Makšķerēšana
Saruna ar

Svens Rubulis: savu pieredzi uzkrāju makšķerējot, nevis klausoties citu stāstus0

Foto: no privātā arhīva

Ārsts traumatologs-ortopēds Svens Rubulis savu makšķernieka karjeru sāka Lielā un Mazā Baltezera krastos laikā, kad tur sākās intensīva privātmāju celtniecība un purvainos ezera krastus vajadzēja nostiprināt ar smiltīm, kuras sūknēja no ezera gultnes. Var teikt, ka Svens ir bijis aculiecinieks ikvienai ezerā izraktajai bedrei un perfekti orientējas tajā arī bez eholotes.

Svens Rubulis: savu pieredzi uzkrāju makšķerējot, nevis klausoties citu stāstus

Man ir tāds pavisam traks jautājums jums kā ārstam – ja vajadzētu izteikt savu spriedumu, cik perfekta ir zivju anatomija, ja skatāmies uz to no Radītāja viedokļa? Saka, cilvēka ceļu locītavas vai smadzeņu stumbrs esot slikti uzprojektēts. Kā ir ar zivīm?

Nu par to ceļa locītavu un smadzeņu stumbru gan tik vienkārši nebūs. Abi ir gana sarežģīti mehānismi. Ja runājam par lielo zivju ķeršanu, nav noslēpums, ka izmantojam visas modernās tehnoloģijas un esam noķēruši samērā daudz lielo zivju, un, runājot par to anatomiju, jāsaka, ka tās ir samērā vārgas no izdzīvošanas viedokļa. Ar vārgām tiku domājis – ja nepareizi ar tām apiesies, tām izdzīvošanas iespējas samazinās. Teiksim, tu noķer mazāka izmēra zivi, iecel laivā, nomēri, nobildē, atlaid, un tā izdzīvo. Lielās zivis tādā ziņā ir diezgan vārīgas.

Kāpēc tā?

Grūti pateikt, varbūt tāpēc, ka lielās zivis jau ir cienījamā vecumā. Teiksim, zandarts virs 90 cm jau ir ap 20 gadu vecs, tas zivij ir daudz. Tāpēc mēs tās laižam vaļā. Labāk noķer mazāku zandartu, kas ir ēdams un ir garšīgāks. Man ir cieņa pret zivi, kas sasniegusi cienījamu vecumu.

Kā pats sākāt makšķerēt?

Makšķerēju jau no bērna kājas, jo bērnību pavadīju pie Mazā Baltezera. Ģimenē gan neviena makšķernieka nebija, kaimiņš bija kaislīgs copmanis. Sākumā viņš mani ņēma līdzi makšķerēt no krasta, pēc tam no laivas.

Tātad visa sākumā tomēr bija slieka?

Tas bija standarts. Atceros, tēvs uzdāvināja spiningu, tas bija iepakots celofānā, spole atsevišķi, aukla atsevišķi, to pašam vajadzēja uztīt. Pēc nedēļas spiningu salauzu, nejauši ielaižot brāļa velosipēda spieķos, kad braucām uz ezeru. Pēc tam, kad iemanījos makšķerēt, lomi kļuva lielāki un sāku stiept mājās samērā daudz zivju. Sākās ar baltajām zivīm – plicīši, breksīši, bet tēvs vēlāk āķiem novīlēja atskabargas, jo nezināja, kur tās zivis likt, spaiņi bija pilni. Makšķerēju gan Lielajā, gan Mazajā Baltezerā, zinu abu ezeru evolūciju. Kad to krastos sāka būvēt mājas, ezeros raka bedres, lai iegūtu smiltis, jo ezeru krasti bija purvaini, tos vajadzēja nostiprināt. Zinu ikvienu bedri, kura ir senākā no tām, kura dziļākā, kur vairāk zivju. Atceros slaveno Bukultu bedri, kas atrodas Baltezera kanālā, pie Juglas. Tur bija liela bedre, zandarti un asari ķērās, krastā bija izskalots liels smilšu kalns. Kad bijām sīki, slidinājāmies no tā lejā. Bedre bija astoņus, deviņus metrus dziļa. Tādu bedru šajā ezerā ir padaudz. Citādāk Lielais Baltezers nav sevišķi interesants reljefa ziņā, tajā varbūt ir kaut kādas reljefa izmaiņas virs vecā kuģu ceļa, kur labi velcēt līdakas, bet Lielais Baltezers bija galvenais, kur makšķerēju bērnībā un pusaudža gados. Mazais Baltezers atkal ir interesants ar vēsturisko Gaujas–Baltezera kanālu, kurš līdz 20. gs. sešdesmitajiem gadiem tika izmantots koku pludināšanai, bet pēc tam tika pamests. Tagad, ja nemaldos, no 2019. gada, bija sākta tā atjaunošana, un nu kanāls ir pabeigts. Sakarā ar vēsturisko koku pludināšanu liela daļa Mazā Baltezera grunts ir pilna ar nogrimušiem baļķiem, baļķu krāvumiem. Ļoti skaisti tur pabraukāt un paskatīties ar eholotes sānskatiem.

