Atis Zviedris
Ļaudis diezgan droši var iedalīt divās kategorijās – vecākos un bērnos. Domājams, ka daudzi no mums ir abas personas vienā. Man ir paveicies, un esmu kļuvis otro reizi dzīvē par tēti. Februārī piedzima mana meita, un esmu bezgalīgi pateicīgs savai sievai par visu, ko vien var pateikties viens veselīgi mīlošs vīrietis. Ik reizi, atceroties meitas piedzimšanu, kļūstu emocionāls un saku paldies dzīvei, liktenim, Dievam par šo skaisto notikumu. Ceru, ka meita būs tikpat liels dabas mīlis, kādi esam mēs abi ar sievu.
Lieki piebilst, ka pirmo mēnesi pēc meitas dzimšanas atteicos no faktiski visiem darbiem, tostarp no mūzikas, dzejošanas, pasākumu vadīšanas un, protams, arī copes. Līdz bērna nākšanai ģimenē biju pieradis, ka varu brīvi plānot savus copes izbraucienus, kas visbiežāk tika plānoti darba dienās, jo mūziķa profesijā brīvdienas ir īstais darba laiks. Devos copēt divas vai pat trīs reizes nedēļā, nedomājot par to, cik laika pavadu pie vai uz ūdens. Tagad dzīve apgriezusies kājām gaisā un mazulis diktē savus noteikumus – copēt tieku reizi nedēļā, uz rīta copi, un, protams, neizvēlos tālus izbraucienus, lai varu būt mobils un ātri nonākt mājās. Visi šie aspekti stipri sašaurina copes iespējas, taču nekādā veidā neiespaido sajūtas, kad dodos pie dabas. Laikā no maija vidus līdz jūnija vidum paspēju uzcopēt piecas reizes. Gribu padalīties par katru no tām, jo tās būs ciešā saiknē ar ģimenes dzīvi un lēmumiem, kas jāpieņem, kad dodos makšķerēt.
Nu tad aiziet
Ar ģimeni veicām pirmo garo izbraucienu, lai pārbaudītu, vai mazā ir gatava pavadīt mašīnā ilgāk par divām stundām. Devāmies ciemos pie sievas radiem Smiltenes pusē. Es, protams, zinu, ka pie lauku mājas ir arī neliels dīķis, kurā mīt karūsas. Skaidrs, ka nelielā piemājas dīķī nedzīvo trofejas zivis, tomēr mēdz trāpīties arī pārsimt gramu lielas karūsiņas, un, copējot ar smalkiem rīkiem, ir visai patīkami izvadīt arī šāda kalibra zivis. Līdzi biju paņēmis savu mačkātu, ko aprīkoju ar 3 g vaglera tipa pludiņu (vieglos pludus biju aizmirsis mājās). Stāvošā ūdenī faktiski vienmēr izmantoju vaglerus, jo tie ir ļoti jutīgi, ja ir pareizi noregulēti, ir iespēja nogremdēt auklu zem virsējā ūdens slāņa, kas ļauj noturēt pludu uz vietas arī nelielā vējā, ir lielisks, precīzs metiens un faktiski neiespējami tikt pie bārdas. Cēlos 3.30, lai būtu pie ūdens, vēl kamēr saule nav uzlēkusi – zināju, ka meita modīsies ap 7, tādēļ pārāk neiespringu uz dažādiem smalkumiem ar barībām. Līdzi bija sliekas, mušu kāpuri, rupjmaize un kukurūza. Rupjmaizi samitrināju, pagaidīju, kad maize kārtīgi sasūkusi ūdeni, tad nospiedu lieko ūdeni un pievienoju saplēstas sliekas, samīcītus kukurūzas graudus, visu kārtīgi apmaisīju. Baltos tārpus pat neliku klāt, jo zināju, ka dīķī ir ļoti daudz sīkzivju. Sabaroju trīs vietas ar nelielām piciņām un sāku darboties. Bija pagājusi jau stunda, kad ieraudzīju pirmo copīti – ļoti ilgs laiks tik mazai ūdenstilpnei. Laikam aukstais pavasaris bija iespaidojis zivju aktivitāti pat nelielajā ūdenstilpnē, jo tik kūtras copes vēl ne reizi tur nebiju redzējis. Četru stundu laikā paspēju noķert vien kādas desmit karūsas, un visas copītes bija tik smalkas un grūti novērtējamas, ka pat brīnos, kā tiku kaut pie šīm zivtelēm. Ar nelielu rūgtuma piegaršu beidzu savu īso copes sesiju un devos pie ģimenes. Noteikti atgriezīšos pie šī dīķa kaut kad vasarā un tikšu pie labāka loma.
