Mana pirmā iepazīšanās ar spiningu bija 20. gadsimta 70. gadu sākumā. Bet cik ļoti spinings ir mainījies, ja salīdzina 20. gadsimta beigas un 21. gadsimta sākumu! Salīdzinot ar to, ko tagad redzam un izmantojam spiningošanā, tas bija tikpat primitīvi kā salīdzināt mūsdienu vieglo auto ar dārza ratiņiem.
Tajos tālajos laikos neviens pat sapņot nevarēja par saliekamajiem stiklšķiedras kātiem, nemaz nerunājot par dažādu akciju oglekļa kātiem. Pats smalkākais kāts 20. gadsimta 70. gados bija metāla (alumīnija) spinings ar “Ņevas” spoli. Par pītajām auklām un viegliem mānekļiem pat fantastikas romānos vēl nesapņoja.
Spinings bija metāla vai visbiežāk bambusa līmēts 2–3 metrus garš kāts ar “Ņevas” spoli un 0,4–0,6 mm monofilo auklu. Turot rokās šādu monstru, protams, arī māneklis bija vismaz 20 g smags šūpiņš. Tomēr laikam jau, kā tautā runā, tajos laikos zāle bija zaļāka un zivju daudz vairāk, jo arī ar šādu rupju un primitīvu rīku tīri veiksmīgi varēja ķert līdakas. Bet, kā jau viss mūsu brīnumaini trauksmainajā dzīvē mainās, tā arī spiningošanas in-ventārs nestāvēja uz vietas. 80. gadu sākumā sāka parādīties pirmie stiklšķiedras spiningi un arī bezinerces spoles. Kā jau visas lietas tajos tālajos padomijas laikos, arī makšķerlietas bija deficīts, tās nopirkt un dabūt varēja tikai caur lielu blatu un labu pazīšanos. Arī pats 80. gadu beigās, kad braucu uz Rīgu pie pazīstama pārdevēja ar kukuli padusē, varēju tikt pie Vācijā ražota “Germin” spiningkāta. Kad parādījos ar to Ventmalā, daudzi copmaņi ar skaudību noskatījās.
Tad arī mūsu vietējie sāka pēc noskatītajiem importa paraugiem gatavot pirmos rotiņus un voblerus.
Tas bija tāds laiks, kad it kā veikalā neko nopirkt nevarēja, bet katram sevi cienošam spiningotājam mānekļu kastē bija vismaz 3–4 sudraba šūpiņi. Arī pārējie mānekļi bija pašmeistaroti no kapara, misiņa, alpaka. Tātad, lai gūtu labus lomus, bija jābūt ne tikai labam copmanim, bet arī prasmīgam rokdarbu meistaram, lai locītu un veidotu mānekļus. Lai nu kā, bet lēnām un neatlaidīgi progress spiningošanā ienāca arvien noteiktāk un neat-laidīgāk.
Veikalos parādījās pirmie Latvijas daiļradē ražotie rotiņi. Mednieku un makšķernieku bie-drības biedri par priekšzīmīgu darbību biedrībā varēja nopirkt importa kātus un spoles. Tiem, kuri dzimuši un auguši 21. gadsimtā un tagad, kad veikalos visa ir pārpārēm, ir grūti saprotams, ka bija tādi laiki – nauda varbūt ir, vēlme arī, bet nopirkt neko nevar. Kā jau īstiem copmaņiem, arī šāda veida grūtības tajos laikos nekādi nevarēja traucēt no-darboties ar savu hobiju – spiningošanu, un katram sevi cienošam spiningotājam bija 2–3 kāti un pāris metāla kārbas ar mānekļiem. Sākoties 90. gadu pārmaiņām un iespējai ražot un tirgot, strauji attīstījās arī makšķerēšanas sports. Pirmais kooperatīvs Latvijā “Salmo” sāka ražot un pārdot rotiņus, šūpiņus un nedaudz vēlāk arī voblerus. Straujiem soļiem attīstījās arī kāti. Sākās straujš un neapturams spiningošanas progress. No ārvalstīm tika ievesti pirmie gumijas mānekļi – vobleri. Lai šos vieglos un veiksmīgos mānekļus varētu likt lietā, parādījās oglekļa sa-kausējuma un arī tīra oglekļa kāti. Sākās spiningošanas veidu dažādošanās un arvien straujāka attīstība.
Ļoti strauju progresu ienesa pīto auklu parādīšanās 21. gadsimta sākumā. Pateicoties šīm auklām, sākās tvičošana, džerkošana, džigošana, dropšots. Tomēr visus šos veidus sauc vienā vārdā – spiningošana.
Katrs no šiem spiningošanas veidiem ir ļoti atšķirīgs, un katram vajadzīgs savs inventārs.
