Peipusa izslavētā rauda. Vidējais izmērs visai iespaidīgs.
Foto no arhīva.
Pavasarī, kad pamostas daudzas baltās zivis, makšķernieki tām piedāvā galvenokārt tārpus un kāpurus, atstājot novārtā augu valsts ēsmas, ar kurām dažkārt ir iespējams gūt labākus panākumus. Piedāvāju atcerēties populārākās ēsmas un to pagatavošanas receptes.
Kukurūza
Kukurūzu kā ēsmu izmanto jau ļoti sen, taču pārsvarā ar to darbojas karpu makšķernieki, bet to, ka tā ir ideāla ēsma arī citām baltajām zivīm, zina tikai retais. Domāju, daudzi makšķernieki man piekritīs, ka kukurūzu var lietot gan kā iebarojamo ēsmu, gan arī tā ilgi turēsies uz āķa, turklāt izskatoties svaiga un nezaudējot savas garšas īpašības. Specifiskā smarža un koši dzeltenā krāsa piesaista ne vien karpas, bet arī karūsas, raudas, brekšus, līņus un pat sapalus. Esmu ievērojis, ja iebarojamās ēsmas sastāvam pievieno kukurūzas miltus vai pašus graudus, zivis barībai tuvojas ātrāk. Presē esmu atradis ziņas, ka uz koši dzeltenās kukurūzas graudiņiem ir noķertas arī plēsīgās zivis (asari, līdakas un pat zandarti), tiesa, uz tiem šīs zivis piesakās ļoti reti.
Kukurūzas graudus var pagatavot dažādi. Galvenā atšķirība ir pagatavošanas laiks. Esmu izmēģinājis dažādas receptes, taču nekādas dižās atšķirības neesmu ievērojis. Svarīgi, lai kukurūza nebūtu nedz pārlieku mīksta, nedz arī pārlieku cieta, lai to ilgi būtu iespējams uz- glabāt. Gatavojot kukurūzu, nevajadzētu izmantot alumīnija vai vecus traukus, jo nereti makšķernieku kundzes ēsmas sagatavošanai atvēl nolietotos traukus. Ideāli, ja šim mērķim izmantojat emaljētus vai no nerūsējošā tērauda gatavotus katliņus. Pats ēsmas pagatavošanas pro- cess ir aizraujošs, pie pusgatavās kukurūzas liku klāt dažādus atraktorus un smaržvielas, vārdu sakot – veicu dažādus eksperimentus. Pēdējās divās sezonās izmantoju konservēto kukurūzu un savus meklējumus un eksperimentus pārtraucu, jo pagatavošana ir darbietilpīgs process, bet no tā rezultāts nemainās.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Šobrīd daudzu lielveikalu plaukti vai lūst no dažādu firmu piedāvātās kukurūzas daudzveidības, tiek piedāvāta ungāru, bulgāru un pat mūsu pašu konservētā kukurūza. Pamēģinājis esmu vairāku firmu izstrādāju- mus, taču man vislabākie panākumi ir bijuši ar franču firmas “Bonduelle” produkciju.
Kukurūzas graudus var pagatavot dažādi. Galvenā atšķirība ir pagatavošanas laiks. Esmu izmēģinājis dažādas receptes, taču nekādas dižās atšķirības neesmu ievērojis.
Foto: Linda Dombrovska
Dažādām zivīm kukurūza ir jāpiedāvā atšķirīgi, piemēram, karpām domātā ēsma vislabāk jāsprauž uz 2–6 N° dzeltena vai melnas krāsas āķa. Uz āķa jāsprauž līdz astoņiem kukurūzas graudiņiem. Karpām patīk, ja kukurūza ir uzsprausta ne vien uz āķa, bet arī ir iemaisīta (iemīcīta) iebarojamajā ēsmā. Karpām paredzētā ēsma uz āķa jāsprauž, caurdurot katru no graudiņiem, lai ēsma būtu līdzīga lielam, dzeltenam tārpam.
