Pēc foreļveidīgo otrs mīļākais copes veids man ir seklie ezeri. Brīdis, kad mierīgā ūdenī piezemējas māneklis… tieši blakus zāļu pudurim. Sāc kustību ar kātu, ietin spoli… seko vilnis no kreisās puses… Garām vienu reizi un garām otru reizi! Vizuāli baudāma cope, aktīva līdaka un virsmas mānekļi. Arī metieniem ir savs mērķis, jo māneklis tiek raidīts vietā, kuru izvēlies ar acīm, nevis vienkārši ūdens virzienā. Seklie ezeri Latvijā ir vairāki. Esmu iecienījis Liepājas ezeru, bet tajā pēdējā laikā ir švakāk ar zivīm. Devāmies meklēt kaut ko līdzīgu.
Papes ezers
Viens no šādiem ezeriem atrodams Kurzemē, netālu no Latvijas un Lietuvas robežas. Tas ir ļoti zāļains un strauji aizaugošs. Runā, ka ezera liktenis jau ir izlemts un tas aizaugs pavisam. Ezera kopējā izdalītā platība ir 3728 ha, bet spoguļlaukums ir tikai 1205 ha. Ezera vidējais dziļums ir vien 0,5 metri, maksimālais dziļums – divi metri. Grunts ir mīksta un pārpurvojusies, tāpēc copē praktiski pielietojamas ir virsmas tēmas un vobleru tvičošana. Ūdens krāsa ir tipiski purvaina, tumša. Pat mazā dziļumā ir jāieskatās, lai redzētu zāli uz grunts. Ūdens krāsai ir pieskaņojušās arī zivis – asari melni kā velni, un arī līdakas ieguvušas purvainajiem ezeriem raksturīgo krāsojumu. Ezers ir gana liels, bet tajā pašā laikā lokāls, jo aizaugumi veido sienas, kuras neļauj pārskatīt ezeru. Savā ziņā ezers ir pasargāts no liela copmaņu daudzuma, jo tajā nav laivu ielaistuves, laivas iespējams nomāt dažās vietās.
Līdaku klondaika?
Kad saņem ziņu no drauga, ka vakara copes laikā ar kolēģi var noķert ap 50 līdakām, skaistiem asariem, tad ļoti strauji piezogas doma – jābrauc! Tā kā pats esmu no Liepājas puses un tieši ir plānots brauciens, tad atrisinās loģistikas jautājumi. Braucam! Pēc sarunas pa ceļam uz ezeru saprotam, ka copēsim ezera otrā krastā, jo laivas varējām rezervēt kempingā “Pūķarags”. Nu tas gan dod nelielu nepārliecību par iespējamo līdaku un asaru meku, jo viena lieta ir braukt uz labi zināmām vietām, pavisam kas cits, ja dodies ezerā, kuru nepārzini nemaz. Ezerā dodamies trijatā. Man un Alvim šī ir pirmā copes reize Papes ezerā. Arturs gan šeit bijis biežāk un uzņemas “gida” lomu. Jo vajag taču kādu, kurš paņems atbildību uz sevi, ja copes ziņā būs pilnīgs abloms.
Vakara cope
Dabūjam laivu, sarāpjamies iekšā un sākam mētāt. Jautras sarunas, smiekli mūsu kompānijā ir pašsaprotama lieta. Ūdens ir mierīgs, un mūsu skaļo uzvedību uz ūdens spēj izjaukt zivju lēcieni un sitieni pa ūdens virsmu. Tā kā Arturs šeit jau nesen bija bijis, tad ezera mānekļu tēma mums ir zināma. Bet ūdenī lido viss, jo nav taču interesanti ķert uz to, kas strādā! Es sāku strādāt ar sev pavisam jaunu tēmu – bigbaits. Lucky John BBS Spin 110 kopā ar populāro Kubiru rada patīkamas emocijas. Džeki darbina varžveidīgos un pat spinerbaitus. Copes ir uz visu, bet izteikti labāk tomēr darbojas džerki. Un tā nu mēs lēnām, bet pamatīgi esam iecirtušies peldošajā džerkā, kuru aktīvi ķer gan līdacēni, gan asaris. Jau kļūst vēls, mostas odi. Nelielais elektromotors mūs stumj uz nometnes vietu. Zivis ir izteikti aktīvākas stundu pēc tam, kad saule pazūd jūrā.
