Spininga vai makšķeres kāts nebūt nav gluži tas pats, kas slotā vai grīdas birstē spraužamais verķis, bet reizēm var pārtapt par asprātīgu izpalīgu sadzīvē un visai kutelīgās situācijās.
Laimes akas vinda
Mūsu ģimenē jau gadiem ir iegājies, ka neiztrūkstoša Ziemassvētku jampadrača sastāvdaļa ir laimes aka. Tas ir kā atveldzējošs malks pēc rūpīgi gatavoto dāvanu saņemšanas. Tās lielākoties ir sadzīviska rakstura lietiņas – salvetes, zobu birstes, zīmuļi, ūdenskrāsas, plastilīns, garšīgs auglis, cepumi, končiņa… Fantāzijas lidojums, tā teikt, neierobežots.
Veiksmes āliņģīti parasti iekārtojam vannasistabā aiz aizslietņa. Taču laimes akas ie-karotājam tam pāri jādabū īsa makšķerīte, kam galā krāsaina aukla ar pamatīgu āķi. Par-astais aszobis te neder, tāpēc auklas galā iesienam lokā izliektu viegla metāla dakšiņu, kas notur itin palielas Saulgriežu rūķa veltes. Taču auklai un āķim, lai izmānītu guvumu no āderes, kur tukšu kampienu nemēdz būt, ir vajadzīgs stingrs un izturīgs vilcējs, un tas nav nekas cits kā mans īsākais spininga kātiņš.
Pie laimes akas visatraktīvākie ir bērni, mazbērni un mazmazbērni, kuru gaviles par guvumu ir skaļas. Ik gadu, pošoties uz Ziemassvētkiem pie omes un opja, tiek pajautāts: vai laimes aka būs?
Sirseņu ielenkumā
Kādu vasaru Nītaures pirts kores čukurā iemitinās sirseņu desants, un šie nu nemēdz būt tīkamākie lauku mājas ciemiņi. Deviņu šo lapseņu dzimtas lielāko un niknāko lidoņu dzēl-ieni, kā rakstīts gudrās grāmatās, spējot aizsūtīt pa skuju taku pat tāda izmēra lopiņu kā zirgs. Arī jebkuram cilvēkbērnam satikšanās ar šo nikni dūcošo dzeltenbrūnā smokinga īpašnieku neko labu nesola.
Pirtsaugšā kāds ik pa brīdim iežūžojas un nikni, turklāt aplam uzmācīgi, mēģina iekarot gulētāju deguna un ausu atveres.
Cits ielavās priekštelpā un dūrienam jau noskata kādas pirtī gājējas daiļavas nepiesegtos kairinošos apaļumus.
Pret okupantiem jācīnās, bet kā? No iekšpuses viņu cietoksnim nepiekļūt, no ārpuses, jau trepes slienot un augšup kāpjot, jebkuru sagaidītu agresīvs uzbrukums. Viltnieki atradīs vismazāko neaizsargāto spraudziņu, kur iedzelt.
Saimniekam ir tā piegriezies, ka viņš sameklē garāžas dziļumos senilu kādreiz iecienītās fabrikas “Ausma” makšķerkātu, pamatīgu piecmetrīgu bomi, kas ne vien samu vectēvu, bet pat bifeli var vagā noturēt. Sagaidījis tumsiņu, kad niknie zuzinātāji pārradušies mājās, Guntis makšķerkāta galā piemunsturē ķipīti verdoša ūdens un ar rāvienu to iejunda sirseņu parādes vārtos.
Kopš tā laika miers. Vienīgi ik gadu tajā liktenīgajā dienā parādoties pa kādam sēri dūcošam svītrainim, tā teikt, kapusvētkos, kritušo draudzi pieminēt.
Garāka padarīšana
Tā nu sagadījies, ka Rīgas Brīvības gatvē kādas daudzdzīvokļu mājas vienas kāpņutelpas dzīvokļu ietvaros draudzīgi sadzīvo divas meža zvēru vārdā sauktas ģimenes – Lūši un Lāči. Par savējo īpaši neizteikšos, bet augšējie kaimiņi ir aplam dzīvespriecīgi un drastiski pensionēti lāčuki Benita un Mintauts. Viņa ar kino mākslu saistīta būtne, filmas “Pūt, vējiņi!” režisora palīdze, kā arī ekrānstāstu “Puika”, “Emīla nedarbi”, “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”, “Dzīvīte”, kā arī “Ziemassvētku jampadracis” režisoru asistente. Viņš – atzīts dizainers, ņiprs un citādi spridzīgs ļaužs, kura savulaik veidotie zīmoli ir slaveni ne tikai Latvijā. Spēka gados Lācis ar divriteni apceļojis Eiropu tādās kilometru gardīnēs, kas normālam ričuka pedāļu minējam pat sapņos nerādās.
Abiem piemīt īpašs dāsnums – te Benita ieskrien ar uzadītām zeķītēm Guntiņai, te Lāčuks iečāpo ar balzama blašķīti padusē. Mēs savukārt cenšamies atdarīt ar kaut ko līdzīgu, un sanāk kaut kā saskanīgi.
Vienreizīt gan sanāca maķentiņ raibāk. Benitas kā mūžīgi aktīva cilvēka klaudzinājums pie durvīm parasti ir straujš un enerģisks, bet šoreiz bija īpaši spalgs:
– Lūši, nu beidzot ir ziepes! Metu znotam lejā atslēgas, bet maisiņš pēc vēja pūtiena ie-ķērās tuvējā pīlādzī! Znotam dikti jāsteidzas.
Kam nu zvanīt – ātrajiem vai pažarniekiem?
Palūkojos pāri balkona margām. Līdz kuļķenei vairāk par sešiem metriem, bet kā tur tikt? Makšķerkāts! Ar līmlenti saķibinu kopā divus īsākus kātus, tā no balkona varu aizsniegties līdz maišelim, kas ieķēries zarā. Beigas iznāk pozitīvas. Atslēgu saņēmējs paspēj tikt, kur iecerēts, un arī mēs augšpusē atviegloti uzelpojam…
Ojārs Lūsis
Abonē žurnālu Lielais Loms un tiec pie kalendāra ar zivīgajām dienām!
