Māris Simanovičs
Jūnija saule Latvijā gaisu ir uzkarsējusi līdz +30 un par medībām domāt galīgi negribas. Skatos kalendārā, beidzot ir pienācis ilgi gaidītais makšķerēšanas ceļojums uz Zviedriju. Nelielas izmaiņas ceļojuma plānos pēdējā vakarā jau ir teju vai klasika Covid-19 ēnā, tāpat kā fakts, ka pirms nedēļas sakrāmētais somas saturs galīgi neatbilst sagaidāmajiem vasarīgajiem laika apstākļiem. Pirmdienas vakara reiss mani ved uz Stokholmu, kur satieku savus ceļa biedrus Kristapu (bez makšķerēšanas pieredzes un ar nedaudz norūpējušos vaigu) un Edmundu, kas daudziem Latvijas medniekiem un šaušanas sporta entuziastiem noteikti ir labi zināms. Paņemam nomā teju jaunu elektroauto, kas arī ir sava veida interesants pārbaudījums, un dodamies uz Trosa.
Trosa ir neliela pilsētiņa pie Baltijas jūras, šonedēļ gan paklusa, bet jahtu, motorlaivu un restorānu skaits liecina par to, ka šī noteikti ir populāra atpūtas vieta un te ir vērts atgriezties. Iekārtojušies un pārmijuši ceļojuma plānus, dodamies gulēt, lai jau no rīta 7:00 satiktu mūsu gidu Peter Tornqvist un dotos izpētīt Zviedrijas saldūdens ezeru dzelmes.
Video. Zilo dzelmju trofejas Zviedrijā. Lielākā līdaka un lielākais zandarts vienā dienā
Pa nakti mūsu elektroauto ir pilnībā uzlādēts un Peter mūs sagaida ar platu smaidu un dienvidniekiem tipisku iedegumu. Neskatoties uz agro rīta stundu, ārā jau ir +25 grādi. Pēc nepilnas stundas brauciena esam nonākuši Runnviken, 4,28 kvadrātkilometrus lielā privātā ezerā, kas, ieslēpies starp klintīm un mežiem, sagaida mūs ar +23 grādus siltu ūdeni, sauli un dienvidu vēju. Mana svētdienas copmaņa pieredze situāciju vērtē ļoti piesardzīgi. Ezers ir vienmērīgi dziļš 6-7 metri, tikai vienā vietā esot bedre ar 10 m dziļumu. Makšķerēšanai ir sagatavota Tracker Grizzly motorlaiva ar Garmin monitoriem gan spiningotājam, gan arī priekšā līdzbraucējiem. Pirmais pie kāta ķeras Kristaps, neliela instruktāža un sākam, eholotes monitoros redzam daudz zivju, bet visas esot mazas un neesot īstās. Kristapam īsti neveicas un pēc vairākām neveiksmīgām copēm maināmies.
Pie spininga ķeras Edmunds. Drīz pamanām zivi, kas Peteram šķiet īstā. Iemetiens notiek 8 – 20 m attālumā, mēģinot lielu gumijas zivs mānekli pārvilkt nelielā augstumā virs plēsoņas un tad sākt to viegli dancināt. Ilgi nav jāgaida un seko piecirtiens, tad spoles bremzes tarkšķis un mēs jau ar nepacietību gaidām, kas tad tieši tur ir pieķēries. Līdaka augšā nāk lēnām un smagi, bet visiem par pārsteigumu, Edmunds ar savu pirmo zivi ir pārspējis visus savus Latvijas, Igaunijas un citus globālos personīgos līdaku rekordus! Neliela fotosesija, svari rāda 7,6 kg un zaļsvārce tiek atlaista atpakaļ savā valstībā.
