Oskars Vizbulis
Režisors Intars Rešetins sevi uzskata par svētdienas makšķernieku, kurš nereti pāris stundās savelk pilnu kasti ar asarīšiem, bet, braucot uz Gauju sapalos, atgriežas vismaz ar pāris eksemplāriem svarā virs kilograma. Savu metodi, ievērojot makšķernieku tradīcijas, viņš, protams, nevienam neatklāj, jo makšķerēšanas patiesības ir jāatklāj pašam, tādas nu ir šīs pasaules likumsakarības. Nesen uzmeistarojis zivju kūpinātavu, kurā alkšņu un kadiķu dūmos karpas un citas zivis tiek pārvērstas par gastronomiskām delikatesēm, kurām, ja reiz ēdāji ķeras klāt, paliek pāri tikai āda un asakas. Bet vislielākais prieks viņam ir par jaunāko meitu, kura mantojusi tēva makšķerēšanas gēnus, un pēc jautājuma, kad nopirksi saldējumu, vienmēr seko nākamais: “Tēti, kad brauksim makšķerēt?” Savukārt pēc tam, kad Burtniekā viņa ar spiningu noķēra divas līdakas, pirms gulētiešanas meita atzina, ka šī esot bijusi dzīves skaistākā diena.
Kā sāki makšķerēt?
Godīgi sakot, ģimenē tādas pieredzes nebija. Lai gan vectēvs ar vecomāti no Rūjienas brauca uz Burtnieka ezeru makšķerēt. Vectēvs taisīja vizuļus, man tie joprojām glabājas kastītē laukos.
No kāda materiāla viņš vizuļus taisīja – bungu šķīvjiem, deserta karotēm, pieclatnieku monētām?
Viņš gatavoja šūpiņus no misiņa. Kad viņi aktīvi makšķerēja, toreiz vēl netiku inficēts ar šo atkarību. Mans tēvs nemakšķerēja. Tikai es ar brāli Rūjienā Rūjas upē ķērām grunduļus un raudiņas. Tas bija puikas gados. Inficēšanās ar makšķerēšanas vīrusu notika aptuveni pirms desmit gadiem. Maijā aizbraucām ciemos pie drauga Jelgavas novadā. Viņam ir privātmāja, blakus Iecavas upei, kas savienota ar tādiem kā dīķiem. Viņi ļoti aktīvi spiningoja, un es par viņiem nedaudz iesmēju, nu, ko jūs tur ākstieties, vai tajā zampā vispār kāda zivs dzīvo? Viņi neko nenoķēra, bet es teicu, lai iedod man pamēģināt. Aizgāju uz otru dīķi, un pirmajā metienā pieķērās brangs asaris, 350–400 gramus smags.
Forši bija vilkt ārā?
Jā, asarītis jau pumpē ļoti labi. Ar pirmo metienu laba izmēra zivs, un āķis bija lūpā. Tiesa, nevienam negribēju teikt, ka nākamajā dienā aizbraucu uz makšķernieku veikalu un, neko nezinot, sapirku kātus, spoles un mānekļus, man vēl joprojām stāv daži tik lieli vobleri, ka gandrīz vai haizivis varētu ķert. Pirmajā gadā līdaku nenoķēru, bet to noķēru vēlāk Burtnieku ezerā. Kāds kungs gados man ierādīja, kā to dara. Bet pirmās sajūtas atceros. Taču pērn mana mazākā meita, kas izveidojusies par manu labāko copes kompanjonu, Burtniekā noķēra divas līdakas. Tas bija tāds gandarījums un prieks, nekā ja pats noķertu. Tagad viņa man uzdod galvenokārt divus jautājumus: vai nopirksi saldējumu un kad brauksim copēt? Tas man ļoti silda sirdi. Mēs esam tādi svētdienas makšķernieki, tagad esam pārgājuši no aktīvas spiningošanas uz karpām, gruntenēm, pludiņmakšķerēm, piebarošanu. Jāteic, ka panākumi meitai ir žilbinoši, viņai ir ķēriens, par ko man milzīgs prieks.
