Jānis Vītols
www.willow.lv
Ceļojums turpinās… Sākumu lasiet žurnāla februāra numurā.
Neciešamā vēlme pačurāt mani pieceļ jau pusčetros no rīta. Pusmiegā paveru acis un cenšos saslēgties ar savu apziņu. Tā žigli izanalizē situāciju un secina, ka ārā ir auksti, lukturīša nav pa rokai, kā arī apavi ir neaizsniedzami, jo atrodas zem priekšējā sēdekļa. Līdz ar to manā vietā tiek pieņemts lēmums, ka nemaz tik traki čurāt man tomēr nevajagot. Es, protams, kādu laiku tam pretojos, taču šajā boksa mačā diemžēl zaudēju, un pēc vairākiem sitieniem pa nierēm seko pamatīgs tesiens tieši starp plakstiņiem, kas manu degunu vienā mirklī ietriec atpakaļ guļammaisā. “Čuči saldi un savu mīž..o valdi!” Ar šādiem apziņas novēlējumiem es tūdaļ arī izslēdzos.
Rīta piecēliens!
Atskan modinātājs. Ir pieci no rīta, un skaidrs ir viens – šī pusotra stunda saraustītā miega nu galīgi nebija nepačurāšanas vērta. Hokejs un alus varbūt iet kopā, taču alus un miegs galīgi ne. Esmu vēl samiegojies un, sniedzoties pēc telefona, saņemu uzstājīgu atgādinājumu pēc iespējas ātrāk tomēr nokārtot pusčetros no rīta iecerēto. Ilgi skubināt mani nevajag. Žigli raušos laukā no guļammaisa, lecu apavos un jožu uz izcirtuma malu lietas darīt, tādējādi atpakaļ pie autiņa es atgriežos nu jau par kādu kilogramu vieglāks. “Brrr… Nu gan ir vēsumiņš,” es pie sevis nodrebinos, raugoties, kā gaisā paceļas tvaiki no manis tikko zālē izlietā kilograma. “Bļāviens – gumpīši un bikses vēl joprojām mitras!” – tūdaļ seko arī nākamais novērojums. Zosāda uz mana ķermeņa pazūd tikai brīdī, kad piešķiļu uguni prīmusam un uzlieku katliņā vārīties ūdeni rīta kafijai un fiksajai kartupeļu putras porcijai. Opelim durvis turu atvērtas cerībā atbrīvoties no salonā pa nakti pieelpotā kondensāta. “Ehh… Forši šitā vienam. Nekurienē. Klusumā,” turot rokās siltas kafijas krūzi, es lēnām sasildos, vienlaikus vērojot, kā uzlecošā saule izdzenā miglu pa biezajiem izcirtuma avenājiem. Mirkli šķiet, ka arī man tamdēļ ir kaut kur jāsteidzas, taču ieslēgtais atvaļinājuma režīms aicina nesteidzīgi ieliet vēl vienu kafijas krūzi.
Iepriekšējā dienā apgūtais upes posms izrādījās garāks, nekā sākotnēji iecerēts, tāpēc šodien esmu apņēmības pilns noiet vēl lielāku gabalu. Kartē raugoties, mani sagaida nepilnus trīs kilometrus garš un nosacīti krāčains upes posms. Tad pāris kilometru jānoiet pa atklātu pļavu līdz nelielam meža posmam. Tālāk nemanot garām jāpaslīd vienai mājai. Tur būs nedaudz krācītes un nobeigumā – atkal mežs. Tajā arī pārlaidīšu otro nakti, ja vien nesadomāšu doties uz citu upes posmu vai vispār – uz citu upi. Taču pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem otro variantu es izslēdzu pilnībā. Nesteidzīgi no žāvētāja savācu savu apakšveļu, bikses un gumpīšus. Vēl reizi pārlaižu skatienu nometnes vietai, kurbulēju savu opelīti un dodos upes virzienā.
