Māris Poikāns
Jau ceturto gadu mēs lieliskā kompānijā tiekamies Burtniekā, lai sacenstos par ceļojošo Ķer Neķer kausu. Zivis bija, makšķernieku stāsti arī, ziemīgi laikapstākļi nevienam atrunas neradīja, cīnījās visi līdz pēdējam. Dienasgrāmatas ieraksts no mūsu komandas skatpunkta.
Otrdiena. Diena pirms sezonas atklāšanas
Kā sākās, kā ne, kas to lai zina. Ikgadējais otrdienas vakars, kad, pēc copes nocietušies, mēs vieglā lampu drudzī gatavojamies sezonas atklāšanai. Jau rīt braucam uz Burtnieka ezeru. Kādam pietrūkst sacensību azarta, kāds vēlas galvu izvēdināt, bet pavisam noteikti – ar lielu nepacietību un azartu visi gaida sestdienas draugu mačus. Kastes pārcilātas jau desmitiem reižu, mēģinu atsijāt lieko – nesanāk. Galvā šaubas liek darīt savu, gribas vēl un vēl, šis var necopē nostrādāt un šis arī, un tas arī… Tad nu lieku klāt kaudzīti ar gumijām un ņemu citas nost, process nebeidzams, labi, ka ir maģiskais otrdienas vakars un nogurums ar laika trūkumu dara savu, gatavs ir! Pats pārsteigts – ir krietni mazāk teorijas gumijas paciņu, drusku lepns par sevi, ka atkal nebūs trīs maisi ar mānekļiem jāstiepj.
Trešdiena. Atklājam sezonu, bet zivīm ir citi plāni
Skaidrs kā diena, piecelties no rīta uz copi nekādu problēmu nevienam nav. Skatoties laika ziņās, gan nolemjam nesteigties, iebraukt ezerā plānojam tikai vēlā pēcpusdienā. Līdz pat sestdienas vakaram būs slapji un auksti, bet entuziasms nenoplok – ziemas kostīmi, termoveļa un lietus vējjakas ir biezā slānī ielocītas mašīnā. Pirmā ekipāža ar Arvi un Elvi jau no otrdienas ir Burtniekā, laika ziņas nemelo, tur arī pūš, un, kā jau gaidījām, zivs ir pasīva, bet vēl koncentrēta – ar iespēju uziet mazus pūžņus jaunajās lēpenēs. Pusdienlaikā arī mēs pieslīdam pie varenā Burtnieka, čau un labrīt otrai ekipāžai, visas mantas ātri uz namiņu. Kātus, spoles un mānekļus uz laivu, un braucam iekšā – cik tad var ciesties. Galu galā ar braucienu uz Burtnieku tiek atklāta arī laivu copes sezona, šeit un šodien, 5. maijā. Vējš ir vietā, cerams, vismaz zivīm patiks. Braucam pāri visam ezeram uz Salacas pusi, kā nekā pagājušo gadu tajā rajonā arī sacensības tika uzvarētas. Ar mūsu nelielo pieredzi Burtniekā tas ezera rajons mums ar pārinieku ir vislabāk zināmais. Esam ieplānojuši pārbaudīt jaunas vietas, laižamies pa vējam virs doņiem, retu reizi piestājam, izmetot enkuru. Tā mums paiet pirmās divas stundas – ne piesitiena, ne zivs lēciena vai miņas par balto zivju klātbūtni. Pārbraucam krietni tuvāk Salacai, joprojām klusums. Vietās, kur bija jābūt līdakai un jābūt daudz, nav nekā. Nepaiet ne trīs stundas, un ir pirmais kontakts ar zivi, atvieglojums un reizē atklāsme, ka būs ļoti smagi jāstrādā, pašas laivā nelēks ne pa kam. Nākamās divas stundas paiet, apbraukājot zināmas vietas, seši ieskrambāti mānekļi un zemmērs – mazā līdaka izraisīs smaidu un nelielu izbrīnu visiem, kam tiks izstāstīts par to. Tātad – lēpju kante, lēpes vēl krietni zem ūdens, metiens ar ofseta āķi, un seko sitiens pa kātu, kaut kas ir, bet nav. Pārinieks ar noslogotu kātu tin auklu, nekas nespirinās, bet zivs ir. Ieceļam laivā, un izrādās, ka zaļsvārcei no augšpuses ofseta āķis izdūries cauri sprandai, tā labi un pamatīgi, līdz galam neatšifrējām, kā tas notika, neviens ar līdzīgu piemēru arī nevarēja padalīties.