Un kur tagad esat nobāzējies?

Tagad laivas bāze ir Ķīšezerā, Jaunciema ostā. Bet mēs tāpat aizbraucam uz Baltezeru, uz Juglu, šad tad aizskrienam uz Lielupi. Ar institūtu BIOR mums ir ļoti interesanta sadarbība, projekts norisinās vairākus gadus. Mēs ķeram lielās zivis un iezīmējam tās, aiz muguras spuras ievietojot čipu ar sērijas numuru. Pēc tam skatāmies, cik daudz tās atkārtoti esam noķēruši, ar kādu intervālu tās noķer un kurā vietā, t.i, skatāmies arī zivju migrāciju.

Kāds ir bijis lielākais attālums, ko pārvarēja nomarķētā zivs?

Tās nemaz tā īpaši neceļo, vismaz pagaidām tādu datu nav. Zandartu, kas bija marķēts, noķēra pēc piecām dienām. Lielāko līdaku (119 cm) noķēra pēc mēneša. Mēs viņu atpazinām pēc specifiskajiem plankumiem, pēc spurām. Vienā no bedrēm zivi noķēra simts metrus no vietas, kur to izvilka pirmoreiz. Abas zivis tika noķertas pusūdenī, nevis pie grunts vai ūdens augšējos slāņos. Mēs arī atzīmējām, kādā dziļumā tās noķērām. Lielās zivis uzturas vienās un tajās pašās vietās. Zandartu, ko noķērām Mazajā Baltezerā, pēc piecām dienām noķērām gandrīz tajā pašā vietā.

Atgriežoties pie makšķerēšanas attīstības, ieminējāties, ka iesākumā bija slieka. Kas bija pēc tam?

Sākumā, protams, bija tārps, tāda attīstības stadija laikam notiek ar visiem copmaņiem. Pēc tam bija brideņi un mazie tīkliņi, šim procesam arī daudzi ir gājuši cauri. Vēlāk likām mazus murdiņus, tas bija līdz padsmitnieka vecumam, kad vēl dzīvoju pie Baltezera. Man bija maza airu laiviņa Pella. Starp citu, man tā vēl tagad ir, bet to izmantoju daudz mazāk. Pēc tam iegādājos gumijas laivu ar 5 ZS motoru. Taču sapratu, ka ar pieciem zirgspēkiem nekur tālu aizbraukt nevar, tikai pa vietējo akvatoriju. Braukājām uz Daugavu, vienu brīdi laivu vedām uz Koknesi pēc zandartiem, kur ir populārākās zandartu vietas. Bet ar 5 ZS motoru baigo laiku patērē, aizbraucot līdz vajadzīgajai copes vietai. Pēc tam iegādājos 25 ZS motoru, ar to varēju pārvarēt lielākus attālumus. Vēlāk ar savu copes pārinieku Ģirtu Kehri nopirkām lielāku laivu. Tāda tā evolūcija. Tāpat ar makšķerrīkiem. Ar sliekām jau arī ir forši makšķerēt, šad tad ar meitu aizbraucam un pasēžam ar pludiņmakšķeri. Meitai tā vairāk ir kā izklaide. Gruntenes izmantoju Zviedrijā, ķerot foreles, vai makšķerēju tās ar slieku un pludiņmakšķeri, bet tā jau ir cita tēma.

Bieži uz Zviedriju braucat?

Divas reizes gadā noteikti. Ja viss būs kārtībā, aprīlī arī brauksim.

Un uz kurieni, ja nav noslēpums?