Karpiniekam ir kāda sava recepte, ko tur noslēpumā?
Nekādas īpašas receptes nav, esmu svētdienas karpinieks. Pērku, kas makšķernieku veikalos pieejams. Labi, makaronus varam uzvārīt, bet nekādas putras nevārām, pērku gatavo barību ar visiem saldinātājiem. Jāskatās pēc laika apstākļiem, pavasaris vai vasara. Kas zivtiņai labāk garšo. Tad ņemu līdzi pat septiņus barības veidus un meklējam, kas tajā dienā strādā. Uz karpām braucot, vienmēr izdodas kādu zivi noķert. Tāpēc pārgājām uz karpām, un šovasar pats uztaisīju kūpinātavu, bet kūpināta karpa ir viena no retajām zivīm, ko ciena arī mana sieva, un tad es esmu priecīgs, ka zivtiņa tiek apēsta.
Kāda ir lielākā karpa, ko esi izvilcis?
Nav liela, vasarā noķēru 4,2 kg. Ir redzētas arī lielākas, reiz blakus man noķēra 6,8 kg. Ir kur augt, bet ne jau izmēros ir sāls. Galvenais ir pabūt kopā ar ģimeni vai pašam aizbraukt atslēgties un atbrīvot smadzenes no ikdienas skrējiena, pabūt pie dabas. Reizēm zivs ir sekundāra, galvenais – izvēdināt galvu, aizbēgt no visiem prom.
Kur pašam labāk patīk makšķerēt – ezeros, upēs?
Mani ļoti saista Burtnieks. Vai nu tāpēc, ka tur noķēru savu pirmo līdaku, vai tādēļ, ka vectēvs ar vecomāti tur makšķerēja, vai arī tāpēc, ka tur ir draugi un laivu bāzēs ir paziņas. Varbūt tāpēc, ka pats esmu no tās puses. Tāpēc Burtnieks man ir ļoti mīļš. Tad Sedas dīķi, Lielupe, kas ir ļoti zivīga upe, kur var būt dažādi pārsteigumi. Reizi gadā arī cenšos aizbraukt uz Zviedriju. Tur ķeru foreles, palijas, alatas. Mans alatas rekords ir 1,04 kg, Latvijas rekords ir 1,02. Manējā ir lielāka par Latvijas rekordu. Zviedrijā var izmakšķerēties pēc sirds patikas, izbaudīt, ko nozīmē ekoloģiska vide, zivju bagātība. Daba tur ir tik neskarta, īpaši pie Norvēģijas robežas kalnu ezeri, tā tiešām ir bauda.
Neskartās vietās, kad blakus neviena nav, jaunas radošas idejas galvā nenāk ar dubultu sparu, teiksim, kāds radikāls risinājums teātra izrādei?
Profesiju, sevišķi radošs cilvēks, jau nevar nolikt malā. Tā ir tāda mijiedarbība, simbioze, piemēram, sēdi laiviņā un domā par Hemingveju, kā viņš to ir darījis. Tu jau esi procesā, vēro, kolekcionē savā atmiņā bildes, ieraugi, kā aust saule, kāda ir noskaņa, kādas krāsu gammas. Tas atkarīgs no paša, vai spēj to ieraudzīt un saskatīt un sublimēt mākslā. Vēl pievienotā vērtība ir to cilvēku stāsti, kurus satiec, dažādi tipāži. Protams, ka aktieri un režisori nodarbojas ne tikai ar dzīves, bet arī cilvēku izpēti un vērošanu, un bieži vien prototipi tiek izmantoti praksē, tēlos un uzstādījumā, ka vari labāk palīdzēt aktierim iedot konkrētu uzdevumu, kādu tēlu vēlies redzēt, jo esi saticis tādu dzīvē. Dabas mīļotāji jau ir ļoti atšķirīgi no tiem, kas ikdienas rutīnā skrien, pilnīgi citādi domā. Tā ir tā burvība un atšķirība.
Saki, vai izrādē ir kādreiz nācies izmantot elementus no makšķerēšanas?