Ceturtdiena. Varēja arī palikt krastā
Braucam turpat un šoreiz jau pēc GPS stājamies tikai uz citos gados pārbaudītiem punktiem, manas gumijas no zivs zobiem nevienu dienu tā arī necieta. Man jau plinte krūmos, neķeras, rajonā laivu ar nav, bet īsta plāna B mums nav. Papildus tam mums sāk strauji tuvoties mākonis, no kura izskan pirmie šogad dzirdētie pērkona dārdi. Tad nu mēs ļoti veikli visu sasviežam laivā un pa taisnāko trajektoriju uz bāzi. Tāpat kā pirmajā dienā – vilnis šķeļas sejā, vējš pūš labi, bet savu virzienu šis nedomā salāgot ar mums. Labi, ka pērkons līdzi netiek, toties pretī nākošais mākonis gan ieslēdz jaudīgu dušas režīmu. Izmirkuši ieslīdam laivu novietnē, un, kā jau tas mēdz notikt, pusstundu vēlāk ezerā bezvējš ar sauli, kāds tur ņirgājas uz nebēdu par mums. Namiņš ar skatu uz ezeru nozīmē arī to, ka vēja virziens no ezera ir ne tikai sajūtams, bet dzirdams visu nakti, nevienam tas liekas ilūzijas par veiksmīgu copi nerada. Lielajā vējā neviens arī nav izcēlies ar labiem rezultātiem, izņemot Arvi, kuram brīnumainā kārtā ir pat sešas mēra līdakas astoņos metienos. Vakara gaitā top makšķernieku stāsts pat ar maģisku 21 mēra līdaku, Arvis ar to nav mierā ne pa kam, bet mums ir nu ļoti jautri.
Piektdiena. Zivis ir, plāns A vai B?
Pēdējā treniņu diena, šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem gadiem ir atbraukuši gandrīz visi, kas piedalīsies sacensībās, gaisā jūtams, ka visi nocietušies un grib izrauties no mājām. Žēl, ka situācija ir tāda, kāda ir, un izpaliek lielā pasēdēšana, gaļu cepot un kopīgi visu vakaru pavadot smieklos. Cerams, jau nākamgad atkal visi varēsim kopā pabūt ne tikai uz ezera, bet arī iegriezt pamatīgu balli krastā. Garajam ar Arvi plāns sestdienai skaidrs, šie tādā vieglā režīmā brauc ezerā, mums atkal pretēji, galvās bardaks. Pagājušajā gadā pēc divām dienām bija skaidrs, ka norma katram būs, šogad pusmetrīga zivs nav redzēta. Pirmajā dienas daļā spītīgi braucam atkal uz Salacu, pēcpusdienā vējam jākrīt, un tad brauksim meklēt zivju Dieva labvēlību pilnīgi pretējā ezera pusē. Braucam pāri ezeram, vējš tieši pretī, balts viļņos, un seja no ledainā ūdens sāk pārvērsties ledū, brillēm prasās logu tīrītājus ieslēgt, ciešamies. Kāds atvieglojums ieslīdēt līcītī, kur ūdens kā spogulis. Mūsu spītība atmaksājas, līdz pusdienām tiekam pie divām slaidām virsmēra zivīm, un klāt nāk maza kaudzīte ar ievainotiem mānekļiem. Braucam krastā, lēnām top plāns rītdienai. Tikai vēlāk taps skaidrs, ka ne mūsu feinajai laivai, ne smagajam treniņu darbam, ne arī atrastajiem mānekļiem būs izšķirošā loma mačos – tā sacīt jāsaka, viss padarītais kaķim zem astes un smuki izslaucīts pa logu ārā. Kur un uz ko ķeras? Mēs ātri sapratām, ka zivi protam atrast tikai lēpju tiešā tuvumā. Mānekļus mēs atlasījām vienkārši – viens tikai ar pārbaudītām vērtībām, otrs cītīgi velk no kastes ārā visu, kas tur ir. Treniņos bez variantiem visus salika sarkanastainā Basara. Sacensībās mums nostrādāja trīs dažādas gumijas. Uz šūpiņa bija tikai retas copes un zemmēra līdaka. Pēcpusdienā visi zemajās starta pozīcijās – kas pie savas mājiņas cep gaļu, kas no agra rīta līdz vēlam vakaram ezerā meklē atbildes. Es ar savu ikdienas pārinieku šoreiz ielaižos ezerā uz īsu vakara cēlienu. Brauks arī uz otru ezera