Otomārs Plekste
Ar šo lasāmgabaliņu, cienījamo lasītāj, atkal atļaušos Tevi nedaudz pavadāt pa vēstures gaiteņiem. Nē, nē, ne uz Upīša Zaļās zemes periodu vedošiem – diez vai tev būs interese par copēšanu uz zirga astes saru auklām – bet tepatām uz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, kad muzona pasaulē caur dzelzs priekškaru lauzās bītli, sleidi, ABBA, roķīgā Sūzija un spoži mirdzēja Pink Floyd. Toreiz mūsu Dievzemītes laukos vēl viss notika uz urrā – cilvēku tur bija daudz, vasarās zaļumballes gāja vaļā katrā miestā, un katram sevi cienošam kolhozniekam pie mājas bija sava kūtiņa ar rukšķošiem un maujošiem radījumiem. Kāpēc tādus vajadzēja? Nu, toreiz par iztikšanu bija papildus jādomā – jaunās paaudzes lasītājiem var nešķist pašsaprotami, ka cauraudzīti nevar izprintēt 3D printerī un piens netiek sintezēts paralēli alum vai šņabim. Šīm kūtiņām bija viena kopēja iezīme – tā, ko dēvē par sienaugšu. Atkal info jaunās paaudzes lasītājiem – siens ir pļavās nopļauta un izžāvēta zāle, ko ziemā dod lopiņiem ēst. To parasti glabāja kūts otrajā stāvā – virs pirmā stāva lopiņmājas. Sienaugša bija populāra gulēšanas vieta gadījumos, ja kaut kur laukos bija jānakšņo – piemēram, ciemosbraukšanā vai tai pašā pēczaļumballes nakšņojumā, kad, kā sacīt jāsaka, vecākiem uzreiz pa taisno dažādu iemeslu dēļ nebija vēlams acīs rādīties. Nāburgu Kažiņam omīte tajā laikā dzīvoja Smiltenes pusē. Viņas lauku māja atradās netālu no upes, kurā ražīgi dzīvojās ūdens radības, vārdā sapali. Teikšu, kā ir – zivs, kurai manā sapratnē gastronomiskās kvalitātes ievērojami atpaliek no ķeršanas izjūtu kvalitātēm. Nu, lielāka šķēre starp šīm abām varbūt ir tikai salatei jeb meža vimbai (nuja – meženei!). Taču tas jau arī ir tikai subjektīvi, jo tai pašai Kažiņa omītei sapali vareni gāja pie dūšas, un viņa bija priecīga, ka kāds viņai tos noķer. Pie Kažiņa omītes mēs, puikas, nokļuvām ar Kažiņa vecāku palīdzību – mūs vēlīgi paņēma līdzi, kad tie jūlijā brauca uz turieni kapus kopt; parasti tas bija trīsdiennieks ar ierašanos piektdienas vakarā un braukšanu prom svētdien pēcpusdienā, klātesot vēl kādiem citiem ļaužiem. Tādējādi mums sanāca sapalu tūre gan sestdien vakarā, gan svētdien no rīta, sestdien pa dienu palīdzot turienes lauku darbos un saķerot sienāžus sapalu copei. Mēs, puikas, nakšņojām jau minētajā sienaugšā, kamēr visi pārējie mitinājās Kažiņa omītes mājā. Daļa mūsu saķerto sienāžu gan tika izbaroti cāļiem, kuri dzīvojās tādās kā lielās koka kastēs, kas pārsegtas ar metāla sietu. Sienāži tika cāļiem doti caur sieta spraugām, un bija jāraugās, lai putnēna knābis, sienāzi tverot, neiecērtas arī pirkstā. Tas bija – uiiiiiiiii! – sāpīgi. Tā brauciena reize sākotnēji ne ar ko neatšķīrās no citām. Laiciņš bija izteikti jūlijisks – saulīte staigāja pa zemes virsu, dāsni lejot karstumu pāri Vidzemes kalniem un lejām. Senāk to dēvēja par bula laiku (nejaukt ar aktieri Andri Buli!); kāpēc tā – nemāku teikt. Sestdienas rītā mūs pielika pie darba bietes kaplēt – garlaicīgi piņķerīga nodarbošanās, taču ko tikai sapalu ķeršanas dēļ nepacietīsi! Četras stundas pa vagām kārtīgi ar kapļiem nolocījām, tad kārtīga lauku pusdienu ēdmaņa, kuras laikā mūs paķircināja par aizstaigāšanu vakarā kopā ar Kažiņa lielo brālēnu uz zaļumballi un dabūšanu pa gurķi no vietējiem kovbojiem.