Ir pagājušas apmēram divas stundas, maigi izsakoties, saule cepina un 50 faktora krēms tiek lietots visās vietās, ko nesedz apģērbs! Laivā valda sajūsma, vienīgi Kristaps vēl arvien nav līdz galam sapratis, kur tieši ir nonācis. Pienākusi mana kārta. Pavizināmies tieši pa ezera vidu un tiek pamanīta liela līdaka salīdzinoši tuvu ūdens virsmai 2 – 3 m dziļumā. Pāris iesildīšanās metieni un ir cope! Piecērtu! Satraukums ir liels, skaidrs, ka zivs ir kārtīga un divu minūšu laikā izdodas to gan pievilkt, gan iedabūt laivā. Tajā brīdī tās šķita bezgala garas minūtes, bet vakarā apskatītais video par pārsteigumu ir tieši divas minūtes garš. Fotosesija un svēršana, arī man ir izdevies ar pirmo piegājienu par 3 kg pārspēt manu Latvijas līdakas rekordu, šī ir 7,2 kg smaga un tai sānos ir pamatīgas kodiena pēdas, kas liek aizdomāties par to izcelsmi. Peter saka, ka tādas atstājot citas līdakas rotaļu laikā.
Kristaps ķeras klāt spiningam un pēc 30 minūtēm nākamā līdaka ir laivā. Neskatoties uz to, ka tā ir salīdzinoši gara un cīņa nebija viegla, tā ir tikai 2,56 kg smaga un, kā vēlāk izrādīsies, vieglākā no visām, ko šajās divās dienās redzējām laivā. Svelme pieņemas spēkā, zivis ir neaktīvas, nemanot pienāk pusdienlaiks. Dodamies krastā atvilkt elpu, parunāt par dzīvi, medībām un makšķerēšanu. Izrādās Peter ar to profesionāli nodarbojas jau vairāk kā 20 gadus un sācies tas viss ir ar lielu mīlestību pret makšķerēšanu. Izrādās netālu ir arī ezers, kurā ir saldūdens laši, tos gan ķerot ar velcēšanu.
Pēcpusdiena sākas ar neaktīvu copi, man viena četriniece un pirmais zandarts mūžā arī uzreiz 4 kg. Tas ierijis āķi dziļāk un dosies uz mūsu vakariņu galdu. Stundu vēlāk Edmunds nodod zibeņus un noķer 9,2 kg zandartu, tas no ūdens nāk smagi un spininga kāts saliecies līdz maksimumam. Sajūsma laivā ir neviltota, tiek apspriesti Latvijas un Zviedrijas zandartu rekordi, bet nu līdz tiem vēl jāaug. Pēc Peter vārdiem šādā izmēra zandarts ir kādus 15 gadus vecs. Galu galā pirmo dienu esam noslēguši ar piecām līdakām un diviem zandartiem. Atceļā labībā redzam dambriežus, lielu briežu govi un stirnas, dažiem tikai ausis ārā, bet šķiet no cilvēkiem tie īpaši nebaidās un dienas svelmē lēni pārvietojas pa kviešu laukiem. Zīmes, kas norāda uz meža dzīvnieku klātbūtni, vismaz Kristapam, ieguva pilnīgi jaunu nozīmi… Sajūsmas pilni atgriežamies Trosa un ķeros klāt vakariņu pagatavošanai.
Visa recepte ir bezgala vienkārša: salāti ar olīveļu un svaigu citrona sulu, krāsnī cepti jaunie kartupeļi un zandarts. Zandarta filejas apbēru ar sāli, pipariem un pārlējis ar olīveļļu ielieku ledusskapī, lai nedaudz iemarinējas. Karsti uzkarsētā eļļā zandarts astoņu minūšu laikā iegūst zeltainu maliņu un saglabā perfektu sulīgumu. Esam pozitīvi pārsteigti par mīkstumu un garšu, ko lieliski papildina Jaunzēlandes Savignon Blanc.
Ņemot vērā to, ka nākamajā dienā 19:20 ir mūsu reiss uz Rīgu, vienojamies tikties pie laivu piestātnes jau 6:00. Satraukums īsti neļauj gulēt, pamostos pirms modinātāja, viegls kross līdz uzlādes punktam un mūsu Kia ir pilnībā gatava lietošanai. Saliekam mantas mašīnā un dodamies uz ezeru.
Apskats. Kādus mānekļus izvēlēties, lai sacensībās gūtu labus rezultātus?
