Ir 9. oktobris. Atkal ceļoju ar vilcienu. Šoreiz dodos uz Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolu, lai tur pasniegtu meistarklasi. Knapi paspēju uz vilcienu, kur iekāpjot sajūta jau ir daudz citādāka nekā iepriekš. Varbūt pēdējais vagons, A klase? Priekšā galdiņš, daudz vietas.
Novietoju savu melno čemodānu ar mūzikas instrumentiem bagāžas nodaļā virs kādas sievietes galvas. Cerams, nenoslīdēs. Man pretim apsēžas kāds vīrietis, kurš izvēlējies iekarināt aptuveni septiņus auskarus vienā ausī, un novēl man uz veselību, kad šķaudu. Nodomāju, ka gan jau viņam sava vieta Valmierā, dzīvo savā pasaulē. Ir jau skaisti, kad cilvēki tā atļaujas darīt, ja vien tas galvenokārt nāk no iekšējās brīvības, ne lai kādam ko pierādītu. Liekas, ka atmosfēra vilcienā ir jauka, lai gan gulējis esmu pavisam maz. Spēlēšanai un lekcijai sāku gatavoties tikai divpadsmitos naktī, kas vilkās līdz puspieciem. Nebiju labu laiku spēlējis izvēlēto programmu. Vienam būt atbildīgam gan par muzikālo, gan vizuālo priekšnesumu ir dubulta atbildība, turklāt ar laiku notiek tā, ka faili mēdz pazust un nākas nodarboties arī ar to meklēšanu vai aizstāšanu. Vizuālā datorprogrammas licence arī beigusies, tas viss jārisina vilcienā. Labi arī, ka ir forši draugi, kas palīdz, un ar visu tieku galā. Jūs jautāsiet, kāpēc nesāku gatavoties ātrāk? Atbilde ir vienkārša. Biju aizņemts. Gatavojos makšķerēšanai! Pēc pagājušās nedēļas piedzīvojumiem esmu uz viļņa, ko gribas turpināt. Draudzenei solīju, ka padzīvosimies pa Valmieru, varbūt Cēsīm pēc meistarklases, taču uz teātri biļetes vairs nevarēja dabūt. Nolēmu padzīvot kaut kur pie ūdens. Kad es makšķerēšu, viņa pagatavosies savām medicīnas konferencēm, sunītis Mija paskries brīvībā. Liekas, laba ideja. Skatos kartē, kas tad apkārt par ūdeņiem. Protams, Gauja, taču nevaru nepamanīt arī milzīgu zilu laukumu, kur maziem burtiem rakstīts Burtnieks. Mazliet papētu kempingus, un izlemts! Saimniece vēl nāk pretī ar cenu divām dienām un atstāj labvēlīgu iespaidu. Pēc laika sanāk pierunāt arī draudzeni. Viņa par maniem dabas soļiem ne vienmēr ir sajūsmā, lai neteiktu vairāk, taču šoreiz izdodas pierunāt, lai gan knapi.
Dzelzceļa stacijā mani sagaida kāds kungs ar baltu Toyotu. Ārpus Rīgas vienkāršība cilvēkos mani silda, un pats arī negribu izklausīties kā švītiņš, kas nereti sanāk, pavisam negribot. Ir tāda nojausma, ka kungs varētu būt ar ūdeni uz tu. Jautāju: “Vai esat arī makšķernieks?” Izrādās, kaislīgs! Stāstu, ka došos uz Burtnieku. Neesmu tur nekad bijis. Vai ir kādi ieteikumi, varbūt vietas? Aldis arī padalās ar pieredzi un informāciju, bez atturēšanās. Saruna veidojas. Uzzinu, ka Burtniekā līdakas mēdz stāvēt baros kā raudas. Esot noķēris 40 līdakas vienā reizē. Tas man šķiet neticami un pārsteidzoši. Kaut kādas leģendas jau par šo ezeru ir klīdušas, gan lasot makšķernieka gadagrāmatas, gan interesējoties par latviešu mitoloģiju. Visbeidzot esam skolā. Šeit ir tik patīkama atmosfēra. Vizuālie mākslinieki vienmēr man simpatizējuši vairāk nekā mūziķi. Mūzikā arī daudz sporta elementu, daudz jāvingrinās. Arī