Kā jau visās dzīves jomās, arī spiningošanā sākās specializēšanās, un katrs spiningotājs izvēlējās kādu no veidiem, kam pievērsties vairāk, kas paša sirdij tuvāks. Bet laikam jau retais no spiningotājiem nebūs pamēģinājis džigošanu.
Par šo veidu varu teikt, ka atkarībā no sezonas un ūdenskrātuves izvēles veiksmīgi var ķert līdakas, asarus, samus un ne tikai plēsīgās, bet arī miermīlīgās zivis, piemēram, vim-bas, brekšus, raudas, ruduļus.
Mūsu pusē par džigotāju Meku ir kļuvusi Ventas lejastece Ventspils rajonā. Tāda laivotāju džigotāju parāde, kāda te ir 1. maijā un rudenī, kad sākas īstā asaru un zandartu sezona, reti kur redzama. Šeit ļoti labi var novērot gan kātu, gan mānekļu, gan laivu motoru un ehološu dažādību. Protams, ne jau visu nosaka tikai inventāra cena un laivas aprīkojums. Diemžēl šajā cīņā ar laivas aprīkojumu arvien vairāk zaudētājo
s paliek tieši zivis. Ar jaunāko un modernāko ehološu palīdzību, kad ekrānā var redzēt, kā zivis reaģē uz mānekli, tām gandrīz nav izredžu paglābties. Tomēr ne jau elektronikas un zirgspēku aprīkojums sniedz baudu spiningošanā. Nekas nevar aizstāt to sajūtu, ko sniedz zivs piesitiens māneklim un sekojošā izvadīšana no ūdens dzelmes ar maigu kātiņu un plānu aukliņu.
Protams, katram ļauts izvēlēties un darīt, kā tīk, tikai padomāsim, vai pilna laiva ar līdakām vai smags tīkliņš ar asariem ir tas, kas sniedz lielāko baudu spiningošanā. Pa-domāsim, ko un kā darām, un arī par to, ko mēs atstāsim aiz sevis. Turpināsim spiningot, un novēlu visiem gūt baudu pašā spiningošanas procesā, ne tikai loma kilogramos.
Tad un tagad
Nobeigumā pāris atgadījumu no spiningošanas gan tajos tālajos laikos, gan mūsdienās.
Tas notika nu jau pagājušajā gadsimtā, kad tikko sāku apgūt spiningošanas ābeces pamatus. Kopā ar draugu bijām aizbraukuši uz copi. Mēģinājām mētāt spiningu ar kārtīgu bleķa karoti galā un dīvainā kārtā arī šo to izvilkām. Pārbraucot ar laivu no vienas vietas uz otru, mans māneklis bija ieķēries uztvērējtīkliņā. Palūdzu draugu, lai palīdz atbrīvot. Pārlicis sava spininga mānekli pār laivas malu, viņš piņķerēja āķi vaļā. Nesaprotot, kas notiek, iesau-cos, ka spinings mūk. Cik liels bija mūsu pārsteigums, kad, knapi paspējot noķert kātu, sapratām, ka māneklim, kas bija tikai nedaudz zem laivas, pieķērusies līdaka. Toreiz ar puiku acīm mums tā likās superliela, kaut nosverot izrādījās tikai 3,2 kilogrami. Dīvains spiningotāja piedzīvojums man gadījās pagājušajā gadā. Biju jau beidzis spiningot Ventā pie Ventspils, kad, pietauvojot laivu piestātnē, ievēroju krastmalā vientuļi atstātus trīs ļoti labus un dārgus spiningus ar visām dārgajām spolēm. Naudas izteiksmē pāris tūkstoši eiro. Biju sašutis, ka blakus nav īpašnieka. Apstaigāju apkārtni, bet nekā. Nu gan būtu super loms! Vakarā ievietoju sludinājumu par atradumu. Pieteicās vairāki – gribētāju uz šādu aprīkojumu, protams, netrūkst. Īstais saimnieks atradās tikai nākamās dienas vakarā un, protams, bija bezgala priecīgs un pateicīgs. Copmanim copmanis jāsaprot, un es zinu, ko nozīmētu šāds zaudējums.
Var salīdzināt, kā mainās laiki un līdz ar to arī viss pārējais, arī spiningošana.
Pagājušajā gadsimtā mēs nirām ūdenī pakaļ vienam sudraba šūpiņam, kam bija liela vērtība, bet šajā gadsimtā jau var pamest novārtā copes aprīkojumu par tūkstošiem. Nu ko, novēlu, lai visiem kārtīgiem copmaņiem ne asakas! Un visiem tikai pašas labākās emocijas no visa, ko varam gūt pie ūdeņiem un Mātes dabas.
Cienīsim to, lolosim un mīlēsim!
Guntis Kārkliņš
Ko darīt, ja pamatauklas mezgls ir par mazu pludiņa geredzenam? Praktisks padoms
Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina
Makšķernieka gadagrāmata 2023