Peter mūs gaida salicis visu laivā, neizniekojot minūtes sēžamies iekšā. Rīts ir apmācies, vējš pūš no ziemeļiem, līdz ar to brālīgi sadalām silto apģērbu. Šodien pirmais pie spininga ķeras Kristaps un sākam ar ezera sektoru salīdzinoši tuvu piestātnei. Līdz pirmajai līdakai ilgi nav jāgaida. Kristaps turpina iesākto: ar katru nākamo trofeju divkāršot iepriekšējās svaru. Šoreiz tā ir tiešām iespaidīga 9,1 kg smaga līdaka, kas nu nekādi negribēja padoties. Izstieptā rokā tā gandrīz pilnībā aizsedz starojošo Kristapu, smaids viņa seju šodien nepametīs.
Rīts turpinās intensīvi, man gan neveicas – pirmās astoņas zivis noraujas, līdz īsi pirms deviņiem man izdodas izvilkt iespaidīgu 5 kg zandartu. Izskatās, ka esam iemācījušies gan iemest tur kur vajag, gan arī pareizi vilkt un šūpot gumijas zivi, gan arī komentēt ekrānos redzamos notikumus. Viens liels secinājums: tiklīdz māneklis ir pāri plēsoņai, tā jākoncentrē uzmanība uz kātu nevis ekrānu. Zandartiem vairāk garšo saraustītas īsas kustības, līdakas ņem arī grimstošas un atkal augšup traucošās zivtiņas. Līdz pusdienām mēs esam kārtīgi pacīnījušies un kopumā noķēruši 13 zivis, vairums no tām līdakas, bet Kristapam izdevās izvilkt arī iespaidīgu 5 kg zandartu.
Pusdienās viegla maltīte turpat uz ugunskura pagatavoti vistas gaļas wrapi. Atguvuši spēkus dodamies noslēdzošajā tūrē. Mākoņi ir izklīduši un saule atkal kārtīgi karsē, zivis ir mazāk toties daudz mazo zivtiņu baru, arī cope ir nedaudz slinkāka, vairākas zivis turpat ir, bet neizrāda interesi par mānekli. Es pieķeros pāris lielākām vidējā dziļumā stāvošām zivīm, kas izskatās pēc zandartiem. Sākumā šķiet, ka nebūs, bet galu galā man izdodas izvilkt savu jauno zandartu rekordu 7 kg. Galu galā līdz ar noslēdzošo līdaku nāca atziņa, ka darīšana ir ar ļoti spēcīgām plēsoņām un viena neveikla kustība mutes rajonā var beigties ar plēstām brūcēm rokā un pirkstos.
Sarunas laivā #1 epizode. Kā atrasts veiksmīgas copes atslēgu?
Rezumē. Pateicoties Peter prasmēm un entuziasmam, mums kopumā šajās divās dienās izdevās izvilkt 30 trofejas. Lielākā daļa no tām bija 5 – 7kg kategorijā. Dažas, kas pēc piecirtiena bija kā akmens, ārā neizcēlām, tās izvilksim nākamreiz. Ik pa laikam papētījām Latvijas instagram kanālus ar hashtagiem #ĶERAMLIELĀS un viegli pasmējāmies, te tādas lielās pat nemēģina noķert. Secinājums ir viens, ja tiešām gribās izbaudīt lielas trofejas zaļsvārces un zandartus, tad šis ir īstais veids kā to darīt! Mēs noteikti brauksim vēl!
Post Scriptum. Kā jau katrā piedzīvojumā, vienmēr gadās kāds kāzuss, par ko var smieties, ja viss noiet labi. Mūsu gadījumā Kristaps veiksmīgi iekāpa lidmašīnā ar jaunākā dēla pasi un nevienam neradās nekādi jautājumi. Iespējams par nelielu, bet godīgu samaksu, viņš var padalīties ar slepenā jaunības eliksīra recepti, kas ļauj 40+ gados līdzināties tīnim, bet iespējams, ka tas bija tieši šī ceļojuma ietvaros iekrāto smaidu efekts.
Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina
Par copi vairāk lasi Lielais Loms jūnija numurā!
