Pievienojos Mārtiņam uz vienu no viņa sesijām, tiesa, tikai vēlā pēcpusdienā, – būdams zvērināts upju bridējs, nespēju nosēdēt tās daudzās stundas, gaidot signalizatora skaņu.
Kad aizbraucu, Mārtiņš bija procesā, piesakot savu neseno rekordu Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijā (LMSF); vai tas tiks apstiprināts, to zināsim pēc pāris dienām, bet, ja tas notiks, tas būs ļoti svarīgs notikums makšķerniekiem, īpaši trofeju medniekiem, jo tika iesniegtas tikai divas zvīņas, zivs nosvērta ar lieciniekiem un atlaista, lai aug vēl lielāka!
Divpadsmit stundu laikā izrunājām daudz ko, ne visu varēs ielikt žurnāla lappusēs, bet kaut kāda sajūta man saka, ka šī nebūs pēdējā reize, kad par viņu lasām.
Kā sākās tavas makšķernieka gaitas?
Sāku makšķerēt, kad draugs mani paņēma līdzi uz copi. Draugs pats dzīvoja pie Ogres upes, toreiz mums bija kādi 12 gadi, paņēmām makšķeres un nogājām pie upes, ar pludiņmakšķerēm saķērām vīķes, toreiz jau bijām priecīgi par lomu.
Tomēr pati pirmā reize, kad sajutu, ka tam varētu būt nopietns turpinājums, bija tad, kad aizbraucām uz nakts copi pie Ķeguma HES, vietā Jānīši, un sametām gruntenes. Pirmajā naktī noķēru četrus samus, pa dienu bija divi brekši. Uzreiz likās kaut kas daudz interesantāks, kad ar vilcienu aizbrauc ar visām mantām, sagatavojies palikt pa nakti, tāds piedzīvojums!
Domāju, ka tu izlaidi bambusa un lazdas kāta posmu ar auklu galā un improvizētu pludiņu
Mani pirmie kāti bija Centrāltirgū pirkti par pieciem vai sešiem latiem, ar bambusu gan es nesāku, tik sen jau tas nebija. Atceros, ka pirmie kāti bija divdaļīgie, kāds bija ieteicis tos, jo noderēšot gan spiningošanai, gan citiem copes veidiem, bet jūs jau zināt, kā cilvēki izturas pret pirmajām makšķerēm! Spicīti nolauzu pirmajā reizē, nācās nogriezt galu pie nākamā riņķa, un man vienkārši sanāca cietāka makšķere.
Pirmās ūdenstilpes tad tev bija Daugava un vietējie dīķi?
Tās bija Daugava, Ogres upe un Lobes ezers.
Lobes ezers toreiz vēl bija ļoti laba makšķerēšanas vieta!
Jā, visiem citiem, tikai ne mums. Mēs braucām, jo toreiz man ļoti patika spiningot. Tie bija zelta laiki Lobē, jo, lai dabūtu laivu, tur vajadzēja zvanīt jau laikus, zvanīju martā un gribēju laivu uz pirmo maiju, man tā arī pajautāja – vai tu jocīgs? Laivu dabūt nevarēja. Tad nolēmu, ka nākamajā gadā zvanīšu jau janvārī, un tā arī izdarīju. Toreiz mēs atvilkāmies, katrs pa kādām 16–17 līdakām, bet mēra zivis bija tieši nulle. Tad, jā, tās bija pirmās ūdenstilpes, ar kurām es sāku.
Pirmās zivis sami, brekši un līdakas, labs sākums!
Īstenībā, jā. Samiņi gan bija kurkuļi, bet tā cīņa, ko viņi deva tajā pirmajā reizē, bija ļoti nopietna.
Pats dzīvojies pa Ogri?
Visu laiku esmu dzīvojies pa Ogri, ja neskaita darbu. Te man bērnības takas un katrs stūris pazīstams, te esmu dzimis un audzis.
Kādas tagad ir tavas mīļākās ūdenstilpes? Kā notika pāreja no Ogres upes un Lobes uz šiem vientuļajiem ezeriem?
