Nevaru nepieminēt to, ka Latvijā dzīvot ir lieliski – visu cauru gadu varam ķert zivis, piedzīvojam četrus pilnvērtīgus gadalaikus. Ja sastājas visas zvaigznes, arī aukstā ziemā var copēt gan no ledus, gan ķert lasi strauji tekošā upē. Novembra beigās (2023. gads) es stipri vēlējos, lai, ziemai atnākot, tā noturas un ir ilga, jo par ledus laikmetu domāju pat vasaras karstumā. Manifestācija ir visai efektīva lieta, bet mēdzam piedzīvot vilšanos tajās reizēs, kad kosmosā sūtītās domas pieviļ… Un decembra otrā puse pievīla ļoti daudzus makšķerēšanas saimes vīrus un sievas, kad ledus pazuda no visiem Kurzemes ezeriem un kļuva bīstams teju visā Latvijas teritorijā. Bet makšķernieks universālais ir gatavs arī laikapstākļu maiņai. Ko daru es, kad ledus kūst? Raudu! Bet ir risinājums! Mikrodžiga kāts, upe, silikona mānekļi un asaris.
Kurzeme priecēja ar labu ledu tad, kad pat no aukstuma galvaspilsētas Alūksnes nāca ziņas, ka ledus uz Alūksnes ezera ir bīstams. Mēs ar draugiem jau caurumojām gan Kurzemes ezerus, gan Ventas upes ledu. Bet te tev nu bija – dažas dienas, un ziemu aiznesa tā, it kā tā nemaz nebūtu bijusi. Sniega kalni nokusuši, ledus vāks nocelts. Un viss jau būtu labi, tuvojas lašu makšķerēšanas sezona, ir manīti arī veiksmīgi lomi ar fīderi ziemas mēnešos, bet jāņem vērā, ka mūsu rāmi tekošās upes pēc tik straujas temperatūras maiņas un ledus, sniega kušanas pārvēršas par amazonēm. Vai sabojāt Ziemassvētku un jaunā gada brīvdienas var vēl vairāk? Manuprāt, ne. Šis bija Grinča cienīgs gājiens, kurš nozog visas cerības par ledus copes maratonu teju nedēļas garumā. Ja jāmeklē mierinājums, tad tā būs iespēja (piespiedu labprātīgi) vairāk laika pavadīt ar ģimeni, radiem. Bet… cerības stars pārsteidz telefonā, kad, atverot ziņu, redzu ļoti patīkama izmēra asarus. Skaidri zinu to, ka tas nekādā veidā nevar būt ķerts no ledus, jo tas taču ir Kurzemē. Izbolītas acis, daži papildu jautājumi, un maģiskā veidā top plāns Ziemassvētku brīvdienu copei – mikrodžigs un pieklājīga izmēra silikona mānekļi tā vietā, lai darbinātu supermazas mormiškas, kuras iesietas 0,08 mm ziemas auklā. Lūk, tas ir pavērsiens!
Pa māju un mašīnu riņķo tikai ziemas copes inventārs, spiningi ieņēmuši goda vietas makšķeru stendos garāžā līdz pavasarim…. nu tā man šķita. Pieeju pie stenda, un šķiet, ka Lucky John Suijin mani uzticīgi gaidījis, jo pat spoli ar auklu pēc pēdējās reizes esmu atstājis virsū, viss savērts riņķos, un pat neaprauta dropšota sistēma gatava darbam. Nelielai atkāpei gribu pateikt pāris vārdu par šo kātu. Jā, cena atbaida, bet tie, kuri izmēģina kātu darbībā, pie tā pielīp, pielīdzinot to dārgā gala japāņu kātiem. Ir visas nepieciešamās labās kvalitātes, lai ar baudu un pārliecību ķertu asari dažādos apstākļos un tehnikās.
Bez modinātāja, bez skaļiem zvaniem mostos un ar, kā varētu šķist, nelielu nokavēšanos dodos ceļā. Braucienu pavadu ar smaidu, jo, redzot mērķa upei pietekošo upīti, mani pārņem skumjas un smiekli vienlaikus. Līmenis debesīs! Straume liela. Kad ierodos punktā, vietējie matadori jau mētā, spītējot sniegam, pustumsai, vējam un cerot uz saules siltumu, kurš no mākoņmalas grib izspraukties laukā. Iebrienu upes krastā, cik nu zābaki atļauj, un sāku ar pasīvu dropšota raustīšanu. Sākumā lieku virsū Lucky John Hogy Shrimp monstriņu. Kaut kā no rudens copes palicis prātā, ka Kurzemes jūras asaris zivtiņu formas vietā iecienījis vēžveidīgos, kājainos un sarainos. Bet tas vēl nav viss! No ziemas kastes līdzi atceļoja mākslīgais motilis, kuru jau kādu laiku gribas pamēģināt, tieši spiningojot asari. Un nostrādā! Pirmais asaris tieši uz motili. Bet problēma tāda, ka superaugstais līmenis atstraumē sanesis smalku zāli, kura sagūlusi uz grunts. Un arī kolēģi pierāda, ka offsets, kurš asarim tiek pasniegts jig-rig tehnikā, ir daudz efektīvāks. Zivis viņiem ķeras daudz raitāk, un cīņa ar zāli uz āķa atkrīt. Lai arī tikai sāku iepazīties ar šo metodi, man tā patīk, un nekādi nevar noliegt, ka brīžos, kad zivs nav aktīva, jig-rig varētu būt atslēga. Tā arī notiek šajā reizē. Darbojos un spēju noķert savus asarus. Protams, meistariem veicas labāk, jo līdzīgi kā jebkurā vietā un tehnikā jāsaprot nianses. Esmu pārsteigts par vidējo izmēru, vasarā tādus nedabūt. Viss copes process notiek vietā, kur veidojas atstraume. Ja trāpi straumē, tad visu nones teju līdz jūrai. Saldais ēdiens ir straumes/atstraumes satikšanās vieta un krasta kants. Līmenim upēs kāpjot, straume izspiež zivis krastā, un tās ir vieglāk atrast, atliek atrast pareizo pieeju – māneklis, tehnika, krāsa, izspēles dribls. Tikai jāpatur prātā, ka ir ziema – kustības nedaudz sasalušas, lēnākas un līganākas. Ja acī iekrīt kāds mierīgs upes iecirknis, tad tur noteikti slēpjas gan plēsējs, gan arī baltā zivs. Līmenim krītot, zivs jūt komfortu lielākā rādiusā un izklīst. Un, kā tas gadījās man, noteikti nevajag aizmirst to, ka var gadīties dienas, kad asaris neēdīs vai arī vienkārši paraus vagu, izgaisīs. Aizbraucu uz atkārtotu sesiju Ziemassvētku rītā, atkārtoju tās pašas kustības, izmantoju tos pašus un visus citus iespējamos mānekļus, copju nav. Ja neķertos tikai man, tad vainot varētu vien sevi, bet, kad rindā stāv desmit copmaņu un nekā… tad jāvaino zivs. Tā šeit bija, uzēda, atpūtās un izgaisa. Iespējams, negrib ēst. Un, lai kā arī tur būtu, cik labi, ka par zivīm zinām maz, lai neteiktu, ka nezinām neko! Tas ļauj tām izbēgt no karstas pannas un asa āķa.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Tā tik ir cope! Neticamais barakudu makšķerēšanas piedzīvojums Taizemē
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
