Makšķernieces Gintas Pundiņas dzīves līkloči copes gaitās.
Mans stāsts kā makšķerniecei ir aizsācies jau agrā bērnībā, piecu gadu vecumā, kad dzīvoju skaistā mazpilsētā Mazsalaca. Gar vecvecāku māju, burtiski 10 metru attālumā no mājas durvīm, tecēja maza, tajos laikos ne tik aizaugusi, skaista upīte Aurupīte (Salacas pieteka), kurā vectēvs ar bambusa kātiņu, aukliņu un āķīti mani mācīja ķert mazas zivtiņas – grundulīšus. Visa makšķerēšanas burvība, kas mani tad paņēma, – pašai upītē sameklēt ūdenstārpus, kas dzīvo koka mājiņās, izdabūt tos ārā un likt uz āķa. Pilnai laimei atlika vērot, kā mazā zivtiņa izlīda no akmens aizsega un saķēra to manis āķēto tārpu. Vēl šodien atceros tās sajūtas, tos prieka spiedzienus pie upītes, kad zivs tika izvilkta.
Bet bija arī viena bēda: tās zivtiņas bija ar mazām ūsām, un āķi izvilkt no mutes bija manas lielākās bailes. Bet tas neatturēja ne mani, ne vectēvu turpināt piepildīt alumīnija vanniņu, kas stāvēja upes krastā, pilnu ar zivīm. Mūžam apbrīnošu vectēvu par viņa pacietību skraidīt uz katru manu bļāvienu – vectēv, tās ūsas atkal kustas. Tik maza tiku ņemta arī līdzi uz netālo Burtnieku ezeru, kur no laivas ķērām zivis. Atmiņas par tām reizēm tādas pabalējušas, taču to laivas šūpošanu, sasvēršanu, kad tika izmests, uzvilkts laivas enkurs, atceros īpaši spilgti – radās baiļu sajūta par laivas apgāšanos.
Kad paaugos, arī otrs vectēvs ņēma mani līdzi savās copes gaitās. Salaca – pludiņu cope. Šeit jau iepazinos ar izvelkamo posmu makšķeri ar plakanu alumīnija spoli, aprīkotu ar pludiņu, svinu un āķi. Noķerto raudu skaits reizēm bija lielāks nekā vecamtēvam, par ko viņš rauca savu degunu. Gan jau lepojās ar mani.
Skolas gadiem ejot, par makšķerēšanu vairs nedomāju. Daudz pienākumu, mācības, citas intereses un aizraušanās.
Pauze bija daudzu gadu garumā, taču tās sajūtas, ko guvu piecu gadu vecumā, nekur nebija zudušas. Pēc tam, jau esot pieaugušai sievietei, precētai, ar pirmo bērniņu uz rokām, manas copes gaitas atsākās. Dzīvoju ciematā, kur netālu no mājām tek upe Abuls, kur kopā ar savu labāko draudzeni un dēliem braucām ar pludiņmakšķerēm ķert mazās zivtiņas. Šoreiz skolotājas lomā iejutos es un centos iemācīt dēlam makšķerēt. Diemžēl bez panākumiem, jo pacietības pietrūka gan man, gan dēlam. Bet sajūta, ka gribas makšķerēt, nepameta arvien biežāk un biežāk.
Un te sākas mana īstā copes pieredze. Sadraudzējos ar ģimeni, kurā makšķerēšana ir uz Tu. Vārds pa vārdam, stāsts pēc stāsta, un karpu makšķeres gan uz pludiņu, gan uz grunteni ir iegādātas. Vēl papildu informācija, kur, kā, uz ko ķeras, tiek izklāstīta, un neizpaliek arī pirmā karpu cope netālā komercdīķī. Un šeit ir atkal āķis lūpā, tās padzisušās copes emocijas uzplaiksnī, un sākas mani copes piedzīvojumi. Karpas mani apbūra! Atļaušos piebilst, ka mans pirmais vīrs nebija makšķernieks, tāpēc uz karpu copēm bieži braucu viena. Un šeit ir tas pretējais stāsts, kur sieva ir makšķerniece un katru mīļu brīdi brauc uz copi.
Kad gaidīju otru bērniņu, makšķerēt braucu pat ar lielu punci. Redzot manu stāvokli, neizsakāms prieks bija par copes kolēģiem, kuri makšķerēja blakus un uz katru manu noķerto karpu nāca palīgā ar savu uztveramo tīkliņu.
Tajā brīdī tas bija vienīgais makšķerēšanas veids, ko pārzināju labi, un nebija pat domas par ko citu līdz brīdim, kad dzīves līkloči mainījās un iepazinos ar savu tagadējo vīru Armandu, kurš atklāja man jaunas makšķerēšanas iespējas, veidus gan atvērto ūdeņu laikā, gan uz ledus segas.
Mūsu pirmā kopīgā copes reize bija uz karpām, kur es varēju palielīties ar savām zināšanām, šo to pat pamācīt, jo vīram līdz šim tas bija nezināms, neatklāts vaļasprieks. Kad vīrs noķēra pirmo karpu, tad saskatīju viņa sejā, viņa emocijās tas pašas izjūtas, kuras nepameta mani kopš bērnības. Tā bija tā pati burvība, laime, šoreiz uz karpu copi. Nu āķis vīram bija lūpā. Un tagad kopīgi lemjam iegādāties jaunus karpu kātus, spoles, sistēmas, signalizatorus un pārējo nepieciešamo. Jo vairāk karpu copju, jo lielāku eksemplāru gribas pierunāt uz iepazīšanos un fotografēšanos. Pagaidām pati varu lepoties ar pievārēto 6,4 kg smago spoguļkarpu.
