Neesmu nekāds dižais balto zivju ķeršanas eksperts, bet katru gadu vairākas reizes dodos līņu medībās. Šādi tādi knifi un novērojumi pa šiem gadiem ir uzkrājušies, tāpēc padalīšos ar visu, ko zinu un atceros. Upē līņus ķer krietni ātrāk nekā ezeros, jo tekošais ūdens ātrāk iekustina zivi un piegādā barību. Upē to nekad neesmu darījis, bet atkarībā no laika apstākļiem man līņu sezona sākas jūnijā, ap vasaras saulgriežiem ir pats labākais laiks, tad nārsts ir pašā karstumā.
Ir svarīgi labi sagatavot savu copes vietu, iztīrīt no zālēm, attīrīt krastu, lai pašam ir patīkami makšķerēt. Būtu labi, ja visu, ko atnes pie dabas, arī aiznestu prom! Tieši balto zivju ķērāji parasti piemēslo visvairāk. Nu jau būs trešā sezona, kad ar draugiem esam uzlabojuši savu vietiņu pie ezera. Pārdesmit metri jāiet pa pārpurvojušos ezera gultni, kur esam uztaisījuši dēļu taku, kuras galā sagaida vairākas laipas, šī sezona būs ekstra glauna, nu jau platforma ir pietiekami liela, lai tur varētu makšķerēt vismaz pieci kungi. Šo vietu cenšamies iekopt, jo ezerā ir fantastiska izmēra līņi, kuri labā copes reizē trāpās ļoti bieži, un ir arī patīkami bonusi – karūsas, kuras nekad nav mazākas par kilogramu.
Mana sistēma ir vienkārša, slīdošais pludiņš, svins un āķis, pavadiņas vairāk nesienu, katru gadu tā pazaudēju kārtīgus sivēnus, jo pavadas pārtrūka. Vienmēr līdzi ir vairāki pludiņi un viss pārējais, jo gandrīz vienmēr sanāk kaut ko noraut vai nu sava tizluma dēļ, vai arī tad, kad spēcīga zivs iepeld zālēs. Kātiņi man ir no Salmo Diamond Bolognese un Elite match kātiņš. Spoles arī vienkāršas no Salmo lētākā gala. Pludiņus izvēlos tādus, kur ir iespējams ievietot vai sakarīgi piemontēt fosfora stienīšus, lai makšķerētu diennakts tumšajā laikā. Dvielītis (šo neaizmirsti!), gļotas noskalot ir grūti, tāpēc pēc tam lieti noderēs audums, kurā noslaucīt rokas.
Nezinu, vai daru pareizi, bet man tas strādā, baroju barību bez zemes, parasti esam divatā, tad uztaisu +-3 kg, patīk Salmo (līnis un karūsa, marcipāns) un Traper sekret barības. Reizēm barībai pievienoju Salmo dabīgo melasi. Un, lai tiktu vaļā no rijīgajiem ruduļiem, vienmēr kādu gabalu nost no pludiņiem sametu maizi, lai peld pa virsu, tas visbiežāk arī palīdz nedaudz novirzīt nost mazos rijējus. Parasti makšķerēt dodos uz vakara pusi un sēžu vēl krietni pēc tumsas iestāšanās. Iesaku paņemt līdzi kādu pretodu līdzekli, lētie diemžēl savu funkciju nepilda, tāpēc nepažēlo naudu un paņem dārgāku, pašam būs komfortablāk.