Ālantam paredzētā kukurūza jāsprauž uz mazāka āķa, arī graudiņu skaitam jābūt mazākam, tikai 2–3 graudiņi, turklāt vēlams izlasīt no konservu kārbas mazākos graudus. Piesakās ālants pārliecinoši un droši, tāpēc āķa smailei jāpaliek nenosegtai, lai piecirtiens būtu rezultatīvs. Graudiņi uz āķa jāsprauž cieši cits pie cita, caurdurot tos pa vidu. Vienlai- kus ar ēsmu ieteicams ūdenī iemest arī nedaudz iebarojamās ēsmas vai arī sauju sutinātu zirņu. Karūsas drošāk piesakās, ja uz āķa ir uzsprausti viens vai divi lieli kukurūzas graudi, no abām pusēm ieteicams kukurū- zas graudiņu “atbalstīt” ar sautētu grūbu, veidot, tā teikt, hamburgeru. Karūsas parasti kukurūzu izsūc, bet, pateicoties grūbām, tās tik viegli no āķa nenokrīt. Āķa smailei jābūt atklātai.
Makšķerējot raudas, uz āķa jāsprauž viens kukurūzas graudiņš, to pilnībā caurdurot. Ļoti bieži raudas pieķeras nevis uz augšējās lūpas, bet gan uz apakšējās.
Droši var apgalvot, ja iebarojamajai ēsmai pievieno konservēto ku- kurūzu, tas tikai uzlabo barības smaržu. Konservēto kukurūzu iespējams piejaukt gan jau gatavai, veikalā iegādātai barībai, gan arī tai, ko mak- šķernieks veido pats. Apmēram trim kilogramiem iebarojamās ēsmas var pievienot apmēram 400 gramus konservētās kukurūzas, praktiski vienai izbrauciena reizei nepieciešama viena bundžiņa kukurūzas. Iemetot iebarojamo ēsmu, tai ir jāizšķīst, jārada “duļķu” mākonis un uz ūdenskrātuves gultnes jāveido barības paklājs.
Ja iebarojamā ēsma nepieciešama barotavām, tad barības sastāvam jābūt lipīgākam, lai tā metiena brīdī neizlidotu. Ideāli, ja barība no ba- rotavas tiktu izskalota 10–20 minūšu laikā.
Ēsmas no kukurūzas miltiem Recepte Nr. 1
Kukurūzas miltus ieber verdošā ūdenī, nepārtraukti maisot, turpina vārīt. Pēc vārīšanas var pievienot nedaudz cukura. Tad jāapsedz, lai masa nedaudz atdzistu un sacietētu. Pēc dažām stundām, kad masa ir atdzisusi, pievieno baltmaizes mīkstumu attiecībā 2:1 un kārtīgi samīca. Šī ēsma lieti noder makšķerēšanai vietās, kur nav straumes. Recepte Nr. 2
Divās glāzēs verdoša ūdens izkausē vienu glāzi cukura. Šim sīrupam, nepārtraukti maisot, pievieno kukurūzas miltus. Gatavo masu samīca. Ieteicams mīklai pievienot arī nedaudz vanilīna, tā cukuru vai eļļu. Recepte Nr. 3
Katliņā ielej trīs glāzes lietus ūdens vai ūdens no ūdenskrātuves, ieber glāzi kukurūzas miltu un 4–5 karotes sasmalcinātu saulespuķu raušu. Kad ēsma kļūs staipīga, izrullē to apmēram 10 mm biezā slānī, uzber kviešu miltus un uz iznākušās masas uzliek slogu. Slogu notur, līdz ēsma pilnībā atdzisusi. Sagriež vajadzīgā lieluma kubiciņos un var spraust uz āķa. Recepte Nr. 4
Bļodiņā samaisa mannas putraimus ar rīvmaizi attiecībā 1:1, tad pielej konservētas kukurūzas sulu, tik daudz, lai varētu samīcīt mīklu, nereti ar vienas bundžiņas sulu ir par maz un nepieciešama otra. Daži makšķernieki iesaka mīklā iemīcīt arī dažus kukurūzas graudus, bet jebkurā gadījumā obligāti kārtīgi jāsamīca.
Auzas
Auzu graudus uz 2–3 stundām ievieto ūdenī, tad noskalo caurdurī. Kad graudiņi ir noskaloti, ievieto traukā, kuru iespējams cieši nosegt, aplej ar ūdeni un liek uz lēnas uguns vai cepeškrāsnī. Tikko kā auzas izsautēsies un sāks plaisāt, sautēšanas process jāpārtrauc. Nekādā ga- dījumā nedrīkst ļaut graudiem pārsautēties, jo tad tie slikti turas uz āķa. Otrs variants ir sautēt auzas pašā caurdurī, turot tās virs verdoša ūdens. Auzas jāatbrīvo no sēnalām jau makšķerēšanas laikā. Uz āķa vienlai- kus liek vairākus graudiņus. Iespējams uz āķa likt arī svaigus, nesautētus graudus, bet tad auzas ir jāievāc ļoti gatavas.
