Inventārs

Pēteris Lideris, par veco labo šūpiņu!0

No pašiem spiningošanas pirmsākumiem līdz mūsdienām praktiski nav mainījies un jopro-jām aktuāls ir metāla vizulis, Latvijā dēvēts par šūpiņu.

Mūsdienās, apmeklējot makšķerēšanas piederumu veikalu, nepieredzējis companis var pilnīgi apjukt no bezgalīgā mānekļu klāsta, ko spiningotājiem piedāvā pašmāju amatieri un dažādi vairāk vai mazāk zināmi zīmoli visā pasaulē. Bieži tādos gadījumos nākas paļauties uz pārdevēja godaprātu un pirkt, ko viņš iesaka. Katram mānekļu tipam vajag savu spin-inga kātu. Sarežģīti! Tehnoloģijas attīstās milzu ātrumā, ģenerējot arvien jaunus un labākus, cietus un mīkstus, klusus un grabošus mānekļus, bet šūpiņš praktiski nav mainījies. Man laimējies piedzīvot laiku, kad līmēta bambusa kāts ar “Ņevas” spoli un bleķis ar cipariem 0,6 mm monofilās auklas galā bija topa komplekts līdaku medībām. Laimējies arī tāpēc, ka varēju spiningot tīrā upē, kur nepeldēja plastmasas pudeles un krastmalas krūmos nekarājās dažādas krāsas polietilēna maisiņu paliekas. Tam, kurš copēt sācis nesen, grūti to saprast. Tas, protams, nenozīmē, ka nebija citāda veida piesārņojumu. Pietika ieskatīties Līgatnes upē, lai varētu zināt, kādas krāsas papīru tobrīd ražoja.
Savas spiningotāja gaitas sāku Daugavā, ķerot līdakas ar bleķiem. Kaut ko jēdzīgu nopirkt veikalā bija grūti, labāk bija, ja izdevās salūkot kāda vietējā meistara darinājumu. Ar laiku iemanījos kaut ko izklapēt pats, bet vieglam, veikalā pirktam dzelzītim piekniedēju kapara vai misiņa plāksnīti, kas to padarīja smagāku un daudz medīgāku. Kad Aizkrauklē uz Daugavas uzbūvēja spēkstaciju un lielā teritorijā applūdināja palieņu pļavas, dažu gadu laikā nedabīgi savairojās līdakas. Tās ķerot, arī guvu paliekošu interesi par spiningošanu un pārliecību, ka līdaku noķert ar šūpiņu var vienmēr.
Laiks ritēja, Latvija atguva neatkarību, un mums kļuva pieejami ārzemēs ražoti copes rīki. Sākās mīkstplastikas mānekļu ēra, tad dažādi vobleri, džerki, ēdamgumijas, un ilgus ga-dus uzcītīgi kalpojušais metāla vizulis tika nepelnīti aizmirsts. Es ļoti labprāt un rezultatīvi spiningoju ar dažādiem mānekļiem, bet manā kastītē vienmēr atradīsies vieta arī šūpiņam. Bieži man sanāk spiningot no krasta ezerā, kur dziļums metiena attālumā ir ap trim metriem. Lieliski šādos apstākļos strādā gumijzivtiņa uz 3–5 gramu svina galvas, bet, tiklīdz iepūš stingrāks sānu vējš vai pretvējš, jāliek kaut kas svarīgāks. Smagāku svina galvu āķēt nav vērts, jo vēja pretestība silikona zivij tāpat saglabājas liela, un animācija notiek pusūdenī. Rotiņš tāpat lielā vējā neglābs, un ir kārta pavadiņas galā karināt šūpu, kas lido pret vēju kā lode un, pareizi novilkts, labi tur horizontu. Var jau izmantot arī japāņu grabuļus, aprīkotus ar gudras tālmešanas sistēmām, bet darīt to ezerā, kur pilns ar kūdrā ieaugušām siekstām, nez vai būs prāta darbs. Tas ir tāpat kā ugunskurā par ie-kuru izmantot 20 eiro banknotes.