skolotāji šajā skolā forši. Tik sildoši sajust, kā mākslinieki uztver pasauli. Jūtos tik radniecīgs un iedvesmots. Pāris traku stāstu no manis skolotāju istabā, kafija, dažas trifeļtipa šokolādes, un nu jau varam doties sakrāmēt tehniku. Ar maziem sarežģījumiem viss notiek gludi, un nu jau sāk arī ierasties studenti un pasniedzēji zālē. Mazliet izeju, izpildu nelielu meditāciju, elpošanas vingrinājumu un esmu gatavs! No pagājušās nedēļas cīņas ar līdakām roka vēl aizvien sapampusi un turpina pamt vēl trakāk. Ļoti grūti paspēlēt un izstiept pirkstus ātrākām pasāžām. Zinu gan, ka ar adrenalīna devu un spēcīgām pretsāpju tabletēm būšu gana meistarīgs. Ar šo man ir pieredze. Dzīvē man gadās daudz labu lietu, bet piedzīvojumi ir neizbēgami manam raksturam. Pirms TVNET live stream koncerta kovida laikā, kas bija vienīgais naudu pelnošais koncerts, roku iecirtu mašīnas durvīs! Absolūti nevarēju paspēlēt savu paneli, kur nu vēl turēt rokās bungu kociņus. Kad kameras ieslēdzās un operators teica STARTS, spēlēju, it kā nekas nebūtu noticis. Šobrīd tas pats. Spēlēt man ļoti patīk, jūtos kā zivs ūdenī. Sajūtu arī, ka zālē cilvēkiem patīk un enerģija plūst atpakaļ. Pēc Valmieras kebaba apmeklējuma, kas ir mans pirmais ēdiens todien, dodamies uz kempingu. Mašīnā notiek sarunas par mākslīgā intelekta darbību mūzikā un atskaņojam viens otram tur radītu mūziku. Braucot uztaisu arī savu pirmo mākslīgā intelekta dziesmu Līdakas, es nāku!. Šī gan, manuprāt, ir viena no vissliktākajām dziesmām pasaulē, un mazliet pat māņticīgi domāju, ka nebija labi ko tādu radīt. Stāstīt līdakām, ka tuvojos! Labāk neko neteikt. Vienkārši būt laikā un vietā.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās palieku viens skaistā kempingā un dodos administrācijas virzienā. Mani sagaida jauka sieviete vārdā Zane. Norēķinos, pārrunājam dažādas nianses. Mazliet arī par makšķerēšanu. Zane stāsta, ka daudzi devušies prom vai pat neatbraukuši vispār. Sola lielu vēju. Burtniekā tas esot citādāks. Atminos arī, ka šoferis Aldis minēja vārdu vējš. Nodomāju, nu skaidrs. Laikam kāds nīkuļu bariņš. No vēja man bail nav, turklāt esmu ziemas peldētājs un arī šoreiz nolemju kārtīgi papeldēt starp copes seansiem. Ar smagajām instrumentu somām un spēļu kasti dodos uz namiņu, kas ir pats pēdējais šajā pilsētiņā. Nu jau rudens atnesis arī veļu ziņas. Ejot pa ēnaini izgaismoto taku, kas met līkumus caur pamīšus izkaisītiem namiņiem, rodas vēlme šeit filmēt kādu šausmu filmu. Pateicīgi apstākļi un nokrāsas. Vēl visu pastiprina domas par dzīvniekiem, jo aizejot saimniece piekodina, lai nesaskrienoties ar jenotsuni vai lāčiem, kas šeit esot lieli! Galvenokārt ciemojas gan ziemā. Ieejot namiņā, gribas uzreiz atvērt logus, jo jūtama citu cilvēku atstātā ķermeņa smarža un aura, ko vēl vairāk pastiprinājis saimnieces ieslēgtais sildītājs. Vīraka man nav, taču kam tas vajadzīgs, ja ir priedes! Ar savu melno Halovīna stila sveci sāku kūpināt skujas, staigājot apkārt pa visiem stūriem kā tāds eksorcists. Pēc laika arī draudzene Juta klāt, kuras pirmais teksts ir: “Kas te smird pēc deguma!”
