Makšķerēšana
Saruna ar

Ziemas makšķerēšana ir kā juvelieru darbnīca0

Foto: no privātā arhīva

Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas valdes locekļa un 2018. gada pasaules čempiona zemledus makšķerēšanā individuālajā vērtējumā Harija Raciborska garāžā blakus laivai ar, kā viņš saka, mazo 115 zirgspēku motoru pie sienām izvietoti plaukti ar daudziem kausiem, kas godīgi izcīnīti lielākās vai mazākās makšķerēšanas sacensībās.

Sācis ar spiningošanu no laivas, kas ir viņa stihija, vislielākos panākumus guvis tieši zemledus makšķerēšanā. Mūsu saruna notika neilgi pirms Latvijas čempionāta zemledus makšķerēšanas sacensību pirmā posma, kad vajadzētu sākt izkristalizēties lēmumam par to, kurš varētu startēt pasaules čempionātā, kas notiks Lietuvā.

Ziemas makšķerēšana ir kā juvelieru darbnīca

 

Pērn bija kovids, nekas nenotika, laikam bija vienkāršāk aizliegt visus pasākumus gan iekštelpās, gan ārā, neviens neiedziļinājās, bet Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā viss notika. Bija paredzēts, ka 2020. gadā pasaules čempionāts zemledus makšķerēšanā notiks Lietuvā. 2019. gadā pēc pasaules čempionāta, kas notika Bulgārijā, lietuvieši izdomāja rīkot vietējās sacensības tieši tajā pašā ezerā, kur bija paredzēts rīkot pasaules kausu. Trijatā savācāmies un aizbraucām uz Lietuvas kausu. Vienam lietuvietim pajautāju, kāds ezerā dziļums. Ap 2,5–3 metriem. Viss līdzens kā galds. Kas par zivīm? Pārsvarā smalka raudiņa, ķīsītis, ja gadās kāds asaris, tas ir liels un mēdz norauties. Uztaisīju barības maisījumu un pirmajā tūrē uzvarēju. Otrajā tūrē paliku trešais. Beigās ar četriem punktiem uzvarēju Lietuvas kausā.

Tas bija pilnīgi negaidīti?

Ja brauc uz sacensībām, tad jau ceri, ka uzvarēsi vai vismaz būs labs rezultāts. Bet man pašam tas bija pārsteigums. Lietuvieši bija šokā, teica, ka mēnesi esot tajā ūdenstilpē trenējušies.

Tagad no šīs vietas divreiz lēnāk. Kādu barību izmantoji?

Es pats vairs neatceros, maisiņš tāds, šitāds, rīvmaize, tārpus piejaucu. Ziemā ar barību neko sačakarēt nevar. Svarīgāk, kā pasniedz barību. Par breksi skaidrs – lielākā dziļumā ar barotavu nokrāmē lejā barību. Skaties, vai jēga atvērt barību tieši uz grunts vai labāk metru virs tās, jo bieži ir tā, ka zivs pamūk no uzsistās duļķes. Atverot barotavu augstāk, tā noklāj lielāku laukumu kopā ar tārpiem. Raudai nelielā dziļumā vislabāk kaisīt no augšas, nav pat vajadzības mitrināt barību. Lēnām tā samirkst, grimst lejā, un veidojas tāds kā stabs, kas raudai ļoti patīk. Tas arī piesaista zivi no lielāka attāluma, nekā ja uz grunts stāv barības kaudze.

Kas tas bija par ezeru?

