Jānis Vītols, willow.lv
Vidzemes cilpa 6 (turpinājums, sestā daļa)
Ir četri no rīta, un mani pamodina prāvu lietus lāšu dobjā pakšķēšana uz auto metāla virsbūves. “Brrr…rrr,” pusmiegā paveru acis un sniedzos pēc aizdedzes atslēgas, lai darbinātu autiņu. Ārā līst, un pat mašīnā man ir kļuvis drēgni. Līdz šim ar guļammaisu tikai piesedzu savu pliko pēcpusi, bet nu esmu spiests uzvilkt termoveļu un savā kokonā rausties pilnībā. Autiņam lēnām uzsilstot, es sāku atkal iemigt, tādēļ, sakoncentrējot pēdējos spēkus, izslēdzu tā motoru. “Kruta. Ārā tikai plus divi,” manas miegā pievērtās acis miglaini panelī sazīmē āra temperatūras rādītājus un šo blāvo dzeltenzaļo gaismu pavadībā tūdaļ arī aizveras līdz pat rītam.
Turpinājumam ir jāseko!
Diemžēl lietus nav rimies, un izskatās, ka lijis ir visu nakti. Laika prognoze sola pēcpusdienu mierīgāku, taču vakar noķertās alatas dzen mani upē jau tagad. Atstāju autiņa bagāžnieku pusatvērtu un ērti iekārtojos tā aizmugurējā daļā. Nesteidzīgi pabrokastoju un divu rīta kafijas krūžu malkošanas laikā esmu saposies uz copi, tikai šoreiz jau termoveļā un lietusmētelī. Pieejot pie upes, krasas līmeņa svārstības uzreiz nemanu, taču nokrāsa gan kļuvusi daudz pelēcīgāka. Vakar mazgājos dzidrā ūdenī, bet šodien, tādā plunčājoties, visas mana ķermeņa atveres noteikti būtu piedzītas pilnas ar smiltīm. Copei šāda nokrāsa reizēm nāk tikai par labu, tādēļ, daudz nefilozofējot, es sāku visu tieši tāpat kā vakar: ar džigu un nelielu balta kāpura imitāciju. Pirmie divi upes līkumi pa tukšo, taču trešajā piesakās vakardienas alatu standartizmērs. Tūdaļ noķeru vēl vienu un, uzliekot nelielu šūpiņu, tieku pie vēl divām zivīm. “Super! Četras alatas no vienas bedres,” piekārtojot savu lietusmēteli, es priecīgs nosaku. Vienā vietā noķert vairākas alatas man ir gadījies bieži. Turklāt ir dzirdēti nostāsti par to, ka no vienas bedres ir vilktas pat padsmit šīs zivis. Alatas šādā koncentrācijā esmu manījis tikai nārsta laikā, un, protams, ka tad tās lieki tramdīt nevajadzētu vispār.
Kāds kilometrs upes man ir jau aiz muguras. Dīvaini, bet strauta foreli līdz šim es neesmu manījis nevienu. Tikai alatas un pa kādam asarītim. Vēl aiz manas muguras ir arī drūmu lietus mākoņu pamale. Nedaudz smidzina visu laiku, taču šie mākoņi ar pirmajām lietus lāsēm mani ātri iztriec krastā un piespiež pie viskuplākās egles stumbra. Žigli nomainu sadriskāto lietus pončo pret jaunu, dziļāk somā nobēdzinu savu fotoaparātu un, nedaudz satraucoties par gaidāmo gāzienu, pieņemu savu likteni.