Es esmu koncertā izmantojis bļitkotāja stāstu, salieku vīrus, un notiek sinhronā bļitkošana, tas bija koncertu sērijā Spanovska ballītē, kurā vienā numurā puikas uzstājās ar bļitkām. Bet pašam kā aktierim man bija unikāla iespēja, kad filmējām Likteņa līdumnieku pirmo sezonu pie Gaiziņa. Tad vēl īsti nebiju sācis copēt, man iedeva tādu vecu spiningu, jo filmēja 40. gadu atmosfērā. Ne es zināju, kā to iemest, ne zināju, kā pagriezt laivu, ne kā ar to airēt. Tad mēs attīstījām tādu slaveno epizodi, kas arī pa internetu klīst, ka Rešetins sēž laivā un mācās krievu valodu. Tāds es tur iesācējs pamuļķītis sēdēju laivā.
Vai laivā ir nācies apgāzties?
Nē, nē, nē. Es ar veselo saprātu esmu uz tu, man ir drošības veste, arī bērniem ir vestes, jo drošība ir pirmajā vietā. Dzīve, kas mums dota, ir tikai viena, un tā ir ļoti, ļoti trausla. To es aicinātu iegaumēt arī pārējiem – būt piesardzīgiem un domāt par drošību, jo mīļie taču mūs gaida mājās.
Kā esi evolucionējis makšķernieka inventāra ziņā?
Tas ir tik intīms jautājums, ka nedrīkstu godīgi atbildēt, jo pieņemu, ka šo interviju varētu lasīt mana sieva (smejas).
Tad jau viss skaidrs! Ne velti daži makšķernieku veikali ir tik saprotoši un piedāvā uzlīmēt uz mānekļa kastītes summu, kas ir vismaz pāris reizes mazāka par reālo cenu. Ļoti cilvēcīga un iejūtīga rīcība.
Saprotiet mani pareizi, varu dabūt pa biksēm, jo katrs mazākais tehnoloģiskais uzlabojums copes pasaulē maksā bargu naudu, es pieļauju, ka neviens vien copmanis neatbalstītu manas vaļības, ja atklātu, cik kas maksā. Jo sievām jau mēs stāstām pilnīgi citas lietas. Viss jau maksā kapeikas (pasmaida). Bet, ja runājam par profesionālo makšķerēšanu, man bija iespēja pamakšķerēt ar Panoptics, kad redzi, kādā dziļumā kāda izmēra zivis mājo un cik tālu no laivas, atliek tikai iemest. Faktiski makšķerēšana pārvēršas par 21. gadsimta datorspēli. Bet sirds lietā tu mīli vairāk savu kaislību. Nu kā tu pabrauksi garām makšķernieku veikalam? Protams, ka gribi to auklu, gribi mīkstāku kātiņu, gribi labāk izjust zivs spēku, nekā ja tev ir viens miets, ar ko centies zivi vilkt. Kaut gan bērnībā, kad ar vecomāti gājām uz Rūju, bija vienkārši gara pīcka, kurai galā piesieta aukla ar pludiņu un āķi, galā slieka, un process var notikt.
Kas no copes piederumiem tagad ir nomainījis šo bērnības rīku?
Man ir savi rīki, pie kuriem esmu pieradis. Protams, man patīk izjust, ka spole ir viegla, tur arī ir nianses, kādu auklu, kātu ņemt. Japāņi ir soli priekšā visiem, tā ir kvalitāte un uzreiz arī cena. Šobrīd esmu tādā attīstības stadijā jeb meistarības pakāpē, ka varētu arī ar mietu piemānīt zivi, galvenais ir saprast barošanās veidu konkrētai zivij, ko vēlies noķert, kad saproti sistēmu, kur tās varētu baroties. Tad ir daudz vieglāk makšķerēt.
Ir kāda sapņu zivs, kas nav izvilkta?
