Vējzivis ir iegarenas zivis, kas mīt arī pie mums, proti, Baltijas jūrā. Droši vien šai zivij ir visvairāk nosaukumu, vēl to dēvē arī par sarganu (aizgūts no svešvalodas), jūras līdaku (lai gan līdakai nemaz nav līdzīga), kāda makšķernieku grupa šo zivi dēvē par bultu. Literatūrā iespējams atrast kļūdaino jūras zivju nosaukumu “zivs – adata”. Lai vai kā būtu, manuprāt, skaisti skan “vēja zivis”, bet nu par visu pēc kārtas.
Sugas izcelsme un apraksts
Jebkura no vējzivs pasugām pieder pie vējzivjveidīgo dzimtas zivīm. Starp citu, šajā dzimtā ietilpst liela un interesanta zivju daudzveidība. Dzimtā ietilpst gan saira, gan arī eksotiskās tropu lidojošās zivis.
Piederību vējzivīm galvenokārt nosaka īpašais galvas kaulu izvietojums. Pirmkārt, vējzivis izceļas ar dažu skrimšļu pārkaulošanos, kas arī izskaidro augšējā žokļa nekustīgumu. Gremošanas trakts nav savienots ar gaisa pūsli – tā ir vēl viena svarīga vējzivju īpatnība.
Interesants fakts. Vējzivis pieder pie vecākajiem zivju apakštipiem, kas Pasaules okeāna ūdeņus ir apdzīvojuši daudzus gadu tūkstošus. Tieši no šīm zivīm radās daudzi citi vējzivju veidi.
Lai arī vējzivis pieder pie plēsīgajām zivīm, tās nevar klasificēt kā īpaši bīstamas un agresīvas. Tāpat nevarētu teikt, ka vējzivis ir pārāk kaitīgas citām zivīm. Vairāk jautājumu rodas par sugas izplatību Melnās un Azovas jūras baseinā, jo daudzējādā ziņā šīs zivis pārāk aktīvā dzīvesveida dēļ dod priekšroku lieliem atklātiem okeāna ūdeņiem. Iespējams, tas ir saistīts ar faktu, ka Melnās jūras vējzivis ir mazākas un nekad nepārsniedz 60 cm garumu, savukārt citas sugas var sasniegt pat 1,5–2 m. Baltijas jūrā sastopamās vējzivis sasniedz apmēram 77 cm garumu un svaru līdz kilogramam – precīzāk sakot, 985 g.
Interesants fakts. Briesmas cilvēkiem rada lielākais vējzivju pārstāvis – krokodilveidīgā vējzivs. Tās dzīvo netālu no koraļļu rifiem un var būt līdz divus metrus garas. Naktīs vējzivis metas uz laternu gaismu, attīstot tādu ātrumu, ka var viegli savainot cilvēkus un pat dažas laivas. Apakšsugas nosaukums radies tādēļ, ka vējzivs krokodila žokļi ir ļoti līdzīgi paša krokodila žoklim un zobiem.
Ārējais izskats un īpatnības
Vējzivis izceļas ar ievērojamu un oriģinālu izskatu, pateicoties kuram tās nekad nepaliek nepamanītas. Visi salīdzinājumi ir saistīti ar tās raksturīgo izskatu. Vējzivīm ir garš un izstiepts ķermenis, nedaudz saplacināts no sāniem. Arī zivs žokļi ir iegareni un atgādina lielas knaibles ar asiem, labi attīstītiem zobiem. Ja paskatās uz vējzivi no priekšpuses, tad var redzēt, ka žokļi ir stipri sašaurināti priekšā. Tas padara mūsu vējzivis līdzīgas eksotiskajām silto jūru zivīm.
Krūšu un muguras spuras atrodas vairāk uz ķermeņa aizmuguri. Šī iemesla dēļ vējzivju elastība un lokanums ir ievērojami palielināts. No krūšu spuras līdz astei stiepjas sānu līnija, kas šīs sugas pārstāvjiem ir ievērojami nobīdīta uz leju. Astes spura ir homocerkāla jeb astes spura ir ar vienāda izmēra daivām un turklāt maza izmēra. Vējzivju zvīņas ir mazas, tām ir izteikts sudrabains spīdums. Visu vējzivju ķermenim ir trīs dažādi toņi: muguras daļa jeb augšdaļa ir tumša ar zaļganu nokrāsu, sāni ir pelēkbalti, bet vēders ir ļoti gaišs, sudrabots.