Pienāk rīts. Mazliet aizguļos, bet esmu ceļā. Aizstaigāju līdz laivai un priecājos, ka somā daudzi jauni vizuļi un arī spole. Nedaudz naudu gan es tai pažēloju un varēju nopirkt savu sapņu spoli, taču tas nekas. Nauda jātaupa! Dodos ezerā. Uz laivas sēdekļa termoss ar kafiju ar neizpaliekošu māla kafijas krūzīti. Makšķerējot kafiju izdzeru divreiz vairāk nekā parasti! Rīta gaismā saprotu, ka ezers ir milzīgāks, nekā iztēlojos. Tiešām liels! Liels, plakans līdzenums. Kāda māksliniece man stāstīja par ezera burvību un kā tētis bērnībā vedis ķert zušus. Esmu pieradis pie mazākām ūdenstilpēm, ar nogrimušiem kokiem, līčiem, dziļuma maiņām. Domāju, nu kas te burvīgs? Liela peļķe. Neko nesaprotu, kas man jādara, kur jābrauc. Eholotes man nav un lietot nepatīk. Tas, manuprāt, atņem noslēpumainās burvības sajūtu, un makšķerēšana kļūst pārāk sportiska un paredzama manai gaumei. Protams, izpētīt gultni un apstākļus ir nozīmīgi, taču to man labāk patīk nirstot vai jaunām ūdenstilpēm lasot ūdens virspusi. Šeit dziļums ir vienmērīgs. Taču skaidrs, ka ap šo laiku zivis vairāk dosies uz ezera vidu, un saimniece saka, lai braucu līdz baznīcai un meklēju kantes. Tā arī daru. Laikam šoreiz vairāk būs jākoncentrējas uz velci un jāatrod, kur tad dāmas pulcējas. Uz smagākās makšķeres uzlieku jauno sava mānekļa pakaļdarinājumu un uz galvenā 4 mepa klasiku. Tas tāds drusku kā check in, kas te vispār notiek. Atkal kļūstu māņticīgs un domāju, ka manis veidotais bija jāliek uz labākā spininga, kas jau ar tiem sadraudzējies vienotā sinerģijā.
Mierinot sevi, braucu uz priekšu, varbūt airus cilāju nedaudz par ātru, jo attālumi ir milzīgi un gribas jau nonākt galā. Copes absolūti nulle, vismaz nekaitina zāles, un šķiet, ka gultne diezgan tīra. Piebraucis pie baznīcas, nolaižu enkuru un sāku mētāt. Somā man labi daudz jaunu mānekļu, daži vēl ar visiem čekiem un iepakojumiem. Lai gan neķeras, man ir prieks mētāt! Sajust dažādus vizuļus, strādāt pie spēles niansēm. Ne jau katru reizi jābūt rezultātam, citreiz var arī pavingrināties. Lai ko un kur arī es mestu, kāts nepiedzīvo pat vienu uzsitienu visa seansa laikā. Nu nekas, jābrauc atpakaļ. Baudīsim dabu, es ko gardu pagatavošu. Gatavot man ļoti patīk. Vēl tikai daži iemetieni, un viss.
Tuvojas pusdienlaiks, zilo mierīgo miglu nomaina saule. Jūtu, ka laivu sāk šūpot aizvien vairāk un vairāk. Ar katru sekundi viļņi kļūst lielāki. Saprotu, ka nu ir laiks tiešām doties! Viļņi pieaug, un vējš pie manis skrien tieši no sāniem, ja nostājos virzienā pret kempingu. Balansējot viļņos, ātri satinu makšķeres. Tās, protams, sapinas un izskatās, ka pamatīgi ar pavadiņām, kuras, visticamāk, būs jāmaina. Man par to kļūst pilnīgi vienalga, un lieku spēku airos. Liekas, ka tā mani vēl nekad nekas nav šūpojis. Uzvelku vesti un cenšos pieairēt nedaudz tuvāk krastam. Tas neizdodas viegli, turklāt krasta zonā zāles ir kā tīkli un piņķerē airus. Atceros, ka šoferis mani mudināja ņemt motoru, taču diemžēl to šeit neīrē nolietojuma dēļ.
Laikam nekad neesmu dzīvē bijis tik priecīgs redzēt bojas, kas simbolizē ūdens ceļu uz kempingu. Tieku kanālā un nu jau ar mierīgāku garu airējos krastā. Nolemju laivu atstāt oriģinālajā vietā, lai saimniecei mierīgs prāts. Mazliet noskurinos, savācu savas pīckiņas un dodos uz kempingu. Draudzene ar suņuku vēl čuč. Dienas vidus aizrit, mācoties šahu, gatavojot ēdienu un baudot kādu labu kino. Par spīti laikapstākļiem, pierunāju draudzeni pabraukāt pa kanālu. Mums līdzi arī Mija, kurai sākumā laivas braukšana šķiet nesaprotams process. Kanālā vējš, protams, daudz mazāk biedē un nav bīstams. Prieks arī, ka Juta ir priecīga pabraukāties, kas nav tipiski. Braucot redzu, kā staigā baltās zivis. Laikam sabēgušas šeit, diezgan liela aktivitāte virs ūdens. Braucot atpakaļ, pamanu, kā mazās zivtiņas gana kāds plēsējs. Varbūt mazas līdaciņas, asari? Katrā ziņā diezgan aktīvi un daudz kur. Aizejam atpakaļ uz būdiņu, ātri pārsienu makšķeri, uzlieku rotiņu un izlūdzos, ka iemetīšu tikai trīs reizes intereses pēc. Tiešām iemetu trīs reizes. Nav copes. Nu nekas.
