Cik māņticīgs ir katrs no mums? Vai ir kādi paradumi, kas tiek ievēroti pirms copes? Varbūt tieši otrādi – ir kaut kas tāds, ko noteikti nevajadzētu darīt pirms copes?
Rakstot šo rakstu, es publicēju internetā publiski pieejamos makšķernieku ticējumus un saņēmu interesantas atbildes no dažādiem makšķerniekiem. Tāpēc šajā rakstā var izlasīt tos ticējumus, ko rakstījuši reāli šī brīža makšķernieki, kā arī aprunājos ar daudziem sev pazīstamiem copmaņiem, lai uzzinātu viņu viedokli. Savu viedokli izsaka gan zināmi copmaņi, gan svētdienas makšķernieki.
Ja skatās no vēstures, tad daudzi ticējumi ir bijuši atbilstoši kādam laika posmam un tagad nešķiet aktuāli. Kā piemēru varu minēt šos trīs:
1. Zivis labi ķeras tad, ja no žīda pātaru lakata neredzot nogriež kādu skrandu un, uz miekšķēšanu ejot, piesien pie makšķeres.
2. Nevar iet makšķerēt Lielajā Piektdienā, Pirmajās Lieldienās, Vasarsvētkos un Debesbraukšanas dienā, jo tad visu gadu neķersies, trūks auklas un pavadiņas.
3. Makšķerniekam būs slikts loms, ja ceļā uz upi gadīsies sastapt mācītāju.
Populārākie publiski pieejamie ticējumi ir šādi:
Kad, makšķerēt ejot, sieviete pāriet pār ceļu, tad zivis neķeras.
Makšķerniekam tārps jāapspļauda, lai zivis labāk ķertos.
Ja pār makšķeri pārkāpj, tad zivis labi neķeras.
Pirms copes nedrīkst ēst zivis un zivju konservus.
Noķert zivi pirmajā metienā nav laba zīme.
Ja, dodoties uz copi, ir kaut kas aizmirsies, nevar griezties atpakaļ, tad būs iztukšītis.
Dodoties no rīta uz copi, jāvelk kājās iepriekšējās dienas nēsātas zeķes, izgriežot tās uz otru pusi. Tā veiksmi neaizbaidīsiet un sevi no ļaunas acs pasargāsiet.
Bet vēl interesantākas bija reālu cilvēku atbildes no interneta:
Ja mājās aizmirsti makšķeri, tad tajā dienā zivju nebūs.
Neķersies, kamēr nepačurāsi ūdenī.
Brokastīs neēdu zivi un pirms copes nedzenu bārdu.
Ja no rīta izelpā ir 1 promile alkohola, tad copes nebūs.
Viens ticējums strādā vienmēr! Ja uz copi nebrauc, tad pie zivs nevar tikt!
Tici vai ne… netīšām uz nakts copi biju paņēmis zivju kotletes līdzi. Pilnīga necope. Un no večiem gandrīz pa seju dabūju.
Uz ledu pirmajā lunkā nedrīkst izvilkt zivi.
Reāls notikums no manas dzīves: no rīta aizbraucu uz Papi, izurbu trīs āliņģus, kā laidu lejā, tā 400 g asaris, tad vēl viens un vēl, un vēl. Zvana telefons, paceļu, čoms – ko dari? Es – vecīt, vēlāk, baigā asaru cope. Šis man: ”Nu labi, lai tev veicas!” Un nomet klausuli. Atlikušā dienas daļā neviena piesitiena, pārurbu visu ezeru krustu šķērsu.
Zivju izstrādājumus ēst nedrīkst, sačoku ūdenī mērkt nedrīkst, kamēr nav zivs noķerta. Pirmā noķertā jālaiž vaļā; ja kāds novēl ”lai veicas!” vai ”ne asakas!”, tad jāsūta diva mājas tālāk.
Vienmēr nostrādā divas lietas copē. Vai nu pēdējais vizulis kastē palicis, vai arī pēdējās sliekas, un tad sākas īstā cope.
Man tiklīdz kāds pasaka: ”Ne asakas!”, tad zinu, ka cope būs tukšā un tiešām bez nevienas asakas…
Pirmo velku zeķi kreisajā kājā, arī zābaku. Kādreiz palīdz, kādreiz ne… Bet ticībai jābūt!
Vajag kādam pasūdzēties, ka nekas nav noķerts, tukšā esi. Sekos cope.
Pīles nozīmē tukšo dienu!
