Makšķerēšana
Spiningošana

Par zandartu copi0

Aigars Garais

Šis raksts ir vairāk iesācējiem zandartu copē un tiem, kas tikai sāk apgūt zandartu copi, bet kas zina, varbūt kaut kas var noderēt arī pieredzējušākiem makšķerniekiem.

Ideja par to, ka varu padalīties ar savu pieredzi zandartu copē, radās, jo visai bieži saņemu vispārīgus jautājumus par zandartu copi. Uzreiz atcerējos, ka gandrīz tādi paši bija arī mani jautājumi tajā laikā, kad vēl tikai sāku ķert zandartus. Šis raksts ir tikai un vienīgi mana personīgā pieredze un viedoklis. Katram veidojas sava pieredze un pārliecība par to, kā ir pareizi. Tā pa īstam man zandartu cope sākās 2011. gadā. Pirms tam biju ķēris pa kādam zandartam gan ar spiningu, gan ar ēsmas zivtiņu, bet izpratne bija ļoti minimāla. Ko un kā es daru, es īsti neapzinājos, tāpēc tie bija vairāk nejauši lomi. Var teikt, ka mana zandartu cope sākās ar kopīgām copēm ar Arvi Ančevski. Tieši viņš mani ievirzīja pareizajās sliedēs, ierādīja, kas un kā notiek, un parādīja, kā tas jādara. Te ir runa par zandartu copi ar ēsmas zivtiņu uz pludiņmakšķeri. Bet tie bija pamati. Galvenais bija izprast pamatprocesus, un tālāk jau es varēju attīstīties savu ceļu: klāt nāca zandartu cope uz grunteni ar ēsmas zivtiņu un vēlāk arī jau mērķtiecīgi ar spininga palīdzību.

Kur meklēt zandartu?

Šis laikam ir pamatjautājums no tiem cilvēkiem, kuri gatavojas noķert zandartu. Sākšu ar to, ka zandarts ir jāmeklē ūdenstilpēs, kurās tas dzīvo. Sākumā būtu jānoskaidro, vai izvēlētajā ūdenstilpē, kurā gribat noķert zandartu, tas vispār dzīvo. Rīgā ar to problēmu ir mazāk, jo tur zandarti ir sastopami daudzos ūdeņos. Par labu nāk Rīgas ūdeņu savienojums ar jūru, no kurienes ienāk lieli bari migrējošo zandartu. Šīm zivīm patīk dziļums, bet ideāli, ja blakus ir izeja uz seklumu. Sevišķi vakara stundās un no rītiem zandarti iznāk seklās vietās paēst. Tātad perspektīvas zandartu vietas vienmēr būs pārejas no sekluma uz dziļumu jeb kantes. Salīdzinoši seklos ezeros vai ezeros bez sevišķi izteiktām dziļuma maiņām arī 0,3–0,5 m izmaiņas reljefā jau ir vieta, kur zandartu būtu vērts meklēt. Zandartam patīk uzturēties zem balto zivju bariem. Sevišķi bieži zandarti ir kopā ar brekšiem, lai gan tā nav zandartu barība. Bieži vien pārklājas arī zandartu un asaru uzturēšanās vietas. Ir vērts meklēt zandartu vietās, kur uz grunts viņam ir slēpņi. Kādi sakrituši koki, cilvēku atstāti sadzīves atkritumi (riepas, betona bloki, kādi akmeņi), īsāk sakot, jebkas, kur zandartam būtu kur slēpties. Tādās vietās to ir grūtāk noķert zacepu dēļ, bet tādas vietas ir perspektīvas. Parasti zandarts uzturas pie grunts, bet ir gadījumi, kad tas paceļas augtākos ūdens līmeņos. Tas notiek, kad zandartu bars sāk aktīvi medīt mazo zivju barus virs viņiem vai kad zandartu neapmierina ūdens temperatūra un skābekļa daudzums apakšējos ūdens slāņos. Zandartam patīk straumīte. Runa ir par vietām, kur tāda ir iespējama. Parādoties straumītei, zandartam rodas apetīte. Tas ir diezgan izteikti. Var stāvēt labā vietā, un eholote rādīs, ka apakšā ir zandarts, bet mute viņam būs ciet. Tikko sāksies straumīte, sāksies arī copes. Izcils piemērs ir Daugava starp HES, kad pie stāvoša ūdens zandarts tā aizver muti, ka pat pieredzējuši makšķernieki nevar to izprovocēt uz copi.