Juta iesaka aizbraukt aplūkot Valmiermuižu. Tur ražo viņas mīļāko alu. Es piekrītu. Izbraucot no teritorijas, kreisā pusē redzu kādu dīķi. Tas jau man atstāja simpātijas, pirmo reizi braucot garām. Laikam šādas vietas vairāk sinhronizējas ar mani, arī zinu, ko tur darīt, kur meklēt zivis, kaut no krasta. Valmiermuižā iepazīstamies ar jaukiem darbiniekiem, kas mums pastāsta par dažādām alus šķirnēm un to brūvēšanu. Draudzenei šoreiz izlūdzos padegustēt alus šķirnes un arī viņai ko ieliet, kad būsim mājās. Viņa mums šoreiz šofere. Laiks doties! Aizbraukuši mājās, katrs mazliet paslīdam savā stūrītī un aplūkojam ziņas, protams, arī dzīvē nevajadzīgas lietas. Klusumu iztraucē Jutas skaļā balss, kura ieskrien mājiņā un ar asarām acīs saka, ka Mija pazudusi. Es arī satrūkstos! Saucam sunīti. Uzreiz galvā jau situācija, kā jenotsuns vai lapsa viņu saķērusi, taču viņa laba skrējēja, domāju, ka aizbēgtu. Pēc neilga laika Mija tomēr pārskrien mājās. Nu gan mēs viņu pamatīgi sabaram. Sist nevajag, taču parādīt, ka tas nav labi, var izglābt suņukam dzīvību nākamreiz. Nu jau jādodas visiem čučēt. Šodien saimniece man teica, lai braucu iekšā jau sešos no rīta, bet atpakaļ deviņos, jo sāksies vētra. Iemiegot paskatāmies vēl kādu šausmu filmu Halovīna noskaņās.
Foto no autora arhīva
Skan modinātājs, pusdzīvs pagriežos pret telefonu – ir 5:30. Ak Dievs, cik es slikti jūtos… Valmiermuižas aliņš tomēr atstājis spēcīgas pēdas, kaut gan neizdzērām taču tik daudz. Tik ļoti vilinošs ir draudzenes siltais vaigs un maigās rokas, kas aptinušās ap mani. Suņuks arī kājgalī uzritinājies, un ir tik grūti izrauties no šīs idillītes. Liekas, ko es esmu tur pazaudējis vējā, lietū? Zivis man mājās samarinētas stāv saldētavā. Nav, kas ēd. Roka sāp no makšķerēšanas, bet ne – jāmoka sevi. Pēc pāris atspiestām modinātāja kļūdām, saņemos un pieceļos kājās. Jūtu, ka pēdējās dienas esmu gulējis ļoti maz un spēka nav daudz, galva reibst, ja godīgi – īpaši pat negribas makšķerēt, bet es taču neesmu nekāds nīkulis! Gulēt dīvānā varēs visu ziemu. Saņemies un ej! Ārā diezgan tumšs. Gribētos jau doties kopā ar Miju, taču draudzene neļāva ņemt līdzi. Varot būt lietus, salīšot. Dodos viens. Laiks superīgs. Īsts līdaku laiks. Dienvidrietumu vējš, migla, it kā līst, nelīst. Dūmu mākoņi un lielā ūdenstilpe nedaudz atgādina ieiešanu Valhalā. Meditatīvs sevi sazemējošs process. Cilvēku nav, tikai es, ezers un laiva. Dodos tālāk uz tumšā un šobrīd mierīgā ūdens. Šoreiz arī neizbēgams manis veidotais vizulis, taču atkal uz neīstās makšķeres. Uz otra kāta uzkabinu kādu no vecajiem mānekļiem. Tie veidoti no laba metāla, ūdenī spīd un skan pavisam citādi. Bieži tie locīti arī no bungu šķīvjiem, kas sāk atkal kļūt modē. Manuprāt, mode atkarīga arī no tā, cik līdakas daudz mānekļu atskatījušās. Kaut kas ilgi aizmirsts var atkal dot rezultātus, kamēr kaut kas labi izrādīts var sākt zaudēt iepriekšējos panākumus. Draudzenes tētis arī kaislīgs makšķernieks, savā laikā spēlējis bungas. Uzdāvināja man pulēšanas pastu. Saka, ka arī sāni jāpulē, lai zivis redz, kā atspīd.
