Jurijs Balabka, kuru lašveidīgo spiningotāji pazīst pēc viņa gatavotajiem vobleriem un šūpiņiem, jau divdesmit gadus spiningo šīs spēcīgās zivis.
“Pēdējā laikā nevienam padomu neliedzu,” viņš saka, un kā pierādījums tam ir viņa dalība Krievijas televīzijas raidījumā “Ohota i ribalka”, kura 15 sērijas bija veltītas Baltijas lasim. “Spriežot pēc atsauksmēm, manis sniegtā informācija daudziem izrādījās ļoti noderīga. Satiekoties pie upes, man jautā ne par šodienas lomu, bet par video, vai tie būs vakarā redzami Facebook. Bet vislabākais rezultāts būtu tad, ja makšķernieku aizvestu pie upes un vairākas dienas varētu pavadīt pie tās, rādot labākās vietas un dalīties ar pieredzi, kur un kādā veidā strādāt ar vobleru vai šūpiņu, jo lašveidīgie jau neatrodas visā upē, tie pulcējas tikai noteiktās vietās. Pavasarī vai vasaras sākumā zivs uzturēsies citviet nekā rudenī vai ziemā, un pieredze rodas tikai ar gadiem un pēc daudz pavadītā laika pie ūdens.”
Vai atceraties, kad pirmo reizi noķērāt upē lasi?
Tas bija pirms divdesmit gadiem. Toreiz nebija tādu mānekļu kā tagad. Agrāk lielākoties makšķerēja ar metāla mānekļiem, ne visiem spēle bija tik augstā līmenī kā šodien ražotajiem, arī mana pieredze bija niecīga. Desmitiem mānekļu esmu atstājis upē, nekādas saprašanas nebija, tikai dzirdēju, ka vajag noteikta smaguma un mest tā, lai tas vēlāk spēlē uz grunts. Ne viss izrādījās patiesība. Tagad, kad pieredze ir, ļoti reti norauju mānekli.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Šodien spiningojot, vairāk izmantojat voblerus vai šūpiņus?
Man vislabāk patīk vobleri, iespējams, esmu viens no pirmajiem Latvijā, kas intensīvi sāka lašveidīgos spiningot ar tiem. Un arī pats desmit gadus gatavoju voblerus. Tiesa, par biznesu to nesauktu, tas drīzāk ir tāds kā hobijs. Mēģinu to pārvērst par biznesu, bet tas ir ļoti grūti. Nevaru tos saražot vairumā, lai cena būtu pievilcīga veikaliem. Taču par pieprasījumu nevaru sūdzēties, mani izstrādājumi aizceļojuši uz ASV, Kanādu, Japānu, Somiju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, pat uz Islandi esmu tos sūtījis. Franciju dēvē par pasaules modes centru, savukārt Somija diktē modi lašveidīgo zivju makšķerēšanas mānekļu jomā. Un, ja pat somi man zvana un vēlas tos iegādāties, tas ir rādītājs. Pats es arī esmu daudz ko iemācījies tieši no somu meistariem.
Video. Piedzīvojums. Lašu cope Salacā!
Iesācēji noteikti jautā, kādas krāsas vobleri ir vispiemērotākie?
Ziniet, esmu daudz runājis ar makšķerniekiem izstādēs Krievijā, Lietuvā un citur, esmu uzklausījis gan iesācēju, gan pieredzējušu makšķernieku stāstus par šo tēmu. Stāstu, ka makšķerēju ar tādas krāsas mānekļiem, ar kādiem neviens cits nemakšķerē, jo visi uzskata, ka tās nav pareizās krāsas. Dodu priekšroku samērā tumšām krāsām, ja ūdens ir dzidrs, – tumši zaļiem un naturāliem toņiem, tumši brūniem. Pārsvarā visi mēģina ķert ar dzelteniem, oranžas krāsas mānekļiem, bet es tādus izmantoju tikai tad, ja ūdens ir duļķains. Runājot par mānekļu lielumu, es galvenokārt makšķerēju ar neliela izmēra vobleriem – ja citi izmanto 70–80 mm voblerus, es 50–62–65 mm. Tad zivs drošāk to pakampj. Bet tas arī atkarīgs no ūdens – jo duļķaināks, jo lielāks māneklis jāliek, lai zivs to varētu vieglāk pamanīt.