Auzas liek tikai uz pludiņmakšķeres āķa, tās garšo karūsām, brekšiem, raudām un citām baltajām zivīm.
Auzu pārslas
Pastāv vairākas zināmas receptes, vienkāršākie pagatavošanas veidi ir šādi
1. Atlasa lielākās pārslas, izsijājot tās caur sietu, tad ieber kaprona zeķē un ievieto sālītā, verdošā ūdenī. Vāra apmēram divas minūtes. Pēc vārīšanas auzu pārslas izber uz papīra, kas ir izklāts vairākos slāņos. Pārslas nedrīkst saskarties viena ar otru. Kad pārslas ir atdalītas, tās ir jāapber ar miltiem un jāapklāj atkal ar vairākiem slāņiem papīra, lai neizžūst.
2. Uz auduma salvetes izklāj auzu pārslas plānā slānī un salveti satin “desiņā”. Apsien “desiņu” ar auklu un cieši sasien, vāra katliņā apmēram divas minūtes. Izņemot no katliņa, ļauj “desiņai” atdzist. Šādi pagata- votas auzu pārslas kļūst gumijotas un lieliski turas uz āķa. Izmantojot auzu pārslas kā ēsmu, lieto mazus āķīšus Nr. 14–10 (starptautiskā nu- merācija). Lielākām zivīm, piemēram, brekšiem, uz āķa sprauž tik daudz pārslu, kamēr tas ir pilnībā nosegts. Dažkārt vajag pat 5–7 pārslas.
3. Makšķerēšanā iespējams izmantot arī svaigas auzu pārslas, ie- priekš gan nedaudz pamērcējot ūdenskrātuves ūdenī un tad apžāvējot. Makšķerniekam jāatceras, ka pārlieku izžuvušas pārslas slikti uzduras un turas uz āķa. Pareizi uz āķa uzliktām pārslām to augšējām maliņām
ir jālūkojas katrai uz savu pusi.
Auzu pārslas iespējams izmantot arī iebarošanai, seklās vietās vienas pašas, saveļot tenisa lieluma bumbiņas, bet dziļākās vietās lietojot kopā ar sautētām grūbām, kartupeļiem vai nelieliem makaroniem. Drīkst pievienot arī augu eļļas un dažādus atraktorus.
Grūbas
Makšķerēšanai izmanto tikai veselas grūbas.
Vispirms tās uz divām stundām iemērc aukstā ūdenī, pēc tam katliņā uz lēnas uguns vāra. Grūbu sautēšana beidzas, kad tās verdošā ūdenī pabijušas vismaz 5–6 minūtes. Pēc vārīšanas grūbas ieteicams ietīt dvielī un ļaut tām lēni atdzist. Kad grūbas ir atdzisušas, tās sietā noskalo un izklāj uz tīra papīra, lai apžūtu.
Iespējama arī grūbu ātrā pagatavošana. Termosā ieber 1/3 grūbu un aplej ar 2/3 verdoša ūdens. Termosu cieši noslēdz un atstāj tur grūbas uz apmēram 1,5 stundām. Pēc to sautēšanas termosā grūbas izber celofāna maisiņā un apber ar rīvmaizi. Pie karstām grūbām smalkā rīv- maize labi līp klāt, bet ūdenī tās lēni atdalās, piesaistot zivju uzmanību.
Protams, grūbas var apstrādāt arī ar dažādiem aromatizatoriem, ku- rus iespējams iegādāties makšķernieku piederumu veikalos. Interesanti, ka daži makšķernieki sautēšanas laikā termosā pievieno arī medu vai sagrieztus saldus ābolus. Nekādā gadījumā nedrīkst pievienot skābus ābolus, jo zivis skābajai ēsmai netuvosies. Dažkārt lieliskus panākumus iespējams gūt ar koši sarkanām grūbām. Šim nolūkam lietderīgi izman- tot parastās pārtikas krāsvielas. Nereti pieredzējuši makšķernieki uz āķa liek tā saucamo hamburgeru, tas ir, grūbas ar trīsuļodu kāpuriem vai sliekām utt.
Izmantojot par ēsmu grūbas, ieteicams tās arī pievienot iebarojamai ēsmai.