Vērojot ūdenī izspēlēto, sevis pulēto bronzas šķīvja mānekli, nodomāju, ka tiešām skaisti spīd un spēlē, varētu vēl nopulēt, ja būtu pacietīgāks. Dodos dziļāk ezerā. Teikšu godīgi, neesmu pārāk liels publisku vietu piekritējs, kur makšķernieku trafiks liels. Arī šeit rodas garīga sajūta, ka makšķernieku sabraucis daudz. Man vairāk patīk kartē meklēt jaunas vietas, par ko daudzi nezina, un tad uz tām doties. Ūdenstilpes, kas varbūt nav tik populāras. Tas nekas, pamācīsimies arī Burtnieku.
Peldu tālāk. Atkal atmiņā nāk kādas mākslas skolas pasniedzējas stāsti un apzīmējums – burvīgs ezers, kam iepriekš nepievienojos. Tagad sāku saskatīt šo burvību. Viļņi, ūdens krāsa. Nebeidzamais, tumši zilais ūdens un viļņi, kas viegli šūpojas. Mazliet pārstāju airēt, atlaižu makšķeres un saregulēju telefonu, lai pafilmētu ūdeni. Labi nofilmēts video ar aifonu var reizēm kļūt arī par materiālu manām audiovizuālajām performancēm. Šeit ir tiešām skaisti! Prieks arī, ka ezers kļuvis mierīgāks. Dodos tālāk, atkal pie baznīcas. Varbūt šorīt jāpalūdzas, ir svētdiena. Grēkus nožēlot man nepatīk, kaut kā enerģētiski tas nestrādā. Visspēcīgākais, ko izveidot ar Dievu, ir pateicība. Ūdens un laiks šķiet mierīgs, tomēr zemapziņā iezogas tāda trauksmaina sajūta. It kā kaut kas nelabs, zināmā mērā sevis nosodīšana un iekšēji pārmetumi. Man tā mēdz notikt, jau lēnām mācos ar to sadzīvot. Telefonā uzlieku kādu mūziku, lai kliedētu domas. Tas palīdz un parasti neietekmē makšķerēšanu, bieži tieši otrādi – mierina un nostiprina domas. Tad vairāk var koncentrēties uz procesu un gūt saikni ar zivīm. Piepeši laiks mainās, pieņemas lietus. Tas kļūst jau gana ņiprs. Īpaši nopietni neesmu gatavojies. Paķēru līdzi, kas bija Rīgas mājās. Viss ekipējumus palicis laukos. Sāku pamatīgi salīt. Bet nu nekas, būtu tikai labi, ja kaut kas vismaz nedaudz paraustītu un dotu jebkādu ziņu par savu eksistenci. Tukšums! Tikai spēcīgs lietus. Pēc laika jūtu, ka esmu jau salijis tā, ka pilēt sāk arī nabā! Ja cauri brīvi krītošai virsjakai un džemperim ūdens tiek ne tikai apspīlētās vietās, bet arī iepil nabā, tas nozīmē, ka esi pavisam un pilnībā slapjš! Tas jau nebūtu nekas, ja būtu silts. Dienvidu vējš rudenī par savu vārdu smīkņā. Paskatos pulkstenī. Ui, ir jau pāri deviņiem! Laikam jādodas mājās. Vējš šodien daudz mierīgāks. Pilnībā pārsalis, satinu makšķeres, pamainu uz kādu jaunu mānekli un laivoju atpakaļ uz kempingu. Parasti man patīk copēt tikai ar vienu makšķeri, liekas – tā varu būt rūpīgāks un tiešāk kontaktēt ar zivi. Šoreiz gan gribu palielināt iespējas nezināmā ūdenstilpē. Braucot atpakaļ, nolemju vēl izmest pēdējo loku, ir skaidrs, ka šādā ūdenī zivis ir jāmeklē un mazāk jāmētā vienā vietā. Lieli plašumi. Airējot veicu dažus elpošanas vingrojumus, kas uzsilda ķermeni, un cenšos nedomāt par pārsalušajām rokām. Labi vismaz, ka vējš nav liels. Te pēkšņi kaut kas pamatīgi sašūpo laivu! Paceļos labu gabalu augšā, lai nolaistos tikpat zemu lejā. Tas pienāk pavisam negaidot un nu jau sāk laivu šūpot no visām pusēm! Nesaprotu, kas notiek. Vēja taču nav! Un tad iepūš arī vējš! Saprotu, ka viļņi var atnākt arī pirms vēja. Varbūt tas paskrējis man garām, brīdinot pārējos ezera iemītniekus.