pusi, gadus trīs tur nav būts, zinu, ka zivis tur ir, bet vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka brīvdienās tur laivu būs ka biezs, un tādām vietām mēs metam līkumu. Bet še tev, tikai viena laiva priekšā, toties tieši manā punktā. Pacietīgi mētājam netālu un skatāmies, kā šie pa vējam sāk attālināties. Noliekam enkuru akurāt tur, kur trīs vīri laivā bija, atbraucot mums. Pēc piecām minūtēm mēra zivs galā, nav slikti, vieta vai ticība nostrādāja, nezinu, galvenais, ka ir. Drīz arī pāriniekam ap sešdesmit centimetru līdaka, vēl nedaudz pārbīdāmies, un ieskaitē neejoša līdaka galā. Vietiņa sevi labi parādīja, pusotra stunda tikai, vēl papildus tam labi kontakti ar mānekli bija, būs ko padomāt par vietas izvēli. Pirms sacensību sapulcē mums nav viena izteikta varianta, kur doties rīt. Plāns A – tālais ezera gals mums ir krietni labāk zināms, ar lielu daudzumu atlikto GPS punktu, bet treniņos trīs dienās tikai divas mēra līdakas. Plāns B – tuvais līcis, maz copes vietu, bet ļoti rezultatīvas, šeit par labu nenāk iespējamais laivu skaits sestdienā. Zinām arī, ka rīt šeit būs pāris mūsu komandas. Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, un izlemjam par labu Salacai. Te jau var gribēt skriet un darboties pa abiem rajoniem, bet laivām mums mazie dzinēji. Skaidrs, ka abu ezera galu izstrādei tiks patērēts ļoti daudz laika pārbraucienos, un laika ziņu solītais vējš neatvieglos ceļošanu. Savukārt ezera vidū mums maz pārbaudītu vietu, un šajā aukstajā laikā zivi meklēt uz labu laimi neliekas prātīga doma.
Sestdiena. Startam gatavi. Ķeram zivis un vilni
Pagājušā gada kņudoši elektriskā atmosfēra gaisā gan īsti nav jūtama, ir auksti, un vējš jau no agra rīta pūš mums virsū ar varenu spēku, atklājot baltus viļņus. Sacensības beidzas visiem vienā laikā, bet 7.00 tiek dots virtuālais starts. Ir pāri astoņiem, kad pirmās trīs laivas ir sadūšojušās doties: viļņiem sitoties pret laivu, viņi lēni aizslīd pāri uz aizvēja pusi. Vēl trīs laivu kompānija, ieskaitot mūs, gaida namiņos. Kāds vēl guļ, kāds vienkārši skatās pa logu uz ezeru un tikai iztēlojas viļņu šļakstus sev sejā. Deviņos ielaižas vēl viena laiva, drīz sekojam mēs un, tikai ejot uz laivu, samierināmies ar trīs treniņu dienu norakstīšanu zaudējumos, un izlemjam braukt uz vakardienas līci, jo uz Salacas pusi aizbrauca pirmās trīs laivas. Nodurtām galvām mēs ieraušamies laivā, ko nu vairs, jau ceturto dienu pēc kārtas būs slapji un cieti. Iekrampējamies, ķeram vilni un pēc laiciņa sekmīgi apstājamies nelielā, bet aizvējā. Apkārt veroties, ir skaidrs, ka konkurence mūsu vietā nebūs pārāk liela, maigi izsakoties. Zivīgajā līcī manām tikai divas laivas. Pirmais enkurs, vējš pūš ieslīpi, tāpēc ielienam līcī nedaudz dziļāk, bet nekā, ūdens duļķains, mānekļi klusē. Pārvietojamies, un pēc neilga brīža Valteram ir – sākumā šī skrien uz laivu kā standarta mēriņš, bet, protams, sačokam garām un zem laivas, knapi paspēja kātu ielikt ūdenī, būs laba zivs, lūdzamies, lai atrādās vēlreiz. Ar trešo mēģinājumu iesmeļu tīkliņā, un mūsu kliedzienus pa vējam var labi tālu sadzirdēt, pat ja tā būtu vienīgā mūsu šodienas līdaka, prieks un gandarījums milzīgs. 