Ja ir pareizā vieta un laiks, netraucē nekas – ne kaimiņu skaudība, ne čomu uzmanība, ne mājās aizmirsti tārpi, ne pīles, gulbji un kaķi… Ne asakas!
Cope sāksies no brīža, kad tiek norauts sulīgs un skaļš zobs!
Jāielej ir Neptūnam! Kaut vai bišķi… lai devīgs!
Ja, braucot uz copi, pa ceļam redzi meža zvērus, zivis ķersies tieši proporcionāli to izmēram.
Bez banāniem ar savu copes pārinieku nemaz nebraucam copēt, viņam citreiz pat zandartmaizītes līdzi paķertas.
Ja kāds novēl: ”Ne asakas!”, tad jāatbild: ”Pie velna!” Pirmajā metienā nedrīkst noķert zivi, jo tā būs arī pēdējā… Ja kolēģim necopē, tad viņam vajag novēlēt ne asakas. Ja zvana mobilais, tūlīt sekos cope. Ja smēķētājam dūmi sāk kost acīs, sekos cope…
Pirms copes sākumā obligāti ir jānofotografējas, tad ķersies.
Sačoks jāiemērc ūdenī pirms pirmā iemetiena.
Ja neķeras, iedod notestēt savu spiningu citam – uzreiz būs galā.
Nesapņot par lielo lomu, tad vislabākā cope, jo vairāk saceries, jo sliktāk.
Man ir visas iespējamās! Sākot ar kreisās kājas izkāpšanu no gultas… Un, ja iekrītu bebru alā, apsitot to vietu, tad copē jābūt jau paveicies – ja vēl nav, tad pavisam švakkki!
Iespējams, tā ir sagadīšanās, bet divreiz dzīvē, braucot uz copi, satiku pūces sēžam uz ceļa (tumsā/ļoti agrā rītā), abās reizēs paliku bez nevienas copes… Ja kādreiz līdzīga situācija atkārtosies, tad jāgriežas par 180° un aidā mājās.
Ja neķeras, atdod savu mānekli draugam, neķersies nemaz!
Nedrīkst uz copi ņemt Maxima maisiņu līdzi, tad zivju nebūs! Un galvā jāvelk veca cepure, tad parasti ir tik lielas, ka somā nevar iebāzt.
Cilvēka apziņa tā uzbūvēta, ka tai vajadzīgi simboli, tradīcijas un rituāli, tādi filtri un amortizatori realitātes interpretācijai… Māņticības ir viena no tādām izpausmēm, cīnīties ar tām ir bezjēdzīgi, kādam apgalvot, ka viņam pilnībā tādu nav, ir visai ambiciozi, tad tas pēc apziņas struktūras ir tuvāk robotam, tur apziņai un intelektam vispār maza nozīme, rullē zemapziņa. Uz copi proviantā zivju produktus tiešām neņemu, banānus arī ne (tā vispār ir USA basistu māņticība, bet, lūk, pielipa), zivs pirmajā metienā arī mani dara tramīgu.
Var to visu ievērot, var vienkārši pasmaidīt, bet nu daļa no ticējumiem un māņticībām ir makšķernieka dzīves sastāvdaļa! Makšķernieku atbildes, kuriem pajautāju par šo tēmu:
Arvis Ančevskis: ”Pievēršu uzmanību divām lietām. Pirmais – nekad nevajag atgriezties pēc kaut kā, ja brauc copēt. Labāk braukt bez tā, kas aizmirsts. Otrais – ja, braucot lašos, redzu stirnas, tad zivis būs! Un copes talismans man ir laikā, kad ārā ir auksti. Tas ir mans vecais vectēva pižiks. Ne jau tāpēc, ka nevaru atļauties mūsdienīgu cepuri, bet tas ir mans talismans. Tas ir vairāk vērts par visām mūsdienu štātēm un nu jau kļuvis visai leģendārs! Ja piemetam klāt tradīcijas, tad katru gadu spiningošanas sezonas atklāšanu aizvadu laivā un uzvalkā. Man tie ir svētki, attiecīgi tā tos arī pavadu.”
Mārtiņš Jurušs: ”Viss pie kājas, bet no zivs pirmajā metienā reāli baidos. Katru gadu ir vairākas copes reizes, kad pirmajā metienā, pilnīgi neloģiskā vietā pravodkas sākumā uzsēžas zivs… un tālāk visu dienu nav ne copes! Sacensībās pirmo metienu taisu gandrīz metru no laivas, lai tikai zivs nebūtu.”