Es noparkojos pie kāda tilta, un šī izvēle nav nejauša. Piecsimt metrus no šīs vietas, augšup pret straumi, sākas nosacīti mierīgāks un atklāts pļavas posms. Mans šī rīta funktieris ir noslāt kādus trīs kilometrus lejā pa straumi un uzmeklēt krāčainā posma sākumu. Tad lēkt upē un, lēnā garā makšķerējot, atgriezties pie sava autiņa. Sāku lēnām krāmēties, un, tā kā atrodos ceļa malā, pirmais garāmbraucējs nav ilgi jāgaida. Ar skatienu veikli noskenēju vadītāju un garāmbraucošās automašīnas salonu un secinu, ka tas noteikti nav makšķernieks. “Nu jā, cilvēki te braukā. Vakar gan nevienu nesatiku. Neticu, ka šo upi neviens neapmakšķerē,” pie sevis spriedelēju un gatavojos labo kāju dzīt iekšā vēl nedaudz miklajā gumpītī. Tūdaļ no zābaka arī tiek izspiests un gar stilbu manas sejas virzienā paceļas viss manas iepriekšējās dienas foreļpiedzīvojumu aromāts. “Vismaz nežļurkst un kājas arī nesalst,” es sevi mierinu, jau atrodoties uz tilta. Ar vienu roku turoties pie margām un raugoties uz upi, secinu, ka viss izskatās labi.
Nu tad aiziet!
Tā kā lejup pa straumi ir jāiet krietns gabals, es lieki vairs neuzkavējos. Vēl nedaudz iemalkoju koliņu un raitā solī dodos pretī piedzīvojumiem. No manis pa labi plešas paliels rapša lauks, un tam gar kreiso malu visā garumā stiepjas lauksaimniecības tehnikas iebraukts ceļš, kas iešanai izrādās visnotaļ ērts. Diemžēl tīrums drīz beidzas un komfortablā iešana arī. Kaut kāds ceļš jau tur turpinās, taču tas noteikti vairs nav izbraucams. Kājām gan vēl var izlavierēt, tādēļ es droši sekoju maršrutam, un jau pēc četrdesmit minūtēm tālumā ir manāma arī upe. “Nu smuki! Paskat, kā ūdens aiz akmeņiem kuļas – tur tiešām ir jābūt,” liekot kopā spiningu, es savā prātā vizualizēju turpmāko iespējamo scenāriju. “Piik!” atskan action kameras ieslēgšanas signāls. Tūdaļ seko arī pļunkš no voblera piezemēšanās ūdenī, un, kā jau biju to paredzējis, seko arī cope. “Wow! Pirmajā metienā – labais! Nav liela, bet lieliska,” priecājoties par labo dienas sākumu, es raugos uz tikko noķertu knapmēra foreli. “Opā! Paskat, kāds interesants robs tai astē. Šo noteikti piemiņai vajag nobild…, nobil…, no…” Straujais andrenalīna kāpums manās asinīs šo teikumu liedz pabeigt pilnībā. “Eu! Jopcik! Kur mana kamera?! Kur mans Lumix?!” vienā rokā turot makšķeri, bet ar otru drudžaini taustot fotokameras stiprinājuma vietu pie sāniem, es sāku satraukties ne pa jokam. Divas reizes mans ūdensdrošais Panasonic GX8 jau ūdenī ir lidojis un abas – manas paviršības dēļ, to nepareizi fiksējot siksnas stiprinājumā. “Tur visas manas bildes. Varbūt pa ceļam nokrita?! Hmm… Varbūt mašīnā palika? Bet es taču to izņēmu no salona un uzliku uz… Uzliku uz jumta…” Šī iespēja mani biedē vēl vairāk. Nozaudētu vēl varbūt varētu atrast, bet nozagtu gan vairs neatgūt. Nedaudz sašļucis par notikušo, es pārtraucu rakāties savā mugursomā un lūkoju biezākus krūmus, kur to nobēdzināt. “Labi, ka forele pati atkabinājās,” slēpjot spiningu apiņu vīteņos, es cenšos sevi uzmundrināt. Tā nu sanāk, ka foreļcope ir beigusies, tai īsti vēl nemaz nesākoties. Nu man priekšā sešus kilometrus gara turpu šurpu pastaiga ar cerību atrast nozaudēto.
