Makšķerēšana
Spiningošana

Piedzīvojums. Amatas ekspedīcija. I daļa0

Foto: no privātā arhīva

Tikko biju uznesis televizoru uz trešo stāvu un izmetis iepriekšējo iemītnieku atstātās alus pudeles un citu drazu no sava tā laika kārtējā īrētā dzīvokļa, kad es visā tajā pārvākšanās procesā uzdūros saviem copes pribambasiem. Nu viss – man ar to pietika, un pēc štrumu kārtīgas pārcilāšanas sekoja telefona zvans manam darba kolēģim un copes biedram. Saruna bija īsa: “Davai, laižam. Uz kurieni? Uz Amatu. A tu esi tur bijis? Nē. Es arī.” Tāds, lūk, bija sākums mūsu ekspedīcijai karstā jūlija sākumā uz visiem tik ļoti zināmo un populāro Amatas upi.

Amatas ekspedīcija. 
I daļa

Par laimi, nākamā darba diena bija piektdiena, un man ar kolēģi (turpmāk dēvēts par Juri) nedēļas nogale pēc visiem fīreru plāniem bija sagadījusies brīva. Slepena sačukstēšanās un ložņāšana pa internetu, meklējot labāko upes posmu un maršrutu, bija šīs darba dienas neatņemama sastāvdaļa. Pasakot sirsnīgu “paldies” pēdējam uzmācīgajam klientam, bruņojušies ar visiem tobrīd pieejamiem dažādiem pārvietošanās līdzekļu atiešanas laiku sarakstiem un eksotiskām padomju laiku kartēm, mēs devāmies uz ģērbtuvēm, kur bija nobēdzinātas visas līdzi ņemamās uzpariktes.

 

Aiziet pakaļ nezināmajam

Divas mugursomas piebāztas ar drēbēm, copes štrumiem, ēdamo un dzeramo, kā arī divi guļammaisi ar visiem apakšklājiem un viena telts maršrutā “Iļģuciems–Centrālā stacija” aizņēma vienu tramvaja pasažieriem paredzēto sēdvietu rindu. Mēs ar Juri bijām iekārtojušies aiz mūsu aprīkojuma un kā divi noraidīti hokejisti skaitījām sekundes līdz brīdim, kad atvērsies tramvaja durvis. “Jabadabadūūū, esam stacijā!” gandrīz reizē atskanēja neviltota prieka gaviles, un gandrīz kā cienīgā spiegu filmā uz konduktora uzdoto jautājumu par mūsu copes galamērķi mēs viens otram piemiedzām ar aci un atbildējām: “Mēs jau bijām, tagad dodamies uz mājām, gāja sūdīgi.”

Arvis Ančevskis viesojas Jahipaun veikalā tirdzniecības centrā Sāga, lai atrastu slepenos mānekļus sacensībām!

Pēc visiem aprēķiniem vilcienam uz Valku vajadzēja atiet 20:30. Atlikušo laiku līdz vilciena atiešanai mēs veltījām stacijas biļešu pārdevējas pratināšanai par pieturu punktiem un citiem izkāpšanai un atpakaļtikšanai svarīgiem jautājumiem. Vilciens, uzsākot kustību, deva mums iemeslu vēlreiz ielūkoties mūsu somās. Nu kā tad – divu alus pudeļu kopā sišanās troksni nevar pārspēt pat šīs lokomotīves dzinēja un pārvietošanās trokšņu skaļā rībēšana. Citiem nemanot, atvērām katrs pa aliņam, izvilkām ārā topogrāfiskās kartes un vēlreiz pārplānojām savu maršrutu. Tātad braucam līdz pieturai “Melturi”, tad ejam līdz vietai, kur sadalās sliedes, un, izvēloties sliežu ceļu, kurš nogriežas pa labi, vālējam līdz upei. “Tiks līdz upei, tad domās tālāk.” Ar šo frāzi nu jau pulksten 22 diez ko lielu pārliecību par veiksmīgu telts uzsliešanu šovakar Juris man neiedvesa. Tā arī notika.