Uz Storumana ezeru, tur plānota cope uz ledus, jo vietējie zvanīja un teica, ka ledus vēl esot 60–70 cm biezs, mērķa zivs – arktiskā palija, forele un sīga. Uz turieni jau braucam gana bieži, šis, ja nemaldos, būs kāds desmitais gads. Mums ir stabila, forša un pārbaudīta kompānija, ar kuru kopā braucu. Pareizāk sakot, divas kompānijas – Kandavas (sveiciens Sandijam, Raivim un Aivim) un Rīgas kompānija (sveiciens Anri, Imantam, abiem Andriem un Jānim). Tie visi ir pārbaudīti čaļi, ar kuriem kopā copēt ir forši un braucieni ir piedzīvojumu pilni.

Izvēlaties vietējo meistaru mānekļus vai pērkat sērijveida ražojumus?

Tā kā ļoti bieži copēju, nav tā, ka ir viens labākais māneklis. Vienu brīdi tev var nostrādāt pilnīgi neloģisks māneklis, to labi novēro arī ar Panoptix tehnoloģijām. Novēro, ka zivs var paņemt pilnīgi uz jebko. Bet katru dienu tai ir pilnīgi citādāka reakcija uz dažādiem mānekļiem – vienu dienu zivij vajag tādu spēli, otru dienu pavisam citu. Mana lielākā līdaka, kas šeit noķerta, ir 122 cm gara, uz 17 cm dropšota maili.

Kurā vietā?

Juglā, pusūdenī džigoju ar 17 cm Oshelure dropa maili. Bet kas lielai 13 kg līdakai ir tāds mazs māneklis? Lielāko zandartu 98 cm šogad Kaspars Holms noķēra ar 9 collu mānekli, kas arī nav īpaši liels, lai gan zandartam salīdzinājumā ar līdaku lielus mānekļus nemaz nevajag. Tā tās ir, un es nezinu, kāpēc. Par sadarbību ar BIOR varu izstāstīt, ka šogad nomarķējām 159 zivis, no kurām 101 bija zandarts un 58 bija līdakas. Zandartu vidējais izmērs bija 75,5 cm, mēs tos ierakstām tabulā un tad veicam analīzi. Līdakai vidējais izmērs bija 94,4 cm, bet ļoti daudzas līdakas bija garākas par metru. Mana lielākā līdaka bija 119 cm gara.

Adrenalīna līmenis nesamazinās, ķerot kārtējo trofeju, jo to izmērs un pretošanās spējas tomēr bezgalīgi palielināties nevar?

Tev tāpat var būt pārsteigums, jo tu to zivi it kā redzi, bet ļoti bieži ir bijis tā, ka zivs kaut kur no sāna ieskrien Panoptix starā, kas ir kā sonogrāfs medicīnā, tikai šoreiz tas notiek ūdenī. Tu redzi zivi, kā tā seko māneklim, bet pārsvarā tās neņem. Bieži daudziem šķiet, ka ķeram ļoti daudz trofejas zivju, bet mēs vienkārši ļoti daudz esam uz ūdens. Un, jo biežāk esi uz ūdens, jo biežāk vari noķert zivis. Daudzi man zvana un saka, ka viņi neko nevar noķert, bet viņi bijuši uz ūdens varbūt reizes piecas, desmit un teikuši, ka nekas neķeras. Mums arī sākumā bija tā, ka braucām reizes desmit un nekā nav. Tad domājām, kas tās par ierīcēm, kuras te izreklamētas, bet ir jau visādi knifiņi, kas jāpieslīpē, ar mānekļu svariem jāpaspēlējas, jāņem vērā straume, kas var būt tajā pašā Ķīšezerā. Piemēram, pie Ozo golfa kluba ļoti bieži ir straume, jo netālu atrodas kanāls. Arī runājot par mānekļu krāsu, tu saproti, ka tādā dziļumā krāsas nozīme nav tik liela, lielāka nozīme ir animācijai vai arī ja ieliek grabuli gumijzivs astē. Lūk, tas varbūt nospēlē, bet krāsa nav tik svarīga.

Citi saka, ka ultravioletās krāsas esot baigā štelle.

Iespējams, dziļumā tā var izrādīties noderīga, tāpat var nostrādāt arī dažādas pastas, spreji, ultravioletie marķieri.

No cik metru dziļuma krāsai nav nozīmes, jo saprotu, ka par zivju redzi no zinātniskā viedokļa informācijas ir ļoti maz vai gandrīz nemaz?