Zivs galva ir ļoti masīva, bet pie pamatnes plata, pakāpeniski sašaurinoties uz žokļu galu. Iespējams tāpēc mani čomi dažkārt šo zivi sauc par bultu zivi, kaut kāda līdzība jau ir. Vējzivju acis ir lielas un labi pigmentētas, kas ļauj tām lieliski orientēties pat vājā apgaismojumā.
Interesants fakts. Vējzivs asakas ir zaļā krāsā. Šī neparastā iemesla dēļ dažās valstīs šīs zivis pilnībā atsakās lietot uzturā. Zivis ir pilnīgi drošas, bet zaļais tonis ir vienkārši saistīts ar biliverdīna klātbūtni organismā (zaļgans pigments, kas meklējams žultī).
Kur mīt vējzivis?
Kopumā ir aptuveni 25 vējzivju pasugas. Atkarībā no tā, kura no tām tiek apskatīta, arī biotops atšķirsies.
Zivis ir iedalītas piecās dažādās ģintīs.
Laikam visizplatītākā suga ir Eiropas vējzivs jeb parastā vējzivs (Belone belone). Šīs sugas īpatņi neatrodas vienuviet, bet tiem raksturīga pastāvīga sezonālā migrācija. Pavasaros pieaugušie īpatņi tuvojas piekrastei, kur nārsto, bet, iestājoties vēsākam laikam, pārceļas uz atklāto jūru. Ir ziņas, ka līdz ar rudens atnākšanu zivis aizpeld uz Ziemeļāfrikas reģionu, jo tur ir siltāks.
Lentveida vai plankumainā, vai plakanķermeņa vējzivs (Ablennes hians). Šī vējzivs priekšroku dod ārkārtīgi siltam ūdenim, tāpēc plaši izplatītas visu okeānu subtropu un tropu ūdeņos. Maksimālais ķermeņa garums – aptuveni 140 cm.
Melnās jūras vējzivis, neskatoties uz nosaukumu, atrodamas ne tikai Melnajā, bet arī Azovas jūrā.
Krievijas ūdeņos (izņemot Melno jūru) vējzivis ir sastopamas arī Japānas jūras ūdeņos, Primorskas teritorijas dienvidos, tomēr pastāv pamatots uzskats, ka savas dzīves lielāko daļu šīs zivis mīt pie Ķīnas krastiem. Šī ir Tālo Austrumu vai Klusā okeāna vējzivs (Strongyura anastomella), kas arī izaug līdz 90–100 centimetriem.
Melnās astes vai melnā vējzivs. Šī vējzivs ir “iekarojusi” Dienvidāziju. Cenšas uzturēties tuvāk krastam. Šai vējzivij ir kāda interesanta iezīme: ūdens bēguma laikā zivs ierok sevi gruntī, pie tam pietiekami dziļi, apmēram līdz 0,5 m. Šis paņēmiens ļauj sagaidīt pilnīgu ūdens atgriešanos paisuma laikā.
Starp citu, vējzivis nevar pilnībā attiecināt tikai uz jūras zivīm. Ir arī sugas, kas mīt tikai saldūdenī. Visbiežāk tās sastopamas Indijas, Dienvidamerikas upēs, dodot priekšroku tropiskam klimatam. Pamatojoties uz to, mēs varam izdarīt secinājumu: vējzivīm nav skaidri noteiktas biotopu robežas.
Zivis iespējams sastapt gandrīz visur, taču to sugas vienkārši atšķirsies. Vējzivis dod priekšroku atrasties tuvāk ūdens virsmai, retāk ūdens vidējos slāņos, atcerieties – vējzivis izvairās no pārāk liela dziļuma un sēkļiem.
Pārvietošanās veids un lēcieni uz augšu
Vējzivīm ir garš čūskveida ķermenis, peldot tās veic viļņveidīgas kustības. Tās peld ar lielu ātrumu un var veikt asus lēcienus, nesamazinot savu kustības ātrumu. Šādu lēcienu iemesls var būt bailes vai medījuma vajāšana izsalkuma laikā. Tieši šajos gadījumos zivs izlec no ūdens un var lēkt tālu. Dažreiz arī tās izlec laukā no ūdens, lai pārvarētu dažādus ūdens šķēršļus, piemēram, arī laiva vai plosts var būt šāds šķērslis. Vējzivis dažos gadījumos var sasniegt ātrumu ūdenī līdz pat 60 km/h.
Ar ko vējzivis barojas?