Rēkīvas ezers pie Šauļiem, kādus 130 km no Ķekavas. Ir doma, ka vajadzētu tur aizbraukt arī patrenēties. Mēs Latvijas čempionātā otro posmu nolēmām rīkot Baļotes ezerā. Tas gan vairāk karpu makšķerēšanai piemērots, bet tur ir arī daudz sīkzivju, un ezers ir ļoti līdzīgs Lietuvas ezeram, tas būtu labs treniņš. Man vajadzētu izlases sastāvu nosaukt, bet, ņemot vērā, ka pērn un aizpērn Latvijas čempionāts nenotika, sanāk, ka pēdējās zemledus makšķerēšanas sacensības bija gandrīz pirms trīs gadiem. Līdz ar to nevaru pateikt, kādā kondīcijā katrs makšķernieks ir. Tāpēc ar leišiem sarunāju, ka komandu piesaku, bet sastāvu zināšu tikai februārī (saruna notika janvārī. – O. V.), pēc pirmā un otrā Latvijas čempionāta posma. Varbūt kāds vispār nepiedalīsies Latvijas čempionātā, jo pandēmijas pauze nebija laba makšķerēšanas sportam. Bet es ceru, ka būs labi. Šogad apzvanīju visus, kas saistīti ar ziemas sportu. Beigās samazinājām cilvēku skaitu komandā un sarunāju kādas 15 komandas.

Februāris zemledus makšķerniekiem ir kā lielu izaicinājumu mēnesis, jo tas prasa parādīt īstu meistarību, jo mazāk ķeras. Makšķerniekiem jau vienmēr maz ķeras…

Skaidrs, ka ledus tad ir visbiezākais, visdziļākā ziema, attiecīgi skābekļa vismazāk un zivis viskūtrākās. Bet sacensībās jau visiem vienādi apstākļi. Baltās zivis ķeras, bet ezeri, kuros rīkojam sacensības, ir lieli, slāpšana nav novērota.

Saprotu, ka pats sāki makšķerēt samērā vēlu.

Nesen smējos, ka vienā intervijā esmu teicis, ka sāku makšķerēt pēc tam, kad apprecējos un piedzima bērni (smejas). Kaut kā tā salikās. Skaidrs, ka jaunībā citas štelles jādara, kādā brīdī gribējās kaut ko sev, dvēselei. Makšķerēšanas sportā gan iekļuvu nejauši. Sākās viss ar spiningošanu no laivas. Tas man bija pirmais. Pēc tam domāju, kādam gan idiotam jābūt, lai ietu uz ledus, saldētos. Kaut kā tas aizgāja, un esmu tajā ticis.

Par rezultātiem būtu grēks sūdzēties.

Nevar, jā, bet es galīgi negaidīju, jo mans uzstādījums makšķerēšanas sportā vienmēr bijusi spiningošana no laivas. Tā ir tēma, kas man riktīgi patīk un aizrauj. Bet ziemā arī nagi niez un prasās adrenalīnu. Sacensību garša ir vajadzīga, pat nav svarīgi, ko un kā dari.

Ir zieminieki, kas neparko nav pierunājami paņemt rokā tārpu un uzspraust to uz āķa, tāpēc tie cītīgi urbj, lai atrastu baru.

Es esmu spiningotājs, bet ziemā pāreju uz tārpiem. Tā ir rezultatīvāk. Man ir arī bļitkas, dažreiz uzlieku ūdiņu. Bet uz mormiškas ņems vienmēr, ar bļitku – pabaksta, pabaksta un neņem, nolaid mormišku, un viss notiek. Lielo zivi laika maiņa daudz vairāk ietekmē nekā mazo.

Meklē vībotņu kāpurus vai kādu citu zivs kumosu esi atradis?

Tikai motili. Es uzskatu, ka ziemā der tikai tas, pārējais ir muļķošanās. Var jau uzspraust kādu vībotnes kāpuru, tas dažreiz nostrādā, kur balto zivju daudz, piespraud pinku vai balto, tad motili tik ātri nenoraus. Varbūt baltā tārpa gabaliņš asociējas ar grimstošu maizes drupatu, bet pārsvarā motilis.

Bet kā šoziem ar copi?

Sava slinkuma pēc esmu bijis tikai vienu reizi Baltezerā. No kādiem deviņiem līdz vieniem pāris kilogramu ar asariem saķēru, tiesa, nebija lieli. Bet tāpat forši, pirmā reize, izmēģināju, kā ceļi un mugura uzvedas.