Juris Bārtulis: ”Esmu tāds pagāns, ka es neticu māņticībām. Ir bijušas zivis pirmajā metienā, ir pēc tam vēl noķerts un ir arī nenoķerts.”
Martins Vizbulis: ”Es pilnīgi vēsi bez kompleksiem. Ņemu copē līdzi lašu vrapus, lašmaizītes… Neņemu vērā visus tos pieņēmumus.”
Mārtiņš Balodis: ”Gadu gaitā, iekrājot pieredzi, tādas lietas atkrīt. Vienu gan varu minēt – ja iepriekšējā vakarā par daudz sapriecājas ar to, kas domāts acu gaišumam – tad copē būs grūti!”
Raimonds Garais: ”It kā ne, bet esmu pamanījis, ka man parasti labāk copē, kad esmu paņēmis līdzi parcopi.lv kepku, un tas nav joks.”
Uģis Circenis: ”Lielākoties ne, bet viena lieta strādā. Jo vairāk meža zvēru satiec pa ceļam uz Salacu, jo labāka cope.”
Arturs Zabors: ”Cenšos neēst zivi un neņemt to līdzi kā ēdienu! Un vēl man ir veiksmes keponi. Ir dažas cepures, kas nes veiksmi! Starp citu, pirmajā metienā cope vai zivs – nav slikta zīme!”
Artis Ločmelis: ”Ja godīgi, vispār neticu tādām lietām. Braucu copēt, kad sanāk, un arī lašmaizes ēdu brokastīs pirms copes.”
Kristaps Kotāns: ”Man nav, bet pāriniekam Gustavam ir veiksmīgās zeķes. Ja viņam ir īstās zeķes, tad arī man sirds mierīga.”
Eduards Burģelis: ”Nevaru pateikt, ka esmu dikti ticīgs uz visādām tādām lietām, bet ir trīs lietas, ko parasti ievēroju:
1. Ja es braucu uz copi, tad parasti pirms copes neēdu zivis.
2. Ja esmu tendēts uz lielu lomu vai trofeju, tad vienmēr pirmā noķertā zivs tiek atlaista.
3. Ja ir līdzi simboliskais ķobītis acu gaišumam un roku siltumam, tad vienmēr pirmā glāzīte iet ūdenī. Lai zivs Dievs mūs neatstāj bez loma.”
Gints Irbe: ”Standarta komplektiņš. Ja kaut kas aizmirsies garāžā vai mājās, kad braucu uz copi, tad labāk braucu bez tās mantas nekā atgriežos. Pirms copes mēdzu sačoku iemērkt ūdenī. Braucot uz lašiem, skatos pa malām dzīvniekus – stirnas, briežus. Ja dzīvnieki ir, tad cope būs!”
Anatolijs Suhobokovs: ”Kaut kas jau ir gan, bet tas tā vairāk nenopietni, nevis ka tam es dikti ticētu. Piemēram, uzspļaušana ēsmai. Reizēm tā daru. Vēl pirms copes mēdzu teikt šādi: “Ловись, рыбка, большая и маленькая!” (Ķeries zivtiņa, liela un maza!)”
Viktors Salimgarejevs: ”Nav man māņticību, rituālu un talismanu! Droši raksti, ka Viktors saka, ka tas viss ir figņa un pupu mizas. Atrunas, ja neķeras!”
Kaspars Holms: ”Baigi māņticīgi neesam, bet kaut kas ir. Ja nav pirmajā metienā, tad neesam kaut ko sapratuši. Pilnīgi pretēji tam, kam visi tic. Ja pirmajā metienā nav, tad ir slikta copes diena, visticamāk. Talismans man ir kepka no pasaules čempionāta. Svarīgos mačos uzvelku, tad jau laikam ticu, ka nes veiksmi.”
Oskars Linkevics: ”Man toč nekādu nav. Vienīgi, ja līdzi ir grādīgais, tad 40 g parasti tiek ieliets zivju Dievam.”