Grūti pateikt, taču ir arī daudzi faktori – cik gaišs ārā, cik ūdens dzidrs, tā ir tēma, par ko, domāju, neviens nevar atbildēt.

Jūs kā ārsts cik lielu nozīmi piešķirat atmosfēras spiedienam, Mēness fāzei?

Mēness fāzēm baigi neticu, bet man pulkstenī ir barometrs, un es skatos, kāds ir atmosfēras spiediens. Šodien spiediens ir augšā, bet ir ļoti svarīgi, lai trīs, četras dienas ir salīdzinoši konstants spiediens. Mana pieredze ir tāda: ja būs atmosfēras spiediena maiņas, zivs būs kaprīza un neņems. Atceros, ka bērnībā kaimiņš – makšķernieks, kurš iemācīja mani makšķerēt, – reiz prasīja: “Puiši, uz kurieni jūs ejat?” Gājām uz ezeru copēt. Viņš saka: “Paskatieties uz barometru!” Mēs domājām, ko viņš tur muld, bet nācām mājās tukšā. Tātad tas reāli strādā. Zivīm nepatīk straujās spiediena maiņas. Protams, kāda vienmēr var pieķerties, bet barometram es ticu.

Ir bieži nācies izvilkt galīgi ne to un ne tur, nevis kā operācijā, kad viss ir zināms un nekādu pārsteigumu?

Lielāko zandartu, pieckilogramīgu, noķēru pusūdenī. To es ķēru bez jebkādām tehnoloģijām. Kuriozs bija tāds, ka kaimiņš mani paņēma līdzi uz zandartu copi, jo zandartus nekad nebiju ķēris. Tas bija pirms 20 gadiem. Viņš man iedeva savu St. Croix Avid kātu. Pļāpājam, un viņš noķer nelielu zandartiņu. Pasmejamies, un es velku augšā džigu. Tas bija Mazajā Baltezerā, tur ir daudz nogrimušu koku un jāzina vietas, kur zandarti koncentrējas. Ja tu ar džigu strādāsi pa grunti, aprausi daudz mānekļu. Iebraucam tādā pleķītī starp kokiem un džigojam. Velku mānekli augšā, esmu ticis līdz pusūdenim, paņemu kātu vienā rokā, ar otru sniedzos pēc gāzētā dzēriena pudeles, un tajā brīdī baigais blieziens pa kātu. Zivs paņēma pusūdenī – 5,2 vai 5,3 kg zandarts. Pēc nedēļas noķēru tieši tādu pašu, līdzīgā veidā vadot mānekli samērā augstu virs grunts. Tad arī sapratu, ka lielās zivis dzīvo bišku augstāk, pusūdenī. Un tad pagāja vairāk nekā 20 gadi, kad, attīstoties eholotēm, sāku tikt tām klāt, jo uz dullo zivij gar degunu novilkt mānekli, rēķinot, kāda ūdens masa ir katrā Ķīšezera bedrē, jābūt milzīgai cūcenei. Ja dziļākā bedre ir līdz 20 m, parēķini, cik lielai cūcenei jābūt, lai zivij novilktu gar degunu mānekli, ja tā atrodas piemēram astoņu metru dziļumā. Tas ir praktiski nereāli.

Kādus secinājumus par inventāru izdara ārsts, kuram rokas ir viens no svarīgākajiem darba instrumentiem?

Kāta jutīgums vairāk vajadzīgs tad, ja tu strādā dropšota, džiga, mikrodžiga tehnikā, kad jājūt katrs pieskāriens, lai gan zandarts, ja bliež, tad parasti to dara kārtīgi.

Buldoga vai bulterjera tvēriens…

Ja tu copē pelāģisko zivi, tad nevajag mega jutīgo inventāru, jo cope notiek pusūdenī, kad aukla ir nostiepta, un visas copes ir principā sajūtamas. Ir dienas, kad lielās zivis ir salīdzinoši viegli noķeramas, bet, paldies Dievam, tādu dienu ir salīdzinoši maz. Ja tu gribi tās atlaist, ar tām jāapietas ļoti saudzīgi, lai nerastos barotrauma un citi faktori, kuri varētu kaitēt zivij. Kad zivi izvelc no liela dziļuma, tu to esi arī nogurdinājis, organismā izdalījušās pienskābes, līdzīgi kā cilvēkam, un tad asinīs izdalās kreatinīns, nieres var aiziet ciet. Droši vien līdzīgi ir arī zivīm.