Lideris savulaik uz svaru zāli gāja, lai varētu tempā izurbt āliņģus.

Pie mums jau tāds ledus kā čempionātā Kazahstānā nav – tur bija virs 1,20 m biezs. Ir foto, kur čalis stāv, ieurbies līdz rokturim ledū, bet tie, kas bija īsāka auguma, lāgā nevarēja uzsākt urbšanu, uz kastes vajadzēja kāpt. Ņēmām 130 mm urbjus, jo tur bija lieli brekši. Man bija sarežģīti, jo trāpījās urbji, kas urbj uz otru pusi. Piecus caurumus izveido un esi gatavs, ka vēl ar visu kasti jāpārskrien uz citu vietu – izborē, iebaro, ieurb blakus urbi, jo to nedrīkst nomest uz ledus. Bulgārijā bija tā, ka virs ledus gandrīz metra biezumā bija sniegs, ūdens kādi 30 cm, gandrīz zābakos smeļas iekšā, un tas viss notika kalnos, aptuveni 1700 m virs jūras līmeņa, retinātā gaisā. Aizej līdz zonai un jau esi iesvīdis, nav ko elpot. Kamēr izborē caurumus, apsēdies pie āliņģa, visu laiku elso, jo nevari saelpoties. Fizisko kondīciju jau vajag, bez tās nevar. Kad sēdi, visu laiku esi sasprindzis. Divas dienas šādā ritmā nodzīvo, sāk sāpēt kāju muskuļi, mugura savilkta. Kad nevar patupēt uz ceļiem, tad sēž uz kastes. Bet tad krītas zivju ķeršanas ātrums. Ja tupi uz ceļiem, tad izveido tādu kā aizsegu, vējš netirina auklu. Uz kastes sēžot, auklu sanāk turēt līdz 30 cm virs āliņģa. Attiecīgi vējš auklu var purināt un copi neredz, sevišķi ja ir ļoti maza mormiška un tieva aukliņa. Tupot uz ceļiem, var saliekties un auklu ar sardziņu turēt praktiski pie ūdens. Visas iespējamās apģērba daļas, kas var atliekties un aiz kā var aizķerties aukla, ar skoču pielīmējam.

Kādas piecpadsmit makšķeres jau ir sagatavotas un paņemtas līdzi?

Būs vairāk, līdz pat 40. Tievākā aukla man ir 0,052, resnākā – 0,11. Pārsvarā izmantoju 0,06 vai 0,07 auklas. Ja rauda droši ņem, var lietot lielāku mormišku un resnāku auklu, tā mazāk pinas. Auklu un mormiškas svaru pielāgo dziļumam. Jo dziļāks, jo ilgāks laiks paiet, kamēr nogrimst mormiška. Visi runā par krāsām, bet manā izpratnē mormiška ir nosvarots āķis tārpa aiztransportēšanai zem ūdens. Ja mormiška lielāka – zivs ņem nedrošāk, ja mazāka – bezmaz vai ar stumšanu tā jāiedabū ūdenī, bieži rokās turot auklu, zivs paņem, jo tai apnīk gaidīt. Lielāka mormiška ātrāk grimst, bet piecos metros var būt tā, ka uzbaksta vienreiz, velc augšā, jo domā, ka varbūt norauts tārps. Izvelc ārā, bet tārps ir. Laid atkal lejā. Zivs notirina, neņem. Velc ārā, nav tārpa. Tā tu reāli čakarē sev laiku. Labāk izmantot mazāku mormišku, tievāku auklu. Loģiski, ka auklas diametrs jāpielāgo zivīm. Ja ķeras 200 gramīgi pļitaki, skaidrs, ka nelaidīsi zemē 0,05 vai 0,06 auklu. Izmantosi kādu 0,07 vai 0,08, lai zivi izvilktu. Un, ja tās ir pietiekami lielā skaitā, nevis pa vienai, labāk ņemt resnāku auklu, lai tad, kad paņem, zivs nav lēnā garā jāvelk ārā.