Ar bezmugurkaulniekiem, gliemjiem un to kāpuriem, vējzivju ēdienkartē ir arī mazās zivtiņas, tās ir galvenā šo zivju barība. Jaunās zivtiņas vējzivis sāk vajāt visas kopā.
Bet ne vienmēr vējzivīm veicas satikt vai atrast mazo zivtiņu baru savā ceļā. Tāpēc mazās zivtiņas vējzivīm ir sava veida delikatese, ar kuru tās mielojas visai reti. Pārējā laikā vējzivīm jāsamierinās ar visu veidu vēžveidīgajiem. Tās var arī nogaršot lielākus kukaiņus no ūdens virsmas. Sekojot un meklējot barību, savu atrašanās vietu maina arī vējzivis. Pat galīgas pārtikas trūkuma apstākļos tās savā uzturā nekad nelietos aļģes vai ūdensaugus.
Šo zivju maršrutu varētu iedalīt divos lielākos posmos:
• no ūdens dziļākajām vietām līdz ūdens virsmai, šo posmu vējzivis veic katru dienu;
• savukārt ceļu no piekrastes zonas uz atklātu jūru vējzivju bars veic tikai sezonālās migrācijas laikā.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Vējzivis ir plēsējas. Lielākā daļa to paradumu un ieradumu ir saistīta ar medībām un barības ieguvi. Vējzivis nav pārāk izvēlīgas medījuma ziņā, tāpēc dod priekšroku ātram, bet agresīvam uzbrukumam tam. Mazākas sugas mēdz pulcēties baros, lai būtu vieglāk uzbrukt upuriem, kā arī aizsargāties no pretiniekiem.
Lielie indivīdi ir stipri vien viltīgāki: tie medī tikai sev, dodot priekšroku nevis asam uzbrukumam, bet gan klusi sagaidot savu upuri slēpnī. Jebkuras citas vējzivis “savā” teritorijā tiek uzskatītas tikai kā sāncenši un var iesaistīties cīņā ar tām. Dažkārt šīs sadursmes var beigties pat ar to, ka spēcīgākās vējzivis apēd ienaidnieku.
Esmu tikai dzirdējis, bet ne redzējis, ka vējzivis tiek turētas arī akvārijos. Esmu akvārists ar pieredzi un varu apgalvot, ka ir ļoti grūti turēt vējzivis mājas apstākļos. Šī ir ļoti kaprīza zivs, kurai nepieciešama augsta akvārista kvalifikācija un teicama akvārija tehnika. Lai gan šādos gadījumos vējzivis neizaug lielas, tām ir nepieciešams daudz vietas, jo zivis ir pieradušas pie aktīva dzīvesveida. Nebrīvē esot, tās var pilnībā apēst savus akvārija kaimiņus, kaut vai tāpēc, lai palielinātu savu teritoriju. Motiļi, kurkuļi un cita dzīva barība ir nepieciešama, lai pabarotu vējzivis. Svarīgi ir arī kontrolēt ūdens temperatūru, kurai jābūt apmēram 28 grādus siltai, kā arī jāseko līdzi citiem ūdens parametriem un ūdens vides skābumu. Tā kā vējzivis ir lieliskas lēcējas, tad jābūt īpaši uzmanīgam, jo zivs var izlēkt no akvārija, savainot sevi un arī saimnieku. Viņa var arī kaitēt sev, vienkārši salaužot žokli.
Starp citu, bīstamība salauzt vējzivju žokli ir augsta arī dabiskajā vidē: bieži vien zivis var to salauzt barības iegūšanas, kaujas un arī citos brīžos. Lai gan žokļi ir spēcīgi, tie ir ļoti tievi, tāpēc šai zivij ir visneaizsargātākie.
Dzīves cikls ir tieši saistīts ar ūdens temperatūru: vējzivis intuitīvi tiecas pēc tām vietām, kur ir siltāks.
Sociālā struktūra un vairošanās
Vējzivis dzimumgatavību sasniedz divu gadu vecumā. Kopējais dzīves ilgums vidēji ir 6–7 gadi. Lai gan ir bijuši gadījumi, kad dabā vējzivis nodzīvo līdz 13–15 gadiem.
Nārstot zivis dodas tuvāk krasta līnijai. Nārsta laiks atkarīgs no zivju mājvietas. Vidusjūrā nārsta sākums ir marts, bet ziemeļos tas ir maijs, patiesībā vējzivis dodas nārstot, kad ūdens ir pietiekami sasilis.