Tad mūsu brīvais laiks bija klāt. Sienāžu tur pļavās bija papilnam! Tomēr kurš katrs mums īsti nederēja – bija jāatrod tādi lieli zaļi, tie bija īstie! Cita lieta, ka viņi bija jānoķer, satverot ar pirkstiem no sāniem – citādi varēja saņemt knābienu, līdzīgu kā no cāļiem. Taču mums bija atstrādāta tehnoloģija, kā sienāžus gan ķert, gan uzglabāt, gan pēc tam uz āķa uzspraust. Vakars pie upes ar sapalu copi – Rītiņkungs sacītu: “Kas var būt labāks par šo!?” Iedomājies tikai – upe tek savā rimtajā plūdumā, no laivas, pludinot pa straumei, attālinās trīs sienāži, no kuriem kāds laiku pa laikam – čmok! (“Tāda kā buča” – Igoročiks mēdza komentēt) – pazūd zem ūdens. Seko piecirtiens, un ar diezgan lielu varbūtību sapals bija galā! Parasti tur standartā ņēma tādi ap puskilo – pietiekami respektējams izmērs, lai tos pēc tam būtu vērts tīrīt un attiecīgi apstrādāt. Sapalu copei tajā mūsu variantā bija viens trūkums – tā nekad nesanāca gara, jo parasti izbeidzās sienāži. Tie vai nu, teiksim tā, pārvērtās sapalos, vai samuļļājās biežajos pārmetienos, kas, pludinošā režīmā darbojoties, makšķerei ir neizbēgama padarīšana. Tajā vakarā uz trijiem dabūjām sešus puskilogramniekus. Guvumu kā parasti nolikām virtuvē speciāli sapaliem atstātā bļodā – tā kā no copes atgriezāmies visnotaļ pavēlu, Kažiņa omīte zivju darbiem ķērās klāt nākamā rītā. Paši devāmies uz sienaugšu gulēt – bijām sev saklājuši cisas tālākajā stūrī, ko tumsā bez kabatas baterijas nemaz nebija viegli atrast.
“Apčīīī!” nošķaudījās Igoročiks, tikko bijām iegūlušies savās vietās. Viņam no siena putekļiem kādu brīdi nāca šķavas.
“Nez, ja tu degunā iekabinātu knaģi, tu arī šķaudītu?” prātoja Kažiņš.
“Ja ne knaģi, tad mazas skrūvspīlītes!” es piebalsoju.
“Čaļi – apčīī! – beidziet! Tam nekas nepalīdz, laikam saucas alerģija. Tak zināt, ka tūlīt pāries…”
Gan darbs biešu vagās, gan svaigais lauku gaiss darīja savu. Ilga saruna nesanāca, jo mūs lēnām, bet neatvairāmi sāka pārņēmt dienas noguruma izraisītais miegs. Taču tad nočīkstēja kūts durvis un kāds sāka pa pieslienamajām kāpnēm rāpties uz sienaugšu. Pagaidām nezināju par pārējiem, bet man miegs pazuda kā nebijis.
“… Mārtiņ, varbūt nevajag…” dzirdēju nočukstam jaunas sievietes balsi. Nu jā, Mārtiņš bija Kažiņa lielais brālēns, kas šodien bija aizdevies uz zaļumballi. Un acīmredzot no zaļumballes nebija atnācis viens. Drīz bija sadzirdama šļurkstoša čmokināšana – līdzīgi kā sapalu sienāžu ēšanas radītā, tikai daudz garāka un, sacīsim tā, slapjāka. Paralēli čmokināšanai čaukstēja siens un laikam drēbes, kas tika vilktas nost.
‘’Žēl, ka tik tumšs, nevar saredzēt, cik tu smuka…“ sadzirdēju Mārtiņa balsi.
Atkal čmokināšana, kas pārauga tādās kā elsās un siena mīcīšanā.
“Apčččččččččččīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīī !!!!!!!!!!!”
Jēzus māte!
Lasītāj, vai vari iedomāties, ka visas pasaules upes satek vienā, visi pasaules aizsprosti kopā izveido vienu, tad tas viens aizsprosts aizdambē to vienu upi, radot milllllzīgu ūdenskrātuvi? Un tad aizsprosts tiek pārrauts, ļaujot milllllllzīgajai ūdenskrātuvei vienā mirklī iztukšoties?
Igoročiks acīmredzami bija darījis visu iespējamo, lai nešķaudītu, un cieties, kā nu varējis. Tak tas ciešanās balons saplīsa. Un saplīsa ar tādu jaudu – šķita, ka daļa siena tika aizpūsta pa gaisu; nemaz nerunājot par to, ka mēs ar Kažiņu pamatīgi salēcāmies.
Acīmredzot salēcāmies ne tikai mēs.
“Vai te kāds ir??” Mārtiņš apjucis jautāja.
“Mēs te ir, bet mēs guļ’ un mēs nekā neredz’ un nekā nedzird’! Jūs dar’ savu darāmo!” Kažiņš gan nebija apjucis.
Taču darāmā darīšana bija izjaukta neatgriezeniski. Vismaz šajā vietā un šajā laikā pilnīgi un galīgi neatgriezeniski, jo tūlīt atskanēja siena čabēšana un skaņa, ko rada kāpšana lejup pa pieslienamajām kāpnēm.
Otrā rītā pie brokastu galda Mārtiņu nemanīja.
“Būs dabūjis pa gurķi no vietējiem kovbojiem!” Kažiņš piemetināja klātesošo komentāriem par Mārtiņa pazušanu.
Bet Igoročiks tajā naktī laikam dabūja to, ko sauc par bērnības traumu, tikai pozitīvā nozīmē. Viņam alerģija no siena bija pārgājusi. Pārgājusi pilnīgi un galīgi neatgriezeniski.