No dzelzceļa tilta pāri Amatai upē mēs nu jau varējām saskatīt tikai zvaigžņu atspulgu. “Nu ko – mēs tagad esam pie upes. Ko tu tagad saki?” es smejoties Jurim atgādināju. “Nu ko, nu ko – jāceļ telts,” Juris pie sevis nomurmināja un izvilka no somas kabatas lukturīti. Nepagāja ne mirklis, kad “drosmīgais” Juris jau bija nošļūcis no sliežu uzbēruma un ieniris zāļu un krūmu biezoknī. Es viņam sekoju, un, pateicoties visam mugursomā koncentrētajam smaguma centram, uzbēruma lejas daļā man kaut kā nesanāca sabremzēties, un riktīgi parāvu uz gurķi. Pārliecinājies, ka ar manu kātu un seju viss ir kārtībā, es devos meklēt Juri. Nu, nezinu – vai es pirmīt gulēju bezsamaņā vai kā, es vēl tagad nesaprotu, bet izrādījās, ka Juris jau pa to laiku bija smuki uzslējis telti un pat pamanījies saspraust telts mietiņus upes oļainajā krastā.

Tālāk viss kā pie kārtīgiem tūristiem: tušonka, makaroni, kvass… Un, protams, arī satraukums par nu jau pēc trīs stundām gaidāmajiem piedzīvojumiem tik skaistā upē kā Amata.

 

Rīta drebeklis

Pilnās acis ar neizgulēto miegu un pamatīgā zosāda pa visu ķermeni mūs pamodināja krietni pirms telefonā uzrādītajiem celšanās parametriem. Mjā… šīs pāris gulētās stundiņas upes krastā uz oļiem nu galīgi nelīdzinājās komfortablai un siltai SPA procedūrai. Upes čalošana un pretējā krastā dzīvojošā mopša kontrolrējieni tik ļoti piederēja pie tā brīža situācijas, kura pilnībā lika mums pamosties. Miglaini saskatoties un nesakot otram ne vārda, mēs sākām riktēt visas uzpariktes.

Mans 2,1 m garais Trabucco kātiņš un D.A.M. spole veikli tika apbruņota ar 0,16 mm aukliņu un gaišu roterīti “Spark” no Jaxon Lukris sērijas. Negaidīts blieziens ar telts mietiņu man pa kājām lika saprast, ka jāiet palīgā Jurim sarullēt telti.

“Nu gan viss – laiks makšķerēt!” es egoistiski nomurmulēju, neskatoties uz to, ka Juris vēl pat nebija paspējis izvilkt savu kātu no čehova, un devos pie upes. Nezinu, kas toreiz bija man uznācis. Vienmēr esmu sevi uzskatījis par Jura cienīgu copes biedru, bet torīt viss bija citādāk. Šī bija pēdējā reize manā mūžā, kad es esmu kādu apskaudis par lomu vai centies piekļūt pirmais pie teorētiski perspektīvākajām zivju uzturēšanās vietām, makšķerējot divatā. Un labi, ka es to apjautu jau no paša rīta pēc sava pirmā sasteigtā metiena pretējā krasta zālēs.

Juris solīdi piedāvāja man savu palīdzību mānekļa atgūšanā, bet mans kauns­ par manu rīcību lika viņa piedāvājumu noraidīt.

Kamēr es pretējā krastā cīnījos ar dadzi un seno inku rakstveidības mīklu izzināšanu, Juris bija jau paspējis paieties kādu gabaliņu pa upi uz augšu līdz pirmajam līkumam. Brīdi pirms rotiņa pilnīgas atgūšanas Juris uz mani palūkojās kā kāda sena, vieda pūce.

Vēl šodien skaidri atceros to skatu: kāju pirksti Jurim bija vērsti prom no manis, bet galva ar divām pārsteigumā izbolītām acīm bija pagriezta praktiski otrādi pret mani un nepārprotami aicināja mani klusītēm pietuvoties pie viņa. “$%@@VVV&&M,” es pat tā lāgā nesapratu, ko viņš savā uztraukumā vēlējās man pateikt, bet skaidri bija redzams, ka viņa rotiņš bija aizķēries pāris metru no krasta, ūdenī veiksmīgi nomaskētajā kokā. “Nu, kas i ko?” es, kā gulbis brienot, vaicāju kolēģim. “Bļāviens, vecīt – negribu “izčakarēt” bedri. Redzi, kur mana aukla aiziet? Vot, tieši tur, tieši tur…” Intrigas dzīts, es izdarīju pirmo metienu, bet nekā. Tad sekoja otrais, trešais, ceturtais, un rezultāts tāds pats. Kopīgi iegūtā pieredze makšķerēšanā man ne mirkli nelika šaubīties par Jura vārdu patiesumu. “Ahā! Tev tak, vecīt, ir tumšs roterītis, bet man gaišs,” bija tā brīža pirmais loģiskais secinājums, kādēļ iedomātā zivs mani totāli ignorēja. Cenšoties lieki netrobelēt, ar Jura atļauju es atvēru viņa mugursomu un izņēmu no štrumu kastītes pāris tumšu otrā izmēra roterīšu.