Ir jau arī tādas mormiškas, kas ir kā mākslas darbi, tam tiešām nav nozīmes?

Tas ir vairāk domāts makšķernieku labsajūtai. Kādreiz ir tā, ka maza, melna mormiška ideāli der asarim. Zeltīto vai sudrabu neņem, bet ķeras uz melno. Droši vien kaut kāda nozīme tam ir, bet arī apsūbējis sudrabs tikpat labi šancē. Tu tieši tajā laikā, kad esi nolaidis vienu mormišku, nevari pateikt, kā ķertos ar citu. Tas uz izjūtām. Tāpēc ir tā, ka uzlieku trīs vienādas mormiškas uz vienāda resnuma auklām, ja zinu, ka tas ir ejošais svars, ko esmu pārbaudījis treniņos. Ja nu aprauj, lai nav jāsēž un jādomā, ko varētu līdzīgu pameklēt.

Kur pērc mormiškas? Pats gatavo?

Pats ne, man rokas ne no tās vietas aug. It kā esmu skrupulozs, patīk ķimerēties, bet pareizā tehnoloģija jāprot. Ar alvu ielodēt āķīti volframā, kas ir ciets. Vajag uzlikt pareizo skābi, lai nokodinātu, un ir baigais čakars ar lodāmura temperatūru. Sanāk tā, ka ieliki mormišku, bet nevari mazajā caurumiņā dabūt alvu. Uzliec skābi, paņem apstrādāto āķi, ja pārkarsē, alva noskrien nost. Tur vajag arī nervus.

Spriežot pēc skrupulozajām detaļām, laikam esi mēģinājis?

Esmu, jā. Volframa mormiškām āķi ir vārīgā vieta. Arī ņemot nost asari, āķis dažreiz paliek rokā vai zivs lūpā, un neredzi – kur. Ar nosalušiem pirkstiem ātrumā darbojies, un bumbiņa paliek rokā. Man pat ir vesela sauja ar labām mormiškām, kurām āķis izgriezies vai nolūzis. Vajadzētu kādam meistaram aizvest, lai salodē. Rīgā tagad var nopirkt visu, kādreiz nevarēja. Savulaik bija tā, ka komandas brauca uz pasaules čempionātiem un no krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem sapirka mormiškas. Ukraiņu izlases trenera Ļevčenko mormiškas ir baigi labas, kvalitatīvi nostrādātas, krieviem ir labas mormiškas. Arī mūsu Finnex mormiškas ir ļoti labas, tajās izmantots labas kvalitātes volframs. Tagad jau visiem tādas pieejamas, inventārs visiem vienāds, tāpēc svarīgs ir ātrums, zināšanas, sajūta un veiksme.

Tev patīk ķert zivis Dūņezerā, kur to neesot daudz, bet jāprot ķert. Kas tas ir?

Iedomājies – ir ezers, 2,5 m dziļš. Ko dara zivs, kad atnāc un ar sarūsējušu 150 mm urbi izurb āliņģi?

Cenšas noslēpties.

Pamūk vairāku metru attālumā. Tu izborē caurumu, blakus ieurb bori, lai stāv, cits ar troksni to nomet uz ledus. Apsēdies uz kastes, ielaid 0,112 auklu, galā karājas pelmenis, kur sasprausti baltie un motiļi, apsēdies un piecas minūtes kaut ko tirini un spļaudies, ka zivju nav. Un tā staigā pa ezeru – paej, izurb āliņģi, bet nekā nav. Loģiski! Kā ir jādara? Tu saborē caurumus, katrā no tiem iekaisi pa šķipsniņai motilīšu. Jo kāpēc zivij uzturēties tieši zem āliņģa? Es uztaisu 100–150 m diametrā tādu apli no āliņģiem, izurbjot kādus 15 caurumus. Katrā ielaižu šķipsnu ar motiļiem. Kad esmu aptuveni 15 caurumus izurbis, sāku makšķerēt. Ja pirmajā nav, eju pie nākamā.