Samus neesmu izvilcis, labprāt atrastu kādu cilvēku, kas mani paņemtu uz Daugavu. Uz Pērtniekiem, kur ir samu paradīze, tik tālu braukt negribas, bet savvaļā, Daugavā, kas ir viena no zivīgākajām upēm, to es neesmu iepazinis. Samu uz 20–25 kg izvilkt, kaut arī pēc tam zivi atlaistu, bet izjust savvaļas zivs spēku ar savām rokām, ka vari to piemānīt, izvilkt krastā, nobučot un atlaist. Tādu kaifu gribētos piedzīvot.
Meženes, sapali ir trāpījušies?
Sapali, jā, tā ir smuka zivs, spēcīga, tikai briesmīgi asakaina. Bet meženi es neesmu noķēris. Esmu atkodis sistēmu, kā sapalus var noķert, bet to nedrīkst stāstīt. Tā tiešām ir baigi laba sistēma, ka, aizbraucot uz Gauju, vienmēr trīs četrus sapalus virs kilo izvelku
Esmu dzirdējis, ka universāla metode esot uz āķa likt sienāzi un pludināt pa upi.
Sapals jau ir rijīga zivs, galvenais ir zināt, kur tas dzīvo. Kur iemest un kuru upi izvēlēties.
Par kuru no ūdenskrātuvēm ir bijis vislielākais pārsteigums?
Floridā, ASV. Aizbraucām uz Meksikas līci, no krasta ar gruntenēm un pludiņmakšķeri saķērām milzīgu daudzumu dažādu zivju, kuras pēc tam pētījām un nevarējām saprast, kas tās par zivīm. Ir ēdamas vai nav. Tādas kā multenēs rāda, piepūtušās kā padomju laika kefīra paka, tādas trīsstūrainas. Visinteresantākais piedzīvojums bija tieši tā reize, kad makšķerējām uz dzīvām garnelēm, kas tā smuki sita ar asti. Makšķernieku veikali bija atvērti no puspieciem rītā, lai var nopirkt ēsmu. Tur sami ķērās, bet amerikāņu sams skaitās neēdama zivs, jo barojas no grunts un tur vienmēr sakrājas mēsli. Amerikas sami izskatās citādi nekā Latvijas. Un iemetot kārtējo reizi tādā šaurā kanālā, metru vai pusotru no pludiņa, iznirst delfīns. Tik skaista zivs. Tajā mirklī paliku ar muti vaļā. Delfīns iepeldēja līcī un, izmetot cilpu, iztrieca no līča laukā visas zivis. Bet līcī pa perimetru bija citi delfīni, un zivis skrēja tiem mutē. Tur bija tāds slaktiņš. Kad parādās delfīni, vari savākt makšķeres un braukt mājās.
Ar kādiem mānekļiem esi iecienījis makšķerēt?
Lielākās līdakas esmu noķēris tieši uz rotiņiem. Šogad pirmo reizi noķēru uz džerku, jo līdz tam man tā likās tāda kā raustīšana, bet, kad galā pieķeras trijniece, tad saproti, ka džerkā ir spēks. To es skaļi tagad nedrīkstu teikt, jo sieva lasīs, bet es tagad nopirkšu džerka kātu ar multiplikatorspoli, sapirkšu džerka māneklīšus un centīšos sevi attīstīt tieši džerka copē. Kad zivs ir noķerta, tad sāc ticēt šim makšķerēšanas veidam. Arī par džiga gumijzivtiņām nav nekā labāka un, protams, vobleri. Bet man patīk izjust spēli. Ar džiga kātu tā maigi kantē pa grunti, meklējot asarīšus vai zandartus. Ķīšezerā ļoti labi jāzina, kad zandarti no jūras nāk baroties. Brauc ar velci un skaties eholotē, un viens nāk pakaļ otram uz dzīvo zivtiņu.
Zivis sieva gatavo vai pats?
Protams, ka pats. Tagad, kad ir kūpinātava, katru nedēļu kaut ko nokūpinu. Zivs visgaršīgākā ir nokūpināta.
Alkšņa dūmos?