Pavasarī un vasarā, kad upē zivis ienāk no jūras, vajag mazāku mānekli un izspēlēt to ar mazāku amplitūdu. Rudenī var izmantot mānekli ar aktīvu spēli, tad var lietot arī lielākus – 72–75 mm garus voblerus, košākas dabiskās krāsas. Ziemā der košas krāsas un ar nelielu spēles amplitūdu. Es arī izmantoju vienžubura āķus, makšķerējot ar šūpiņiem, tad ir mazāka iespēja, ka zivs atkabinās. Kāpēc mušiņmakšķerētājiem zivis mazāk noraujas? Viņi izmanto vienžubura vai divžuburu āķus, no tādiem zivi arī vieglāk atbrīvot, jo dažreiz ir tā, ka zivs trīsžuburu āķi ierij tik dziļi, ka dzīvotāja tā nebūs, lai gan likums paredz to atlaist. Kas no vienas puses ir muļķīgi. Bet tā tas ir visā pasaulē.
Laša paps visā savā godībā.
Foto: no privātā arhīva
Kur jums pašam labāk patīk spiningot lašveidīgos?
Savulaik no mazajām upēm vismīļākā bija Brasla. Tās daba ir tik skaista – klintis, līkumi, maza upe, bet vienmēr pietiekami daudz ūdens, arī zivis tajā bija lielas. Varēju aizbraukt un pāris stundās izvilkt divas, trīs zivis. Pārsvarā tur izdevās noķert taimiņus. Vēl Gauja, Salaca, tās ir mazas un labi lasāmas upes. Salacā ienāk ļoti lielas zivis. Gaujā tagad mazāk, kādreiz tur bija daudz lašu. Nezinu, kāpēc, – varbūt malu zvejnieki ietekmēja to populāciju un laši gandrīz izzuda. Tagad tos mākslīgi pavairo un populācija atjaunojas, atkal parādās 5–7 kg laši, ne tikai taimiņi. Kad upē nāk iekšā tā dēvētais sudraba taimiņš uzēst ikrus un nesen izšķīlušos mazuļus un patrenkāt salakas, tad spožo ir daudz, pa dienu 10–15 izdodas noķert, šādā laikā ir ļoti interesanti staigāt gar upi.
Kāds jums ir lielākais loms?
Salacā – 1,20 m rudens lasis, ziemas lasis – 1,13 m. Ar lielāko ilgi viens pats ņēmos, bija grūti. Nebija arī īsti piemērotas vietas, kur to izvadīt krastā. Arī ziemā dabūt to pāri ledus malai ir zināmas grūtības. Bet ziemas lasis nav interesants, tas nav tik spēcīgs. Esmu iecienījis braucienus uz Zviedriju maija beigās, jūnija sākumā. Tad var trāpīt uz lašiem, kas no jūras ieceļo Kaliksā, Torneo – upēs, kur ienāk līdz 100 000 lašu gadā. Tur pārsvarā visas zivis ir no 10 līdz 13 kg, tas ir vidējais izmērs, ko var arī reāli izvilkt. Man ir pieķērusies arī lielāka zivs, bet tā norāvās. Upē ir liela straume, bet zivs, kas tikko ienākusi no jūras, ir ļoti spēcīga. Tas ir pavisam kas cits. Tie, kas ir aizbraukuši un pamēģinājuši… Iedomājieties, ko nozīmē vilkt ārā svaigu zivi, spožo virs 10 kg! 5000. izmēra spolei bremze ir aizgriezta līdz galam. Aukla ir 0,2–0,25. Un arī tad knapi zivi iespējams noturēt. Tikko zivs sagriežas pa straumei, tā burtiski pāris sekundēs var iztīt 100 metru auklas un aiziet. Jāstrādā no pirmā brīža, tikko esi sapratis, ka ir cope. Ja ne, jau zivi esi pazaudējis.
Jurijs Balabka
Foto: no privātā arhīva
Tur jau spole sāk kūpēt.
Tā ir. Pērngad Zviedrijā visas zivis vilku viens pats, krasts bija akmeņains, liels dziļums, bet no desmit zivīm tikai vienu varēju izvilkt. Izmantoju gafu, kas tur ir atļauts. Zivs izlēca no ūdens ar visu gafu, uztaisīja sveci, dabūju lēkt ūdenī, sagrābu un atvilku līdz krastam. Āķi bija ne tikai laša mutē, bet arī man rokā, nācās ar knīpstangām tos raut ārā un nodurt zivi ar nazi. Tagad saprotu, kāpēc somi nēsā pie jostas nazi, ļoti noderēja šādā situācijā. Žēl, ka neuzņēmu visu video, bet ir uzņemts sižets pēc dramatiskās cīņas, kur var redzēt, kā stāvu ar asiņainām rokām krastā. Ja gribas patiešām izjust lašu copes baudu, tad jāceļo vai nu uz Kolas pussalu, vai Zviedriju, Norvēģiju. Tur ir fantastika.
Tad jau Latvijā negribēsies makšķerēt.
Man tā arī ir. Noķert var, bet emocijas nav tik lielas, kad tiešām cīnies ar zivi un nezini līdz pašam galam, vai izdosies to dabūt krastā. Ja arī krastā dabū, man ir bijis tā, ka filmēju 15 kg laša izvilkšanu smilšainā krastā, bet tas atspērās pret akmeni un aizskrēja atpakaļ uz upes vidu, pret akmeni pārberzējot auklu. Tas, ka zivs ir krastā, vēl nav cīņas beigas.