Un cik ilgi pie viena urbuma sēdi?

Pāris minūšu. Zem dažiem āliņģiem parādās zivis. Izej apli vienreiz, ejot pie nākamā āliņģa, atkal pāris tārpu iemet. Ja iezīmējas kāda vieta, paplašinies. Tukšie āliņģi jāaizmirst, tos var pārbaudīt pēc pāris stundām. Visu laiku kusties un mēģini uziet zivis. Jo nav tā, ka tās pulcējas barā un gaida makšķernieku. Pie krasta var būt kāds ķīsītis, raudiņa, tad jāskatās tālāk. Dūņezera grunts ir gluda. Visā ezerā var urbties, nevajag nevienam bāzties klāt. Ir tā, ka citreiz nāk urbēji. Vienu reizi skatos, ka nāk, apsēžas pie mana āliņģa. Lai sēž. Viņš noķer zivi. Priecīgs. Saku, lai turpina ķert, bet nekādā gadījumā neborē. Aizbiedēs. Elementāras lietas, par kurām daudzi cilvēki nedomā.

Ja brauc uz nepazīstamu ezeru, centies izpētīt dziļuma karti?

Teorētiski, jā, to vajadzētu izdarīt. Skaidrs, ka nav jēgas piebraukt pie krasta, kur ir seklais, zāļainais gals, kur ir metru dziļš. Es izmantoju eholoti Praktik 6. Tai ir šaurs stars, rāda tikai to, kas notiek zem āliņģa. Standarta variants ar šķērsbļitku – izurb caurumu, ielaid eholoti, nolaid šķērsbļitku, ko redzi eholotē, un uzspēlē. Un paskaties eholotē, vai bez šķērsbļitkas parādās vēl kādas strīpas, lai būtu skaidrs, vai tur ir dzīvība. Nevis uz dullo laid lejā, bet centies saprast, vai tur ir zivis.

Vai ziemas makšķerēšanā notikusi tāda evolūcija kā spiningošanā?

Redzi, šajā jomā nav tik daudz vietu, kur notikt evolūcijai. Mormiškas ir, aukliņas ir plānākas, makšķerītes – agrāk bija tādas balalaikas, visām spolītes labi negriezās, pats čakarējies un slīpēji. Tagad kāds uzražojis mazas balalaikas no plastmasas, forši. Ja tev ir tieva aukla, kad pieķeras zivs, makšķeri pamet tālāk. Ja sniegs ir pāris centimetru biezs, makšķere ieduras sniegā, bezmaz jāceļas augšā, jāiet tai pakaļ, ja tā iedūrusies sniegā, jo, stingrāk paraujot, pārrausi auklu. Ja makšķere ir viegla, tā neieduras sniegā, to var atvilkt atpakaļ daudz vieglāk. Tāda nianse. Skaidrs, ka arī kāti nav ar dažādiem testiem un spoles. Cits uztaisa kātu no oglekļa, bet es tādām lietām maz vērības pievēršu. Komandas biedrs vienu vakaru zvana, stāsta, ka trīs vakaros pārtaisījis sardziņus visām makšķerēm, lai tie vairāk tā kā karājas uz leju, lai nav tādi stīvi. Tā foršāk ķeras. Nu labi, ja pārliecībai vajag, tad ok. Es uzsienu mormišku, pārbaudu, vai sardziņš ieliecas, ja nu kas, varu pat roku ar makšķeri turēt citādāk, bet tādā fetišismā ieiet arī nav jēgas.

Tagad traki risinājumi ir modē, neviens nav mēģinājis āķus pielīmēt pie mormiškas ar superlīmi?

Es parādīšu mormišku. Zini, kā ir ar superlīmi, tā līp pie visa, bet tikai ne pie tā, pie kā vajag. Ja ir 2 mm bumbulītis un 26. izmēra āķītis. Paņem un tiec klāt ar superlīmi.

Pie kādām auklām ziemā esi nonācis?