Interesants fakts. Ja nārsts ir sācies, tad tā norisi itin nekas nevar ietekmēt – nedz ūdens temperatūras izmaiņas, nedz ūdens sāļums, nedz arī kādi citi svarīgi ūdens faktori. Nārsts var ilgt vairākus mēnešus. Saskaņā ar statistiku Latvijā tas iekrīt maija otrajā dekādē vai jūnija pirmajā dekādē. Pat ja daži apstākļi būs nelabvēlīgi, tas situāciju nekādā veidā nemainīs un vējzivis jebkurā gadījumā nērsīs ikrus savā ierastajā režīmā.
Lai nērstu ikrus, pieauguša vējzivju mātīte tuvojas aļģēm vai akmeņu uzbērumam. Parasti nārsts noris 1–15 m dziļumā, vidēji vienā reizē tiek iznērsti no 30 līdz 50 tūkstošiem ikru. Vējzivju ikri ir ļoti lieli, to diametrs var sasniegt pat 3,5 mm, tiem ir arī sfēriska forma, lai droši piestiprinātos uz aļģu virsmas vai zemūdens akmeņiem.
Mazuļi izšķiļas ļoti ātri, parasti tas aizņem apmēram divas nedēļas. Jaunās vējzivis dzimst galvenokārt naktī. Jaundzimušā mazuļa garums ir 1–1,5 cm, tā ir pilnīgi fiziski izveidojusies maza zivtiņa. Žaunas ir pilnībā funkcionālas, ļoti labi attīstījušās acis, kas ļauj brīvi orientēties pat vājā apgaismojumā. Aste un muguras spuras šajā vecumā zivtiņām ir vissliktāk attīstījušās. Kā jau visas vējzivis, arī to mazuļi ir lieliski peldētāji.
Vējzivju mazuļi ir brūni. Tie pirmās trīs dienas pārtiek no sava dzeltenuma maisiņa. Tālāk mazuļi paši sāk baroties ar sīkajiem vēžveidīgajiem, bet vēlāk tie pārtiek no pavisam sīkiem gliemjiem.
Vējzivju dabiskie ienaidnieki
Dabā vējzivīm ir daudz ienaidnieku. Tas galvenokārt attiecas uz lielajām, plēsīgajām zivīm, bīstami vējzivīm ir arī jūras putni. Tajā pašā laikā pēdējos gados arī cilvēks ir kļuvis par bīstamu būtni, jo tagad pieprasījums pēc vējzivīm ir tik liels, ka daži copes entuziasti attīsta rūpniecisko zveju. Jā, pēc makšķerēšanas noteikumiem nav minēti ierobežojumi vējzivju ieguvē, bet tas jau nenozīmē, ka drīkst ķert un paturēt 100 un vairāk īpatņu. Uz šī fona zivju skaits var ievērojami samazināties.
Lielas briesmas jaunajām vējzivīm ir tieši attīstības periodā. Tieši ikri, kāpuri un mazās zivtiņas aiziet bojā, nesasniedzot dzimumgatavību. Interesants šķiet fakts, ka savu jauno paaudzi cenšas aizstāvēt pieaugušie īpatņi.
Negatīvi vējzivju skaitu var ietekmēt arī dažādi dabiskie faktori migrācijas procesā.
Starp citu, arī pašas vējzivis var būt bīstamas, pat cilvēkiem. Piemēram, naktīs ūdenslīdējiem tās ir bīstamas, jo viegli uztver lukturīša gaismu, steidzoties tai virsū. Zivs spēcīgie žokļi var diezgan nopietni savainot. Bet tas attiecas tikai uz lieliem īpatņiem. Mazie indivīdi gandrīz nekad neriskē uzbrukt cilvēkiem. Kā plēsēji tie medī tikai mazas zivis, turklāt bieži vien vējzivis dod priekšroku medīt baros, nevis vienatnē.
Sugas populācija un tās statuss
Ir gandrīz neiespējami aprēķināt precīzu vējzivju skaitu dabā. Zivis apdzīvo gandrīz visa Pasaules okeāna ūdens apgabalus, to populācijas ir Atlantijas okeānā, Vidusjūrā un, protams, daudzās citās jūrās. Dažkārt ir grūti ātri saskaitīt sugu, kas rada problēmas pat ar aptuvenu vēja zivju saskaitīšanu. Tūkstošiem baru tikai ļauj droši apgalvot, ka vējzivīm izmiršana nedraud. Saskaņā ar oficiālo informāciju vējzivis pieder pie sugas, kas “raisa vismazākās bažas”.