Pēc tam jau ļoti daudz nācās mācīties man, jo vīrs sāka iepazīstināt, nodot savas zināšanas par pludiņu, fīdercopi – gan ezeros, gan upēs. Tas informācijas apjoms ir pilnīgs kosmoss. Tik daudz nianšu katram copes veidam, sākot ar vietas izvēli, barības veidu, makšķerkāta, spoles atbilstību, auklas specifiku, pludiņu, barotavu izmēriem, āķu dažādību, atšķirību, ēsmas apjomu utt. Tas bija kaut kas neaptverams. Bet, jo vairāk stāstīja, jo vairāk tas mani apbūra, jo dziļāk visā makšķerēšanas procesā es ielaidos. Un, kad apgūtais vainagojas ar panākumiem, tad laimīgāku makšķernieci uz pasaules nevar atrast.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ne tikai vasarā, arī ziemā man gribas copēt. Ceļš uz zemledus makšķerēšanu man nebija no vieglajiem. Esmu salstoša meitene, un pirmais – bija jānodrošina siltums. Termoveļa, kostīms, cimdi, cepure, apavi tika iegādāti, un biju gatava pirmajam izgājienam uz ledu. Un šeit arī nostrādāja pirmās copes reizes likums – ļaut sajust kārtīgi to procesu ar gala rezultātu lomu, nevis nosalt uz ledus un vairākas stundas aukstumā kratīt sardziņu.
Vīrs bija uzzinājis, kur ir drošs ledus, kur vakar ir ķēries, un man vairs nebija atkāpšanās. Burtnieku ezers, ledus kādi 12 cm, vīrs, protams, pa priekšu, es, nu ne gramu priecīga, pa tām pašām pēdām no aizmugures. Iečāpojam gabaliņu iekšā, izurbjam pirmos āliņģus, sabarojam, un, lai mani pasargātu no aukstā vēja, sala, uzslieta tiek telts un sākas apmācība. Kamēr skolojos, tikmēr zivis ir nostājušās uz barības, un pie pirmās ēsmas nolaišanas, lēnas makšķerītes kustības, sardziņš ielokās uz leju. Vīrs saka – cērt, un sajūtu auklas otrā galā kādu kustamies, pretojamies. Pāris vēzienu ar rokām, un rauda ap 100 g parādās no tumšā āliņģa ūdens. Smaids pa visu seju, vīrs gavilē, apsveikumi. Pielaboju tārpu uz mormiškas, nolaižu lejā, atkal pāris makšķeres kustību, un sardziņš ielokās. Tā iekritu azartā, ka nepamanīju trīs stundas palidojam. Un sapratu, ka man šāda cope ar tik mazām makšķerītēm arī iet pie sirds.
Ūdu – karodziņu cope uz dzīvo ēsmu ziemā. Tās sajūtas, kad ieraugi karodziņu plīvojam, kad tuvojies un redzi, ka spole tinas… trūkst vārdu, lai izteiktu emocijas. Vairs nekāds sals, vējš netraucē, jo ķermeni sāk sildīt adrenalīns. Domās sāk šaudīties, kas tur apakšā varētu būt uzķēries, un pie pieciršanas saproti, ka neslikts pretinieks. Visa tā izvadīšana, cīņas duelis ar nezināmo… Uhhhhh… Ātrāk ziemu, ledu… Vīru šogad iepriecināja 4,6 kg zaļsvārce.
Milzīgs paldies manam vīram par pacietību visā lielajā skološanas procesā, jo bija reizes, kad vīrs aizgriežas, aizskaita līdz desmit, ievelk dziļu elpu, uzsmaida un māca tālāk.
Šādi kopā makšķerējam astoņus gadus. Mūsu ikdiena nav iedomājama bez makšķerēšanas. Tas ir mans (mūsu) relaksēšanās veids, un šādi varu atslēgt prātu no ikdienas darbiem un rutīnas. Mani SPA rituāli notiek dabā, ar makšķeri rokās klausoties klusumā, reizēm putnu dziesmās un ūdens šļakatās. Lūk, tas ir dvēseles piepildījums ar laimi, mieru.
Ar vīru esam laimīgi, jo mūs vieno ne tikai neprātīga mīlestība, bet arī tik svarīga lieta kā kopīgs hobijs – makšķerēšana.
Foršie copes kolēģi, ņemiet līdzi savas otrās pusītes uz copi, neatsakiet viņām izmēģināt šo burvīgo procesu, apbruņojieties ar lielu pacietību, jo daudz reižu būs jāaizskaita līdz desmit! Bet, kad dabūsiet to pirmo āķi lūpā otrai pusītei un ieraudzīsiet tās burvīgās, patiesās laimes emocijas, ziniet, jums būs izdevies sieviešu makšķernieku komūnai pievienot vēl vienu copmani. Turpmāk jūsu kopīgie mirkļi būs vieni no patīkamākajiem un neaizmirstamākajiem.
Savus neaizmirstamos copes mirkļus esam sākuši iemūžināt video atmiņās. Sākotnēji filmējām personīgiem mērķiem, bet tagad jau aptuveni divus gadus atrādām plašākai auditorijai YouTube platformā – Kad copē tad piecērt kanālā.
Visiem ne asakas!
Slepenās asaru ķeršanas vietas un salauzta dzenskrūve! “Ķeram lielo!” #40 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