Aigars Ločmelis: ”Nekad nepriecājos, ja man novēl ne asakas. Atcērtu pretī ar to pašu un trīs reizes nospļaujos pār kreiso plecu vai piesitu pie laivas borta. Nekad nepriecājos, ja pirmajā metienā ir izvilkta zivs. Tas nereti ir vainagojies ar sliktu copes dienu. Reizēm pat speciāli to pirmo metienu tādu haltūras brāķi uztaisu, lai tikai zivs nepieķeras. Vēl man ar pārinieku Jāni ir tradīcija uz copi laivā paķert upeņu balzamiņu. Pirmā pile vienmēr tiek ielieta ūdenī, saskandinot ar visiem zivju dieviem. Bet vienmēr ar prātu un mēru. Viss tīri simboliski. Mašīnā pie spoguļa (kur daudziem karājas salona atsvaidzinātāji) man ir piekarināts Strike Pro Buster Jerk LV karoga krāsās. Dažreiz, braucot uz copi, ar šo mānekli klusībā sarunājos.”
Jānis Stikuts: ”Mana māņticība, pareizāk, ticība, gan pirms copes, gan copē balstās zināšanās. Attiecīgi, visi rituāli ir kļuvuši par ieradumiem, tie ir iespējami racionāli un pakļauti loģiskai cēloņsakarībai. Bez kādām noslēpumainām izdarībām, bez kādiem personīgiem talismaniem. Nekādas maģijas, ja neskaita zivju dažkārt grūti paredzamo uzvedību.”
Jānis Briedis: ”Nav tādu. Ja nu vienīgi klasika, ka nedaudz biedē zivs pirmajā metienā. Vēl vari uzrakstīt, ka Jānis tic slavenajam mammas lāstam. Savējie sapratīs, ko tas nozīmē.”
Imants Rapa: ” Īsti nav tādu. Bet par zivi pirmajā metienā – es domāju, ka tas ir labi. Jo, ja tev ir zivs pirmajā metienā, tad tu vairs tukšā nevari palikt.”
Valdis Vorslovs: ”Nav man māņticību un copes ticējumu. Ja nu vienīgi ir necope, kad esam kopā ar vienu draugu. Tad parasti neņem.”
Mārtiņš Tihonovs: ”Neesmu izteikti māņticīgs uz copes lietām. Bet nu tas pats pirmais metiens lai būtu tukšais – man ir topā! Tāpat man jau pāris gadus ir viens un tas pats roku dvielītis, un tas varētu būt kā mans copes talismans.”
Māris Poikāns: ”Ar manu māņticību ir tā, ka es principā neticu un tāpēc speciāli cenšos izdarīt pretēji. Sevišķi, ja laivā esmu ar kādu, kas ļoti tic. Tad es daru visu, lai noķertu zivi pirmajā metienā. Tāpat ēdu zivis pirms copes un arī copes laikā. Vienīgais, ja līdzi ir sildošais dzēriens, tad ūdenim tiek viena šļuka ziedota.”
Edgars Rimša: ”Ļoti daudzi uzskata zivju ēšanu pirms copes par sliktu zīmi, tāpat ar skūšanos un matu griešanu. Bet tie novērojumi daudziem ir diametrāli pretēji. Tāpat ir ar seksu pirms copes. Vēl dažiem ir veiksmīgās copes drēbes un cepures.”
Tik dažādi mēs esam un tik dažādi kaut kam ticam un neticam, bet visus mūs vieno tas, ka mīlam copi. Pats personīgi es īsti nepievēršu uzmanību dažādām māņticībām, bet tomēr man nepatīk, ja man novēl veiksmi, kad dodos copēt. Labāk lai novēl ne asakas! Kaut kur zemapziņā ir iesēdies tas melnais kaķis, tāpēc, ja tas pārskrien pāri, tad domās trīs reizes nospļaujos pār kreiso plecu. Ja gadās atgriezties kaut kam aizmirstam, tad paskatos spogulī. Tā ka savas māņticības un ieradumi man arī ir. Manuprāt, ticēšana kaut kādām zīmēm ir tas pats, kas ticība konkrētam māneklim. Ja tu tam tici, tev uz to ķeras, un otrādi. Tāpat, ja kāds izteikti tic kādai no šādām lietām, tad tas bieži arī nostrādā. Piemēram, tārpa apspļaudīšanu vai to, ka sieviete nes neveiksmi, es īsti nevaru izskaidrot, bet tā dzīvnieku satikšana, iespējams, norāda uz likumsakarību, ka, ja dzīvnieki ir aktīvi un barojas, tad, iespējams, tāpat uzvedīsies zivis. Katrā gadījumā interesanta tēma, un man tiešām bija ļoti interesanti uzzināt, ko domā citi makšķernieki šajā sakarā. Ceru, ka bija interesanti arī jums šo palasīt. Ne asakas visiem un tiekamies pie un uz ūdeņiem!
Aigars Garais