78 centimetrus gara krāšņā zaļsvārce, visu šo sacensību garākā zivs. Neilgi pirms desmitiem tā ir visu komandu tikai otrā noķertā līdaka. Drīz Valteram vēl 62 cm līdaka, Garais ar Juri min uz papēžiem, šiem arī divas zaļās. Turpinām strādāt, laiku pa laikam iemetam acis telefonā, konkurenti nesnauž, stundas laikā visas komandas kopā noķer deviņas mēra līdakas. Nav laika bakstīties, uztveramais tīkliņš ūdenī, Valteram vēl viena 52 cm, un mēs ejam plecu pie pleca ar otru komandu. Mūsu pacietība salt, izmirkt un kratīties pa laivu ir izsīkusi. Mēs esam gatavi braukt uz aizvēja pusi, vēl pēdējie metieni, un metam mieru. Te pēkšņi man kaut kas ir galā, pēc trīs zemmēra līdakām arī šī šķiet tieviņa un maza, drošības pēc uz mērlentes uzliekam – akurāt 50 cm, loki asti, kā gribi, vairāk kā 50,1 nesanāk, mazāk arī nav. Jūtos drīzāk atvieglots nekā gandarīts, mana cīņa ar mazajām līdakām komandai par labu nenāca, konkurenti turpat vien blakus ir. Ceļam enkuru un pazūdam, ilgāk tur tiešām izturēt nav iespējams, zobi arī kā dzenim klab no aukstuma. Aizvēja pusē satiekam ciešākos konkurentus un vēl divas komandas. Pēc īsas apspriedes tiek nolemts sacensības pārtraukt brāzmainā vēja dēļ. Visi dodas uz tuvāko laivu bāzi, no kuras laivas aizvedīs ar piekabi atpakaļ uz mūsu bāzi. Mēs ar nedaudz stabilāku un lielāku laivu braucam pāri ezeram, kā nekā kādam ir jābrauc pakaļ pārējiem. Vējš ir iegriezies un nu jau ieskrienas visā ezera garumā, ir arī krietni lielāks, nekā laika ziņas solīja.Labi, ka visi sveiki un veseli krastā, ar Burtnieku joki mazi, tādos mežonīgos viļņos praktiski neviens nebija pārvietojies. Būs ko atcerēties vēl ilgi.
Kopsavilkums
Sarežģītos un izaicinošos apstākļos mēs ar Valteru sīvā cīņā aizstāvējām pagājušā gadā iegūto kausu un attaisnojām savas komandas nosaukumu Un vēl vienu. Arī ar četrām līdakām, bet par 17 centimetriem īsāku kopgarumu 2. vietu izcīna Garais ar Juri Lielais un Lielais. Trijnieku noslēdz Paddy komanda ar Arvi un Jāni, ielaižoties pēdējie, viņi pamanījās noķert divas līdakas un par nieka centimetru apsteidz Dullos ežus Elviju ar Dani. Kopā sešām komandām 13 mēra līdakas un tikpat zemmēri. Labākos laikapstākļos līdz vakaram pilnu tabulu būtu aizpildījušas gandrīz visas komandas.
Viegli nebija nevienam, šoreiz mūsu smagais treniņu darbs mums atmaksājās veiksmes izskatā, dāvanas ezers nedalīja, bet ar smagu kapiņu zivi paņemt varēja. Patiess prieks par visiem, kas piedalījās un nenobijās, mēs to atkal izdarījām! Paldies Arvim par kopīgo organizēšanu, Oskaram par lieliskajām bildēm, Garajam ar Juri par cīņu līdz pēdējām sekundēm, Armandam par negaidīti piešķirto laivu, Elvijam par pasākuma organizēšanu bērnu namā. Un, protams, paldies Valteram, bez tevis, vecīt, nu nekā!
Paldies jums visiem un tiekamies nākamgad!
Sacenību formāts
Piecu līdaku kopgarums ar noteikumu, ka vienam dalībnieka ieskaitē ne vairāk par četrām līdakām. Starts sev izvēlētā laikā, bet zivis ieskaitē pieņem līdz konkrētam laikam. Mērām zivis laivā un fotogrāfijas iesūtām Whatsapp grupā, izbraucot krastā, vairs netiek ieskaitītas zivis. Sacenšamies varenā draugu pulkā ar limitētu dalībnieku skaitu, lielākoties īres pellās un ar mazajiem benzīna motoriem. Uzvarētāji iegūst Ceļojošo kausu, par iegūto dalības naudu mēs iegādājamies makšķerēšanas inventāru kādam Latvijas bērnu namam (par to, kā mums tur gāja, jau nākamajā numurā).