 

Bedres pavēlniece

Tā nu mēs tur stāvējām – Juris ar totālu “zacepu” un es ar diviem rotiņiem kabatā un vienu “aptverē”. Manis izšautais rotiņš ar rikošetu no upē esošā akmens iekrita tieši tur, kur vajadzēja. Ieturot minimālu pauzīti, es sāku uztīt auklu, un patiešām – te nu tai nervi vairs neizturēja un sekoja kapitāls zivs uznāciens ar līdzīgiem mutuļiem, kādus atstāj laivas airi. Bet nekā – laikam aizšāva garām. Otrais metiens izdevās tikpat veiksmīgs, un scenārijs gandrīz tāds pats. Šoreiz zivs iztika bez mutuļiem un apņēmīgi sekoja līdzi manam rotiņam gandrīz līdz pašam krastam. Jā, tagad arī man atvērās mute, jo pilnīgi skaidri varēja saskatīt upē uz smilšainās sēres izvilināto foreli. Kopā ar Juri lēsām, ka forele varēja būt kādu kilogramu noteikti. Nezinu, ko toreiz padomāja zivs par mūsu klātbūtni, taču viņa, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi atgriezās atpakaļ savā slēptuvē. Vienu brīdi pat varēja saskatīt viņas ieņemto pozīciju, un tas tikai mūsos uzkurināja adrenalīnu. Nedaudz kožot acīs Jura aiz uztraukuma aizsmēķētās cigaretes dūmiem, es veicu nākamo metienu. “Vienkārši perfekti,” es domās sevi paslavēju par kārtējo veiksmīgo iemetienu un sāku uztīt auklu. Belziens pa kātu sekoja praktiski uzreiz.

Tajā brīdī es sajutos tā, kā parasti mēdzu justies pamatskolā īsu brīdi pirms kautiņiem. Kājas trīc, Juris skatās, kā man tagad rīkoties, un, protams, fakts, ka arī es pats varu labi atrauties, mani aiznesa citā realitātē. Tūlīt sākās arī pats “kautiņš”, un es, cenšoties klausīties Jura norādījumos, totāli “atrāvos pa aci”. Es zināju, ka tur, tur, tieši tur, ūdenī, ir tā sasodītā Jura makšķeraukla ar visu rotiņu, kurā forele šobrīd ir veiksmīgi sapinusies, un auklas otrā galā ir totāls “banāns”, kurš nesaprot, kā nu tagad rīkoties. Es spontāni bridu ūdenī līdz nabai un centos vēl ko glābt. Pirmais mēģinājums satvert zivi arī kļuva par pēdējo. Man šķiet, ka es nepaspēju pat viņai pieskarties. Foreles tur vairs nebija. Vēl kādu brīdi es uzkavējos dzestrajā ūdenī, ievilku nāsīs svaigo rīta gaisu, atkabināju savu un Jura rotiņu un devos krasta virzienā.

Arvis Ančevskis viesojas Jahipaun veikalā tirdzniecības centrā Sāga, lai atrastu slepenos mānekļus sacensībām!

Nu jau arī es ieliku mutē cigareti, pārdomāju visu pirms mirkļa notikušo trilleri un nomierinājos. “Gan jau citreiz,” Juris mani mierināja un ar Holivudas cienīgu smaidu norādīja ūdens virzienā. “Ebio!!! Tur tak spīd mans mobilais!” es iesaucos un steidzos pacelt savu Nokiu, kurai uzstādītais modinātājs nepārprotami pa visu ekrānu rādīja 04:30 no rīta – laiks celties un makšķerēt.