Uz krasta copi izraujoties
Viena no vietām, kur mēdzu izskriet uz ātru street fishing sesiju, ir Baltezera kanāls. Vieta, kas mēdz sarūgtināt, iepriecināt un pārsteigt. Tā bija ceturtdiena, maija otrajā pusē, kad parādījās neliels laika logs, lai dotos uz rīta copes sesiju. Ap 4 biju pie kanāla. Protams, kā jau milzīgam asaru copes fanam, līdzi paņemti tikai asaru rīki un mānekļi ar cerību, ka strīpainie tajā dienā būs aktīvi. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju pa kanālu trakojam līdaciņas. Mazie duncīši šķaidīja sīkzivi malu malās, bet es skumīgi noskatījos uz līdzi paņemto aprīkojumu – mazās gumijiņas, smalkie svari, nevienas līdaku pavadas. Sāku revidēt somiņas saturu un meklēt lielākās gumijas zivtiņas. Atradās dažas Tioga un S-shad zivtiņas, kas gan neraisīja pārāk lielas cerības, jo uz S-shad zivtiņām tiku ķēris tikai asarus un zandartus, bet uz mazajiem Tioga mānekļiem ķerti skaisti asari un bijušas vien pāris līdaciņas. Sāku apstrādāt perspektīvākās vietas – kas interesanti, ka lēpju lapas vēl nebija izlīdušas virs ūdens, kaut gan pie ūdens biju, ja nemaldos, 20. maijā, kad parasti ūdens veģetācija jau ir izaugusi līdz ūdens augšai. Atkal jau jāsecina, ka šogad vēsais pavasaris visu nobīdījis par dažām nedēļām. Atgriežoties pie copes – biju jau nostrādājis aptuveni divas stundas bez nekādiem rezultātiem, bet zināju, ka ir jābūt veidam, kā iekārdināt aktīvos līdakbērnus. Uzliku uz āķa leģendāro ballist tārpu, un rezultāts uzlabojās. Turpmākās pusotras stundas laikā saņēmu vairākas copes, vienu nokostu fluorkarbona pavadiņu un vienu saplēstu gumiju. Nevienu līdaciņu neizdevās izcelt krastā, bet tas mani nesatrauca, jo biju atradis veidu, kā līdakai izpatikt. Braucot mājās, nospriedu, ka esošajiem asaru mānekļiem jāpiepērk klāt vēl kādas zivtiņas ar platāku korpusu, lai šādās reizēs var tikt pie kādas zivs. Nākamajā dienā, apbraukājot darba darīšanas, iegriezos Salmo veikalā Imantā un iegādājos L J-Minnow zivtiņas dažādos krāsojumos.
Modinātāja viltības
Maija pēdējā nedēļā bija paredzēta balto zivju cope. Biju sarunājis ar sievu, ka izraušos uz copi kopā ar sievastēvu. Viena no mūsu iecienītākajām pludiņmakšķerēšanas vietām Latvijā ir Salacas upe, un jau doma par to, ka dosimies garākā balto zivju copes izbraucienā, uzsita milzu adrenalīnu. Dienu pirms copes sapirkts viss nepieciešamais – Sensas un Salmo barība, baltie tārpi, sliekas, pat izdevās atrast motili. Vakarā visu saliku spainī un mugursomā, sasēju vienu pludiņmakšķeri, vienu fīderi un devos pie miera, uzliekot modinātāju uz 2.30, jo bija plānots, ka sievastēvs mani paķer no mājām 2.45. Un te nu tas notika – pirmo reizi mūžā es nogulēju copi! Sievastēvs zvanījis vairākkārtīgi un pēc 40 minūšu bombardēšanas devies mājup. Pašam kauns pa visu ģīmi un milzu neizpratne par nogulēto laiku. Acīmredzot modinātājs bija nolēmis nenoskanēt, jo, ja tas būtu skanējis ilgstoši, tad sieva mani izsviestu no gultas laukā. Sapratu, ka tā to nevēlos atstāt un uz copi došos jebkurā gadījumā. Paķēru savu asaru aprīkojumu, uzmetu somu plecā un skrēju uz mašīnu. Pa ceļam uz Juglu atcerējos, ka mans laivas biedrs un lielisks līdaku vētītājs tajā dienā dodas copēt Juglas ezerā. Lieki nedomājot, zvanu kolēģim, un, tavu