Jā, tēva zāģēts un skaldīts alksnis, no laukiem atvests maisos. Kad kūpinu, pašās beigās uzmetu kadiķīti garšai. Temperatūru uzpasēju. Mūsdienās jau ir tik daudz sliņķu, un tie ir tie, kas izdomās visādas ekstras. Jo es varu sēdēt mājās un skatīties, kāda temperatūra ir gaļā, kāda kurtuvē. 21. gadsimta priekšrocības.
Vai pat arī mēģini piemunsturēt mānekļiem papildu lapiņas, krāsainas bumbiņas, maini āķus?
Āķim jābūt asam, tas ir skaidrs, un ikviens, kad noraujas liela zivs, tikai tad aizdomājas, ka visam ir nozīme – āķim, spolei, auklai un kātam. Tikai tā mācāmies un mēģinām pēc iespējas kvalitatīvāku makšķerēšanas procesu izbaudīt. Tas nāk ar pieredzi?
Esi četrdzīslu vai astoņdzīslu auklas piekritējs?
Es skatos, kāda man ir spole, pēc izturības testā, vai maksimāli tālu varu iemest, lai neuzmet bārdu. Tie knifi jau ir atkosti. Bet lielākie skolotāji, protams, ir draugi un paziņas, kuri vairs neslēpj savus noslēpumus un uztic savas zināšanas. Man ir draugs, ar kuru esam arī pāris reizes bijuši Zviedrijā, un, esot ar viņu laivā, visādas gudrības esmu samācījies no viņa. Viņš ir dakteris pēc profesijas, bet viņa kaislība ir makšķerēšana. No rīta līdz vakaram. Jebkurā brīvā brīdī viņš atradīs iespēju uz stundu vai divām ieskriet ezerā pārbaudīt, vai ķeras vai neķeras.
Kas ir bijis pēdējais noslēpums, kas uzzināts un atzīts par ļoti vērtīgu esam? Nesen lasīju makšķerēšanas klasiķa Sabaņejeva atziņu, ka karūsām patīk asas smaržas, un viņš iesaka pamēģināt petrolejā iemērcēt sērkociņu, ko pēc tam pāris reizes iedurt barībā un pēc tam to kārtīgi samaisīt. Lai gan karūsas nesmādē arī diļļu, vaniļas un ķiploka aromātu un sasmalcinātas saulespuķu sēklas.
Pēdējais, kad runājam par karpām, bija barības un vietas izvēle. Straupē man ir pazīstams vīrs, viņš ir tāds sirsnīgs cilvēks, atklājis man dažādus knifus. Es karpas ķeru gadu, pusotru, gribas atklāt zināšanas šajā jomā. Kad ir atklāti spiningošanas knifi, pēc tam pievērsies pludiņmakšķerēšanai, pēc tam gruntsmakšķerēšanai un vari miksēt dažādus copes veidus. Piemēram, kad atrodi asaru baru, izdomā, ka te varētu likt sistēmas. Vienu reizi Zviedrijā ir bijis tā, ka pusotras stundas laikā vienu kasti pieķērām ar asariem. Met un divi galā. Brauc mājās un rokas trīc. Bet līdz puspieciem rītā tev tās zivis ir jātīra un tu iemācies, kā asari izfilēt.
Sievu neesi mēģinājis pievērst makšķerēšanai?
Paldies Dievam, nē. Viņai ir sava pasaule, sports un veselīgs uzturs. Taču sieva neliek nekādus šķēršļus, ka bērnus ņemu līdzi.
Teikums, kuru es visu mūžu atcerēšos. Kad pirmo reizi paņēmu līdzi jaunāko atvasi un viņa noķēra divas līdakas. Atbraucām mājās, acīs skatoties, pirms diendusas sacīja: “Tēti, šī bija manas dzīves skaistākā diena.”
Ja nav noslēpums, cik tev ir kāti?
Ir divas ziemas makšķerītes, bet ziemā reti copēju. Tad vēl ir četri kāti, kas ir ejošie, piekto pārdevu, jo ne reizi nebiju to izmantojis. Gadu nostāvēja neskarts un pārdevu paziņai. Tas bija izcils kāts ar multiplikatora spoli, cietais džerka kāts ar lielu testu. Nu, nekas, aizpeldēja man lielais sapnis.