Kā un uz ko ķert zandartu?

Šis ir gaumes un patikšanas jautājums. Citam ir sportiskāka pieeja, citam galvenais noķert zivi – katram savs. Bet zandartu var ķert ar pludiņmakšķeri, gruntsmakšķeri un spiningu. Var ķert no krasta, kā arī no laivas. Pirmajos divos variantos par ēsmu vislabāk noder dzīva ēsmas zivs. Atsevišķos gadījumos der arī zivs gabaliņi, fileja, aste – nedzīva ēsma. Spiningojot pārliecinoši vislabākie būs silikona un gumijas mānekļi. Gan ēdamie, gan neēdamie. Kad ūdens temperatūra ir zema, tad labi sevi parāda tādi pasīvi mānekļi kā mandulas un porolona zivtiņas. Vasaras siltajos vakaros, kad zandarts nāk baroties gandrīz piekrastē, tos labi var ķert uz tvičojamajiem vobleriem, kā arī šūpiņiem un pat rotiņiem. Lai gan pēdējais nav tas labākais māneklis zandartam, bet noteiktos apstākļos var nest rezultātu. Piemēram, reizēs, kad zandarts ir aktīvs un barojas gandrīz pašā piekrastē, dziļumā līdz 3 m. Zandartu no laivas var ķert arī tieši zem laivas, tāpat kā no ledus, ar bļitku, šķērsbļitku un dažādu ratlinu palīdzību. Bet par šo sīkāk neko nemācēšu pastāstīt, tik vien, ka tad ir jānostājas tieši virs potenciālajām zandartu vietām. Izlaidīšu arī zandartu copi ar velcēšanas palīdzību. Man tur nav ko īsti pastāstīt. Pārāk maza personīgā pieredze. Arī zemledus zandartu copi nepieminēšu personīgās pieredzes trūkuma dēļ. Atceramies, ka no 16. aprīļa sākas liegums paturēt lomā zandartus, un liegums ilgst līdz 31. maijam, un minimālais paturamais izmērs ir 45 cm. Kā arī nedrīkst paturēt vairāk par pieciem zandartiem! Bet tagad sīkāk par katru copes veidu, kurus pats piekopju.