Ārstam jau viegli ir veikt tā dēvēto fīzingu.

Jā, tas ir viegli, bet metodes ir dažādas. Es pat kādreiz paņēmu zandartu, mājās uztaisīju tam sekciju, izpētīju, kur atrodas peldpūslis, lai zinātu, kurā vietā jāveic dūriens. Jā, fīzings ir jāveic samērā bieži, bet pēc tam tu redzi, kā zivs burtiski atžirgst tīkliņā, ja pirms tam gulēja ar vēderu uz augšu. Pēc tam tā apgriežas un aizpeld. Kad bildējam trofeju, mēs pat to nekad uzreiz neceļam ārā no ūdens, vienkārši atstājam uztveramajā tīkliņā, kas ir paliels un veidots no gumijota silikona, lai zivi netraumētu. Pēc tam ieslēdzam kameru, ir samitrināta mērlente, uz tās uzliekam zivi, telefonam ir video režīms, no kura pēc tam var izkadrēt jebkuru foto, un tas aizņem ne vairāk par desmit sekundēm. Pēc tam zivi ieliek atpakaļ uztveramajā tīklā, novērtē tās stāvokli, vajadzības gadījumā uztaisām fīzingu, tad spurā ievieto tā dēvēto antenu, un tā mierīgi aizpeld.

Atbrīvojot mānekli no līdakas asajiem zobiem, īpaši jāpiesargā rokas.

Kad piešaujies, tad paņem zivi aiz tās glumās vietas, kas atrodas aiz žaunu vāka, un zivs tā smuki paver vaļā muti. Tad paņem garās stangas un saudzīgi atbrīvo mānekli. Dažreiz, kad tas ierīts pārāk dziļi, sanāk nokniebt mānekli un izņemt to no otras puses – caur žaunu.

Tā jau bezmaz vai tā kā profesionāla operācija.

Jā, tā ir operācija, ja zivi vēlies pēc iespējas saudzīgāk atbrīvot.

Mutes atpletēju neizmantojat?

Ja zivi pareizi paņem, tā atver muti pati. Var izmantot arī atpletēju, bet, ja zivs sāk tirināties, atpletējs var aiziet pa burbuli, ir arī stangas nogrimušas. Viss kaut kas ir nogrimis, bet tu jau mācies no kļūdām.

Kāda ir bijusi pati fundamentālākā noraušanās?

Sami! Ar tiem man pagaidām ir 3:0 samu labā. Salīdzinoši nelielā dziļumā ar Panoptix tu redzi, kā zivs kustas, cik liela tā ir. Man bija bigbaita kāts ar Miura mouse mānekli, tāds kā pušķis ar tvisterasti. Spolei bremze bija samērā stingri pievilkta. Sams uzskrēja augšā, momentā pagrāba mānekli un mauca lejā. Nevarēju noturēt, sajūta it kā lokomotīve vilktu, pēc izmēriem aptuveni divus metrus garš. Tas notika tik ātri, ka pat nepaguvu bremzi atlaist, sams vienkārši atlieca āķi un prom bija. Otrs man aizgāja tāpat un ieskrēja kokos, ar 0,4 pīto neko nevarēju izdarīt, aukla sapinās kokos. Trešo reizi sams uzskrēja līdz laivai, čomam bija Graphiteleader kāts, sams paņēma aptuveni divus metrus zem laivas, bet čomam aukla bija nostiepta un maksimāli piegriezta bremze, copes brīdī čoms cirta, cik jaudas, un smalkais kāts ar pamatīgu paukšķi salūza trīs vietās. Bet gan jau vēl kādu noķersim.

Kā inventāra ziņā esat evolucionējis?

Diezgan daudz makšķerēju ar mikrodžigu, tāpēc uzskatu, ka liels kaifs ir izvadīt zivi, ja ir labs kāts, tieva aukla un viegla spole. Man ir Shimano Vanquish 2000, viegla spole, ja nemaldos – sver kādus 145 gramus, kāts ir 68 gramus smagais Evergreen, komplekts sver nedaudz virs 200 gramiem, un tas ir kaifs, kad pieķeras pat 200 gramīgs asaris. Tu vari ar bigbaita kātu izvilkt četru kilo līdaku, bet tas nebūs tas. Bet smalki kāti ir jāpieskata. Nevar jau teikt, ka pret tiem jāizturas saudzīgāk kā pret sievu, bet vadāju tos cietā tubusā, jo šie kāti ir ļoti trausli.