“Mjā… Tā pamale mani tomēr noķēra,” bažījoties, ka gaidāmais lietus var sabojāt šo copes dienu, es nopurpinu un caur uz augšu pavērstu apakšlūpu uzpūšu pamatīgu gaisa strūklu deguna virzienā, lai no tā gala un brillēm notriektu kārtējās lietus piles. Pirmais mani sasniedz nevis pats gāziens, bet gan pamatīgi brūna zampa, kas veļas lejup pa straumi. Nu skaidri var manīt arī straujo līmeņa kāpumu. Nelielā upīte desmit minūtēs pacēlās pa kādu pusmetru, sev līdzi nesot no tīrumiem un krastmalas izskalotu zemes masu. Lieki piebilst, ka arī zivīm šāda kafija neiet pie dūšas, jo to žaunās nepārtraukti skalojas dažādas frakcijas biezumi. “Kur tā zivs šādās situācijās nolien? Kā viņa jūtas, un pēc cik ilga laika tā atkopjas un atkal kļūst aktīva, lai to varētu noķert?” Šie jautājumi manā galvā vandās veselu stundu, līdz lietus beidzot norimst un drūmo pamali nomaina cerīgi saules stari. “Johaidī, kā sāp!” es smilkstu, lēnām raušoties augšā no kuplās egles pazares. Pēdējo reizi abas kājas man tā bija notirpušas tikai mājās pēc kāda nesteidzīga tualetes apmeklējuma ar telefonu rokās. Šeit sēdēšanas poza bija līdzīga, un jau pēc pirmajiem soļiem es nolemju nedaudz tomēr vēl pasēdēt ar iztaisnotām kājām, tās lieki nekustinot. “Sssssāāp…”
Gāziena nedarbi
Zampa, duļķis, kafija, pļurga utt. Ir dzirdēti daudz un dažādi apzīmējumi šādām straujām ūdenslīmeņa un krāsas izmaiņām. Bieži tas upi aizslēdz pilnībā un padara nemakšķerējamu visu dienu. Citur atkal jau pēc pāris stundām ūdens ir lieliskā nokrāsā un droši var tajā brist foreli lūkoties. Nu un, protams, ir arī upes, kurās krāsa nemainās nemaz, neskatoties uz to, ka jau visu nedēļu visur gāž lietus un citas upes ir totālā kafijā. Kāpēc tā? Atbildes te varētu būt vairākas, un visklasiskākās no tām ir divas. Kādā apvidū un pa kāda materiāla pamatiežiem plūst upe. Mana pieredze liecina, ka mālainu krastu īpašniecēm ūdens krāsa normalizējas visilgāk. Māls sastāv no ļoti smalka un vieglas frakcijas materiāla. Tas ilgi ūdenī plivināsies, līdz atkal kur nosēdīsies. Ja duļķis ir šādās upēs, tad tās var aizmirst uz pāris dienām noteikti, ja ne pat vairāk. Tālāk seko smilšakmens upes. Arī tām patīk sevī ilgi kapučino uzturēt, taču ne tik ļoti kā pirmajā gadījumā, jo smilšu graudi tomēr ir daudz lielāki un smagāki par mālu, tādēļ tie nosēžas ātrāk. Ja vakarā, pārbraucot kādu šādu upi, ir redzams duļķis, tad labos laikapstākļos šī upe var kļūt makšķerējama jau nākamās dienas vakarā vai rītā. Aiz smilšakmens seko virkne Vidzemes foreļupju, kuru gultni parasti klāj dažāda izmēra oļi un akmeņi, vietām atsedzot arī dolomīta plāksnes. Šādās upēs duļķis noskrienas visātrāk, un reizēm jau pēc trīs stundām viss atkal ir tuvu normas robežām. Laikā, kad forelēs vēl devos ar autobusu un vilcienu, šādi pēkšņi saduļķojumi gadījās bieži, un, tā kā tolaik nebija iespējas pārbraukt kur citur, tad nācās vien tādā situācijā arī makšķerēt. Sākums, protams, bezcerīgs, bet pēc kāda laika viss notiek atkal. Turklāt pēc šāda svaiga ūdens un barības pieplūduma droši var noiet vēlreiz jau iepriekš noieto posmu. Tad tie mēdz pārsteigt ne tikai ar skaistām zivīm, bet noteikti radīs arī jaunu priekšstatu par konkrēto upi un skatījumu uz foreļcopi kā tādu. Beidzot nonākam arī līdz apvidum, pa kuru plūst upe. Ja apkārt ir purvains vai kāds lielāks ezers, kā arī ja nav izteikti stāvu krastu un ir vidēji stiprs tecējums, tad bieži šādas upes vienmēr ir dzidras. Es sliecos domāt, ka tas ir augsto gruntsūdeņu dēļ, kas lielu daļu nokrišņu uzņem uz sevi. Savukārt purvainais apvidus nostrādā kā tāds gigantisks sūklis, sevī uzsūcot praktiski ikkatru līdz zemei nopilējušo lietus lāsi.