Tomēr atpakaļ!
Lēnām virzos atpakaļ tieši pa to pašu maršrutu, pa kuru es atnācu. Rūpīgi skenēju zemi cerībā ko ieraudzīt, taču nekā. Tālumā ik pa laikam ir dzirdamas braucošu automobiļu skaņas. Tas mani diez ko neuzmundrina, jo uz jumta atstāta fotokamera šādiem garāmbraucējiem var izrādīties viegls ķēriens. Nu rapša lauks man atrodas kreisajā pusē un tālumā jau nedaudz var manīt arī opeli. “Kas tas tāds?!” es izbrīnīts iesaucos, pamanot uz automašīnas motora pārsega manā virzienā raidītu neraksturīgu atspīdumu. “Nu nevar būt. Nevar būt, ka fočiks,” sevi skubinot, es kāpinu tempu. Tālumā manot vēl vienu braucošu autiņu, mani gumpīši jau tiek parauti vieglā riksī. “Ye, ye, ye, yessss…” nu jau ar abām rokām satvēris tilta margas, es aizelsies cenšos atgūt savu elpu. Noslauku savu sasvīdušo seju un brilles, tāpat noslauku arī garāmbraucošo automašīnu atstātos putekļus no savas fotokameras. Dziļi pie sevis nozvēros, ka šādus pigorus vairs nekad neatkārtošu, palūdzu piedošanu fočikam un nesteidzīgi dodos atpakaļ. “Nu gan reāls besis,” es pusceļā apsēžos uz kāda nokaltuša koka, lai atvilktu elpu. “Tas tik bija skrējiens,” ar smaidu uz lūpām turpinu atcerēties pirms brīža notikušo. Uz zābakiem pamanu skudras, un turpat netālu redzu arī skudru pūzni. Pieceļos, pieeju tam klāt un ar sauju pāris reizes viegli uzsitu. Viens mirklis, un mana plauksta ir nošpricēta ar skudru spirtu. Es žigli to lieku pie deguna un caur nāsīm velku pilnas krūtis ar gaisu. “Wow… Labais…” atrāvis plaukstu no sejas, es sajūsmā krekšķinu pie sevis. Šī pavasara smarža man vienmēr nostrādā kā tāds ožamais spirts, un jau nākamajā brīdī es raitā solī dodos upes virzienā, lai turpinātu iesākto. Par laimi, makšķere un soma ar visu saturu ir uz vietas. Mans garastāvoklis atkal ir uzlabojies, turklāt beidzot varu arī atgriezties upē.
Beidzot varam sākt
Pēc pāris apmakšķerētiem līkumiem diemžēl nākas secināt, ka upe šajā posmā ir krāčaina tikai pie augsta ūdens līmeņa. Jā – te ir gana daudz dažādu izmēru akmeņu, taču ūdens līmenis ir salīdzinoši zems, upe ir plata un ar mērenu tecējumu. Tas diemžēl neveido pietiekami daudz slēptuvju zivīm, bet gan visu posmu ir pārvērtis salīdzinoši seklā braslā. “Nu, jā. Lūk, tas, ko es, pētot kartes aerofotogrāfijās, redzēju,” tūlīt arī tiek uzģenerēta kārtējā atziņa un novietota smadzeņu nodalījumā ar nosaukumu Kā meklēt foreļupes. Nebūt nav tā, ka šādi posmi tamdēļ ir slikti. Tieši otrādi – tie bieži ir visas upes ekosistēmas pamats. Tur nārsto zivis, rod patvērumu mazie forelēni un cita dzīvība, kā arī ūdens tiek nepārtraukti uzkults, tādējādi bagātinot to ar skābekli un padarot vēsāku. Arī raugoties uz ievām, to var manīt – šeit visi zari vēl pilni ar ziediem, ne tā kā sākumā, dziļajā posmā. Jau brienot jūt, ka no ūdens paceļas pamatīgs vēsums. Varu tikai iedomāties, kas te darās pie augsta līmeņa. Ausis no troliņa droši vien krīt ciet. Pētot kartes, es šādus posmus sev esmu izvirzījis kā vienu no galvenajiem pamatnosacījumiem strauta foreļu esamībai noskatītajā upē. Protams, tie var būt arī daudz mazāki posmi un mēdz būt arī izņēmumi, tādēļ šobrīd runa ir tikai un vienīgi par manām atziņām.