Ražotāji mainās, arī pieprasījums mainās, līdz ar to viņi kaut kādu līniju atver un pēc tam aizver. Man vislabāk patika Sunline VIP sērija, paredzēta mazo zivtiņu ķeršanai Japānā. Ideālas auklas. Maksāja gan baiso naudu, 50 metri maksāja 16 dolārus, pie mums tikpat eiro, kvalitāte bija tiešām perfekta. Paņem rokās 0,083 mm auklu, pastaipi un salīdzini stiprības robežu ar citām auklām. Es pat krievu izlasei rādīju, viņi stāstīja, ka ķer ar Stroft auklām. Es arī kādreiz ķēru, bet tās bija par vienu izmēru piemelotas. Citas auklas man nepatīk, jo, ja tās starp nagiem pavelc, tā uztaisa tādu krundzuli. Sunline auklai tāda īpašība nepiemita. Iedomājies, tu sēdi uz baltā sniega un piņķerē auklu, nav baigi foršā sajūta. Tās ir nianses. Spiningošanā ir laiva, motors, elektromotors, eholotes, spiningi, spoles, mānekļi, diapazons, kurā izpausties, ir tik plašs, bet ziemas makšķerēšana ir kā juvelieru darbnīca. Makšķerīte, maza spolīte ar kātiņu, lai aukla nav uz pirksta jātin. Nu, ok, sardziņš. Bet kas ir nepareizi – ja makšķeri pēc ņēmiena pamet tālāk un uz kātiņa ir paresninājums, kur atrodas sardziņš, tad sanāk, ka to velc klāt, aukla var aizķerties. Man vislabākais variants ir ventiļu gumijas, to vienmēr atvilksi ar sardziņu pa priekšu. Ja tev aukla aizķeras aiz makšķeres daļas, tā savelkas, sardziņš savilkts, to mēģini iztaisnot. Atkal nianse, bet tā var pazaudēt ātrumu. Ziemā mačos visu izšķir grami. Visiem inventārs ir līdzīgs, visu var nopirkt, attiecīgi rezultāts salasās uz niansēm. Veiksmi tu nevari iegūt vai nopirkt, tā atnāk vai neatnāk, bet pārējais ir tas, kur vari piestrādāt un noslīpēt.

Ik pa laikam nākas redzēt makšķerēšanas kalendārus, kuros veselu gadu uz priekšu sarakstīts, kādas ir copes dienas un nedienas.

Ja nav ko ielikt, tad var ielikt copes kalendāru. Kādam varbūt tas palīdz, bet, manuprāt, tas ir kā lasīt horoskopus. Tu brauc makšķerēt tad, kad ir brīvs laiks. Loģiski, tā ir sestdiena, svētdiena vai atvaļinājums. Ja makšķernieks atšķirs copes kalendāru un kāda diena būs atzīmēta kā necopes diena, tāpēc nebrauks makšķerēt?

Ko saki par tiem copmaņiem, kuri aizbrauc, neko nenoķer un jau teju grasās izpārdot visu inventāru?

Man arī ir tukšās copes dienas tāpat kā visiem, tas nav nekāds brīnums. Tu jau brauc ne tikai pēc zivīm, bet arī atpūsties no ikdienas, izbaudīt dabu. Ja zivtiņas ir, forši. Nav, arī ok, neies jau raudāt, brauks nākamo reizi. Atbrauc mājās un paanalizē kļūdas – ko darīji nepareizi, kāpēc nebija copes, ne tur ķēri, ne uz to ķēri, ne tajā dziļumā, jo kāds jau tajā dienā ķēra. Mēģini uzzināt, ko viņš darīja, mēģini analizēt savu rīcību un izdomā plānu nākamajai reizei. Tā jau arī ir copes sastāvdaļa. Tas ir interesanti. Ja katru dienu ķertos, nebūtu interesanti. Te jau ir sacensība, ka sacenties ar zivi, mēģini zivi apmānīt, būt gudrāks par to.