Grūbas uzglabā nedaudz eļļā samērcētā lupatiņā vai plastmasas kastītē. Uz āķa vienlaikus sprauž vairākus graudiņus.
Grūbas uz āķa turas lieliski, tāpēc iespējams likt gan uz pludiņmak- šķeres, gan gruntsmakšķeres āķa; piesakās brekši, pliči, ruduļi, karūsas un karpas.
Maize
Pavisam nepelnīti aizmirsta ēsma ir maize. Vēl pirms dažiem ga- diem tūkstošiem karpu tika noķertas tieši uz maizes, citu ēsmu nemaz nezinājām. Droši vien makšķernieki aizmirst tāpēc, ka tā slikti turas uz āķa. Jā, maizes mīkstums uz āķa slikti turas, taču to var labot, ja maizes mīkstumā iemīca medicīnisko vati.
Apķērīgi makšķernieki maizi kā ēsmu izmanto vēl joprojām, pārsvarā gan maizes garoziņu.
Kartupeļi
Kā ēsmu var izmantot gan vecos, gan arī jaunos kartupeļus, kuri ir lazdu riekstu lielumā. Labākais jauno kartupeļu izmantošanas laiks ir, kad zied to laksti. Pareiza kartupeļu vārīšana ir šāda: tos vāra ne- mizotus, bet ūdenim jāpievieno nedaudz sāls. Vāra līdz brīdim, kad tiem viegli var iedurt ar dakšiņu. Pēc tam jāļauj atdzist, taču, ja nav laika, tad atdzišanas procesu iespējams paātrināt, ievietojot katliņu ar kartupeļiem aukstā ūdenī. Daži makšķernieki izmanto arī cietus, līdz galam neizvārītus kartupeļus. Šādi kartupeļi lieliski turas uz āķa, taču kā ēsmu tos izmanto retos gadījumos, jo tos nograuž vēži vai sīkās karpas un karūsiņas. Vecos kartupeļus griež nelieliem kubiciņiem vai aplīšiem. Kartupeļu miza jāatstāj, jo kartupeļi tā labāk turas uz āķa un arī piesaista zivju uzmanību.
Makšķerēšanas laikā ēsma jāuzglabā cietā traukā, lai nesamīcītu. Vislabāk noder palieli āķi, apmēram 6.–2. izmēra (starptautiskā numerā- cija). Ieteicams kartupeļus caurdurt divās vietās, taču ideāli, ja vispirms noņemsiet pavadiņu, tad ar stieplīti caurdursiet kartupeli un uzvērsiet uz pavadiņas, tad uzvilksiet to uz kātiņa un nostiprināsiet pirms āķa atskabargas. Tagad jau pavadiņu var piesiet pie karabīnes.
Lūk, cits paņēmiens. Samīcīti kartupeļi ir ideāls papildinājums citām augu ēsmām. Piemēram, kopā ar rudzu miltiem vai svaigu maizi.
Noteikti kartupeļus iespējams izmantot arī kā iebarošanas ēsmu, kas ir samīcīta kopā ar dažādiem komponentiem, piemēram, saulespuķu spraukumiem, vanilīna cukuru vai anīsa eļļu.
Kvieši un rudzi
Kviešu un rudzu graudus iemērc uz diennakti ūdenī, vislabāk lietus vai upes ūdenī, tad uz lēnas uguns vāra apmēram 2–3 stundas, obligāti katliņam jāuzliek vāks un ieteicams pievienot nedaudz sāls un cukura. Graudu gatavību nosaka šādi: ja nevar tos ar zobiem viegli pārkost, tas jau ir ideālas ēsmas pusfabrikāts, tad pievieno saulespuķu raušus un vēl vāra apmēram 20 minūtes. Pēc vārīšanas katliņš cieši jāietin un jāļauj graudiem izsust.
Vēl vienkāršāks pagatavošanas veids ir šāds. Vakarā termosā ieber aptuveni 1⁄4 graudu, tad pielej verdošu ūdeni. No rīta ēsma ir gatava lietošanai. Uzglabā graudus stikla traukā (burkā), bet, lai neizlietotie graudi nesaskābtu, traukā ielej augu eļļu. Uz āķa liek vairākus graudus. Laba rudzu un miežu pagatavošanas recepte ir arī šāda. Graudus ieber termosā, aplej ar verdošu ūdeni un notur vairākas stundas.