Rīta cope
Vienmēr esmu teicis, ka tieši makšķernieki ir tie, kuri izbauda skaistākos saulrietus un brīžus, kad saule iznirst. Skaists rīts dod cerību, ka rīta cope būs vēl labāka par vakara sesiju. Mana spininga galā karājas nu jau par verņaka dēvētā Lucky John Arrow Jerk peldošā versija. Aktivitāte ir jau no pirmajiem metieniem, bet sajūtas liek cerēt uz kaut ko vairāk, jo nevarētu teikt, ka zivis ķeras. Pa kādam iznācienam. Bet tieku pie pirmā mēra, un sajūta jau kļūst labāka. Lai arī bijām domājuši, ka agra rīta cope dos labāku rezultātu, ir nedaudz citādāk, jo labākā cope sākas brīdī, kad saule jau ir uzaususi un rīts iesilis. Ar visu to, ka vairākas dienas bija vērojams karstums. Process bez pārtraukuma – mainām vietas, ķeram zivis. Zivju koncentrācija no viena enkura nav liela, bet atliek vien nedaudz pakustēties un atkal var tikt pie iespējas. Arī rīta sesijas noslēgumā visi esam nonākuši pie kopsaucēja, ka džerks šajā ezerā ir labākā un stabilākā izvēle.
Brīdis, kad apnīk
Laikam jau copes reizes, kad raidi mānekli ūdenī un, redzot copes brīdi, tu mānekli tin ātrāk, lai līdaka trāpītu garām, vajadzētu saukt par klondaiku. Līdaku tiešām daudz. Nemelošu, ja teikšu, ka tikām pie sešdesmit līdakām kādu piecu stundu laikā, nemaz neskaitot tukšās copes, bet jāpiemin, ka no visām tikai piecas bija mēra. Pasākuma beigās vēl pamanījos izvilkt savu šī brīža favorītu rotiņos Lucky John Bonnie Blade un kārtīgi paskaldīt asari, kurš aktīvi dzenāja sīkzivi ūdens virsējos slāņos. Ar draugu vienojāmies, ka nākamajā reizē varētu koncentrēties tieši uz strīpaiņiem, jo gan jau līdacēni piezvejā būs tāpat.
Secinājumi
Ļoti labs ezers, kuru var apmeklēt ar ģimeni. Sieva un bērni atpūšas blakus esošajā kempingā, bet kungi sēžas laivā un, ja paveicas, tad noķer līdaku, kuru iemest grila oglēs. Ezers vairāk piemērots tiem, kuri iecienījuši spiningošanu kā procesu – ķert vairāk, malā atstājot kvalitātes (izmēra) komponenti. Nav šaubu, ka, kārtīgi piestrādājot ar lielo mānekļu tēmu, varētu noķert arī trofejas cienīga izmēra plēsēju, bet rodas sajūta, ka ezerā ir tik daudz līdaku, ka mazie dūči nelaiž mammas pie grābiena. Ļoti zivīgs un bagāts ezers. Bruņojieties ar džerkiem, pateikšu priekšā, ka dzeltenīgie toņi strādāja labāk. Ņemiet vērā, ka ezers ietilpst dabas parka “Pape” teritorijā, esiet saudzīgi!
Lai visiem izdevušies copes piedzīvojumi!
Salauzti kāti un tīkliņš. Ja māneklis nav ūdenī – tas neķer zivis. “Ķeram lielo!” #18 epizode