Katru gadu, kad sākas spiningošanas sezona, ir kādas atklāšanas tradīcijas?

Mana tradīcija ir Burtnieks, tas man tāds mīļš ezers. Braucam 30. aprīļa vakarā. Pirmajā datumā Burtnieks gan nav pats devīgākais. Ja vēlies pirmo datumu atklāt, vislabāk to darīt Liepājas ezerā. 10.–20. maijs ir īstais Burtnieka laiks, pēc tam līdz pat jūnija sākumam vērts braukt uz Alūksnes ezeru, kad tur ir vislabākā cope. Kad Liepājā viss notiek, Alūksnes ezerā vēl pēdējie ledus gabali peld. Ūdeņi uzsilst atšķirīgi. Pa vidu vēl gadās ievu ziedēšanas laiks, uznāk aukstums, kas ūdens uzsilšanas procesu vēl palēnina.

Ir gan makšķernieki, kas apgalvo, ka Burtnieks ir izzvejots.

Varu bildītes parādīt, kādas zivis ķeras. Ar spiningu mētājot, tur ir ko darīt maijā. Pēc maija ezers ir nelietojams, jo nokrītas līmenis. Tur, kur maijā ķeram zivis, tur jūnija vidū pat ir tā, ka no krasta viss aizaudzis ar meldriem. Mēs ķeram joslā līdz pat 200 metriem no krasta, kur ir lēpes, vecie doņi vēl redzami. Lēpju josla ir plata, un tur zivis arī uzturas. Attiecīgi jūnijā visi meldri ir laukā. Iedomājies, reiz aizbraucu augustā. Bet ezers pa vasaru tā aizaug, ka tur nav ko darīt. Visi, kuri tad kaut ko ķer, dara to velcējot un standarta maršrutā – Kukurītis, baznīca, līdz ezerpriedēm un Sedai un tad atpakaļ. Bet velcēšana nav man. Nav man tik mazs motors, lai varētu pavelcēt.

Kāds motors nevar pavelcēt?

Man ir 115 ZS. Arī jau mazs sacensībām, bet laiva ir salīdzinoši maza un ātra, var tikt līdzi. Kad braucu uz pasaules čempionātiem basu makšķerēšanā, noskatījos, kādas laivas tur izmanto, un apsolīju sev – kad izaugšu liels, nopirkšu tādu. Tad vienā brīdī izaugu un nopirku, desmit gadi jau būs. Vajadzētu atjaunot šo inventāru, bet tas viss maksā pietiekami sāļi.

Kas ir tik vilinošs basu makšķerēšanā?

Citas tik sportiskas zivis nezinu. Iedomājies, var ķert zivi 15 metru dziļumā un tajā pašā laikā var to mēģināt noķert arī uz popera. Tas nav saprotams mūsu izpratnē, tehnikas ir n-tās, mānekļu daudzums, ar kādiem tos ķer, vienkārši anormāls. Aprīlī bass ir aktīvs uz vobleriem, krenkiem, pēc tam tas ķeras uz 4–5 collu tārpiem. Aizbrauc uz Bolseinu – ķeras jau uz 12 collu tārpiem. Esmu bijis sešos basu ķeršanas čempionātos: divi bija Portugālē, divi Spānijā un divi Itālijā. Pēdējā reizē, kad bijām Itālijā, vēlēšanās startēt pazuda, jo notika dažādas cūcības. Iedomājies, krieviem aeratorā kāds bija iebēris veļas pulveri un visas zivis aizgāja bojā. Droši vien to izdarīja paši itāļi, kuriem tobrīd sanāca otrā vieta, bet krieviem – pirmā. Pat uz apbalvošanas ceremoniju negājām, ar krieviem noboikotējām pasākumu. Tas bija reāli nesmuki.

Kur tad izslavētais makšķernieku džentlmeniskums?

Savu mūžu sacensībās krāpties būtu zem sava goda. Kuram gan interesē tava medaļa? Nevienam, jo dari to sev. Bet izkrāpt medaļu ir galīgi neforši. Man tas neder.