Jūs sekojat līdzi visiem makšķernieku pasaules tehniskajiem jaunumiem – jaunām spolēm, jauniem kātu materiāliem?

Spoles ir labas, ja veic apkopes, tad tās kalpos ļoti ilgi. Taizemē man bija līdzi Twinpower 3000 modelis. Kad atvedu mājās, zem tekoša krāna ūdens nomazgāju sāls paliekas. Ja tu spoli kop, to nemaz nevar tā nokaut.

Ko Taizemē noķērāt?

Mums vietējie sasolīja, ka būs barakudas, bet neko lielu nenoķērām.

Tur nav tā, ka, izvelkot zivi, jāuzmanās tai pieskarties, ja nu kādā spurā atrodas indes dziedzeris?

Bija tur dažas zivis ar tādiem zobiem, ka negribējās tai pat pieskarties, un mēs jau nezinājām, vai tā ir ēdama. Mēs vairāk ķērām izklaidei. Bet tie cilvēki, ar kuriem sarunājām, ka mūs aizvedīs uz copi, patiesībā neko daudz no copes nesaprata. Nenormāli liela laiva, enkura aukla 30 metru gara, bet mēģina noenkuroties vietā, kur 50 metrus dziļš. Tikai tēloja, ka atveduši mūs uz zivīgu vietu. Tad mēs viņiem likām veikt korekcijas maršrutā un braukt citur, kur sākām arī ko noķert, bet neko lielu neizdevās izvilkt.

Ir bijuši vēl kādi braucieni uz nezināmām vietām?

Latvijā ne, bet Zviedrijā atradām ezeru ar interesantu dziļuma karti, interesantām bedrēm. Ir doma jūnijā uz turieni aizbraukt, ja būs laiks, ar Panoptix paskatīties. Kad bijām tajā ezerā, pusūdenī varēja redzēt lielus lokus, pieņemu, ka līdakas, lai gan ezerā dzīvo arī zandarti, un toreiz itāļi izvelcēja līdaku ap 20 kg. Tur bija ļoti lielas zivis. Man bija līdzi džerks ar normālu metāla pavadu, bet zivs pārkoda auklu virs tās un aizgāja. Vispār ir tā, ka pēdējos divus gadus makšķerējam pusūdenī un esmu sapratis, ka pavadai nav lielas nozīmes, jo arī pusūdenī zivs ņems mānekli, ja tam būs metāla pavada. Izmantojam titāna pavadas, un viss tāpat strādā. Kādreiz biju ieciklējies uz fluorkarbona pavadu, bet bija pārāk daudz apkostu mānekļu. Mums gan ir daudz tukšo copju, jo dropšota mailē neliekam astē trīsžuburi, tikai āķi pie galvas.

Tagad daudzi sūdzas, ka nevar normālas makšķerlietas nopirkt, visi pievedumi apstājušies.

Ja tu intensīvi makšķerē, tev jau tomēr izkristalizējas pārbaudītas lietas, zini, ar ko tu ķer, zini, kas ir pārbaudīts, kam vairāk uzticies. Nav jau tā, ka veikalos neko nenopirksi, tās nu gan ir muļķības. Tie paši Owner āķi, Gamakatsu, WMC – ar visiem var noķert. Ne jau āķis ķer, protams, āķis ir svarīgs, tu vari zivi labāk piecirst.

Kā pērkat kātu? Ieejat veikalā, paturat rokās, pavicināt vai pirms tam cītīgi ievācat informāciju?

Viennozīmīgi vislabāk ir kātu notestēt uz ūdens, bet veikalnieks jau tev to nedos, ja kāts būs gana dārgs. Skatījos, kuram no maniem čomiem ir vislabākais kāts, tad to iespējams notestēt ūdenī. Veikalā vari tikai saprast, kā tas tev ieguļas rokā, uzlikt spoli, izvērtēt, cik tas ir nobalansēts. Bet vislabākā ir tā saucamā čuika, kad tu pārbaudi kātu uz ūdens, uzliec volframa džiggalvu, kas ir skanīga, un tu principā sajūti katru pumpiņu uz grunts.