Saule jau bija uzlēkusi pilnībā, taču intensīvās copes un daudzo mazo forelēnu uzbrukumu mūsu mānekļiem dēļ mēs šo faktu pat lāgā nepamanījām. Toties mēs pamanījām ko citu. Kopā makšķerējot un virzoties gar upi, mums ar Juri bija izveidojies nepārprotams divu foreļupē esošu un vienā virzienā ejošu makšķernieku pārvietošanās algoritms. Neiedziļināšos sīkumos, taču pati pirmā un svarīgākā algoritma sastāvdaļa liedz vienam otru bez copes biedra piekrišanas apsteigt. Savukārt pēdējā formulas sastāvdaļa mūs pārliecināja par to, ka nepastāv tādu tukšo posmu un zivis mēdz atrasties pat visneparedzamākajās vietās. Tieši ar šo pēdējo algoritma sastāvdaļu mums nekad nav veicies, bet ne šoreiz.

Laika pietika, un vienbalsīgi tika pieņemts lēmums nedaudz atpūsties. Smagā aprīkojuma dēļ mēs jutāmies jau paguruši, taču situāciju radikāli uzlaboja pret seju raidīta sauja Amatas vēsā ūdens. “Re, ko es atradu!” iesaucās Juris un intensīvi sāka pulēt nezināmas izcelsmes rotiņa apsūbējušo lapiņu. Es diezgan kritiski uzmetu skatienu viņa atradumam un noteicu: “Tu taču tagad to galā nekabināsi?” – “Nē taču, protams, ne, kas tu jocīgs?!” Šī Jura atbilde un īpaši pēdējā frāze tajā brīdī mani pilnībā pārliecināja. Mēs nedaudz vēl uzkavējāmies un pārcilājām ūdenī esošās dolomīta plāksnes cerībā ieraudzīt kādu vēzīti, ņurņiku, grundulīti vai citu ūdens iemītnieku, un tad devāmies tālāk.

Neviļus mēs konstatējām, ka nu jau kādu laiku ne man, ne Jurim nav trāpījusies neviena zivs. Štrumu kastītē līdz šim ejošākais rotiņu līderis bija noslīdējis pēdējā pozīcijā, un pārējie mānekļi to jau bija apsteiguši par kādiem trīs apļiem noteikti. “Tas ir bezceris – laikam viņām ir par karstu. Neredzu nevienu foreles uznācienu, un kukaiņi arī nelido,” pēc pusstundu garas necopes es jau sāku gudri nervozēt. Juris manu smilkstēšanu totāli ignorēja un uz katru centienu pierunāt viņu apiet vai izlaist šo sasodīto necopes posmu man atbildēja ar pretjautājumu: “Ko tad mēs vispār te atvilkāmies? Tu makšķerēt brauci vai kā?”

Karstais laiks, totālā necope, smagā mugursoma, kurkstošais vēders un neizgulētais miegs lēnām sāka pieveikt arī Juri. Mugursomas labās puses dzinējs jau bija izdzerts, līdz ar to kreisās puses nodalījumā esošā divu litru minerālūdens pudele sāka reāli visu korpusu vilkt uz sāniem un miegu. Lūk, arī mūsu “melnās kastes” pēdējās stundas sarunu ieraksts: “Vieta ideāla, bet zivju nav. Vieta perfekta, bet zivju nav. Bedre smuka, bet zivju nav. Koks iegāzies, bet nevaru izvilkt. Ko tu nevari izvilkt? Nezinu! Ko nevar izvilkt? Neredzu! Tā ir zivs? HVZ. Ko? Ko, ko – nāc palīgā! Vvvvaauuuu, vot tā tik ir…”

Mjā, apmēram divus kilogramus smaga līdaka toreiz mūs pārsteidza patiešām nesagatavotus. Es neatceros, kā zaļsvārce tika izvilkta, taču es atceros savu pilno vēderu un veselas stundas garo diendusu kādā no laivotāju nosacīti iekārtotajām atpūtas vietām.