Kādas spoles izvēlies?
Godīgi sakot, ar tiem zīmoliem ir tā, ka izmantoju Daiwa spoles, bet es negribu nolikt Shimano. Kad kātus un spoles pirku, nekādas izpratnes par to nebija. Laukā neko nemetu, aizvedu uz apkopi, kur tās salabo. Tagad esmu nobriedis nopirkt ko labāku. Baigi izvēlīgais makšķernieks neesmu, drīzāk tāds iesācējs, makšķernieks parastais.
Nav bijusi vēlēšanās izmēģināt spēkus sacensībās?
Ar kolēģi esam startējuši, kad Ināra Koha rīkoja sacensības pie Simsona Baltezerā. Aktieru, ugunsdzēsēju un policistu mačus. Tas bija prieka pēc. Lai tagad piedalītos mačos, tas ir ļoti nopietni, viņiem ir ātras laivas, dziļuma kartes, mānekļu jūra, eholotes, nu, ko es tur smīdināšu cilvēkus, lai ar to nodarbojas cilvēki, kam ir resursi.
Kā izvēlies mānekļus – pēc krāsas, pēc noteikta smaguma kātam ar atbilstošu testu.
Es jau stāstīju, ka pirmajā gadā nopirku kātus, mānekļus, uz kādiem neko nevaru noķert. Šobrīd pieredze ir nepirkt to, ko nevajag. Izvēlos to, kas strādā, piemēram, rotiņam ticu un parasti uz to ir ļoti labi lomi. Ir tāds suģestējošs spēks domām, jo tev jātic konkrētam māneklim un loms būs. Mainīt vienu, otru, trešo, protams, tas ir jādara, lai saprastu, kas šodien varētu strādāt. Bet ir jātic māneklim, un tam tiešām ir baigais spēks.
Ir kāds supermāneklis, uz kuru vienmēr ķeras?
Man ir tādas gumijzivis, dažāda izmēra, skatoties, kādā dziļumā makšķerēju, ir vobleri, un man ir unikāls rotiņš, kas strādā jebkuros laika apstākļos, uz ko ķeras gan līdakas, gan foreles, gan palijas, gan asari, pat ezera forele – visi tam brūk virsū, un to esmu atradis par labu esam. Domāju, ka viens tāds māneklis mīlulītis noteikti ir katram makšķerniekam.
Veikalā pirkts vai meistara gatavots?
Veikalā, bet tas ir tāds retums. Bet zinātāji zina. Izmērs ir svarīgs. 2. izmēra rotiņu es vispār neuzskatu par rotiņu, lapiņai jāsākas no 3. vai 4. izmēra. Mīļākais man ir 4., jo to varu labi iemest, dziļāk grimst un labi jūtu spēli, un arī zivīm patīk tā krāsa.
Nez, lasis arī ir tādās pašās domās?
Lasi es medīju regulāri, Rimi lielveikalā, kad ir brīnišķīgas atlaides. Bet ja nopietni, uz taimiņiem un lašiem nekad dzīvē neesmu bijis. Jo tas vienmēr ir periods, kad ļoti aktīva ir teātra un kino pasaule.
Esi mēģinājis arī jūrā makšķerēt asarīšus no gumijas laivas jūrā?
Jā, to man ierādīja kungs, kurš arī Burtniekā parādīja labākās vietas. Tūjā iebrauc, pat neizmanto eholoti, jo asarīši dzīvo pie akmeņiem un tad ar ziemas makšķerīti kaifīgi vari izbaudīt jūras asaru spēku. 250–300 gramus asarīšu pilnu spaini vari savilkt pāris stundās.
Uz kādu mānekli?
Parastu mormišku un mazo sarkano slieku no komposta kaudzes, kas asarim ir delikatese. Es jau esmu vienkāršs makšķernieks.
Kur rodas vēlme katru noķerto zivi likt maisā un nest mājās? “Ķeram lielo!” #12 epizode