Nu nav jau gluži arī tā, ka man galīgi nav kur iemest un nevienu foreli vairs nevaru noķert. Vienkārši iepriekšējās dienas lieliskais upes posms mani ir nedaudz izlutinājis. Lai gan copes nav bieži un foreles nav lielas, manī joprojām ir saglabājies gandarījums par katru noķerto zivi. Aiz kārtējā līkuma upe izmainās. Tā kļuvusi taisna, un, cik vien tālu es varu saskatīt, ir redzams ūdens. Lielu iespēju tikt pie mēra foreles es šajā posmā nesaskatu, taču joprojām esmu apņēmības pilns noiet visu posmu, brienot pa upi. Ievziedu aromāts mani uzmundrina, un es dodos tālāk, ik pa laikam paceļot kādu akmeni cerībā ieraudzīt kādu vēzi. “Opā! Redz, kur strauta nēģi ar mailēm ampelējas. Jāprovē nofilmēt,” raušot mugursomu nost no pleciem, es pieņemu lēmumu nedaudz atpūsties.
Acu skatienam ūdens ir pazudis. Tātad priekšā ir gaidāms līkums. Tas ir labi, jo nu jau kādu laiku es pārvietojos, vairāk fotografējot un filmējot apkārtējo vidi, nevis makšķerējot. Es izlienu krastā un apsēžos pašā līkuma sākumā uz kāda ciņa, lai nomainītu visiem gadžetiem baterijas un no atmiņas kartēm padzēstu neizdevušos kadrus. Jau sākumā likās, ka dzirdu nelielu plunkšķi, taču, tā kā fonā joprojām skanēja aiz muguras palikušā brasla troksnis, es nebiju par to pārliecināts. Kad esmu visu sadarījis, raušos kājās un pamanu, ka upei šajā līkumā ir pamatīga bedre. “Plunkšš!” Atkal šī skaņa. Tepat pa labi no manis, nedaudz uz priekšu. Es uzmanīgi pārvietojos šīs čāpstināšanas virzienā, līdz pamanu kādu siluetu. Caur polarizējošajām brillēm ūdens virsējā slānī skaidri var saskatīt lielu foreli.
“Tad redz, kas tu esi. Nu moins – liela gan!” es, manāmi satraucies, turpinu lavīties zivs virzienā. “Šeit būs labi,” es nostājos metiena attālumā un no kreisās rokas atlaižu mānekli, lai veiktu precīzu svārsta metienu tieši foreles redzes laukā. “Nu, jopcik – kas tas ir?! Laid taču vaļā! Atkabinies vienreiz!” raustot tikko no rokas atlaistu mānekli, kas gaužām neveiksmīgi ir pamanījies ieķerties krasta niedrēs, es savā muļķībā sāku vainot šo zacepu. “Zini taču, cik svarīgs šādās situācijās ir pirmais iemetiens,” es turpinu sevi audzināt, vērojot, kā forele, nojaušot ko aizdomīgu, no ūdens virsējiem slāņiem lēnām virzās uz grunti. Nu to saskatīt kļūst pavisam grūti, taču cerību dod tikko no niedrēm atbrīvojies māneklis, un, daudz nedomājot, es veicu iemetienu foreles virzienā.