“Nu jau ir labāk,” pārtraucis filozofēt par kafijupēm un to rašanās cēloņiem, es beidzot sajūtu arī savas kājas, tāpēc droši raušos vien augšā, lai domātu, ko iesākt tālāk. “Upe neapšaubāmi ir nelietojama,” cenšoties atrast seklāko vietu, lai tiktu tai pāri, es rūpīgi taustu grunti. Šī pārbrišana pilnīgi noteikti ir uz aklo. Neko tajā zampā neredzu. Arī straume visu laiku cenšas nogāzt no kājām, tomēr solis pēc soļa, un es beidzot esmu otrā krastā. “Vo vells! Vai tikai kāds bebrinieks gadījumā nav pārrauts, ka šitā ūdens bango?” nedaudz dramatizējot tikko notikušo varoņdarbu, es sevi uzslavēju. Upe patiešām šo lietavu iespaidā ir pamatīgi izmainījusies, un visu atpakaļceļu līdz pat autiņam attālēm var sadzirdēt tās krāču radītās ūdens skaņas, līdz pēkšņi šīs skaņas pārtrauc kāds cits troksnis. “To tikai vēl tagad vajadzēja!” Kā par nelaimi, es, raušot zemē kreiso kāju no kārtējā priekšā nokritušā egles stumbeņa, pamanos uzplēst savas bikses. “Un tieši pa vīli!” raugoties uz bālajām ciskām, novērtēju tikko radušos skādi. “Un tieši pie mašīnas,” turpinot gausties, es caur krūmiem pamanu arī opeli. Ar vienu roku pieturot saplēstās planckas, es uzmanīgi dodos auto virzienā. Ātri pārģērbjos, uztaisu foto no birkas ar izmēriem un riktējos prom no šī mālūdens šļūdoņa, lai dotos uz tuvējo lielveikalu pēc jaunām copes ūziņām.
Atvaļinājuma bamslis
“Vai viss ir sapirkts?” krāmējot iegādāto proviantu automašīnā, pie sevis spriedelēju, jo tālākais maršruts mani ved prom no lielākām pilsētām un līdz ar to arī veikaliem. “Varbūt divas bikses vajadzēja pirkt?” Atceroties nesen notikušo, es labā garastāvoklī uzsāku kustību, lai izbrauktu no veikala stāvlaukuma un dotos tālāk. Diemžēl pirmajā manevrā notiek kāds gaužām nepatīkams negadījums – no blakussēdētāja krēsla, strauji izbraucot uz lielceļa, noripo tikko pirkta plastmasas pudele ar atvaļinājuma dzērienu. Stikls noteikti būtu jau lupatās, bet šis litra tilpuma alus bamslis krītot pamanās izsist nelielu caurumiņu sānā, gandrīz pa vidu. “Labi, ka sarkanais luksoforā iededzies,” stāvot kreisajā joslā, es ar labo roku cenšos satvert spēcīgi šņācošo pudeli, lai novērstu tās satura izlīšanu pa auto salonu. “Tā tik ir strūkla!” beidzot satvēris pudeli pie korķa, es žigli to lieku pie mutes ar nelielo caurumiņu tās virzienā. Kad viens malks jau ir norīts, tad pēkšņi man blakus piebrauc un apstājas policijas auto. Protams, ka viņi manu kaislīgo skūpstīšanos ar plastmasas alus pudeli pamana un ar neviltotu izbrīnu sāk novērot notiekošo. “Beidzot zaļais,” norijot otru alus malku, es norūcu un, lai ērtāk varētu pārslēgt autiņam ātrumus, nesteidzīgi pārlieku pudeli no labās rokas uz kreiso, to neatraujot no mutes. Pēc trešā malka norīšanas esmu jau šķērsojis krustojumu un nogriezies pa kreisi, taču policija joprojām paliek stāvot krustojumā. Lai lieki neizaicinātu likteni, arī es nolemju apstāties ceļa malā. Iededzu avārijas gaismas un ar pudeli pie lūpām kāpju laukā no autiņa un dodos bagāžnieka virzienā. Tajā brīdī mani novērotāji neiztur un ieslēdz zilās bākugunis, taču jau nākamajā brīdī izslēdz, jo, noņemot pudeli no lūpām, skaidri var saprast manu problēmu. Es attaisu pudeli, izlaižu no tās lieko gāzi un akurāti novietoju to bagāžniekā. Mirkli saskatos ar policiju, visi pasmaidām un turpinām braukt katrs savā iecerētajā virzienā.