P.S. Juri, ar kādu rotiņu tu noķēri to līdaku? Vai tikai tas nebija tas pats, kuru toreiz atradi? 🙂

Autors: Jānis Vītols

Par copi vairāk lasi Lielais Loms jūnija numurā!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

Lielais Loms
Aktualitātes
Kāpēc rekords ir jānosit? Kādi ir rekorda reģistrēšanas standarti makšķerēšanā. Raidījumā “Zaļais stūris”
Speciālreportāža 16 stundas
Lielais Loms
Aktualitātes
Skaties! No deviņiem vakarā līdz septiņiem rītā. Reportāža no Tumsas kausa
Speciālreportāža 3 dienas
Lielais Loms
Skaties!
Raivis Trečaks: “Zinātne ap karpu makšķerēšanu mani aizrāva”. “Sarunas laivā” #3 epizode
Ekskluzīvi 3. augusts, 2022
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Arvis Ančevskis ziņo no Latvijas Čempionāta spiningošanā no laivām bērniem un jauniešiem
Ekskluzīvi Nedēļa
Lielais Loms
Makšķerēšana
Mārtiņa Zeltiņa 21,6 kg karpa. Rekords, kas apsolīts “labākos medību laukos” aizgājušam draugam
Speciālreportāža 30. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Aktualitātes
Dilemma! Noķerta 21,6 kg karpa, iespējams Latvijas rekords. To atlaist vai izplēst zvīņas?
Speciālreportāža 28. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Skaties! Par ētiku, trofejām un svina aizliegumu copē! Copmanis ciemos pie medniekiem
Ekskluzīvi 27. jūlijs, 2022
Arvis Ančevskis
Receptes
Kā izgriezt zandarta fileju? Praktisks padoms
Speciālreportāža 26. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Sama cope 11 stundu garumā! Vai izdevās beigās monstru izvilkt?
Ekskluzīvi 25. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Domā par laivas iegādi? Apskaties, ko piedāvā veikals Jahipaun
Speciālreportāža 25. jūlijs, 2022
Arvis Ančevskis
Receptes
Vislabākā zandarta recepte – ar sīpoliem un saldo krējumu
Ekskluzīvi 23. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Domā par to, kā uzlabot savu rezultātu, nevis kā sabojāt to citam!
Speciālreportāža 23. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Raivis Trečaks: “Jebkurš sniegums un posms ir jāizvērtē pozitīvi, jo ir jauna pieredze”
17. jūlijs, 2022
Arvis Ančevskis
Skaties!
Skaties! Tumsas kauss Sarkandaugavā – atklāšana un prognozes
Ekskluzīvi 16. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Aktualitātes
Video. Uzsāk Gaujas pieteiku attīrīšanas darbus, atbrīvojot ceļu taimiņiem un forelēm
Speciālreportāža 15. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Atnes veco spoli un saņem atlaidi! Revidējam veikala plauktus
Ekskluzīvi 13. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Aizvadīts 3.posms Latvijas čempionātā pilsētas vidē. Pieejami rezultāti
Speciālreportāža 9. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Intervija ar Mārtiņu Balodis. World Predator Classic 2022 kopsavilkums
Intervija 8. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Zilo dzelmju trofejas Zviedrijā. Lielākā līdaka un lielākais zandarts vienā dienā
Ekskluzīvi 4. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
VIDEO! Kad noķer savu personīgo rekordu – līdaka 1,10 m, ķerot uz dzīvo Ķīšezerā
Ekskluzīvi 3. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Par copi ar #crankbaits ! Eholotes.lv video 2.epizode
Speciālreportāža 1. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Asaru cope Daugavā – trīs blondīnes un viens bebrs
Speciālreportāža 30. jūnijs, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Nakts zandarts ar vobleriem! Eholotes.lv 1.epizode
Speciālreportāža 29. jūnijs, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Apskats. Kādus mānekļus izvēlēties, lai sacensībās gūtu labus rezultātus?
Ekskluzīvi 28. jūnijs, 2022
Arvis Ančevskis
Skaties!
Video: Mini mači mačos!!!
Speciālreportāža 8. februāris, 2022
AA
Arvis Ančevskis
Skaties!
Video: Tumsas mistērija un sniegotie krasti!
Speciālreportāža 30. novembris, 2021
AA
Arvis Ančevskis
Skaties!
Video: Uz Juglas ezeru pēc līdakām
16. novembris, 2021
ĢS
Ģirts Skuja
Skaties!
Video: Zandartu cope uz dzīvo zivtiņu
Ekskluzīvi 9. septembris, 2021
Lielais Loms
Skaties!
Skaties video! Asaru cope Kāla ezerā – ieteikumi un padomi
Tiešraide 2. novembris, 2021
ĢS
Ģirts Skuja
Skaties!
Video: Latvijas čempionāts spiningošanā no laivām Daugavā
Speciālreportāža 8. augusts, 2021

Lasītākie