Par savu pieredzi, uzsākot copes gaitas stāsta makšķerniece Samanta Baumane.
Sāku makšķerēt aptuveni no sešu gadu vecuma. Stāžs nu jau būs 15 gadi. Sākums, kā jau iesācējiem – puņķi, asaras pa gaisu, jo tētim lielāks loms par mani, bet nekad nepadevos, turpināju, darīju. Lasīju daudz info par zivīm un lēnām visu apguvu, nevienam neko nejautāju, nevienu padomu, pati mācījos. Vasaras brīvlaikos pati pelnīju naudiņu (ejot ogās un sēnēs un pārdodot), lai varētu sapirkt visu nepieciešamo savam hobijam – makšķerēšanai. Un tad jau āķis lūpā… Atminos tos brīžus: atnākot no skolas, nevis sēdēju un pildīju mājasdarbus, bet vai nu ievācu info par makšķerēšanu, vai skrēju uz dīķi kaimiņu kaķiem zivtiņas ķert. Mans bērnības laimīgākais mirklis bija, kad Cieceres ezerā (ja pareizi atceros, man bija 10 gadi) izvilku lielāku lomu par tēti, un atminos, jā, tā bija līdaka. Nekad iepriekš vēl līdaku nebiju noķērusi, pats lielākais laimes mirklis, un man tajā brīdī nelikās maziņa – 700–800 grami… Atceroties to reizi, šermuļi metas, kā priecājos, kā viņu vilku ārā, bez tēta palīdzības, cīnījos, bet izvilku pati. Visvairāk braucām makšķerēt uz Cieceres ezeru, Lielupi, Ventu, kā arī ļoti bieži gāju uz maziem piemājas dīķīšiem. Pabeidzot skolu, aizgāju savā dzīvē, un draugs arī ļoti liels makšķernieks. Nu jau šobrīd audzinām dēliņu, nevaru sagaidīt to brīdi, kad mācīsim dēlam to visu, ņemsim līdzi copēt, cerams, ka būs nākamais makšķernieks. Dēliņam arī ļoti patīk piedalīties visā procesā, atbalstot vecākus. Dēlam tētis arī ir uztaisījis mazu makšķerīti, tad tikai jāgaida, ka pats galvenais makšķernieks paaugsies. Kā vien brīvs brīdis, tā braucam makšķerēt, izmantojam laiku lietderīgi.
Foto: no privātā arhīva
Foto: no privātā arhīva
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Lielākais loms man bijis līdaka 4,800 kg (noķēru pati, bet izvilkt pati nevarēju, ar drauga palīdzību tikām pie lielā loma). Asaris – 800 grami. Pastāstīšu atmiņā palikušo interesantāko atgadījumu Lielupē, velkot ārā grunteni. Sēdēju, gaidīju, skatījos, ka copē, piecirtu – galā nekā nebija, labi, jāvelk ārā. Pavilku 10 m no iemestajiem 50 m, jutu – cirtiens, nesapratu, kas īsti notiek. Vilku ārā, jutu rāvienus, beigās sapratu, ka kaut kas galā ir, bet sākumā nebija. Nu ko, ja ir, tad tikai jāvelk. Sanāca nedaudz pacīnīties, un pie krasta ieraudzīju, ka līdaka. Jā, līdaka, un tik milzīga! Pašai neticot, spiedzu, priecājos, ņemot līdaku nost no āķa. Prieki beidzās, jo tā izslīdēja no rokām, iekrita ūdenī un aizpeldēja, tagad bēda liela. Cik atminos, tad bija ļoti liela. Vislabāk man patīk braukt ziemā bļitkot, esmu apsteigusi draugu lomu ziņā.
Foto: no privātā arhīva
Ir 2021. gads, decembra sākums, skatos laika prognozes, gaidu, kad varēšu kāpt uz ledus. Sola jau mīnusus, pāris dienas nogaidu. 7. decembrī braucam uz piemājas dīķīti (sarunvalodā to saucu par žagardīķi), izdevās uz ledus uzkāpt, ļoti trausls, brikšķ, krakšķ, plaisā, bet pārvietojos uz otru dīķa galu, tur nedaudz drošāk. Neatmetu cerību, ka varēs, pāris centimetri jau bija uzsaluši. Borēju caurumus, cik nu borēju, liekas, ka tāpat var izsist ar bori, sakārtojos… Un pēc nepilnām 10 min uz dzīvo jau pirmā līdaka. 1,200!! Pašai šoks, šogad pirmā uz ledus un tik ātri jau noķēru. Pasēdēju vēl, cerēdama, ka dabūšu kādu lielāku asarīti, bet laikam šodien ne, pa visu dienu viena līdaka. Labi, braukšu rīt. Ir 8. decembris. Nu jau nedaudz drošāks ledus, pa nakti lieli mīnusi bija, un 8. decembrī atbraucu mājās ar piecām līdakām. Visas svarā 1–2 kg. Būtu vēl bijušas, viena aizgāja ar visu bļitku un pavadiņu, un iedomājos, tā droši vien bija tik liela, tāds spēks!
Esmu ļoti neatlaidīga makšķerniece: ja iedomājos, ka šodien man vajag makšķerēt, tad vajag, sēžos mašīnā un braucu, vienalga, kādi laikapstākļi, teikšu tā, nav nepiemērota laika, ir nepiemērots apģērbs. Esmu tradicionāla makšķerniece, es zivis ēdu, es izbaudu gan makšķerēšanu, gan kulināro daļu. Esmu daudzpusīga, patīk dažādu veidu makšķerēšana, nav noteikts viens veids, piemēram, ziemā uz ledus. Jā, man ļoti patīk bļitkot, patīk arī jūrā makšķerēt, kā arī uz grunteni, gan pamētāt spiningu. Visbiežāk makšķerēju Ventā, un upe ļoti atšķiras dažādās vietās. Skrundā tā nav tāda pati kā Ventspilī, kaut viena Venta kopīga jau ir. Domāju, kādu zivi vēlos noķert, tad skatos, uz kuru upes daļu vislabāk braukt. Ceru arī nākotnē sasniegt vēl labākus rezultātus un piedalīties kādās sacensībās!
Samanta Baumane
Videoklips pieejams Lielā Loma Youtube maksas kanāla abonementiem.
Kā paildzināt veidersu kalpošanas mūžu? “Lielais Loms” noslēpumi #9
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