Lielajai pakaļ
“Ja forele ir uz kara takas, tad tā noteikti paņems.” Un tā arī notiek. Voblerim grimstot, tas nedaudz nosvārstās, radot ūdenī provocējošu gaismas spēli. Es ar kātu pamanos vēl pāris reizes izspēlēt mānekli, un seko arī gaidītais grābiens. Jau pie pirmajiem foreles rāvieniem ir jūtams, ka zivs ir liela. Tā visus savus spēkus ir koncentrējusi uz iespēju tikt atpakaļ dzelmē, iekšā čakārņos, savā slēptuvē. Es brienu tuvāk krastam, vienlaikus regulējot spoles bremzi, taču tūdaļ arī saprotu, ka krasti ir viena vienīga zampa, turklāt manam skatam paveras līdz šim vēl nemanīti dažāda izmēra zemūdens ķērāji. “Tikai ne to!” es izsaucos brīdī, kad forele tomēr pamanās iepīties kādā zemūdens zarā. Žigli velku nost somu un kopā ar fotoaparātu to visu atstāju krasta zālē. “Šīs zivs dēļ esmu gatavs slapināties kaut līdz ausīm,” speru pirmo soli foreles virzienā cerībā šo situāciju izlabot. Vienā mirklī mana labā kāja iegrimst dūņās līdz pat pēcpusei, taču siltu garastāvokli uztur joprojām auklas galā manāmais zivs siluets. “Nu, kur tu tur esi aizķērusies,” atrodoties praktiski špagatā, es ar vienu roku cenšos sataustīt ūdenī esošo siekstu. Par laimi, tas izdodas, un zivs ir atbrīvojusies. Šis nelielais, ūdenī iekritušais alksnis man palīdz tikt laukā arī no dūņām, jo izrādās, ka tas sniedzas līdz pat krastam. Beidzot esmu izkārpījies, nedaudz aizelsies, sāku štukot, kā tikt pie foreles. Zivs arī izskatās jau pagurusi, jo ik pa brīdim uzgriež savus raibos sānus, taču šis stāvoklis bieži var izrādīties maldīgs. Viens rāviens, un zivs var pārraut kokos nobružāto auklu, turklāt nedrīkst piemirst arī par pašas foreles svaru. Pēc šīs nelielās, emociju pārbagātās zivs izvadīšanas improvizācijas es beidzot abās rokās turu skaistu strauta foreli. “Mjā, upe nebeidz pārsteigt. Paldies!” Vēl mirklis sajūsmas, un šo domu pavadībā manam skatienam ūdenī lēnām pazūd šīs bedres lielākais čāpstinātājs.
Nesteidzīgi apsēžos uz kārtējā smilgu ciņa, lai vēlreiz pārdomātu tikko notikušo un savestu sevi kārtībā. Izleju no labā zābaka nelielu sānpelžu ģimeni un dažus spāres kāpurus. Pārsienu auklu, notīru brilles un esmu atkal gatavs brist upē.
“Te noteikti viss jau ir iztramdīts.” Bedrē tiek veikti vēl pāris iemetieni cerībā uz scenārija atkārtošanos, taču nekā. Dziļais posms izrādās neliels, un priekšā atkal ir dzirdama sekla ūdens čalošana. “Šī diena viennozīmīgi ir jau izdevusies,” košļājot tikko nolauztu savvaļas upeņu zariņu, es turpinu izbaudīt emocijas. “Nez, vai es viņu vēlreiz satikšu?” pēkšņi galvā uzplaiksna šis jautājums, atminoties faktu, ka forelei sānos bija neliela rēta. Viens man ir skaidrs: es šeit noteikti atgriezīšos vēlreiz. Citā laikā, citā gadā. Bet šodien manas domas jau lidinās pāris kilometru augstāk pret straumi. Tur sākas dziļais posms. Bet vai tamdēļ man lielākas foreles trāpīsies? To uzzināsiet nākamajā rakstā.
Turpinājums sekos.