Un cik kātu pašam ir?

Es nezinu, es sāku tos pamazām iztirgot, bet kādi piecpadsmit kāti būs, un tu saproti, ka tik lielu daudzumu nemaz nevari izmantot.

Ir kāds noteikts zīmols, ko esat iecienījis?

Man ir Evergreen, Graphiteleader nav slikti un BFT Lizzard bigbaita kāts, kas man ļoti patīk. Citi saka, ka tas ir tāds baigi bomīgais, bet man šķiet, ka ir ok. Nevar būt visiem vienāda gaume, es neuzskatu, ka var būt kāds pats labākais kāts, katram tas ir cits.

Parasti saka, ka par kāta efektivitāti liecina tas, vai dienas beigās sāp plecs un roka.

Pēc bigbaita jau daudziem sāp rokas. Spoles ir kā vinčas, mānekļi sver pat vairākus simtus gramu, kāts, kopā sanāk visu dienu novicināt puskilogramu, protams, sāpēs rokas.

Kā ārsts rehabilitējas pēc tam, kad visu dienu vicinājis puskilo smagu kātu?

Ko tur rehabilitēties, jāizmanto tās pašas smēres un tabletes, nekas gudrāks nav izdomāts. Es pats personīgi zāles un smēres tādam nolūkam vēl lietojis neesmu. Vai arī ņem vieglāku kātu, ja nevari pastrādāt ar smagāku. Patvičo, tas būs mierīgāks process. Bet visi jau grib ar bigbaitu ķert, tā ir pēdējos gados kļuvusi par modes lietu. Tā kā man ir augstāka laiva, izmantoju bigbaita kātu arī džerkošanai. Kāts man ir 2,50 m, metrīga fluorkarbona pavada milimetra diametrā, mānekli var izspēlēt gana labi.

Kas būs pēc bigbaita?

Nevaru iedomāties. Man šķiet, ka tas ir pats gals, ko tur vēl? Skatoties, kādas tehnoloģijas ienāk, tas pats Panoptix, nedomāju, ka iespējams vēl lielāks pro­gress. Tu vari uztaisīt displeju ar labāku izšķirtspēju, devēju ar lielāku jutību. Par inventāru runājot, pat nezinu, vai tajā iespējams ko pilnveidot, tas ir tik advancēts. Var uztaisīt bigbaita kātu vēl vieglāku, spoli vieglāku, bet tās atkal ir izmaksas. Tagad ir multiplikatorspoles, kurām ir tā dēvētais dinamiskais čips. Daudzi baidās no multiplikatorspoles, jo tā uzmet bārdu. Bet tas ir tāpēc, ka neprot saregulēt bremzes. Tagad ir uztaisīta DC jeb dinamiskā čipa sistēma, kad vienkārši met un čips spoli piebremzē, nekas pašam nav jādara. Un spoles ir visiem pieejamas, maksā, sākot no 180 eiro, nav nekādas kosmiskās cenas.

Cik ilgs laiks pašam pagāja, kamēr iemācījāties mest ar multu?

Godīgi sakot, ļoti ātri. Sākumā noteikti nevajag veikt tālos metienus, tad noteikti būs bārda. Sāc ar tuvajām distancēm. Visam jāiziet cauri, to nemaz pašam nav iespējams iemācīt, tikai treniņu rezultātā. Es katram māneklim pieregulēju centrālo asi, kā spole griežas. Knifu ir daudz. Bigbaitam lietoju 0,4 pīto auklu, milimetrīgo fluorkarbona pavadu, metru garu. Mikrodžigam man ir 0,4 aukla pēc japāņu standarta, kas ir samērā tieva, pavadas 0,12–0,14 vai 0,16 fluorkarbona. Vidusrīkiem (džigam, dropam) aukla ir 1,2 PE. Bigbaitam sienu FG knot, mikrodžigam – klasisko burkānu. Mezglu ir daudz, katram tie ir savi mīļākie un pārbaudītie. FG mezgls ir baigi piņķerīgais, bet, ja piešaujies, var ātri uzsiet.

Ja nebūtu eholotes, kāda būtu makšķerēšana ūdenskrātuvēs?