Nevis tieši tās ūdenstilpes mainījās, bet reforma notika, pašam vienkārši saprotot, ka nevar mētāties uz visām upēm. Man mājās bija kādi četri pieci kāti, kurus joprojām saucu par universālajiem kareivjiem. Vienreiz uz Lobi braucu spiningot, otro reizi ķert līņus ar pludiņu, pēc tam tos kātus izmantoju kā fīderi, tad ar cietākiem braucu uz naktstārpiem ķert samus. Tā domāšana arī bija tāda universāla, visu laiku rāvos kaut kur, kaut kā, izbaudīju dabu, bet lomi vispār neuzlabojās. Tad sapratu, ka nevienā virzienā neeju uz visiem 100, kā pats vēlētos.
Viss mainījās, kad Daugavā pirmo reizi manīju izlecam karpu, tas notika, ķerot brekšus, šķita, ka tas bija kaut kāds gļuks, bet lielākā pārmaiņa notika, kad gadu vēlāk tajā pašā vietā ķēru brekšus un atkal redzēju izlecam karpu. Joprojām uzskatu, ka tā bija zīme, ka man jāsāk ķert karpas, un pēc tās reizes sapirku iebarojamo, mazliet inventāru un atgriezos tajā pašā vietā, tā bija diena, kas visu izmainīja. Toreiz norāvās četras karpas, pēc ceturtās paņēmu kātu, atvēzējos un teicu, ka jāmet miers, jo tās visas četras bija skaistas Daugavas karpas. Visas četras aizgāja vienā veidā, pārgriežot auklu ar muguras spuru. Tad sapratu – inventārs, ko lietoju, neder tam, kas mani sāk interesēt. Āķis man bija lūpā, gada laikā sapirku inventāru un nopietni sāku makšķerēt karpas, nu jau ir otrā sezona.
Bet jautājums bija par ūdenstilpēm, līdz tām arī netikām. No ūdenstilpēm pagājšgad saistīja tikai upe, šogad ļoti esmu izgāzies Daugavā, bet tam tā ir jānotiek, lai augtu, un esmu tam pateicīgs, jo apmeklēju vairākus savvaļas ezerus, arī šo, kur šovakar mēs pavadām laiku, un no katra es kaut ko mācos. Tā jau vēlējos palikt pie Daugavas, jo to pētīt ir ļoti interesanti, karpa katru reizi ir kaut kur citur un ir ļoti grūti izprast tās ikdienas rutīnu. Ezerā ir mazliet vieglāk, bet es vēl tikai mācos un nevēlos izklausīties, ka zinu daudz, jo, ja tu uzskati, ka zini par karpu copi daudz vai visu, tad patiesībā tu nezini ne vella.
Foto: Jānis Titāns
Ko tu domā, vairākas dienas sēžot un gaidot, iespējams, tikai vienu karpu? Jo man kā aktīvam spiningotājam vajag kustību, līkumiņu, paceri, kur apakšā pamest un saprast, ka tur ir zivs. Kas notiek šeit – izdomāji taktiku, saliki kātus, un tālāk?
Tās domas pašreiz man nav sabojātas, uzskatu, ka tāpēc man tie skaistie lomi gadās, ka es vēl neesmu samaitāts ar sporta makšķerēšanu. Man ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri startē sacensībās, un viņi vienmēr man saka, ka mana priekšrocība ir tā, ka es vēl ticu ēsmām un, slengā runājot, neģorgājos (neraustos). Vīri ir stāstījuši, ja nāc no sacensībām uz savvaļu, tad biežāk gribas pārmest, ja kaut kas nestrādā. Gribas arī biežāk iebarot, kaut ko eksperimentēt, mainīt taktiku. Man tādu domu nav, es iemetu, un man ir pilnīgs sirdsmiers, ja es ticu savam metienam, vietai un ēsmai, tad varu arī nepārmest 24 stundas. Tādā ziņā tieši tas saista karpu copē, jo viss darbs ir priekšdarbi un pati cope ir pilnīga bauda un relaksācija, tam nu nekādi gan nepiekritīs vīri un sievas no sacensību ikdienas.
Vēlētos zināt tavas domas par to, vai makšķerēšanai vajadzētu oficiāli būt sporta veidam vai arī tā uzskatāma kā hobijs?
Man joprojām makšķerēšana šķiet kā hobijs, un es vēlētos nodalīt sporta makšķerēšanu no hobijcopes. Mans uzskats ir: līdzko tu ieliec kāju sporta makšķerēšanā, tu sev nozodz hobiju. Mani vairākkārt ir aicinājuši uz amatieru sacensībām, tad es arī tā atbildu, ka tas nav man, jo tie, kas atbrauc pēc sacensībām, ir kā izspiestas plūmes.
