Nu tā… Pat nezinu, ar ko lai sāku. Savu ikdienu es pavadu, strādājot skaistumkopšanas sfērā – esmu friziere. Patiesībā nekad nevarēju iedomāties, ka šī lieta man tik ļoti aizies pie sirds. Pirmā mana makšķerēšanas pieredze bija laukos, kad biju maza. Protams, mana pirmā makšķere, ar ko copēju, bija kārkla kāts ar spalvas pludiņu. Uz mīklas bumbiņām ķērām mazās zivtiņas. Izaugu, un tā tas palika tikai atmiņās. Līdz brīdim, kad iepazinos ar vīru. Viņš ir trakais copmanis. Sauca mani visur līdzi, bet es tāda Rīgas dāma, bez komforta nekur. Nevarēju iedomāties, ka braukāšu visur līdzi (pa kempingiem un pat teltīm) un ka man šī lieta aizies tik traki. Lai es gulētu teltī – nekad. Tad atcerējos bērnību – bija forši. Un tā tika nopirkta mana pirmā makšķere – parastā teleskopiskā, bez spoles, ar to pašu spalvas pludiņu. Biju lepna ar savu pirmo inventāru. Un tā sākās manas makšķernieces gaitas. Bet bija viens bet… Tārpus uz āķa es uzlikt nevarēju un ar plikām rokām nevaru joprojām (man ir bail no tārpiem). Un visu laiku cieta vīrs – noēda tārpu, uzliec jaunu. Līdz brīdim, kad viņam tas apnika, un tad bija jāmeklē opcijas. Jo copēt patīk, bet tārpi bremzē to visu pasākumu. Atradu risinājumu. Dzeltenie, biezie saimniecības cimdi un nogriezti divi pirkstiņi tārpu likšanai. Jā, smieklīgi, bet sajutos neatkarīga un neviens nav jātraucē šajā tik svarīgajā procesā. Un, cik zinu no savām pazīstamām meitenēm, šī ideja ir aizgājusi tautiņās. Un tā es copēju joprojām, ar tārpu uzlikšanu vairs nav problēmas. Tā ka visam var atrast risinājumu, ja ļoti gribas makšķerēt. Tad, kad amats jau bija rokā un sapratu, ka esmu izaugusi jau līdz nopietnākam līmenim, laiks bija iegādāties jaunu kātu ar spoli un jau nopietnāku aprīkojumu. Un dodamies uz veikalu pakaļ jaunai makšķerei. Viegli negāja, bet iemācījos. Jo atlaist, pievilkt, piecirst un vēl spoli tīt – likās, ka tā ir neiespējamā misija. Un tā, arvien biežāk un biežāk makšķerējot, mācoties, es saprotu, ka šis viss ievelk. Nevari sagaidīt, kad brīvdienās jau kaut kur dosies. Un tā es kļuvu par makšķernieci. Tad jau sāku iepirkt kasti, visādus pludiņus, āķīšus utt. Izmēģināju daudz ko, līdz atradu savu.
Tagad jau inventārs tāds mazliet nopietnāks. Katrai copei savs, un liekas, ka vajag atkal ko jaunu iepirkt. Dažādi kāti, spoles un visādi citādi sīkumiņi copei. Es ar lepnumu ieeju copes veikalā un saprotu, ko gribu un kas patīk. Ir jau savas iemīļotās firmas produkti, kad tu jau zini – ar šo būs laba cope. Esmu no mierīgajiem copmaņiem, patīk vairāk mierīgās copes. Pludiņš, gruntene. Ar spiningošanu tā pagrūtāk, ātri piekūst rokas mētājot. Vietas, uz kurām braucam, ir Ruckas ezers, Kurzemes pērle, Lādzēnu purvs, Lobes ezers, Limbažu pusē daudzi ezeri. Bet ir izbraukāts ļoti daudz, visu pat atcerēties nevar. Parasti sēžam divās laivās. Ja apnīk spiningot, noairējos malā un paņemu pludiņmakšķeri. Ar ģimeni ļoti esam iecienījuši Saukas ezeru. Īrējam tur namiņu – tiklīdz ir garākas brīvdienas vai atvaļinājums, tā tikai uz turieni. Bieži, lai atrastu kādu foršu mazapdzīvotu vietu, ieeju Waze navigācijā un skatos, kā tikt līdz tam ezeram. Sēžos auto un braucu izlūkos. Un atrodu savas vietiņas. Ja ir paredzēts kāds tālāks brauciens, tad ir pa ceļam jāiegriežas kādā no meža ezeriņiem un jāuzmet aci, kas tur ir un kā labāk piekļūt. Tāpēc arī tika nopirkta laiva, jo ir ezeriņi, kur nav iespējams to noīrēt. Tā ka reizēm esmu trakāks makšķernieks nekā vīrs. Izdomāju un jau plkst. 4 sēžu auto un esmu ceļā uz savām vietiņām.
Vasaras sezonā mašīnā stāv viss nepieciešamais copei – kastes, spiningi, makšķeres utt. Jo es nekad nezinu, kad sagribēsies braukt copēt. Un varu braukt pat viena. Tā ir kā meditācija. Pat ja saproti, ka nekas neķersies. Bet galvenais jau nav galarezultāts, bet gan process. Tā kā priekšroku dodu pludiņam vai gruntenei, mana favorītzivs ir līņi. Jā, pacietībai jābūt. Un, kā izrādās, man tāda ir. Es varu stundām nosēdēt un vērot pludiņu. Kad jau liekas, ka viss, nebūs, pēkšņi pludiņš sāk uzvesties citādi. Un ir, tā cīņa ar viņu ir iespaidīga. Tevi pārņem lepnums, ka līnis ir uztveramajā tīkliņā. Esmu vienīgā ģimenē, kurai izdodas viņus noķert. Karpu cope – tas jau mazliet nopietnāks pasākums. Tu redzi, ka gals sāk tirināties, zvaniņš sit augstas notis, un ir. Tu cīnies, cīnies un izcīni to uzvaru. Spēks tam kustonim ir pamatīgs. Bet, kad dabū viņu uztveramajā tīkliņā, prieks ir liels. Kaut izmēri nav bijuši ļoti lieli (lielākā, ko esmu noķērusi, bija 2,5 kg), bet tā cīņa ir to vērta. Runājot par ziemas copi. Tā arī ir mēģināta pāris reizes. Bet pārāk neaizraujamies. Protams, pārliecinoties, ka lielie mīnusi ir turējušies pietiekami ilgi un ledus ir drošs. Man tā ir tāda atslodze, ka nevari sagaidīt vasaru. Noķer mazo, atlaid, noķer, atlaid. Jo kaķis mums neēd zivis un ņemt ņemšanas pēc – tas nav par mums. Kad jau uznāk siltumiņi, bet oficiālā cope vēl nav atļauta, braucam reņģēs. Šogad bijām vienreiz un izdevās noķert 11 kg. Tad gan dalījāmies, jo pašiem būtu par daudz.
Ko es varētu visiem novēlēt?? Lai azarts nepazūd. Lai ir arvien lielāki un lielāki lomi. Jo cope – tā tiešām ir lieta, kas aizrauj! Tiekamies pie ūdeņiem! Ne asakas.
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