brīnumu, tiešām viņš ir ceļā uz laivu bāzi. Sarunājām, ka kolēģis mani uzņems savā laivā. Kad noliku klausuli, sāku skaļi smieties, jo sapratu, ka atkal braucu ķert līdakas bez neviena līdaku mānekļa un ar diviem smalkajiem jig kātiem. Tomēr pēc iepriekšējās nedēļas Baltezera kanāla pieredzes biju paņēmis līdzi divu krāsojumu L J-Minnow gumijzivtiņas. Bijām ezerā ap 6 un sākām strādāt. Braukājām pa perspektīvākajām vietām, mētājām mānekļus – kolēģis dažādus big bait un citus tipiskos līdaku loriņus, bet es meklēju pieeju ar sev pieejamajiem rīkiem un metodēm. Izmētājos dažādus asaru mānekļus cerībā satikties ar kādu strīpaini, tomēr bez rezultātiem. Te nu pienāca brīdis, lai liktu lietā jaunās gumijzivtiņas. Sāku ar dabiska krāsojuma mānekli, tomēr pēc 30 min strādāšanas nevienas copes. Pārbraucām ezera dziļākajai vietai un tikām uz pirmā, aptuveni 3 m dziļā plaukta. Uzliku oranža krāsojuma zivtiņu, un jau otrajā metienā copīte. Piecērtu, bet neuzsēžas. Tomēr smaids pa visu seju, jo saprotu, kādā veidā esmu nonācis laivā un ar kādiem rīkiem cenšos ķert līdakas. Turpinājumā kolēģim pāris maigas copītes uz lielajiem mānekļiem, bet zivis neuzsēžas. Neatlaidīgi strādājam pa vietām, kur iepriekšējā gadā bija līdaku copes, kad beidzot uzsēžas mazais līdakbērns. Tikai viena doma prātā – ka tikai nenokož fluorkarbona pavadu. Vēl viens mirklis, un laivā ieceļu dienas pirmo līdaciņu. Lieki piebilst, ka, ķerot ar asaru rīkiem, ir milzīgs gandarījums cīnīties arī ar mazajām līdaciņām. Dienas turpinājumā tieku vēl pie trim līdaciņām un vairākām copītēm. Visas zivis iekāroja oranža krāsojuma L J-Minnow zivtiņu, un, kas pārsteidza, – ka plāno 0,22 mm fluorkarbona pavadu tā arī nenokoda. Paldies laivas kolēģim par uzņemšanu savā laivā, bet sievastēvam jāaizved atvainošanās dāvana! Babītes ezers ir viena no Pierīgas populārākajām copes vietām. Šajā vietā copēju jau kādus 15 gadus. Babītē esmu noķēris savu līdz šim lielāko līdakmammu (106 cm, 8,5 kg), guvis kolosālus asaru lomus, piedzīvojis fantastiskus līdaku žorus, kā arī pieredzējis visādus ezera niķus un stiķus. Šajā reizē vairāk stāsts tieši par Babītes ezera specifiku. Devāmies uz ezeru 3. jūnijā. Kad piebraucām pie ezera, sapratām, ka, atskaitot pasakainu saullēktu, nekas labs mūs negaida. Krities ūdenslīmenis, pilnīgs bezvējš, un vēlāk, ap pusdienlaiku, sola nelielu A-Z/A vēju – šādā dienā var ļoti kvalitatīvi cept gaļu, sauļoties, iekopt dārzu vai darīt jebko citu, atskaitot copi seklā ezerā. Skaidrs, ka viens no veidiem, kā var mēģināt pierunāt līdaku, ir ļoti tāls metiens un tāds māneklis, kas var atrasties uz vietas pēc iespējas ilgāku laiku. Ilgi nedomājot, nospriedu, ka copēšu ar peldošajiem džerkiem, tos dancinot ar pauzēm, pat līdz desmit sekundēm. Pēc aktīvas trīs stundu darbošanās sajutu pirmo copīti – zivs uzsēdās, bet pēc pāris galvas pagriezieniem atāķējās. Vēl pēc stundas vēl viena maiga copīte uz mazu džerkiņu, un tas arī tajā dienā bija viss. Bijām nostrādājuši līdz 14, kad metām mieru. Šī bija vien otrā reize piecpadsmit gadu laikā, kad Babītē palieku tukšā, un, ja labi atceros, tad arī pirmajā reizē bija ļoti līdzīgi laika apstākļi. Ir gadījies, kad Babītē ir apmierinoši līdaku lomi arī bezvējā, bet tajās reizēs ir