Lietuviešiem makšķerēšana ir sports, tāpat kā skriešana un futbols, ir profi, ir amatieri un tie, kas dara to prieka pēc. Piemēram, Itālijā makšķerēšana ir otrais populārākais sporta veids valstī, tad vieglāk finansējumu dabūt, piesaistīt sponsorus, izglītot sabiedrību
Ja šādi uz to skatāmies, tad makšķerniekiem un ūdenstilpēm tas varbūt ir risinājums – veidot to kā sporta veidu, piesaistīt finansējumu un attīstīties tālāk. Ja tas paliek hobija līmenī, tad mēs nekur netiksim, turpināsim slēpt šos ezerus, un, ja kāds atklās, izķers un tā tālāk, līdz pāri paliks tikai izsisti ūdeņi.
Karpu copē skaities iesācējs, bet jau ir bijuši ievērojami lomi un viens vēl neapstiprināts rekords, vai ir kāds noslēpums?
Laikam jau atbildēju iepriekš, tas noslēpums ir ticība un milzīga pacietība. Esmu mēģinājis sev atrast kolēģi, ir bijuši cilvēki, kas braukuši kopā uz Daugavu, viņi iet sviestā, otrajā dienā pie dabas viņi sāk dziedāt vai kaut ko jocīgu dara. Piemēram, šogad ar vienu kolēģi aizbraucu, viņš nosēdēja 36 stundas, bet biju ieplānojis trīs diennaktis. Viņš teica, ka tam galīgi nav gatavs un šādai bezdarbībai ir nepieciešams trenēties. Tev ir jābūt pilnīgā mierā, un man liekas, ka tā ir mana panākumu atslēga. Var būt, ja es biežāk pārmestu un visu laiku liktu PVA maisiņus, un darbotos, kas zina, iespējams, būtu vēl labāki lomi, bet tas galvenais knifs ir, ka ticu procesam un izdarītajām izvēlēm. Man gandrīz nekad nepiezogas tādas domas, ka tur viss sikti, vienmēr pašam šķiet, ka viss izdarīts tieši tā, lai pieķertos liktenīgā zivs.
Ko tu ieteiktu citiem iesācējiem?
Ņemiet bērna kopšanas atvaļinājumu (abi skaļi smejamies, jo arī es esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. – J. T.). Tur ir vajadzīgs laiks. Ja vēlies ķert karpas un tev no pirmdienas līdz piektdienai ir darbs un sestdien, svētdien brīvs, tad diez vai ieteiktu savvaļu, jo šaubos, ka kāds būs gatavs sākt Daugavā, kur šogad man desmit diennaktīs tikai viena trofeja. Tiem, kam regulārs darbs, tas nozīmē, ka gandrīz piecas nedēļas nogales pa tukšo, visdrīzāk, iesācējs pārdos kātus jau pēc otrās nedēļas nogales.
Tad lielā zivs! Kas nelasīja Facebook aprakstu par tavu piedzīvojumu, cerams, izlasīs. Bet tās emocijas tad un tagad?
Man daudzi teikuši: tad, kad dodies makšķerēt un domā par lielo zivi vai kad sēdi un hipnotizē signalizatorus, tad nekā nebūs. Tā cope bija tāda, ka par to nemaz nedomāju, jo tieši šogad man teica, ka par daudz iespringstu un vēlos sasniegt. Tad es paņēmu kolēģi, kurš pirmo reizi brauca karpās, un uz neko lielu necerējām. Emocijas tajā dienā bija negaidītas, jo es divas nedēļas gatavojos sesijai, kurā esam šobrīd, tika barotas vietas, gatavotas sistēmas, bet tur nekas netika barots tik priekšlaikus. Un, kā saka, visspēcīgākās emocijas ir tad, ja kaut kas notiek negaidot.
Mazliet pēc trijiem atskanēja signāls un tumsā nesapratām, kas ir paņēmis, pēc sajūtām – kaut kas liels. Situācija mainījās, kad zivi dabūjām pie krasta un ieraudzījām tās izmēru. Vienīgais, par ko es domāju, cik ļoti man jāuzticas draugam, jo viņš nav tādu zivi smēlis ķeselē, skatījos uz to ķeseli un domāju, kaut izdotos ar pirmo, jo zivs bija aizķērusi vēl divu makšķeru auklas. Signalizatoru pultis kabatās skanēja bez apstājas. Brīdī, kad tika iesmelts, mēs vēl nesapratām tos izmērus, bet, kad divatā nesām uz karpu maisu, jutu, ka ir nopietna zivs, un draugs pirmo reizi izmantoja manu slenga vārdu un teica: “Klausies, tas nav kutangs?” Tad es riktīgi sasmējos, jo nekad viņš to vārdu nebija izmantojis.