Mannas mīklas Recepte Nr. 1
Ņem vienu daļu ūdens un vienu daļu mannas putraimu (cik ūdens, tik mannas putraimu). Putraimus ieber verdošā ūdenī un nepārtraukti maisa, turklāt katliņam visu laiku jābūt uz lēnas uguns. Pēc tam putras masu izber uz dēlīša un spaida, līdz izveidojas viendabīga masa, tad var pievienot saulespuķu eļļu. Manna kā ēsma ir gatava, kad tā nepielīp pie rokām. Recepte Nr. 2
Vienai daļai putraimu pielej divas daļas ūdens un vāra, līdz masa kļūst staipīga. Tad var izbērt uz dēlīša un pievienot sausus mannas putraimus un mīcīt, līdz ēsma nelips pie rokām. Recepte Nr. 3
Sausus mannas putraimus iemērc uz 20–30 minūtēm aukstā ūdenī, pēc tam ieber marles maisiņā, piepildot apmēram 3⁄4 no maisiņa ap- joma. Maisiņu cieši aizsien un ieliek verdošā ūdenī, tad uz lēnas uguns vāra, līdz mannas putraimi piebriest. Ja manna vēl līp pie pirkstiem, tad nepieciešams vēl nedaudz pamīcīt. Beigās ieteicams pievienot kādu no eļļām.
Zirņi
Zirņus no iepriekšējā gada ražas jeb vecos zirņus, kas jau ir kļuvuši krunkaini, pirms vārīšanas ieber traukā ar ūdeni istabas temperatūrā atmiekšķēšanai. Atmiekšķēšana var ieilgt no 12 stundām līdz pat dien- naktij, atkarībā no zirņu mitruma. Vārīt labāk tajā pašā ūdenī, pielejot tikai pienu – uz vienu litru ūdens divas glāzes piena un pustējkaroti dzeramās sodas. Atmiekšķētos zirņus ievieto marles maisiņā un uz lēnas uguns vāra apmēram 1,5–2 stundas. Iespējams sutināt zirņus arī pienā, bet tad ir jāpielej 0,5 litri ūdens.
No katliņa zirņus izņem ļoti uzmanīgi, lai nesabojātu to miziņu, ieliek sietiņā, noskalo un izklāj plānā kārtiņā uz auduma. Iespējams tos uzglabāt ar eļļu piesūcinātā linaudekla maisiņā vai vienkāršā lupatiņā. Ja zirņus paredzēts ātri izlietot, tad var uzglabāt tos traukā ar ūdeni.
Uz āķa sprauž pa vienam zirnim, lielākām zivīm iespējams likt arī 2–3 zirņus, āķa atskabarga ir jāiedur starp zirņu pusītēm, vietā, kur paslēpies dīglis.
Jaunos zirņus izmanto bez iepriekšējas apstrādes, izņemot tos no pākstīm. Kā ēsmu var izmantot arī konservētos zirnīšus.
Iespējams likt gan uz pludiņmakšķeres, gan gruntsmakšķeres āķa. Pret zirņiem vienaldzīgi nav brekši, karpas, karūsas, raudas un ālanti.
Gaļas pastēte
Ārzemēs daudzi jo daudzi makšķernieki par universālu ēsmu uzskata gaļas pastētes. Par šīm pastētēm interesi izrāda ne vien karpas, bet arī ālanti, sapali un citas baltās zivis. Daudzi pastētes veidi, kuri ir nopērkami lielveikalos, ir izmantojami arī makšķerēšanā. Ārzemju spe- ciālisti uzskata, ka labāk uz āķa turas blīvas konsistences pastētes, tātad tās, kuru sastāvā ir kazeīns un kazeināts. Tāpēc pirms pastētes iegādes uzmanīgi jāizlasa tās sastāvs, jāpērk tā, kurā ir divi iepriekš minētie kom- ponenti. Pastēti uz āķa ieteicams likt vietās, kur gultne ir dūņaina vai arī daudz ūdensaugu – izrādās, ka pastēte peld, tādējādi piesaistot zivju uzmanību. Kāda neliela viltība: izveidojiet no pastētes dažus kubiciņus un “pacepiet” tos 2–3 minūtes mikroviļņu krāsnī. Pastēte labi turas uz āķa, un ko gan vairāk vajag.
Starp citu, pazīstamas firmas piedāvā jau gatavas pastētes ar zemeņu un garneļu garšu.
Nobeigumā vēl tikai minēšu, ka, veidojot iebarojamo barību vai ēsmu, visām sastāvdaļām obligāti jābūt svaigām.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