Daudz skaistu līdaku ar šūpiņiem esmu ķēris gan Latvijā, gan Volgas attekās, bet atsevišķi gribētos izcelt Burtnieku. Maijā te ir neaizmirstama cope ar dažādiem bleķiem, citus mānekļus var pat atstāt mājās. Zaļsvārces, okupējušas zāļainus sēkļus, ņem droši, un cope izpaužas kā kārtīgs belziens kātā. Nezinu citu ezeru Latvijā, kur dienā noķert 30–50 līdakas nav nekas neparasts.
Ne jau tikai aszobes vien tiek medītas ar šūpiņiem. Atsevišķa tēma ir dīķa foreļu spin-ingošana, kur tiek izmantoti dažādas formas un krāsu minibleķīši, bet tas nav mans lau-ciņš, tāpēc tur iekšā neiešu. Varu tikai piebilst – izskatās krāšņi un ķeras tak arī! Lašu un taimiņu spiningošana tāpat nav iedomājama bez speciāliem straumei paredzētiem šūpiņi-em. Neviens cits māneklis tik labi nelido un tik perfekti nekopē grunts reljefu upē, bet tieši tur uzturas lielākie eksemplāri.
Visi šūpiņi, pietiekami ātri vilkti, sāk rotēt. Man bija doma rotiņus, kas arī ir metāla iz-strādājums, apvienot vienā saimē ar šūpiem, bet tas nebūtu īsti pareizi. Šie mānekļi lieliski viens otru papildina, bet katrs strādā un iedarbojas uz zivīm citādi.
Pats vienkāršākais metāla vizulis ir karote – kātu nozāģē, izurbj divus caurumus, āķi klāt un – uz copi! Visi pārējie bleķi ir karotes atvasinājumi. Var būs īsāki, garāki, dziļāki, plakanāki, ar S veida liekumu un gofrēti, bet panākt, lai metāla plāksnīte ūdenī kustētos un atgādinātu plēsoņām barības objektu, var, to vairāk vai mazāk izlokot. Kā karotīti!

Labu šūpiņu var pazīt pēc vibrācijas kātā. Planējošam vizulim nav darba ātrumā vilktam jārotē, bet pauzē būtu jāgrimst, zvārojoties no sāna uz sānu.

Ticiet man, tieši animācija ar pauzēm satracina arī pasīvu zivi un dod tai pēdējo impulsu uzbrukumam.
Kāds materiāls būtu vispiemērotākais vizuļa izgatavošanai? Viss atkarīgs no tā, kur, ko un kādā dziļumā ķersim. Piekrītu uzskatam, ka universāla ir matēta sudraba krāsa, bet neva-jadzētu uzreiz pa kluso ķerties pie ģimenes servīzes karotīšu komplekta. Par sakarīgu ce-nu makšķernieku bodē var tikt pie šūpiņiem sudraba, misiņa un kapara variantā.
Labus rezultātus var gūt ar dažādu materiālu bimetāliskiem vizuļiem, gan kniedētiem un lodētiem, gan dubultplāksnīšu salikumā. Nedaudz dārgāki ir pazīstamu ārzemju firmu ražojumi, bet tie būs ļoti kvalitatīvi, galvanizēti, lakoti vai krāsoti un nebīsies ne korozijas, ne līdakas aso zobu. Veikala plauktos visi šūpiņi gozējas nopulēti līdz spoguļa spīdumam, bet reālajā copē ne vienmēr tas ir nepieciešams. Tieši pretēji – pārāk spīdīgs bleķis saulainā dienā un dzidrā ūdenī dažreiz var izrādīties galīgi nederīgs.

Var meklēt bērzu tāsi un kvēpināt melnu, bet mūsu ūdeņi tāpat ir pietiekami skābi, lai jau pēc pāris stundu peld-ināšanas kapars būtu apsūbējis un misiņš tāpat.

Dažreiz atkal gadās apstākļi, kad spīdums ir nepieciešams. “Jo spīdīgāks, jo labāk!” teica man viens Burtnieka pazinējs, un viņam nevar nepiekrist, jo vējš kādreiz sakuļ ūdeni kārtīgā ķīselī, bet spožu mānekli zivs ievēros daudz labāk. Atklāšu mazu noslēpumu, kā pārdesmit sekunžu laikā padarīt bleķi spīdīgu. Saimniecības preču veikalā ir nopērkami sudraba un citu krāsaino metālu tīrīšanas līdzekļi, kas lieti noder mums šim mērķim. Uz ūdens bieži gadās situācija, kad līdaka jāķer zālēs, un tad neaizvietojami ir zāļinieki – vizuļi ar trosītes, tērauda stieples vai cita materiāla āķu aizsardzību. Vismaz man copes realizācijas procents, ķerot ar zāļu bleķiem, ir augstāks nekā ar gumiju uz ofsetāķa. Spiningošanas kā copes veida vēsture nav iedomājama bez metāla vizuļa, un tas nezaudē savu nišu arī šodien.
Ceru, ka vienam otram skeptiski noskaņotam copmanim, izlasot šo rakstu, atgriezīsies interese par šūpiņiem, bet tie, kam arsenālā vēl nav šo lielisko mānekļu, iegādāsies un notestēs tos. Ir vērts!

Pēteris Lideris

Abonē Lielo Lomu līdz novembra beigām īpaši izdevīgi ar atlaižu kodu SUPERLOMS!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.