Un kādas emocijas ir tagad, gaidot apstiprinājumu no LMSF un BIOR?
Man joprojām ir prieks, bet noskaņojumu bojā apziņa, cik ļoti mūsu sabiedrība ir sašķelta un cik sarežģīti, kad dažkārt kaut kas izdodas. Pašreiz visu nedaudz slāpē tas, ka ir skauģi un cilvēki, kas piemet ogli klāt un negatīvi uz to atsaucas.
Foto: Jānis Titāns
Es arī palasīju komentārus pirms intervijas un vēlējos dažam pajautāt, vai nav labākas nodarbes kā muļķīgi komentēt
Jā, tā ir. Sociālajos tīklos ļoti izteikti, bet daudz vairāk bija pozitīvas atsauksmes, tomēr, ja es būtu izdarījis, ko sākumā teica LMSF, un noplēstu desmit zvīņas nost, mani noēstu bez sāls. Lai gan apzinos, ka nebūtu to darījis. Tā kā izdevās vienoties par divām zvīņām, tad daudzi uz to pozitīvi skatījās. Tas, kas nomāc, ejot uz rekordu, ka, pēc likuma, jāpasaka ūdenstilpe. Mēģinu pierunāt, lai to neatklāj, jo saprotu – ja atklāšu ezeru, iegūšu daudz draugu un arī ienaidnieku, un uz turieni varēšu nebraukt makšķerēt, jo būs pārdurtas riepas.
Kā saprotu pēc foto, tad ezers nav liels, un pēc vietas atklāšanas presings varētu būt nepieklājīgs?
Ezers tiešām nav liels, un presings varētu būt nopietns, no viena krasta līdz otram krastam var ēsmu aizmest. Tad iedomājieties paši, kas tur darītos.
Kāds bija galvenais iemesls, kāpēc nolēmi atlaist zivi – žēl tās, cieņa vai bailes no karpinieku spiediena? Jo būtu taču vieglāk uzsist pa galvu, aizvest uz BIOR un pieteikt rekordu.
Principā par šādas zivs nogalināšanu vajadzētu piespriest pamatīgus sodus. Par tās nogalināšanu neiedomājos ne reizi, un tas arī nenotiktu nekāda rekorda vārdā. Par laimi, ir labojušies noteikumi par rekordu pieteikšanu, vēl gan šo to varētu uzlabot, lai būtu vieglāk pieteikt rekordus. Agrāk bija obligāti jānogalina zivs un zivs vecumu skatīja pēc otolītiem vai mugurkaula skriemeļiem. Tagad ir nākuši pretim un vecuma noteikšanai der arī zvīņas, bet, cik ētiski ir dzīvai zivij noraut 10 zvīņas, par to spriediet paši! Patīkami, ka nāca pretim ar atļauju iesniegt tikai divas zvīņas, apkopām sānu ar antiseptiķi un zivi varēja atlaist atpakaļ. Domāju, ka nekas būtisks nebūs traumēts, bet tagad tā būs visiem zināma karpa.
Protams, nākamais jautājums – kad būs lielāka?
Domāju, ka drīz! Bet vai man, šaubos. Latvijā noteikti ir lielākas. Viens no maniem plāniem ir nedaudz sakustināt karpiniekus, jo ir cilvēki, kas man raksta, ka ir lielākas karpas Latvijā un tā tālāk, es to apzinos, bet ķeriet un piesakiet rekordu! Ja ir iespēja noķert rekordzivi un atlaist to dzīvu atpakaļ, tad to vajadzētu darīt.
Pasaules rekords ir 51,2 kg, Latvijā mēs tādu varētu noķert?
