Ieva Verhoustinska
Nekad savā dzīvē nebūtu domājusi, ka kādreiz makšķerēšu. Taču tieši tāpēc dzīve ir interesanta ar to, ka var iepazīt un apgūt jaunas lietas. Kad iepazinos ar vīru, viņš ar draugiem mēdza braukt uz Varkaļu kanālu gan atpūsties, gan makšķerēt ar fīderi.
Tas bija pirms kādiem astoņiem gadiem. Sākumā devos līdzi, lai vairāk pabūtu pie dabas. Bieži vien tā bija arī nakšņošana ar telti. Dažas reizes nācās pieskatīt makšķeres, vai nav copes. Mums ar vīru bija noruna, ka copes gadījumā man būs pašai jāizvelk zivs. Kādā reizē bija cope un man pat sanāca izvilkt ārā zivi. Pakāpeniski tas iepatikās, un nolēmu pati pamēģināt. Nācās apgūt kaut ko pilnīgi jaunu un citādu. Tad jau braucām divatā ar vīru copēt. Pāris reizes bija arī labi brekši noķerti. Prieks noķert savu zivi ir neaprakstāms. Biju mēģinājusi aizbraukt uz Alberta dīķiem iepazīties ar karpu. Sanāca feini pacīnīties ar trīs kilogramu karpu. Bija interesanti, taču sapratu, ka tas īsti nav mans. Ar vīru un viņa draugu devāmies uz Babītes ezeru. Aizņēmos spiningu un copēju ar kaut kādu ķīniešu šūpiņu, ar kuru noķēru pirmo, diemžēl zemmēra līdaku. Prieks tāpat bija liels. Pēc pāris copēm ar spiningu sapratu, ka šis nu būs tuvāk sirdij, un bija laiks doties pēc pirmā spininga. Dāvanā saņēmu GAD Fair 228 cm ar testu 5–25 g. Spole, ja nemaldos, bija Okuma 2000. Tā kā spiningoju tikai divus gadus, pirmais gads bija vairāk mācīšanās, kas par zvēru ir spinings un mākslīgie mānekļi dažādu tehniku izpildījumā. Jau tad iepazinos ar atvadas sistēmas tehniku, ar kuru labi sanāca paķert Daugavas asarus Rīgā. Sākās jau kaut kāda saprašana, kas patīk un kas nepatīk mānekļu ziņā. Nomainīju GAD uz Lucky John Vanrex21 2,28 cm ar testu 5–21 g un spole Shimano Catana C3000. Turpināju mācīties un eksperimentēt ar mānekļiem. Reizē, kad mazliet iepazinos ar džiga tehniku, noķēru pirmo zandartu dzīvē, nieka 46 cm, bet pirmais! Tomēr ar džigu vēl esmu uz jūs. Dropšots vēl nav mēģināts. Vairāk iepatikās atvadas sistēma, kaut gan savā ziņā piņķerīgi un nevar copi tik labi just. Ir lielas simpātijas arī pret metālu – rotiņi, šūpiņi, it sevišķi Ponton21, ar meistaru darbiem vēl neesmu iepazinusies. Gumiju ziņā pagaidām dodu priekšroku japāņiem – Keitech un Bait Breath dažādās versijās. Šogad izmēģināju arī pludiņu ar dzīvo ēsmu no laivas. Ne vienmēr bija panākumi, bet, kad bija, tā bija īstena romantika – atrasties laivā ezera vidū, tuvojoties saulrietam, noķert skaistu zivi, nu vienkārši pasakaini! Taču makšķerēšana ir tāds hobijs, kurā pastāvīgi jāmācās, jāattīstās. Lai noķertu kādu lielāku plēsēju, nolēmu iepazīties ar lielo mānekļu tēmu. Tādēļ manās rokās nonāca Gator Gum Bait Explorer 2,46 m ar testu līdz 140 g un Shimano Tranx 401 spole. Tālāk jau nu apņēmība rādīs, kā klāsies. Tā šovasar sanāca Ķīšezerā noķert pagaidām lielāko zandartu – 62 cm. Dzīvojot Rīgā, man pagaidām īstenībā ir maz iepazītu vietu, pārsvarā tās ir populārās vietas, kuras zina gandrīz katrs rīdzinieks, – lielākās Daugavas un Ķīšezera bedres un Buļļupe. Šī gada maijā pamēģināju arī mierīgāku copi – reņģu makšķerēšanu. Nepārcenšoties ar reņģu kilogramiem, ceptā veidā tās var būt labs aizvietojums čipsiem. Šogad mērķis vairāk bija iepazīt jaunas copes vietas Latvijā. Iepatikās Baļotes ezers. Zivju ziņā ļoti dažāds ezers, taču, lai tiktu pie loma, tāpat cītīgi jāstrādā. Pirmā iepazīšanās pagāja veiksmīgi – rezultātā divas ne pārāk lielas, taču simpātiskas līdakas. Taču īpašu uzmanību piesaistīja dažādi purva ezeri Vidzemē. Viens no mīļākajiem būtu Sedas purvs. Purvainās vietās ir īpaša maģija, to ūdeņi piesaista kā magnēts. Ir savas grūtības, kā, piemēram, tikt līdz tādam ezeram. Jo mazāk zināma vieta, jo labāk. Zivs ir krietni mežonīgāka. Tikt vien līdz dažiem ezeriem ir izaicinājums. Gaiss šādās vietās ir svaigāks nekā Vecāķu pludmalē. Reāli esi tu un daba, un viss atkarīgs no tā, cik ļoti daba būs devīga pret tevi un kā tu pret to izturēsies. Nevar pret dabu izturēties necienīgi un cerēt, ka tā dos ko pretī. Copējot tomēr vajadzīga veiksme. Pārējais jau atkarīgs no roku veiklības un mānekļu simpātiskuma. Brīžiem tā ir cīņa ar sevi – cik ilgi nobrauksi, cik tālu aiziesi, cik ļoti airēsies, cik ļoti vēlies noķert to zivi… Katru reizi mācies. Protams, ne vienmēr dodies prom ar zivi. Reizēm nav nekā, reizēm atlaid, lai dzīvo tālāk. Šobrīd nekā lielāka par divkilogramīgām līdakām nav nācies ķert. Bet ir mērķis turpināt augt. Acīmredzot šis hobijs ir devis tādu azartu un savā ziņā labu atkarību, ka grūti apstāties. Ir vēlme turpināt attīstīties, iegūt labāku inventāru, noķert savas trofejas. Mazāk atrunu, vairāk copes! Ne asakas!