Degvielas pietiek, tādēļ nākamo upi noskatu patālu no iepriekšējās. No tās netālu ir iekārtota Latvijas valsts mežu lapene. Tur esmu ieplānojis pārlaist nakti, bet vispirms vēlos paēst siltu soļanku un tad doties nelielā upes izlūkgājienā. Līdz galamērķim es nonāku ātri, un, tā kā lapene nav aizņemta, viss notiek pēc mana plāna. Protams, ka pirmo apraugu manu ievainoto alus bamsli. “Ehh… Nu jau var arī kādu lielāku malku atļauties. Nekur šodien vairs nebraukšu.” Nesteidzīgi aizdedzinu prīmusu un sāku izbaudīt kārtējo pasakaino pievakari meža vidū. Ārā ir daudz drēgnāks nekā citus vakarus, taču domas par ugunskuru un siltā zupa mani lieliski sasilda. “Zāle, koki un krūmi vēl slapji, tātad arī šeit lietus nav gājis secen,” brienot ūdens virzienā, es spriedelēju. Diemžēl, pieejot tuvāk upei, manas bažas apstiprinās. Ūdens visnotaļ saduļķojies un nedaudz pat izkāpis krastā, zem sevis atstājot pureņu dzeltenos pumpurus un upesmētru lakstus. Šī man ir vēl nezināma upe, tādēļ nesteidzos izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un nolemju to papētīt tuvāk. “Kaut tik pa nakti nelītu,” ar cerīgu skatienu esmu noskenējis jau vairākus līkumus un secinu, ka ūdenim ir tendence kristies. Nošļūcis no nelielā krasta, ar zābakiem es iekrītu ūdenī. “Eu! Bet apakša ir cieta,” nedaudz pamīņājoties uz vietas, es priecīgs nosaku, zem saviem gumpīšiem sataustot smalku oļu rīvēšanos. “Tas ir labi, tas ir labi,” turpinot sevī sēt optimismu, veicu arī pirmos mānekļa iemetienus, taču bez rezultātiem. Es turpinu brist pa ūdeni, un visu laiku pamatne ir stingra un patīkama. Pati upe ir vidēji 4–5 metrus plata, un tajā ir dažāda izmēra akmeņi. Uz viena no tiem es pamanu kāda dzīvnieka izkārnījumus un nolemju tos papētīt tuvāk. “Kruta. Te dzīvo vēži,” rokās drupinot kāda dzīvnieka pārstrādāto barības pikuci, es izbrīnīts nosaku. Tā patiešām ir viena no izteiktākajām liecībām par šo posmkāju esamību ūdenstilpē. Turklāt pietiekamā daudzumā, ja jau pat ūdri tos savā pamatbarībā ir iekļāvuši. “Te noteikti vēl reizi es atgriezīšos. Noteikti,” turpinot kakas apbrīnošanu, galvā tiek noglabāts fails un ievietots mapē ar nosaukumu “Kur dzīvo vēži”.
Varbūt pāris niecīgi zivs uzsitieni māneklim pa šo laiku bija, taču, neko ievērības cienīgu tā arī nesagaidot, es nolemju doties uz bāzes vietu. Ir jau pavēls, un man reāli kļūst auksti. Brīžiem liekas, ka pat no manas elpas gaisā rodas vieglu tvaiku mākonītis. Atgriežoties pie autiņa, es steigšus kurinu ugunskuru, riktēju omulīgu guļvietu un sildu kārtējo soļankas porciju. Ir jau satumsis, un par to liecina skaidrās debesis virs galvas, kurās arvien spožāk sāk iemirdzēties zvaigznes. “Brr… Auksti,” ar pledu uz pleciem un siltas zupas krūzīti rokās es pieeju tuvāk ugunskuram un ļaujos tā hipnotizējošajām liesmām. Tās pamanās man uzburt siltas vasaras ainiņu, kur virs ugunskura dillēs vārās milzīgs katls ar vēžiem. “Mmm, cik gardi,” uzreiz mana soļanka sāka garšot pēc svaigi vārītas vēžu astītes, taču šo mirāžu pēkšņi pārtrauc vairāku pīkstienu sērija manā telefonā. Tas pamanījies šajā nekurienē tikt pie interneta, tad nu saberot manā vēžu katlā visādus vatsapus un mesendžerus. Lasot tos lēnām laukā, es pēkšņi pamanu kāda drauga sūtītu bildi. Tajā redzama liela forele un piezīmēs stāv rakstīts: “Tas vakar. Upē xxx.” Man gandrīz zupas krūzīte no rokām izkrīt, izlasot pilnu upes nosaukumu. Žigli rakstu viņam atpakaļ un uzreiz arī saņemu konkrētu apstiprinājumu, ka vairākas lielākas un mazākas strauta foreles viņš ir noķēris tieši tajā pašā upē, pie kuras es pašlaik esmu piestājis, tikai citā posmā. Man ar to pietiek, un pilnīgi vienalga, kas ķērās viņam vakar un kāpēc neķērās man šodien, jo tā pa īsto ķert to vienīgo un īsto es došos tikai rīt!
Turpinājums sekos.