Zandartu cope  ar pludiņmakšķeri

Ar šo metodi vieglāk būs ķert no laivas, kaut gan ir vietas, kur to var darīt arī no krasta. Pludiņmakšķerei, kas aprīkota, lai ķertu zandartus, nav tāla iemetiena, līdz ar to no krasta var ķert tikai vietās, kur potenciālā zandartu vieta ir tuvu krastam. Makšķere jāizvēlas ne pārāk gara. Tas pēc katra ieskatiem, bet garāku par 3 m es nelietoju un īsti neiesaku – nebūs ērti. Makšķerei jābūt stingrai, jo pieciršana zandartu copē ir ļoti svarīga. Makšķerei jābūt ar testu, lai brīvi varētu iemest 10–12 g pludiņu + 5–6 g sviniņu + ēsmas zivtiņu + griezulis un āķis. (Pēc Owner 1/0, 2/0.) Protams, metot ar jūtām, var arī izmantot makšķeres ar mazākiem testiem. Pamataukla uz makšķeres var būt gan mono, gan pītā. Kā pašiem labāk tīk. Pītā nedaudz labāka, jo ir plānāka, taisa mazāku buru un arī piecirst sanāk labāk. Bet pavadu vislabāk izmantot mono vai no mīksta fluorokarbona. Cietais nederēs, jo neļaus ēsmas zivij brīvi kustēties. Ja mono, tad pamataukla varētu būt kādi 0,25–0,27 mm. Bet pavadiņa 0,2–0,24 mm. Pavada jāsien gara. Metru noteikti var droši siet. Pašu sistēmu aprīko maksimāli slīdošu un brīvu, lai zandartam ņēmiena laikā nebūtu nekādu aizdomu. Uz auklas liek slīdošo pludiņu, virs kura atrodas stoperis vai tiek uzsiets mezgls. Mezgls pat labāk slīd cauri riņķiem, tāpēc ir praktiskāks. Zem pluda uzliek uz auklas slīdošu svinu, divreiz vieglāku par pludiņu. Tad piesien griezuli. Jau pie griezuļa piesien metru garu pavadu ar asu āķi. Āķa izmērs atkarīgs no maiļu lieluma, bet nevajag pārspīlēt. Pēc Owner tie varētu būt 1/0 un 2/0. Zandarts nav līdaka! Lielāks āķis = lielākas aizdomas! Pašas ēsmas zivis izvēlas smailas. Derēs vīķe, rauda, grundulis. Plicis vai rudulis derēs tikai salīdzinoši mazs. Zandartam patīk smailas formas zivis, ko uzkost. Dziļumu uzregulē tā, ka pludiņš guļ uz grunts un mezgls atrodas vēl gabalu virs pludiņa. Tas, lai ņēmiena brīdī zandarts nejustu nekādu pretestību. Tāpēc arī smailas formas pludiņš ir obligāts, jo brīdī, kad tas aizslīd līdz mezglam un rāda copi, zandartam ir mazāka pretestība, nekā ja stāvētu apaļāks pludiņš. Sanāk, ka sviniņš guļ uz grunts, metru garā pavadā brīvi gar grunti peld maile, bet ņēmiena brīdī zandartam nav liekas pretestības un aizdomu, jo visa sistēma slīdoša. Līdz ar to ņēmiena sākumā nav pat sviniņa un pludiņa pretestības. Kas svarīgi, ka nedrīkst uzreiz piecirst, kad sākas cope. Tā var būt diezgan ilgi. Ir pirmais ņēmiens, kas uz brīdi apstājas, un pēc pauzes seko otrs ņēmiens. Otrā ņēmiena laikā jau var nogaidīt, tad pietīt brīvo auklu un diezgan dūšīgi piecirst. Tas ir svarīgi. Jāatceras, ka ēsmas zivīm vajag mainīt ūdeni, lai tās ilgāk ir dzīvas.

Zandartu cope ar grunteni

Šis copes veids ir vairāk piemērots no krasta. Ar vieglu gruntenes variantu var darboties arī no laivas. Turklāt ja no laivas, tad nekādu signalizatoru neliek. Atstāj vairākus metrus brīvas auklas un copi nosaka brīdī, kad aukla jau ir nostiepusies. Gruntenei sistēmu taisa ļoti līdzīgu kā ar pludiņu. Tikai nav mezgla un pludiņa, toties ir slīdošais svins. Makšķere tāpat jāizvēlas gana stingra tieši svarīgā piecirtiena dēļ. Ja cope notiek straujākos ūdeņos, tad par ēsmu var izmantot arī zivs gabaliņus un filejas. Protams, arī gadījumos, kad ēsmas zivtiņu nevar noķert. Tomēr uzskatu, ka dzīva zivtiņa nostrādā labāk. Vismaz tāda ir mana pieredze. Pārējais viss tieši tāpat kā copē ar pludiņu. Pēc iemetiena gan auklu pietin tā, lai tā paliek diezgan brīva. Makšķeri var uzstutēt augstāk, bet zvaniņu brīvā auklā var nokarināt gandrīz līdz zemei. Turklāt jāņem vērā, ka zvaniņš būs pretestība ņēmiena brīdī, tāpēc to vajag salīdzinoši vieglu vai arī jāizmanto kāds cits signalizators. Šeit ļoti labi noder elektroniskais karpu copes signalizators.