Vienkāršākā metode – paņem akmeni vai svinu auklas galā un velc pa grunti. Ja jūti, ka kants iet uz augšu, tad skaidrs. Pašā sākumā Baltezerā man jau nebija nekādas eholotes. Panoptix dod iespēju redzēt, kur kants iet uz augšu, dod iespēju vairāk saprast zivju uzvedību, kad tai pasniedz vienu vai otru mānekli.

Vietējo meistaru ražojumu esat iecienījis?

Man patīk Tiltiņa un viņa sīvākā konkurenta Buma ražojumi. Ziemā ar viņu bļitkām Babītē man bija fantastiski lomi. Ļoti skaisti asari.

Un slavenie Peipusa braucieni?

Šoreiz piecas vai sešas reizes esmu bijis. Pēdējos gadus Peipusā ir samērā švaki ar izmēru. Zivju ka biezs, bet 200–300 gramu asari jau skaitās lielas zivis. Babītē bija lielāki, līdz pat 800 gramiem. Jā, Babīte bija ļoti devīga, šogad gan nesanāca tur bieži pabūt, copēju Peipusā un citur.

Tuvojas spiningošanas sezona.

Laikam palikšu mājās, Ķīšezerā. Bet esmu braucis uz Ventu, uz Burtnieku, Usmu. Pats sākums nekad nav bijis baigi zivīgais, izņemot vienu atklāšanu Usmas ezerā, kad ar copes biedru noķērām 48 līdakas. Tas jau no ūdens temperatūras atkarīgs, kāda cope būs sezonas atklāšanā. Ja runājam par ziemas copi Peipusā, labākais loms laikam bija 72 kilogrami asaru ar mormišku uz diviem. Sākumā izmantoju 0,08 mm auklu, beigās sāku izmantot 0,1 mm, jo sapratu, ka nav ko ar mazajām auklām no 10 metru dziļuma ilgi stīvēt ārā zivis. Šogad kādus 15 kg asaru noķēru un samainīju pret zandartiem un brekšiem.

Ko kolēģi ārsti par copēšanu saka?

Nav daudzi, kas ar to aizrautos, bet tas ir foršs hobijs, kā atslēgties. Es reti kad braucu uz visu dienu, man pietiek ar 2–3 stundām. Bieži, bet pāris stundas.

Operāciju laikā par copi nesanāk domāt?

Tas gan nenotiek.

Bet copes laikā par operācijām?

Ir bijis, bet vajag nošķirt brīvo laiku no darba, vajag atslēgties.

Kas ir jūsu sapņu zivs?

Pagaidām neviena mežavimba nav pieķērusies, to es gribētu nomakšķerēt. Zuši ir bijuši. Esmu redzējis, kā mežavimbas Ķīšezerā ar asti dauza mazās zivtiņas, ir mests uz to pusi, bet neviena nav pieķērusies. Tomēr mana mīļākā zivs ir zandarts. It īpaši liels zandarts. Tas ir ļoti gudrs. Kādreiz padžigoju mazāka izmēra zandartus vai paķeru tos dropšota tehnikā, bet zini, kad ķerti daudz un lieli eksemplāri, tad par tiem mazākajiem sugas brāļiem sāk zust interese. Gribas noķert tādu zandartu, virs metra. Tādi noteikti te ir. Ne daudz, bet ir! Pagaidām zandarta rekords pieder K. Kravčenko – 1,02 m. Dzirdēts, ka zivis virs metra ir noķertas, lielās ir eholotēs redzētas. Līdakai pagaidām mans rekords Zviedrijā 128 cm. Bet pieļauju, ka ir vēl lielākas. Jūrā ar laivu esam lašus meklējuši, asarus jūrā esam ķēruši, butes no krasta makšķerējuši, ir arī mencas ķertas. Klaipēdā noīrējām kuģīti, un lielākā menca, kādu izvilkām, bija ap pieci kg, kas ir samērā liela Baltijas jūrai. Mani ir aicinājuši arī vējenes ķert, bet nesanāk laika. Arī uz lašiem ir aicinājuši, bet es ar to negribu saslimt. Foreļupes ir forši izstaigāt, kaut arī neko nenoķer, izbaudi dabu. Bet tāds pats skaistums un klusums ir arī Zviedrijā, kad pa visu dienu nesatiec nevienu cilvēku.

Lāci nav gadījies sastapt?

Zviedrijā pie viena klusa ezera tikai pēdas esmu redzējis.

 

Oskars Vizbulis

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.