Laivu sāk mētāt turpu šurpu, un burtiski dažu sekunžu laikā mierīgais ezers ir kļuvis vētrains un nežēlīgs. Apskatos, ka atrodos pamatīgu gabalu no jebkura iespējamā krasta, gandrīz pašā vidū. Satraukts satveru airus un sāku nopietni pievērsties airēšanas procesam. Ik pa laikam uznāk kāds vilnis, kad airēšana uz mirkli jāpārtrauc un jābalansē ar ķermeni, lai vilnis nepāriet pāri laivas bortam vai to neapgāž. Tas man izdodas, taču viļņi kļūst vēl milzīgāki un entuziasms kļūst par absolūtu piespiešanos. Cenšos airēt, cik vien ir jaudas. Par nelaimi, vējš nāk tieši no kempinga puses, uz kuru man jādodas. Ja laidīšos ar vēju, tas ienesīs mani vēl dziļāk ezerā un virzīs uz tālāko ezera malu. Tur noteikti viļņi būs vēl lielāki. Pārliecība par savu peldētprasmi aizskalojas ar kārtējo vilni tālu no manis. Ja netieku galā ar laivu, ko es darīšu ezera vidū ar vesti? Ir šausmīgi auksti, un es jau vairākas stundas trīcu pēc siltas tējas tases. Labi, nav laika filozofēt, airē tikai, saņemies! Es turpinu un katru reizi, kad pilnīgs nespēks atkal pasmejas par mani, cenšos izzīst pēdējos spēkus, pats nesaprotot, no kurienes. Muskuļi trīc, galva reibst no bezspēka, bet es netieku uz priekšu! Tik lielos ezeros arī grūti noteikt kustību, ja esi tālu no krasta, citreiz liekas, ka stāvi uz vietas. Es sevi mierinu, taču pēc aptuveni 40 pavadītām moku minūtēm nonāku pie šokējoša slēdziena – neesmu pietuvojies kempingam! Vēl ļaunāk – vētra mani ievilkusi dziļāk ezerā! Viļņi jau sašūpo laivu tā, ka dažreiz knapi noturos. Bieži to putainās malas iešļācas laivā. Laiva sāk pildīties ar ūdeni, nav laika to izsmelt, jo nevaru zaudēt koncentrēšanos uz balansēšanu. Abi spiningi vēl nav izvilkti, arī līdz tam es netieku. Šobrīd gan pilnīgi vienalga, varētu visu iesviest arī ūdenī. Rodas tiešām eksistenciālas pārdomas, kas varētu arī tikt raksturotas kā šausmas. Saprotu, ka jāmet kauns pie malas, zvanu draudzenei. Viņa paceļ, mierīgā tembrā žāvājoties. Saku: “Klau, šausmīgi viļņi! Gandrīz stundu mēģinu tikt krastā, bet mani velk dziļāk. Man šoreiz liekas, ka tiešām varu noslīkt!” Lai viņa pajautā kādam ar kuteri, lai atbrauc palīgā. Uz manu mēreni satraukto tembru viņa atbild nosvērti: “Ok! Nomierinies.” Neliela cerība, ka kaut kādu soli esmu spēris. Jādomā, ko darīt tālāk. Prātā man ieskrien dažādas dzīves kļūdas, nesaskaņas. Daļēji jūtos kā slikts cilvēks. Varbūt esmu pelnījis nāvi? Taču nevēlos vēl mirt un cenšos jau iet gaismas ceļu.
Saprotu, ka netikšu tālu piestātnes virzienā un man jāiet pa straumi. Ja pilnīgi padošos straumes spēkam, tas ieraus mani dziļumā un tālāk klajumā. Tur līdz krastam pārāk tālu! Nolemju mēģināt pa diagonāli airēt uz tuvāko krastu. Smiekli šoreiz nenāk vispār. Ātri satinu makšķeres, ko laikam nekad nebiju vēl darījis ātrāk. Atkal pie airiem! Es sevi uzskatu par diezgan enerģisku cilvēku. Bieži varu palikt reivā līdz galam un pārdejot divreiz jaunākus cilvēkus.
Šobrīd viss ir citādi. Tiešām nav ne kripatiņas spēka palicis, un gļēvā puse pat aicina padoties ūdenim. Nekad gan! Ieurbju acu skatienu kādā punktā un cenšos nedomāt, ka roku muskuļi ir kļuvuši nejutīgi. Vienīgais, kas liecina par to esamību, ir nepatīkamā vibrēšana, kas nu jau vizuāli redzama, turot airus. Ik pa laikam kādas pozitīvas dzīves epizodes un atskats pie manis atskrien, it kā meklēdami atvadas ar savu mierinājumu, taču es tās atgrūžu ar fiziskiem un garīgiem airiem. Prātā nāk Džeimsa Bonda filmas nosaukums Mirsti citu dienu!. Šobrīd arī tā jūtos. Miršu citu dienu!
