Saruna ar Gintu Irbi un Oskaru Linkevicu pēc piedzīvojumiem Somijā
Čaļi, jūs tikko esat atbraukuši no copes Somijā. Cik gadus jūs jau braucat uz turieni?
Gints: Manuprāt, no kāda 2014.–2015. gada
Oskars: Jā, tā varētu būt.
Gints: Sākām braukāt kopējā kompānijā un tā arī sapazināmies labāk. Bet sākās viss ar kopējiem copes braucieniem uz Babīti un tikai tad vārds pa vārdam un izdomājām par copi Ālandos.
Pirmajā reizē uzreiz viss salikās ar copi tā, ka gribas visu laiku tur braukt?
Oskars: Pirmajā reizē tieši nebija tik labi, jo tad vēl nezinājām, kā tur copēt, to ūdeņu īpatnības. Izpratne nāca ar laiku. Tik daudz neķērām noteikti kā tagad.
Gints: Nu jā, lai arī vietas mainām, bet jau saprotam, kādās vietās vispār nevajag braukt. Piemēram, kur par dzidru ūdens, par maz niedru un tādas nianses. To uzreiz nevar saprast.
Jūs katru gadu braucat uz vienu vietu vai maināt?
Gints: Parasti uz vienu vietu braucam 2–3 gadus. Jo katrā vietā, kur braucam, teritorija tomēr ir ierobežota, kur var braukt un copēt. Pirmajā reizē iepazīstam vietas, otrajā jau zini, ko darīt, un tad maksimums var aizbraukt trešo reizi. Pēc tam jau vieta jāmaina. Nav vairs interesanti. Mēs parasti braucam gandrīz vienā kompānijā, un Oskars ir ļoti svarīgs cilvēks mūsu ārzemju braucienu plānošanā. Tieši viņš atrod vietas, saplāno braucienu, sazinās ar to vietu īpašniekiem. Braucienam plāns ir gatavs jau krietni pirms paša brauciena. Tur ir sava specifika, ko Oskars ir apguvis. Piemēram, kā ir ar samaksām ar vairākiem prāmjiem un citas nianses.
Oskar, tu to visu informāciju kur atrodi? Izlasi internetā?
Oskars: Jā. Viss jau sākās ar to, ka izdomājam, uz kurieni brauksim. Vienu gadu bijām Mariehamnā, jo tur ir lielāks presings. Piemēram, viena kompānija aizbrauc un uzreiz nākamā klāt un brauc pa tieši tām pašām vietām. Tas nav tik interesanti. Mēs meklējam vietu, kur ir tālāk jābrauc un kur grūtāk aizbraukt. Tas nozīmē, ka tur būs mazāks presings. Mēs bijām Fjoglo divas reizes. Pirmajā reizē viss bija forši, bet otrajā jau sāc just, ka baigi sāk ierobežot vietas, kur no konkrētā saimnieka drīksti braukt. Jo vietas jau zināmas, gribas paskatīties jaunas, bet katram saimniekam ir strikti savas vietas, kur drīkst braukt. Un tu jau sāc justies ierobežots.
Kā izvēlēties copes mānekļus? Iesaka veikals Jahipaun
Jūs braucat ar savām laivām vai īrējat uz vietas, vietējās bāzēs?
Oskars: Visās bāzēs ir tās pamata laivas un motors, ko var izīrēt. Tā mēs arī sākām. Pamatā tur ir 5 ZS motori, kas tiem plašumiem ir par maz, tāpēc pēc tam jau ņēmām līdzi savus motorus, bet tagad jau vēlamies braukt ar savām laivām, jo pie komforta pierod.
Gints: Jā, sākumā īrējām visu komplektu. Pēc tam jau ņēmām līdzi 10 ZS un 20 ZS motorus, un šogad jau braucām ar manu laivu, ar eholotēm, dziļuma kartēm utt. Krietni komfortablāka cope. Nākamgad jau plānojam ar divām savām laivām braukt.
Kā jūs braucat no Rīgas? Sākumā uz Tallinu?
Oskars: Pirmais variants ir standarts. Braucam no Rīgas uz Tallinu. Tālāk jau ir divi varianti. Ja mēs braucam uz lielo salu, tad no Tallinas iet prāmis, kas iet uz Ālandu salām un Stokholmu. Otrs variants ir braukt caur Somiju. Tas nozīmē, ka mēs no Tallinas braucam uz Helsinkiem.
Cik cilvēki jūs parasti braucat un ar cik mašīnām?
Oskars: Šogad braucām ar vienu busiņu četri cilvēki. Busiņš pilns, plus uz piekabes laiva.
Kādas izmaksas sanāk pie šāda varianta, ka braucat četratā ar vienu busu un laivu piekabē? Cik uz vienu cilvēku ar visu ceļu, dzīvošanu, copi un pārtiku?
Oskars: Ņemsim vidēji. Parasti cope ir 6–7dienas, tas gan atkarīgs no atbraukšanas laika. Mājiņa parasti ir aptuveni 800 eiro uz visiem, un tajā cenā ir iekļautas arī copes licences. Citur licences nav iekļautas, tas nozīmē, ka vēl 20–25 eiro klāt no cilvēka. Prāmis uz Mariehamnu visiem četriem cilvēkiem, mašīnai un laivai sanāca 460 eiro. Principā ar 500 eiro uz braucienu no cilvēka stabili pietiek. Tas ir ar ceļu, dzīvošanu, licencēm, degvielu un pārtiku.