Tad, kad braucat ārpus Latvijas, ņemat līdzi tikai savus mānekļus?
Tikai tos. Es septiņus gadus makšķerēju tikai ar saviem mānekļiem, jo uzskatu, ka lašu copei tie ir labākie.
Paša darināti un krāsoti. Un, galvenais, strādā lieliski.
Foto: no privātā arhīva
Tāds vienkāršs jautājums – kas ir pats svarīgākais, lai izveidotu labu mānekli?
Pieredze. Un lai rokas aug no pareizās vietas. Ar ko es sāku? Man vajadzēja voblerus trollingam, gribēju intensīvi nodarboties ar lašu trollingu Baltijas jūrā, bet nevarēju dabūt pareizos voblerus. Vērsos pie meistara, kurš pateica – ko es te ākstos, rokas man ir, galva uz pleciem arī, lai pats mēģinu gatavot. Tad es arī sāku tos gatavot. Sapratu, ka tie ir stipri labāki par veikalā pieejamiem, jo gatavoju sev tieši tiem apstākļiem, kuros spiningoju. Ja ir saprašana, kādam jābūt māneklim, tad viss ir kārtībā. Jo es copes laikā bieži vienu un to pašu mānekli pieregulēju apstākļiem, kuros makšķerēju. Reizēm nepieciešams, lai tas iet tālāk no krasta, lai tam ir intensīvāka spēle, lai ilgāk turas ūdenī vajadzīgajā vietā, lai garāks ir brīdis, kad zivij ir iespēja to ilgāk pamanīt. Somu vobleri arī ir labi, bet tie ir viegli, tiem ir laba spēle, bet domāti citai makšķerēšanas metodei – hārlingam, kas ir trollings no airu laivas. Somi voblerus gatavo no balsas koka, kas ir viegls, mānekļa svars ir 6–7 grami. Es gatavoju smagākus, lai var tālāk iemest, 12–13 gramus vai 15–17 gramus smagus. Izmantoju abači koku, kas ir smagāks un divas reizes blīvāks par balsas koku. Tas ir arī izturīgāks, lai nav tā, ka, izvelkot trofejas zivi, voblers ir sakosts un metams ārā. Izgatavoju arī mānekļus no polimēra materiāliem – gan šūpiņus, gan voblerus. Laiks, lai tos izgatavotu no nulles līdz galaproduktam, ir aptuveni 10 dienas. Gruntēju ar pieciem slāņiem, laka arī ir pieci slāņi, tam visam kārtīgi jānožūst. It kā nav ļoti sarežģīti, bet laikietilpīgi.
Kāds ir jūsu tehniskais nodrošinājums?
Ja lašus spiningoju Latvijā, izmantoju 2500. izmēra spoli, kātu ar 7–21 g testu, pīto auklu 1,5 un fluorkarbona pavadiņu, bet tās galā piesienu tikai sakabi, bez griezuļiem, bez nekā, un arī tie ir neliela izmēra, bet labas kvalitātes. Vajag, lai nekas netraucē mānekļa spēlei ūdenī. Somi izmanto lielākoties monofilās auklas un tās sien pa tiešo pie mānekļa ar tā dēvēto Rapalas mezglu. Pārsvarā viņi izmanto 0,5–0,6 mm monofilās auklas, jo hārlingā nav jāmet, palaiž mānekli 20 m aiz laivas. Ja met, tad izmanto multiplikatorspoles un smagus mānekļus. Zviedrijā daudz zivju, braucu tur septiņus gadus, mani tur jau sāk cienīt, jo ne tikai ražoju un ķeru ar saviem mānekļiem, bet arī manu copes paņēmienu dēļ, jo katru dienu izdodas noķert pa kādai zivij, kamēr vietējie nedēļā noķer vienu, un tas viņiem ir labs rezultāts. Attieksme tur ir ļoti laba. Nekur Latvijā inspektors ar ķeseli neskries palīgā izvilkt lasi, bet tur tā notiek. Inspektors būs pirmais, kurš skries palīgā copmanim izvilkt zivi. Kad šito stāstu citiem, man iebilst, ka tā nevar būt.
Šogad arī brauksiet?
Gatavojos Zviedrijas braucienam, ir pasūtīta māja uz veselu mēnesi. Rudenī Igaunija un Lietuva. Neris, Igaunijas mazās upes un Narva.
Lai daudz veiksmīgu piecirtienu un neviena zivs nenoraujas!
Oskars Vizbulis
Video apskats. Kādus mānekļus izvēlēties, lai sacensībās gūtu labus rezultātus?
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
