Pigori

Pigori: Gaidīti negaidītais milzu briesmonis!0

Tas bija sen, kad vēl eksistēja rūpnīca VEF. Kādā cehā bija izveidojusies saliedēta makšķernieku kompānija, kas bieži arodkomitejai izlūdzās autobusu un devās uz copi. Kādu reizi bija nolemts organizēt braucienu uz slepenu līdaku ezeru, kuru draugiem solījās atklāt viens no kolektīva locekļiem. Pēc viņa vārdiem, tur uz gruntsmakšķerēm ar dzīvu zivtiņu varēja noķert milzīgas līdakas – īstus briesmoņus. Rūpīgi sagatavojušies, puiši beidzot devās ceļā. Jābrauc bija diezgan tālu, tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi, makšķernieki nolēma mazliet iedzert. Kompānijas dvēsele bija tas pats līdaku mednieks. Viņš aizrautīgi stāstīja par grūto ceļu līdz slepenajam ezeram un par milzīgajām līdakām, kuras gaidīt gaida makšķerniekus. Iedzēra par izbraukšanu, tad par līdakām, tad vēlreiz… Beidzās ar to, ka galvenais pavadonis aizmiga ciešā miegā. Visi mēģinājumi viņu pamodināt nedeva nekādus rezultātus. Neko darīt, tika nolemts braukt, vadoties pēc viņa iepriekšējiem stāstiem, kad galvenais ceļa rādītājs vēl bija skaidrā. Zaudējot laiku, šoferis ilgi meklēja vajadzīgo pagriezienu. Satumsa, bet ezera kā nebija, tā nebija.
Beidzot autobuss izbrauca ūdenskrātuves krastā. It kā būtu tas, kas meklēts. Makšķer-nieki ātri sāka gatavot zvejas rīkus, jo līdaku mednieks bija stāstījis, ka lielākās līdakas ķeroties tieši tumsā. Uz ātru roku uzliekot dzīvās zivtiņas uz āķiem, puiši sameta gruntsmakšķeres ezerā, tēmējot pēc iespējas tālāk no krasta, un sāka kurināt ugunskuru, lai gatavotos nakšņošanai.

Pēkšņi viens zvaniņš traki iezvanījās. Makšķernieks pieskrēja pie gruntsmakšķeres, ātri piecirta un sāka vilkt. Spriežot pēc nopietnās pretestības, uz āķa bija jābūt tiešām milzīgai līdakai.

Beidzot tā sāka padoties, un makšķernieks pievilka medījumu pie krasta. Kāds bija makšķernieku izbrīns, kad ugunskura gaismā no ūdens krastā izlēca ar ūdenszālēm aplipis nezināms briesmonis. Iebļāvies nelabā balsī, briesmo-nis mēģināja bēgt. Bet nesanāca, jo trīsžubura āķi bija kārtīgi ieķēries briesmoņa lūpā. Mazliet atjēgušies, makšķernieki atpazina nezināmajā briesmonī lielu kaķi. Kopīgiem spēkiem minku noķēra, atbrīvoja no āķiem un palaida vaļā. Paši atgriezās pie ugunskura un turpināja cilāt glāzes, minot, kā tas varēja gadīties.
Kad uzausa gaisma, viss kļuva skaidrs. Izrādās, naktī viņi tomēr bija kļūdījušies ar pagriezienu un piebraukuši pie maza kolhoza dīķīša. Iemetot gruntenes, tās pārlidoja dīķim pāri otrajā krastā, kur tobrīd pastaigājās vietējais runcis. Jādomā, ka, ieraugot krastā lēkājošu dzīvu zivtiņu, viņš nemaz nešaubījās, ka tas ir viņa likumīgais medījums, un ar baudu ķērās pie cienasta, bet zvaniņš zvejas rīka otrajā galā sabojāja viņam vakari-ņas. Nezināmais spēks sagrāba viņu aiz lūpas un aizvilka pāri visam dīķim uz otro krastu. Kaķis turējās pretī, kā vien varēja, bet neko nepadarīsi, tagad jau viņam bija jāiejūtas medījuma lomā.
Atjēdzies līdaku mednieks tomēr atveda savus draugus pie vajadzīgā ezera, bet droši vien pie visa vainīgs bija laiks, jo neko lielāku par kaķi viņi tajā braucienā tā arī nenoķēra.

Vladimirs Poludeņs

Abonē Lielo Lomu īpaši izdevīgi līdz novembra beigām norādot atlaižu kodu SUPERLOMS!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.