Zandartu cope ar spiningu

Te cita taktika. Ar pludiņu un grunteni var sēdēt vietā, kur zandarts var parādīties, un vienkārši gaidīt, kamēr tas pats atnāks un apēdīs piedāvāto ēsmu, bet ar spiningu tas jau ir aktīvi jāmeklē. Ar spiningu zandartus var ķert no krasta un no laivas. Jārēķinās, ka no krasta būs vairāk zacepu un vairāk aprautu mānekļu, džiggalvu un dropšota sviniņu. Principā zandartu cope par 90% notiek divās spiningošanas tehnikās. Zandartu ķer džiga tehnikā un dropšota tehnikā. Protams, zandartu var noķert arī uz vobleriem, šūpiņiem un pat rotiņa, bet tomēr izplatītākās un rezultatīvākās ir tieši šīs divas spiningošanas tehnikas. Lai gan vasarā, iestājoties tumsai, zandartus pa seklumiem diezgan rezultatīvi var ķert ar vobleriem tviča tehnikā. Tomēr tieši džigs un dropšots ir pamats, un šīs metodes arī vieglākās, iesākot ķert tieši zandartu ar spininga palīdzību. Vēlākā rudenī dropšota tehnika ir rezultatīvāka. Zandartu copei ir vajadzīgs spinings, kas der džigošanai vai dropšotam. Tas noteikti būs paciets un skanīgs kāts. Tas nozīmē, ka rokā vajadzētu just, ko dara māneklis un kad ir cope. Tāpēc te viennozīmīgi mono aukla nederēs. Pārsvarā visi izmanto pītās auklas, bet ir cilvēki, kas lieto fluorokarbona auklu kā pamatauklu. Galvenais ir panākt jutību tā, lai saprastu, ko dara māneklis, kad tas ir uz grunts, un kad ir cope. Spole vajadzīga tāda, lai vienmērīgi uztin auklu. Pavisam lētais gals nederēs, jo pītā aukla uztīsies nevienmērīgi un metīs cilpas, kas apgrūtinās copi. Spininga garums no laivas varētu būt līdz 2,70 m maksimums. No krasta līdz 3 m. Bet arī tikai gadījumos, kad nepieciešami krietni tālāki metieni. Principā tagad ir iespēja iegādāties arī speciālus tālmešanas spiningus, un tiem obligāti nebūs jābūt tik gariem. Jāatceras, ka vistālākais metiens sanāks, kad mānekļa svars atradīsies jau ap testa vidu un pāri. Ja spininga tests būs 30–60 g, tad tālākie metieni sanāks ar 40–50 g mānekļiem. Ja ķer ar džiga metodi, tad pie pamat­auklas piesien kādus 2 m fluorokarbona pavadu. Vislabāk sasiet ar burkāna mezglu. Pie pavadas sien mazu sakabīti, lai vieglāk mainīt mānekļus. Džiga galvas var izmantot jau kopā ar nekustīgiem āķiem, kā arī kustīgā sakabē ar āķi (čeburaškas). Svarus izvēlas no attiecīgās vietas dziļuma un straumes. Kritērijs paliek nemainīgs – ir jājūt, ko dara māneklis, un piemeklē svaru, kamēr jutība ir panākta. Gumijas izvēlas smailas formas. Izmērs 2,5–4”. Lieliski derēs dažādi tvisteri ar kustīgām astēm. Gumijas krāsai, kā runā, nav nozīmes, bet te viedokļi ļoti dalās. Vismaz balto gumiju vienmēr ieteiktu turēt arsenālā, pārējās jau pēc gaumes. Pati copes tehnika pavisam vienkārša. Pēc iemetiena aizver spoles lociņu un jūt, kad māneklis nogrimst līdz gruntij. Tad uztaisa divus/trīs diezgan ātrus spoles roktura apgriezienus un atkal gaida, kad māneklis pieskarsies gruntij. Un tā arī tin, kamēr māneklis jau ir pietīts vai ir sekojusi cope. Kad pierod tā copēt, tad copes spēli var nedaudz daudzveidot, bet princips nemainīsies. Pēc pieskāriena gruntij var arī uztaisīt dažu sekunžu pauzīti un tad atkal taisīt divus/trīs spoles roktura apgriezienus. Cope parasti ir uzreiz pēc mānekļa piezemēšanās, un, ja ir cope, piecirtiens jātaisa stingrs. Papildus gumijām šajā metodē strādās arī porolona zivis, mandulas un vēl dažādi brīnumi. Svarīgs faktors ir āķa asums! Ja ķer ar dropšota metodi, tad arī pie pamatauklas sien fluorokarbona pavadu, bet te tā var būt arī uz karabīnes, uzmaukta ar cilpiņu. Es personīgi jau mājās sataisu gatavas dropšota sistēmas ar āķi un cilpu un copes laikā tikai piemeklēju attiecīgā svara dropšota svariņu un ar cilpu visu sistēmu piekabinu pie karabīnītes. Kā uzsiet dropšota sistēmu, var atrast daudz veidus, un internetā ir pieejami daudz video. Katrs atradīs sev labāko un ērtāko variantu. Gumijas izmanto speciāli dropšotam domātās, ar šķelto asti galā vai arī kādas citas, bet arī smailas formas. Izmērs 3,5–6”. Vēlā rudenī droši var likt 5–6”! Pats copes princips ir tāds. Iemetam mānekli, aizveram spoles skavu. Jūtam, kad sistēma nogrimst. Pareizāk, nogrimst dropšota svariņš, bet māneklis atrodas virs grunts. Nedaudz pakustinām ar makšķeri visu uzparikti tā, lai neatrautu dropšota sviniņu no grunts. Sanāk, ka svins stāv uz vietas, bet jāpakustina ir tikai silikona zivs. Pēc tam var nedaudz pietīt un atkārtot procedūru. Var taisīt garākās pauzes vispār bez kustības. Tas arī īsumā viss. Kā saka, grūti mācībās, viegli kaujā. Jeb pārfrāzējot šo teicienu – uzrakstīt ir krietni grūtāk, vieglāk to visu ir parādīt. Bet arī pašam darbojoties, ātri vien viss top skaidrs, ja ir vismaz sajēga, kā tam vajadzētu būt. Domāju, pēc šī raksta vismaz aptuvenai nojausmai vajadzētu rasties.