Dažreiz var atrast informāciju, ka pēdējā laikā ir ievērojami palielinājušies vējzivju lomi, kas var izraisīt to skaita samazināšanos. Patiesībā popularitāte nav tik liela, lai runātu par lielu lomu. Vējzivis, lai gan tiek lietotas uzturā, taču nav īpaši populāras. Turklāt daudzi atsakās vispār lietot šāda veida zivis, iespējams, zaļgano asaku dēļ. Arī rūpnieciskie zvejnieki par vējzivju ieguvi izrāda minimālu interesi.
Populācija skaitāma daudzos tūkstošos, turklāt dabiskie apstākļi veicina aktīvu šo zivju vairošanos. Starp citu, globālā tendence uz klimata un ūdeņu sasilšanu Pasaules okeānā jo īpaši veicina vējzivju skaita pieaugumu, jo siltais ūdens ir vislabvēlīgākā dzīvotne zivīm.
Kas ir nepieciešams vējzivju spiningošanai?
Šis plēsējs labi reaģē uz mākslīgajām ēsmām jeb dažādiem mānekļiem, piemēram, maziem, bet slaidiem šūpojošiem vizuļiem, silikona tārpiem, nelieliem vobleriem.
Šūpojošos vizuļus gribētos iedalīt šādās kategorijās:
• šūpojošais vizulis, kas sver 10–20 gramus un ir sudraba krāsā;
• garš ar hologrāfiskiem rakstiem un sver mazāk par 25 gramiem.
Savukārt vobleri var būt nedaudz smagāki, bet tiem būtu jābūt virsminiekiem, slaidiem, ar minimālu iegrimi vai pat bez mēlītes.
Kādu kātu izvēlēties vējzivju spiningošanai?
Vairāki mazāk pieredzējuši spiningotāji bieži vien man uzdevuši jautājumu – kuru no kātiem izvēlēties vējzivju spiningošanai? Grūti viennozīmīgi nosaukt vienu kātu, kas būtu īpašs tikai vējzivju ķeršanai. Universāla kāta nav, tas ir fakts. Ļoti svarīgi ir zināt, kādus mānekļus mēs vējzivīm piedāvāsim. Ir brīži, kad mānekļa svars ir 12–15 grami, bet ir brīži, kad jāmētā arī 20 un pat 22 gramus smagi mānekļi. Domāju, pietiek ar diviem kātiem, kuru garums būtu attiecīgi 2,7 un 3,0 m, bet kātu testi 5–20 un 10–25 (30). Spininga kāta akcijai jābūt būtu fast un ex–fast, pieredzējuši vējzivju mednieki uzskata, ka optimāli būtu ex–fast.
Tālāk mums ir nepieciešama pītā aukla 0,08–0,12 mm, garums no 100 līdz 150 metriem, resnāku izmantot nav vajadzības, un spole ar priekšējo vai aizmugurējo bremzi. Spoles kasetei nevajadzētu būt dziļai. Dziļās spoles kasetes radīs spēcīgu pretestību, metot mānekli, un metiena attālums būs ievērojami mazāks. Tā kā spiningošanas laikā spininga kāts vienmēr būs rokā un rokas, it sevišķi plaukstas, darbosies nepārtraukti, ļoti smagas spoles pirkt nav ieteicams, jo ātri nogursiet.
Lai noķertu vējzivi, copmaņiem jāievēro pareizā taktika:
• švakas copes laikā ir vērts piecirst plēsēju ar biežām, bet nelielām pauzītēm, lai novērstu mānekļa nogrimšanu;
• spiningojot no krasta vai mola, ieteicams veikt tālus metienus;
• ja copes ir biežas un vējzivis ir aktīvas, ķeseli var neizmantot, bet zivis no āķa var noņemt ar roku;
• dažkārt aukla jāietin ātri – tā, lai māneklis pat izlido no ūdens.
Ar katru gadu vējzivju popularitāte aug. Tās ir teicamas pretinieces, kā arī tām ir garšīga gaļa. Daudzus copmaņus piesaista arī to pievilcīgais un īpatnējais izskats, kas to atšķir no citiem pie mums dzīvojošiem zivju pārstāvjiem. Tieši uz šī fona populācija pēdējā laikā ir nedaudz samazinājusies, kas rada nepieciešamību veikt noteiktus pasākumus sugas saglabāšanai, jo īpaši samazināt zivju ieguvi nārsta laikā.
Kādus mānekļus izvēlēties maijā? Praktiski ieteikumi no Jahipaun. Video bloga #18 epizode