Pēc laika un nezināmas izcelsmes spēka pūliņiem tieku kādā līcī, kur viļņi liekas mazāki. Tieku līdz krasta zāļu tīkliem, niedru robežas joslā. Nedaudz var ievilkt gaisu. Vismaz esmu krastā! Satraukums ir nedaudz mazāks, taču šoka stāvoklis nav mazinājies, ko papildina drebošā miesa. Kaut arī esmu veicis savas dzīves intensīvāko fizisko treniņu, ķermenis nav uzsilis. Izkāpjot no laivas, secinu, ka ezera ūdens tomēr ir ievērojami aukstāks nekā tas baseiniņš, kur laivā esmu mērcējis kājas. Nedaudz mēģinu pavilkt laivu pa niedrēm. Ok, tas nebūs iespējams. Nevaru pakustēt pat metru, bet krasta zona ir ļoti plata un zāles ir milzīgas. Apsveru domu airēt laivu gar zāļu joslu pa līci, taču pēc tam man atkal būs jāpagriežas pie okeāna sāna. Milzu stress un gūtā trauma man tomēr neļauj doties atpakaļ. Nevēlos, lai mani atkal ievelk mežonīgajā tukšumā pie pārējiem Valhalas rēgiem. Turklāt spēka airēt nepietiks. Pieņemu kaunpilnu un sāpīgu lēmumu – atstāju laivu zālēs.
Sapakojis mantas un labi nostiprinājis enkuru, atkal iekāpju ūdenī. Auksti. Nekas! Dodies uz priekšu! Kājas ir jāceļ kā dīvaina rakstura vardei un pēc smagā roku treniņa fitnesa entuziasti tos nosauktu par alternative high knees. Ļoti ceru, ka ūdens nekļūs dziļāks un nebūs jāpeld. Krastu redzēt nav iespējams. Zāles liekas vietām garākas par trim metriem. Pēkšņi brišanas troksnī iejaucas telefona zvans. Galā kāds vīrietis ar augstu balss tembru. Cenšas noskaidrot, kur atrodos. Es mēģinu stāstīt, cik nu spēju atcerēties pozīciju pret baznīcu. Viņš gan mani lāgā nesaprot, varbūt man arī raustās valoda. Jautā un pats apstiprina, ka esmu uz sauszemes. Uz šo man grūti atbildēt. Brienu pa ezeru, nezinot turpmāko dziļumu, neredzot malu un cenšoties nenoģībt no aukstuma un domas par pēdām, kuras jau kļuvušas nejutīgas.
Pēc intensīva bridēja fiasko secinu, ka vēl krastā mani sveicina purvs! Brīnišķīgi! Kas var būt labāks par aukstu purvu! Nu varbūt tikai fakts, ka, pēc saimnieku stāstītā, šeit dzīvojot arī lāči! Smiekli tobrīd gan nenāk, diezgan liels šoka stāvoklis, un sāku domāt, kā ar sečoku varu mēģināt izskatīties lielāks vai kāds būtu abām pusēm mierīgākais un diplomātiskākais tikšanās tonis ar kādu lielu dzīvnieku. Balansējot pāri purvam pa saknēm un izlienot cauri mūža meža brikšņiem, visbeidzot nonāku klajumā. Te pēkšņi no lauka vidus iztraucētas izlec četras stirnas, skaistos slaidos soļos! Pēdējā ceturtā stirna gan, pie meža malas pieskrējusi, pagriežas un paskatās uz mani ar lielu izbīli, un vēro mani pusminūti. Sanāk neliels smīns par to, cik burvīgi es izskatos. No dūņu purva izlīdis, apmaldījies un pārmircis meža rūķis ar savu kātu somu pār plecu un sečoka kruķi. Es domāju, ka stirna pie sevis nodomāja, ka nezinu, kas tas ir par purva zvēru, bet ceru, ka viņš dzīvē spēs atrast laimi, un devās tālāk pie pārējām māsām.
Esmu lauka malā. Adidas sponsorētās sporta botas grimst dubļos kā svina gabali, dažreiz pabrienu arī ar makšķerēšanai īpaši piemērotajām baltajām koncerta zeķēm. Domas gan slīd vairāk par to, ko saimnieki šeit sasējuši un ka man sanāk bradāt asnus. Nu nekas, jābrien tik tālāk. Lauku arī nevarētu nosaukt par mazu, galvenais, lai nebūtu dusmīgs saimnieks ar bisi vai suņi.