Es nē. 51 kilograms, uzskatu, ka šis jautājums jāuzdod tiem, kam ir 15–20 gadu pieredze karpu makšķerēšanā, es šādu skaitli nemaz nezināju. Nebūšu īstais, kurš uz šādu jautājumu varētu atbildēt. Ir dzirdēts, ka Latvijā līdz 30 kg dabūtas, bet, kur un kā, tas jau ir cits jautājums, ja nav pieteikts rekords. Arī Daugavā ir dzirdēts no nirējiem, ka karpas redzētas bedrēs kopā ar samiem, un, ja sams bijis ap 80–100 kg un karpa izskatījusies puse no tā zvēra, tāda apaļā mučele, tad noteikti potenciāls mums ir.
Par zivīm un taktiku skaidrs, bet kāds inventārs nepieciešams, lai tās izvilktu? Ir kāti par 100 un 1000 eiro, spoles par 500 un 50, ko izvēlēties?
Šis jautājums man ļoti nepatīk, karpu neķer inventārs, to ķer cilvēks, kurš stāv krastā. Tas, kas notiek starp karpiniekiem un tiem, kas to lietu uzsāk, ir neadekvāti. Esmu tajā sabiedrības krējumā nedaudz iespēris kāju un no malas to visu esmu novērojis. Piemēram, jauniņais atnāk un paprasa, ar ko sākt, viņam lielākā daļa iesaka sākt ar inventāru, kurš maksā tūkstošus, un tas jauniņais nemaz nesāk vai iztērē daudz naudas nelietderīgi.
Mans inventārs ir budžeta variants, bet es arī neesmu lētākā gala piekritējs: otrais vai trešais – jā, bet ne zemākais gals. Pašam ir kāti, katrs 120 eiro vērtībā, Shimano TX2 3,9 m, spoles pirktas lietotas no paziņām Shimano Big Bait runner, tautā sauktas par gaļasmašīnām, ap 100 eiro katra, un aukla Prologic Mimicry Mirage camo 0,33 mm. Lielās lietas, tādas kā karpu kāti, spoles, statīvi utt., es iesaku pirkt lietotas, ja vēlas šo visu pamēģināt. Šajās divās sezonās ievēroju tendenci, ka karpinieki ir tādi, kas bieži starpsezonā maina kātus, spoles, signalizatorus, tad iespējams iegādāties lietotu, bet labu inventāru.
Veiksme vai pieredze un saprašana?
Noteikti gan, gan. Ja runājam tieši par šo manu rekordu, tad es teikšu – procentos tas varētu būtu 70 un 30, gribēju teikt 80 un 20, bet tomēr sev lieku 30, jo kaut kāda saprašana sāk veidoties tajā visā.
Paskatoties uz tiem karpiniekiem, kas copē 15 un 20 gadus, šķiet, ka veiksme ir liels procents, jo ilgu laiku rekords nav pieteikts
Iespējams, jau sen būtu kritis, ja vien tie rekorda pieteikšanas nosacījumi būtu atviegloti cilvēkiem, kuri piekopj “ķer un atlaid” principu. Runājot par veiksmes procentiem, es teikšu, ka tas tā ir, bet veiksme ir arī jānopelna. Katrā izdarītā ēsmas iemetienā ir svarīga gan iepriekš iegūtā pieredze, gan veiksme, jo tu vari visu izdarīt pēc fen šui, bet tā vienkārši nebūs īstā diena karpai. To var iespaidot ļoti daudz faktoru un sakritību: nepatīk pilnmēness, nepareizais vēja virziens, nepareizais gaisa spiediens vai pārēdusies iepriekš iebarotu vecu putru un vienkārši sāp vēderiņš. To nevar paredzēt, un tas ir makšķerēšanas kaifs. Kāds atbrauc, nosēž nedēļu, un karpa neatnāk, bet nākamajā dienā atnāk tāds cilvēks kā es, iemet makšķeri arī tajā pašā vietā, un tā zivs pieķeras man, jo izdomājusi ka šī ir tā diena, kad jāpaēd. Protams, nenoniecinu savas zināšanas un visus izdarītos priekšdarbus, bet lieliski apzinos, cik liela veiksme man ir šī savvaļas mežone.
Kāds būtu tas vēstījums, ko vēlētos nodot katram makšķerniekam?
Pirmie vārdi, ko vēlējos teikt, bija: pārspēj mani, bet par tādiem vārdiem mani apēdīs dzīvu, tāpēc teikšu tā – velkam lielās, tās rādām, nevis slēpjam, ticam procesam un esam pacietīgi!
Par ticību acīm un aminoskābēm mānekļos. Oskars Šteinbergs. “Ķeram lielo!” #4 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
