Kur meklēt līdakas? Te jārīkojas atkarībā no sezonas un tās īpatnībām. Gandrīz visās sezonās līdakas var meklēt zālēs, pa kādai tās tur būs gandrīz vienmēr, tāpat tām patīk uzturēties uz dziļuma kantēm. Ja makšķerē no laivas ar eholotes palīdzību, līdaku var meklēt pēc balto zivju bariem. Kur atrodas daudz balto zivju, tur gandrīz noteikti būs līdakas. Rudenī līdakas vēl izteiktāk uzturas pie balto zivju bariem un pie bedrēm. Līdakas mēdz uzturēties arī jau izaugušajās niedrēs, taču tikt tām klāt ir praktiski neiespējami arī ar pretzāļu mānekļiem. Tāpēc var izmantot taktiku, kad tiek apspiningotas pašas niedru malas. Pavasarī vislabākās būs piekrastes vietas, kur sāk augt jaunās niedres un jaunās lēpju lapas.
Kanibāles ar personību
Jārēķinās, ka līdaka redz labāk, nekā daudzi domā. Tai ir ļoti laba binokulārā redze priekšējā sektorā – tā spēj precīzi noteikt attālumu līdz medījumam. Acis novietotas augstu uz galvas, tāpēc līdaka labi kontrolē apkārtni un to, kas notiek virs tās. Eksperimenti rāda, ka līdakas spēj atšķirt krāsas. Tās nav “melnbaltas pasaules” iemītnieces. Īpaši nozīmīga ir kontrastu uztvere. No tā var veidot praktisku secinājumu – daudzos gadījumos mānekļa kontrasts un siluets var būt svarīgāks nekā konkrētais tonis. Turklāt līdaka redzēšanai izmanto ne tikai acis: ar sānu līniju – maņu sistēma, kas uztver ūdens vibrācijas un spiediena izmaiņas, – līdaka var sajust ievainotas zivs kustības pat duļķainā ūdenī vai sliktā redzamībā. Tas izskaidro, kāpēc dažkārt ļoti labi strādā vibrējoši mānekļi vai lieli silikoni. Lielās līdakas bieži ir enerģijas taupītājas. Lielai līdakai nav jābarojas bieži. Trofeju līdaka dažreiz izvēlas vienu lielu maltīti vairāku mazu vietā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lielie mānekļi reizēm pārspēj mazos. Līdakas mēdz būt kanibāles. Diezgan bieži tās apēd mazākas sugas māsas. Dažās ūdenstilpēs tas var būt būtisks barības avots. Tām ir sava veida personība. Novērojumi un pētījumi rāda, ka tikai daļa līdaku ir aktīvas mednieces; citām savukārt raksturīga ilgstoša uzturēšanās konkrētā teritorijā; dažas līdakas daudz vairāk reaģē uz kustību nekā krāsu. Tas var izskaidrot situācijas, kad viena zivs uzbrūk pieciem mānekļiem pēc kārtas, bet cita ignorē visu.
Sezonālās īpatnības
Vasarā, pieaugot ūdens temperatūrai, līdaku aktivitāte bieži kļūst nevienmērīga. Karstās dienās lielās līdakas mēdz pārvietoties dziļāk un izmanto ēnu. Nereti tās stāv pie zālēm, kantēm un zemūdens struktūrām. Aktīvāki periodi bieži ir agrs rīts, vakars, apmācies laiks. Siltā ūdenī līdaka cenšas tērēt mazāk enerģijas. Rudenī, ko daudzi uzskata par trofeju sezonu, ūdenim atdziestot, līdakas bieži kļūst aktīvākas. Barības zivju bari sāk grupēties un plēsēji sāk tiem sekot. Tieši rudenī bieži labi strādā lielāki silikoni, lieli šūpiņi, masīvāki vobleri. Ziemā līdaka pilnībā “neaizmieg”. Aukstā ūdenī gan tās vielmaiņa kļūst lēnāka un zivs mazāk pārvietojas. Tā retāk medī un bieži ilgāk stāv uz vietas. Taču stabilos laikapstākļos ziemās līdaka var būt arī ļoti aktīva. Bieži tā izvēlas vietas pie dziļuma maiņām, bedrēm un balto zivju baru tuvumā. Pavasarī pēc nārsta līdakas pakāpeniski atgūst enerģijas rezerves. Tās bieži uzturas seklumos, līčos un vietās, kas ātrāk iesilst. Visu rakstu lasi medijā LASI.lv!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Izšķaidītas dzenskrūves treniņos uzvarēt netraucē! BAM Laivu līgas pirmais posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