Atkal atskan telefona signāls. Augstās balss kungs jautā, kur esmu. Es mēģinu paskaidrot, taču viņš man saka, lai nāku uz baznīcu, kur viņi gaida. Pagriežu galvu! Nu nē, nebūs! Lai viņi drusku pabrauc pa ceļu uz kempinga pusi. Eju un dzirdu sirēnu skaņas, vairākas mašīnas. Diezgan divējādas sajūtas. Viena nes prieku, ka tiku krastā, otra nes kaunu, ka mani te, nabadziņu, jābrauc glābt, vai tad es pats nevaru tikt galā ar sevi un savām izvēlēm? Šo visu gan noskalo trešā sajūta, kas nes pārgurumu un lielus drebuļus. Tiešām centos izķepuroties, nav jākaunas. Ejot pāri lielam, klajam pakalnam, uz mani mierīgi noskatās pieci, liela auguma vīri kombinezonos. Nenoliegšu, ka tas rada īpaši muļķīgu sajūtu. Pie ugunsdzēsēju mašīnas aizmugurē laiva ar motoru un vēl mazāku, plostveidīgu braucamo. Arī divas meitenes gaida pie ātrās palīdzības mašīnas un draudzene, kuras acis vēl nekad nav bijušas tik platas. Tās baltumus varu pamanīt jau no attāluma. Par laimi, gan neredzu lielu nosodījumu, kas, nenoliegšu, mani pārsteidz. Vairāk viņas sejā jaušams prieks, ka viss atrisinājies. Medicīnas meitenes mani palūdz iekāpt ātro mašīnā, kur uzdod pāris jautājumu. Par pārsteigumu, es gan salīdzinoši normāli spēju atbildēt, arī uz pārmetumiem par to, ar kādiem cimdiem dodos ezerā. Atrunājos ar to, ka man līdzi tādi pieci pāri un es griežu pirkstu galus, lai var makšķerēt. Izkāpjot no ātrās palīdzības mašīnas, aizeju pie vīriem un atvainojos, ka esmu sacēlis tādu jezgu. Visi gan ir diezgan mierīgi un saprotoši. Neesmu iereibis, varbūt nedaudz pārgalvīgs, taču nejūtos kā nebēdnis. Viņi gan man stāsta, ka neesot nekas jauns. Nav pirmais gadījums, un citus nav bijis iespējams izglābt vai arī tas bijis grūtāk. Viss esot kārtībā un pareizi esmu rīkojies. Tomēr prieks, ka Latvijā ir labi cilvēki.
Dodamies uz kempingu. Esmu ietīts krāšņā folija tērpā un atgādinu kādu spilgtu Halovīna kostīmu, kas gan vairāk šobrīd saistās ar praktisku nepieciešamību. Gribēšu siltu tēju un, vēlams, arī citas zeķes. Braucot mašīnā, Juta man uzdod jautājumus, un cenšos izstāstīt notikušo. Šeit gan ātrās palīdzības mašīnas meiteņu radītais pieklājības raisītais adrenalīns ir beidzies, un no trīcošās balss īsti nevaru salikt kopā patskaņus ar līdzskaņiem. Nodomāju, vai zem šī neslēpjas mana gļēvulība, gribot, lai draudzene pažēlo, taču tiešām nevaru parunāt. Pēc dušas uzvelku citas drēbes un drebinos zem segas, tuvu sildītājam. Sildīšanos gan iztraucē kāds vīrietis, kas, pienācis pie mājiņas, raugās logā. Pieceļos ar neveiklumu pret savu kūņošanos un atveru durvis. Tas ir Ezerpriežu saimnieks. Man jau uzreiz paliek neērti par atstāto laivu un visu situāciju, taču viņš mani mierina. Saka, ka tas šeit normāli. Pagājušo gadu ap šo laiku kāda laiva arī apkritusi vējā. Ātrā palīdzība veselu dienu pumpēja vīrieti, līdz viņš nāca pie samaņas. Burtnieks ir milzīgs, arī ugunsdzēsēji minēja, ka reizēm nākas izmantot policistu dronus un meklēt cilvēkus. Glābējiem tādu neesot. Vēlreiz atvainojos saimniekam un pastāstu, kur novietoju laivu. Labi viss, kas labi beidzas. Sajūta, ka radusies otra dzīve. Visiem vēlu būt uzmanīgiem un nebraukt vējā tādās ūdenstilpēs! Šodien uz studiju strādāt nedevos. Roka kļuvusi vēl mazlietojamāka, un izveidojusies arī kāda trūce ribu zonā. Uztaisījusi bloku, un grūti kustēties. Priekšā svarīgi koncerti, jāsaudzē sevi, jāatjaunojas. Būs mazliet jāpārdomā dzīve, jāpievēršas restartam. Gan jau šausmas pret ūdeņiem pāries, bet šī mācība jānovērtē! Esiet uzmanīgi no nezināmām un bīstamām ūdenstilpēm! Lai laba veselība, un ne asakas!
Zviedrijas LIELĀKO paliju te noķēra latvietis! Dodamies copēt uz Malgomaju
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