Tev uz plauktiem ir daudz makšķerēšanas sacensībās izcīnītu kausu. Tie noteikti rada lepnumu par paveikto.

Protams. Ir jau patīkami, ka tik daudz kausu. Izņēmu no kastēm un saliku pa plauktiem. Pasaules čempionāts, Latvijas čempionāti, mazākas sacensības.

Kā tu domā, vai nav tā, ka makšķerēšanas sportā pēc laika varētu būt problēmas piesaistīt gados jaunus cilvēkus, jaunatni?

Lielākie sūdi ir tie, ka pastāv citi vilinājumi, tas pats dators. Ir citi laiki. Kā mūs vecāki nesaprata, tā mēs viņus nesaprotam. Bet, ja caurām dienām jaunieši sēž pie datora un neizkustas no istabas, vēlāk būs problēmas ar muguru, iekšējiem orgāniem.

Mums jau arī olimpiskie sporta veidi ir panīkuši, un šī pandēmijas bedre ar jocīgajiem ierobežojumiem, kad nekas nenotika, arī atstās sekas. Agrāk bija dažas makšķernieku skoliņas, bet, kā jau teicu, ir tik daudz citu kārdinājumu. Domāju, ka pats varētu kādu dienu nodibināt šādu skoliņu. Lai gan cope Latvijā ir riktīgi populāra. Ja paskatās statistiku, to savelkot kopā ar pārdotajām makšķernieku kartēm un to, kas notiek Latvijā, pēc idejas mums ir aptuveni 200 000 makšķernieku, katrs desmitais ir makšķernieks.

Esot ārpus Latvijas, cenšos apmeklēt vietējos makšķernieku veikalus, un jāsaka – nav trāpījies atrast īsto, jo tur, kur esmu bijis, tie bija tādi nenopietni, varētu teikt, bezmaz vai popsīgi.

Ukrainā, Odesā, atradu makšķernieku veikalu ar ārkārtīgi plašu sortimentu. Ja pie mums veikalā ir kādi desmit kāti virs 300 eiro, tur tie bija tāda kā vidusšķira, veikalā bija arī kāti par diviem tūkstošiem, roku darbs. Pilnīgi visa sērija ar Graphite Leader kātiem, cenas arī labas. Krievijā neesmu pētījis, bet pasaules čempionātā 2017. gadā redzēju tādus japāņu voblerus, kādus agrāk nebiju redzējis.

Teici, ka makšķerēšanas sportā tava disciplīna ir spiningošana no laivas.

Mačos dažreiz uzmētāju arī džerku. Tagad gan bigbait ir tēma, līdzīgi kā pirms desmit gadiem – katrs sevi cienošs spiningotājs bija sapircies džerkus un noteica, ka parasto spiningu vairs rokās neņems.

Kas būs pēc tam, pēc bigbaita?

Pēc gadiem desmit bigbaits būs kā džerks tagad. Mānekļi mainās, tā ir modes lieta, tāpat kā kļošenes ik pa desmit gadiem izšauj, tā arī bigbaits. Mans komandas biedrs saka, ka arī slotaskāts vienu reizi gadā izšauj.

Runājot par Latvijas ūdeņiem, ir kādi, kuros ilgi nav būts?

Man ir tādi, kur gribētu atgriezties. Savulaik Engures ezers bija ļoti mīļš, bet, kad sāku spiningot, tas bija pērnajā gadsimtā, tad cilvēki sacensībās piedalījās ne tikai spiningošanā, bet arī airēšanā. Tagad, kad laivai ir motors, Engures un Babītes ezers ir aizmirsts, lai gan vietas zinu. Agrāk Engures, Babītes un Lobes ezerā uzkrāju pieredzi, kā ķert līdakas. Tagad, kad daudzi makšķerē lielākos ūdeņos, viņiem ir problēmas noķert zivi aizaugušās vietās.

 

Oskars Vizbulis

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.