles.
Kilometrs gar upi paiet ātri, un es priekšā jau redzu savu autiņu un tiltu. Mopsim brišana pa krūmiem izrādās pārāk sarežģīta, un nu tas laiski ir izklājies dzeltenzaļajā gaiļbiksīšu pļavā. Tā kā tilta caurtece ir divas milzīgas trubas, es izlemju zem ceļa brist tām cauri un vēl nelielu gabalu pabrist pret straumi. Nedaudz pieliecis galvu, lai pret trubas augšējo malu nesasistu pieres videokameru, es droši lienu iekšā šajā divstobru ūdensbisē. Tiekot līdz vidum, šī bise pēkšņi sadomā arī izšaut. “Čiv.. čiv, čiv.. čiv,” un tieši pretī manai sejai vienā rāvienā izskrien zila lode. Smaids man līdz lūpām, ka tas mazais zivju dzenītis man netrāpa un abi joprojām esam dzīvi. Kā vēlāk izrādās, šo momentu man ir izdevies arī nofilmēt, taču, aplūkojot videomateriālu, saskatīt dzenīti tajā ir ļoti grūti. Vien tāds neliels blāvi zilgans pikselis uz ekrāna pazib, un viss.
Vēl lāga neizlienot no trubas, es veicu iemetienu ūdensmērītāju karalistē. Mazie kukaiņi no mānekļa radītā plunkšķa uzreiz pamūk, cik kājas nes. “Laikam jau iedresēti,” pie sevis nodomāju, iztēlojoties lielas foreles atvērtu muti, kas vienā kampienā iesūc duci šo kukainīšu. Taču patiesībā lielajām tik mazi kumosiņi ir pilnīgi neinteresanti, ko nevarētu teikt par manu tikko iežvidzināto vobleri. “Džasāā, jesss!” Pēkšņi kātā jūtu tik ļoti tīkamo uzpumpējienu. Uzreiz arī dzeltenbrūnie zemūdens karuseļi sevi atrāda. Te nav šaubu – tā ir forele. Bet vai šoreiz man izdosies to notvert?
Turpinājums sekos
Jānis Vītols, willow.lv