Mans inventārs zandartu copē, pielietojot džiga  un dropšota metodi

Uzreiz gribu piebilst, ka krietni biežāk ķeru džigā, tāpēc atsevišķa spininga dropšotam man nav un parasti dropšotā izmantoju savu džiga kātu. Lai gan dropšotam pēc būtības prasās nedaudz citādas uzbūves kāts – ne tik ciets. Vairākas sezonas džigam un dropšotam izmantoju spiningu Salmo Vantage, un mani viss apmierināja. Neko sliktu par to nevaru pateikt, bet kādā copē tas cieta, un sāku lūkoties jauna kāta virzienā. Tā nonācu līdz savam tagadējam džiga kātam – Favorite Creed CRD 762MH 2,29 m garumā un ar testu 10–32 g. Ar kātu esmu ļoti apmierināts, un tā galvenais pluss ir jutība. Šāds blankas materiāls vēl nekad nebija izmantots šādas klases spiningiem. Parasti šādu materiālu izmantoja augstākas klases spiningiem. Kāts ļoti ērts, labi ieguļas rokā un ir ar ļoti labu jutību! Spole man ir pavisam budžeta klases variants, ko pirms trim gadiem iegādājos par dāvanu karti, bet tai nekas nenotiek un nav iemesla to mainīt. Man uz džiga spininga stāv Shimano Sedona 2500. izmērā. Brīnos, ka tādas klases spole man tik ilgi jau kalpo. Aukla man ir uztīta astoņu dzīslu Varivas Max Power Pe, un domāju, ka tā komentārus neprasa – ar to viss ir labi. Pavadas sienu no fluorokarbona un šim nolūkam izmantoju dažādus ražotājus. Pārsvarā Salmo, Intech un Sunline. Iecienītākā fluorokarbona aukla ir Sunline Siglon FC. Dropšota sistēmām izmantoju tieši tās pašas fluorokarbona auklas. Nobeigumā gribēju vien piebilst to, ka zandarts nemaz nav tik grūti noķerama zivs. Patiesībā to noķert ir pat salīdzinoši viegli, tikai ir nedaudz jāsaprot, ko un kāpēc darīt. Lai gan ir dienas, kad neņem, un viss! Uz ēsmas zivtiņu sākumā noteikti būs vieglāk. Vēl gribēju piebilst – ja cope notiek Rīgas ūdeņos, tad bieži vien var uztrāpīt uz mazo zandartu uzbrukumu. Tie ir ienākuši no jūras un grābj gandrīz visu pēc kārtas. No kādām 30 zivīm labi ja trīs būs mērā. Turklāt knapi mērā. Pats copes process, protams, aktīvs, bet jāatceras, ka zandarts ir diezgan vārīga zivs, tāpēc, ja arī skolojat tos mazos, tad viss jādara pēc iespējas uzmanīgāk, lai tie nepaliek pēc tam kaijām par barību.

Tas laikam arī viss, ko vēlējos uzrak­stīt. Ne asakas visiem!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.