Ziemas cope, dažāda tehnika, dažāda pieredze. Ko žurnāla Lielais loms autori saka par ūdu izmantošanu?
Arturs Zabors raksta:
“Es šo pielietoju kā paralēlu copes veidu, kad ķeru ar mormišku vai staigāju, raustot bļitku. Noķer mazo zivtiņu un uzliec uz ūdas. Ik pa laikam uzmetu aci karodziņam. Tas brīdis, kad sarkanais karogs izšaujas, tu pieskrien un aukla tinas ārā, ir patīkami satraucošs. Nākamā kustība ir cirtiens, pēc kura jūti līdakas smagumu. Veikalos ir nopērkami jau gatavi, aprīkoti komplekti, kuram atliek vien uzspraust zivtiņu, nostiprināt karodziņu un gaidīt… Manā pieredzē vienlīdz labi grābj gan asari, gan raudu. Un atziņa no rūgtās pieredzes – ja pieķeras liela līdaka un ir vēlme āliņģa caurumu padarīt lielāku, lai līdaku dabūtu tajā iekšā, to nevajag darīt ar urbja palīdzību, bet ideāli, ja pa rokai ir verga. Mums ar draugu sanāca smieklīgs gadījums, kad, blakus caurumam urbjot jaunu caurumu, urbis ieslīdēja āliņģī un pārgrieza auklu. Zivs bija prom. Pēc dažām dienām cits paziņa šo līdaku noķēra. Tā bija aptuveni piecus kilogramus smaga. Lūk, tā var pazaudēt trofeju. Reizēm jāiziet cauri sāpīgai pieredzei, lai mācītos no kļūdām. Vēlos atgādināt arī par makšķerēšanas rīku skaitu, jo šeit copmaņi bieži grēko. Ja tu makšķerē ar ziemas makšķerīti, tad ir atļauts izvietot vienu ūdu. Ja zini, ka ķersi tikai ar ūdām, tad drīkst izmantot divas, tas minēts Makšķerēšanas noteikumos. Ievērosim!
Pēdējās divas reizes Juglā redzēju arī ūdas. Maigi sakot, biju uz sēžamvietas. Kārtīgi sasmējos, jo tagad šeit tiešām esmu redzējis visu. Bet kāpēc gan ne, ūda ir efektīva metode lielo plēsēju ķeršanai. Domāju, ka onkuļu lomos var trāpīties labas līdakas un arī zandarti tur ir nereti viesi. Ūdu aprīkošana ir gaužām vienkārša, un iesaku netaupīt pāris eiro un pirkt jau gatavus komplektus – ūda, aukla, pavada, svina svariņš un āķis. Pietrūkst tikai dzīvas zivtiņas. Salmo Diamond Spin aukla ar diametru 0,35 mm būs tieši laikā. Nav izslēgta iespēja darboties ar pīto auklu, bet, manā skatījumā, vairāk mīnusu nekā plusu. Nav tik ērti vilkt ārā, un arī kļūdas pītā aukla nepiedos, jo tā neamortizēs līdakas rāvienus. Ja tomēr izvēlies ūdu aprīkot pats, tad kārtīgi piedomā pie mezgla, ar kuru piesiesi auklu pie ūdas spolītes. Mēdz būt situācijas, kad līdaka ieskrienas, un uz redzēšanos. Zivtiņu klasiski kabina mugurā, tikai āķi vajag durt tā, lai netiktu traumēts mugurkauls. Zivtiņa nebūs tik dzīvelīga. Kā alternatīva ir kabināt āķi nāsī. To es izmantoju mazāka izmēra ēsmas zivtiņām. Zivtiņu nolaiž līdz gruntij un atkarībā no dziļuma pietin auklu, lai zivs plīvo kādu gabalu virs grunts. Karodziņš izšauj, pieskrienam, notupjamies, trīs reizes ieelpojam un cērtam. Klasiska ūdu izvietošanas vieta ir zāļu puduri, kur vairāk savācas mazā zivs – barības bāze.”
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ūdu izmaksas nav lielas, piemēram, Salmo veikalā komplekta cena ir ap 7 eiro, bet ar šādu rīku var noķert pat 10 kg smagu līdaku.
Piedāvā veikals Salmo
Vladimirs Poludeņs:
“Ir vēl viena lieta, kas ir iespējama tikai ziemā, proti, cope zem ledus ekstremāli mazā dziļumā. Vasarā gruntīgākās līdakas tik mazos dziļumos iedrošinās ieiet tikai naktī, dienā jūs viņas tur neatradīsiet. Pastāstīšu par vienu gadījumu no savas pieredzes.
Todien es ķēru ruduļus Engures ezerā pie pašas niedru saliņas malas, kur dziļums nepārsniedz vienu metru, turklāt 80 cm no šī metra bija ledus kārta (ja kāds neatminas, tad kādreiz Latvijā ir bijušas tādas ziemas). Rudulis kampa mormišku uzreiz, tiklīdz tā no-laidās zem ledus apakšējās malas, dažreiz pat augstāk, respektīvi, zivs burtiski līda āliņģī, gaidot mānekli. Vienlaikus blakus regulāri signalizēja ūdas karodziņš. Tajā dienā es pie šīs niedru saliņas krasta pacēlu četras labas līdakas. Protams, kad zem ledus kārtas ir vien 15–20 cm ūdens, ķert ar vizuli vai balansieri ir ļoti sarežģīti, jo, raustot mānekli, tas regu-lāri pazūd no plēsoņas redzesloka. Šādos apstākļos labi strādā tikai un vienīgi dzīvā ēs-ma. Zivtiņai pieliek klāt kārtīgu svariņu, lai tā neuzpeld āliņģa caurumā, un to nolaiž zem ledus. Līdakas bieži ielūkojas vietās, kur ūdens pāriet ledū. Šeit plēsoņai ir vieglāk iedzīt savu upuri strupceļā, kur tā noķeršana nesagādā zaļsvārcei problēmas.”
Ķerot līdakas, ēsmu parasti iegremdē gandrīz līdz pašam dibenam, ar nosacījumu, ka dziļums copes vietā pārsniedz divus metrus. Šajā gadījumā ēsmu vispirms nolaiž gandrīz līdz pašam dibenam, bet pēc tam nedaudz piepaceļ, lai tā atrastos tuvu pie grunts. Copējot seklākās ūdenskrātuvēs, piemēram, Babītes, Kaņiera vai Engures ezerā, es pa-rasti atritinu ūdas auklu ne vairāk par 50 centimetriem, neatkarīgi no dziļuma izraudzītajā vietā. Protams, izņemot situācijas, kad ledus ir biezāks par šiem 50 centimetriem. Manuprāt, šādā augstumā līdakai ir vieglāk pamanīt dzīvo ēsmu un uzbrukt tai virzienā no apakšas uz augšu. Piebildīšu, ka šis nosacījums darbojas ūdenskrātuvēs ar dziļumu līdz diviem metriem.
Atgādinām, ka ziemā atļauts izmantot vai nu tikai divas ūdas, atrodoties ne tālāk kā 50 m no tām. Vai vienu makšķerīti un vienu ūdu līdz 50 m no sevis!
Video skaties šeit! Urbji, makšķeres un mānekļi – zemledus makšķerēšanas teorija un prakse
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