bijis normāls ūdens līmenis un ap pusdienlaiku uzpūtis R vai DR vējš. Tas tikai nozīmē, ka šogad vēl savus rēķinus ar Babītes līdakām būs jākārto. Kad rakstu šo rakstu, ir 13. jūnijs, un esmu paspējis aizbraukt vēl vienā piedzīvojumā uz Baltezeru. Šoreiz izīrēju laivu un devos uz Baltezera kanāla ieteku lielajā Baltezerā ar cerību pierunāt kādu zandartu un, protams, asarus. Biju vietā ap 4.30, saliku kopā mikrojig, light jig un twitch kātus. Copēju bedrē aptuveni 7 m dziļumā, izmantojot 6–10 g svariņus un slaida tipa gumijzivtiņas. Stundu mētāju bez rezultātiem. Pārgāju uz microjig un mazākiem svariem, 2–5 g un mazākiem mānekļiem. Protams, tādā dziļumā ir visai sarežģīti strādāt ar tik maziem svariem, bet tas deva savu rezultātu, un pēc neilga laika sajutu tipisko zandarta tikšķi. Cope uz krītoša mānekļa, piecirtiens, un galā kaut kas sēž. Pievilku zivi pie pašas laivas un no priekiem gandrīz iekliedzos – zandarts! Tomēr žanim bija cita doma galvā, un, uzmetot vēl vienu kūleni, zivs uzsita ar asti pa ūdensvirsu un nost bija. Sajūta kā futbolā, kad tavas mīļākās komandas labākais uzbrucējs, sitot pa tukšiem vārtiem, trāpa pa vārtu stabu. Nu, nekas, ja jau ir viens zandarts, jābūt vēl kādam. Nosēdēju savā punktā vēl trīs stundas, izmēģināju faktiski visu arsenālu, kas bija paņemts līdzi, jutu pāris smalkas copītes, bet zandartu tā arī rokās nepaturēju. Piezvejā gan trāpījās pāris mazie asarīši un apjucis ķīsis. Sēžu laivā un kasu pakausi – saule karsē, bet labi, ka pūš dzestrs ziemeļu vējš. Nolēmu zandartam likt mieru un tikt pie jebkādas zivs. Par gala mērķi nospraudu kanālu satekas punktu pie dzelzceļa tilta. Cauri kanālam migrējošā zivs mēdz tajā vietā uzturēties ilgāku laiku, kas palielina iespēju kaut ko noķert. Pa ceļam uz vietu palaidu nelielu voblerīti uz velci, un nepagāja ne piecdesmit metri, kad voblerīti iekāroja pirmā līdaciņa. Neesmu velcēšanas piekritējs, bet šajā reizē biju priecīgs par savu lēmumu. Līdz nospraustajam mērķim izvilku vēl vienu zemmēru un velcējot jutu vēl pāris copītes. Nostājos punktā, kur zinu, ka ir izeja no nelielas bedres, un sāku strādāt ar smalkajiem rīkiem. Ņemot vērā, ka velcējot līdaciņas iekāroja nelielu spilgtas krāsas voblerīti, izvēlējos copēt ar rozā krāsojuma ballist mānekli, aprīkotu ar 3 g čeburašku. Zināju, ka atlicis visai maz laika, lai izbaudītu copi, tādēļ koncentrējos katram iemetienam. Neskatoties uz salīdzinoši stipro straumi un brāzmaino vēju, izdevās tikt pie pāris līdaciņām un dažiem asariem. Visas zivis noķertas uz rozā mānekli, bet atpakaļceļā uz bāzi palaidu vēlreiz vobleri uz velci un trāpīju uz pāris līdaciņām. Šī mēneša copes braucieni ir bijuši kā amerikāņu kalniņi, tomēr varu tikai secināt, ka makšķernieks – tā ir diagnoze. Es turpinu eksperimentēt, izzināt un censties. Paldies manai lieliskajai sievai par pacietību un visiem copes kolēģiem par palīdzību. Es esmu svētīts ar fantastisku ģimeni un pasaules kolosālāko hobiju!
Tiekamies pie vai uz ūdens!
Nepērc šīs lietas, ja pirmo reizi brauc uz copi! Video bloga #3 epizode
Meklē preses tirdzniecības vietās, pasūti Latvijas mediji e-veikalā, jeb, ja esi abonējis žurnālu Lielais loms, saņemsi to savā pastkastītē!
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