Gints: Mēs parasti visus izdevumus izdalām uz visiem. Gan pārtiku, gan degvielu. Sastādām sarakstu, ko vajadzēs, un visi kopīgi tam arī sametamies. Katrs atsevišķi sev tikai ko grādīgu var līdzi paņemt. Pārējie izdevumi ir kopīgi.
Kā patika šī gada cope? Kādi bija lomi?
Oskars: Skaita ziņā vilkām labi. Uz katru laivu ap 200 līdakām. Neskaitām vēl tukšās copes, to, kas norāvās utt. Izmēru ziņā gan bija viduvēji. Šoreiz īsti lielās nesanāca noķert.
Gints: Zini, kas šoreiz bija? Šoreiz bija tā, ka vidējais izmērs bija labs. Vidēji bija virs 2 kg. Jā, trofeju nebija, bet vidējais izmērs bija labāks nekā citas reizes.
Oskars: Bet diemžēl šoreiz nesanāca noķert trofeja izmēra līdakas, kas gandrīz visos iepriekšējos braucienos bija bijušas. Bet zivju bija daudz. Paralēli nedaudz pastrādājām arī uz asaru copi un abi labojām savus asaru rekordus. Es šogad noķēru 1350 g asari, bet Gints 950 g asari. Un vispār lielus asarus smuki paķērām.
Gints: Jā, bet asaru copei tur arī ir sava specifika. Tas asaris nav visur. Mēs esam atraduši, ka parasti asari uzturas saliņu caurtecēs, kur veidojas tādi kā līcīši. Tur dziļums parasti 1,5 m, un tādas vietas asariem patīk. Tādus mazākus ap 300–400 g var atrast lielos baros arī citādās vietās un lielākā dziļumā. Ir sanācis atrast vietas, kur 300 g asari ir katrā metienā, bet lielos vajag pameklēt.
Kādi bija ejošāki mānekļi?
Gints: Sanāk, ka mazie džerki. Baby Buster. Bet tas tikai viena iemesla dēļ, jo džerkiem ir divi āķi. Var ķert ar tvičojamiem vobleriem, kuriem ir trīs āķi, un zivis tāpat ķersies, bet katru reizi, tās atkabinot, būs jāpielieto vairāk pūļu. Tāpēc tāda izvēle. Nākamreiz jau vispār ir doma mēģināt ar bezatskabargu āķiem. Jo tā atkabināšana tiešām sāk apgrūtināt, kad nedēļu ir intensīva cope.
Oskars: Par mānekļiem es vēl gribēju piebilst tā. Vismaz man tāda atziņa radusies, ka man izteikti vairāk copes pa šiem gadiem ir bijušas ar trīskrāsainiem vobleriem. Nu ne obligāti trīs, bet uz vobleriem, kuri nav vienkrāsaini.
Bigbaitā nemēģinājāt ķert?
Oskars: Man inventārs neatļauj šādā tehnikā ķert, bet Gints epizodiski provēja.
Gints: Man šogad bija līdzi. Mēģināju. Copes bija, kaut kādas līdakas noķēru, un lielākā varētu būt ap 90 cm, bet līdz metram netiku un baigi arī neiespringu uz šo. Vairāk izbaudīju pašu copes procesu nekā provēju noķert trofeju.
Oskars: No vienas puses, žēl, ka mūsu kompānijā nav tīras bigbaitistu komandas. Jo, ja viena komanda strādātu tīri šādā tehnikā, iespējams, rezultāti būtu citādāki.
Meklē preses tirdzniecības vietās, pasūti Latvijas mediji e-veikalā, jeb, ja esi abonējis žurnālu Lielais loms, saņemsi to savā pastkastītē!
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
Kurš laika periods ir vislabākais, lai tur brauktu?
Gints: Es esmu bijis gan pavasarī, gan rudenī. Atceros, 2017. gadā es strādāju Somijā, bet Oskars ar kompāniju aizbrauca uz turieni aprīļa beigās. Es pie šiem aizbraucu, un tā arī četras dienas mēs uz copi netikām, jo bija vēl ledus. Bet tā bija vienu reizi.
Oskars: Braucot aprīlī/maijā, ir svarīgi neuztrāpīt nārsta periodā. Bet to nevar baigi prognozēt, jo biļetes jau jāpērk laicīgi. Ja trāpa uz nārstu, tad viņas neēd. Rudenī ir citādi, bet kur lieli plašumi, tur rudenī citreiz ir gana bīstami. Sapūš tādu vilni, ka ir reāli bail.
Ko vēl gribat piebilst par copi Ālandos?
Oskars: Ko es vēl līdz šim īsti nevaru saprast, ka reizēm piebrauc kādā vietā, kur gandrīz pēc kārtas var izvilkt kādas 20 līdakas, neizkustoties no vietas. Ko viņas tur reāli dara tāds bars? Kāpēc viņām tur vajadzētu būt tik daudz vienā mazā pleķītī?
Gints: Tas ir interesants copes piedzīvojums! Vēl mans novērojums, ka līcīšos labākas copes ir brīžos, kad vējš pūš iekšā līcī un stāvi vēja pusē!
Paldies jums par sarunu un ne asakas!
Viss, kas jāzina par zandartu copi uz dzīvo. Aprīkojums, pieredze, ieteikumi. Video bloga #5 epizode