Reiz draugam teicu, rīt brauksim līņos, tāpēc šovakar ejam salasīt nakteņus, viņš nosmīnēja, un viss. Tuvojās vakars, un draugs prasīja, kad tad iesim rakt tos tārpus. Es atbildēju, ka taču teicu, ka iesim lasīt nakteņus, viņš to laikam bija sapratis kā joku, jo neko tādu iepriekš nebija dzirdējis. Nu tad arī gājām. Tā ir gandrīz tikpat azartiska nodarbe kā makšķerēšana: uz galvas lukturis, staigā kā stārķis ar galvu uz leju un meklē, kad slīdīgais tārps atspīdēs gaismā. Tiem, kas nezina, – tas nemaz nav tik viegli, tārpi ir ļoti manīgi un tikpat ātri, cik pacel roku, tārpa vairs nav! Pēc kāda brīža rodas kaut kāda sajēga un tad jau var arī kādu ielikt trauciņā. Un, jā, es līņos nemaz nebraucu, ja man nav kārtīgas zemes sliekas, nu neķeras man tik labi uz citu ēsmu. Tā kā mani apmācīja veci meistari ar mūža pieredzi, tad es daru tāpat kā viņi – āķis paliels un uz āķa vismaz divi trekni tārpi, ja ne visi trīs. Līnim vienmēr piedāvāju kārtīgu kumosu! Zinu, ka daudzi ķer uz maizi, mīklu utt., esmu licis gan šīs ēsmas, gan visu citu iespējamo, varbūt nav bijis pacietības gaidīt, bet neesmu līni noķēris. Līnis sevi ļoti bieži nodod, rokoties ap barību, uztaisot lielas šūmes, bieži, to ieraugot, pārmetu makšķeri vai, ja ir iespējams, uzvelku ēsmu tieši uz šo vietu, nereti seko cope!
Kad ēsmas izrādās par maz
Tagad tārpus lasu vai roku tik daudz, lai pietiktu divām copes reizēm. Pagājušajā vasarā ar vecāku vīru devos makšķerēt, ar viņiem ir interesanti, pastāsta daudz ne tikai par copi, bet šoreiz ne par to. Par abiem bijām sagādājuši ap 50 zemes sliekām, nopirktas sarkanās sliekas, līdzi ķieģelītis, lai atkautos no sīkajiem, un bundža kukurūzas, ja nu kas. Sākām diezgan laikus – ap plkst. 18. Pirmo stundu nekas dižs, bet tik agri arī neko īpašu negaidīju. Pēc brīža debesis savilkās melnas, 15 minūtēs nogāza kā no spaiņiem, bet uzreiz pēc lietus beigām sekoja klondaika. Pēc divām stundām trauciņā meklējām pēdējās sliekas. Cope kā no automāta – 10 ruduļi, pa vidu līnis, un tā uz riņķi. Beidzās sliekas, beidzās cope, kukurūzu rija tikai ruduļi, tiem tikai padod kaut ko, kas izskatās ēdams. Devāmies mājās ne īpaši priecīgi. Bagāžniekā pat bija lāpsta, netālu ganības – tārpu nulle. Kārtējais Mērfija likums.
Kādi apstākļi ir labākie līņu ķeršanai? Katram noteikti ir sava pieredze, bet mana ir šāda – saulains un silts laiks, labāk, ja ir neliels vējš sejā. Vējš silto ūdeni sadzen uz krastu, līdz ar to līnim tur patīk labāk. Mierīgā ūdenī zivs ir piesardzīgāka un manīgāka. Daudzi seko līdzi atmosfēras spiedienam, godīgi, es to tiešām nedaru, ja viss ir slikti, tad paliek foreles, tās mazāk vai vairāk ķeras vienmēr. Par Mēness fāzēm gan es mazliet piedomāju, jo arī uz cilvēkiem tās atstāj iespaidu. Augošs mēness ir labākā fāze manos novērojumos, tad zivs ir aktīva, pilnmēness laikā var būt visādi. Bet doties pie dabas vienmēr būs labāk nekā sēdēt uz dīvāna! Lai gan zivis lomā paturu reti, jo neesmu liels to ēdājs, bet reizi sezonā ar draugu pāris līņu nokūpinām. Trekna un super garšīga zivs, ķiploki, sāls un dilles, vairāk nekas nav nepieciešams. Ja līni gatavo citādāk un kādam negaršo, jo ir dūņu piegarša, tad var pamēģināt pielikt nedaudz kanēli, tas palīdz. Domājiet par dabu, neesiet cūkas, un tiekamies pie ūdeņiem!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kad zivis galīgi negribēja ēst – vidēji divas zivis uz laivu! Tāda līmeņa čaļiem tas ir ļoti slikti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
