Makšķernieku sacensības Varkaļu ostā0

Jānis Kazaks

Kā jau katru gadu, organizēju sacensības pirmajā maijā. Šajā rakstā par to, kā mums gāja šogad.

Īpašā diena – 1. maijs

Nav jau nekāds noslēpums, ka raksta autors ir ne tikai kaislīgs makšķernieks, bet tajā pašā laikā stūrē laivu nomu, piedāvā copmaņiem elektro un benzīna dzinējus, un it kā ar to nepietiktu, vēl noparko ļautiņu copes laivas Lielupes līkumā uz visu vasaru. Varētu jau uzskaitīt arī citus viņa grēkus, ja vien jau otro gadu pēc kārtas viņš nebūtu sācis laboties. Padarot vienu no svarīgākajām gada dienām – 1. maiju – par vēl izcilāku un neaizmirstamāku, par īstiem copes svētkiem. Par adrenalīna pilnām, uz vienkāršiem noteikumiem balstītām un demokrātiskām makšķernieku sacensībām.

Kur un kā?

Sacensības notiek Lielupē, Dubultu cilpas pašā līkumā, Varkaļu ostas akvatorijā. Vismaz tur tās noteikti sākas un beidzas, jo teritoriālu ierobežojumu tām nav. Tā kā 1. maijā galvenā mērķzivs tomēr ir līdaka, tad parasti dzīties kaut kur tālāk nav lielas jēgas, jo tieši blakus, pat ar airiem aizsniedzamā attālumā, ir fantastiskas un visiem zināmas līdaku vietas. Abas Dubultu pussalā paslēpušās Lielupes attekas ar saviem dāsnajiem seklumiem, līcīšiem un neparedzamajām dziļumu kantēm dāvā fantastiskas iespējas atrast un pierunāt gan zaļsvārces, gan asarus. Sacensības radās ar domu 1. maija copes svētkus padarīt vēl aizraujošākus un reizē pateikties Varkaļu ostas klientiem, kuri ikgadējo līdaku ķeršanas sezonu atklāj pie mums. Tātad par brīvprātīgu sacensību dalībnieku klasificējas jebkurš makšķernieks, noīrējot laivu vai noslēdzot stāvvietas līgumu Varkaļu ostā. Tā kā sacensības vēl ir zaļas, tās notika tikai otro gadu, tad, protams, tās attīstās, un ir doma, ka citugad interesenti varētu piedalīties arī par dalības maksu. Sacensību noteikumi, mūsuprāt, ir ļoti demokrātiski un vienkārši, ļaujot baudīt copi un daudz nelauzīt galvu. No plkst. 5.00 rītā līdz plkst. 13.00 dienā sacenšamies par garāko noķerto zivi, lai kādas sugas, garuma, paturama lomā 1. maijā vai ne, tā arī nebūtu. Ķert atļauts visos legālajos veidos, t.i., ar spiningu, gruntsmakšķeri, pludiņu, nu kaut vai ar rokām. Galvenais iecelt zivi laivā, nobildēt skaidri un saredzami uz tiesnešu līdz­iedotās garuma skalas un bildi nekavējoties nosūtīt tiesnešiem. Paturēt zivi lomā vai ne, to regulē LV tā brīža likumdošana un paša makšķernieka vajadzības un godaprāts. Sacensību ieskaites laiku ar nodomu izvēlējāmies tādu, lai tajā pašā dienā iespētu sarīkot gan apbalvošanu, gan kārtīgu pasēdēšanu pie ugunskura ar neiztrūkstošu ziedošanu Māmuļai Lielupei, lūpu mitrinātāju lietošanu, makšķernieku stāstiem un ilgi gaidīto kopābūšanu, protams, ievērojot noteiktos ierobežojumus. Pirmajā sacensību gadā balvu fondu nodrošināja tikai mūsu pašu rocība, dāvanu kartes no Varkaļu ostas laivu nomas un ekskluzīvais, nekur nenopērkamais, pašu saimnieku Artura un Jāņa brūvētais kalvadoss Alnis & Zaķis. Šogad, pateicoties mūsu daudzajiem draugiem, atbalstītājiem un sadarbības partneriem, bilde zīmējās jau daudz rožaināka. Bez Aļņa & Zaķa, nu jau jāsaka, bagātīgajā balvu grozā bija kārtīgs līdaku bombījamais arsenāls. Spininga kāts Crystal un spoles Shimano no mūsu tiešām izpalīdzīgajiem draugiem Fishing Discount Vienības gatvē 114; Lucky John Basara līdaku gumijas, vobleri un rotiņi no mūsu ilggadējā sadarbības partnera Salmo; dāvanu kartes no RIBAK24.LV. Un, tā kā gribējām iepriecināt visas sacensību ekipāžas, tad visi arī saņēma žurnāla Lielais Loms maija eksemplārus.

Bet ko tad par to domāja zivis  2021. gada 1. maijā?

Šķidro maija nakts tumsiņu izstumdīja līdaku kārie, kas Varkaļu ostā sāka rosīties jau ap puspieciem no rīta. Tā kā laivas bijām sagatavojuši jau iepriekšējā vakarā, sakāruši motorus, salikuši akumulatorus un vestes, tad atlika vien sakāpt laivās, noklausīties vēlreiz sacensību noteikumus un nākotnes zīlēšanas vietā sākt veidot to pašiem, te un tagad. Laika prognoze solīja siltu un saulainu dienu ar nelielu vēju. Tas līdaku medniekiem lielas cerības neviesa, un visi ātrāk gribēja atstāt ostu, lai cerēto lomu iegūtu tieši rīta mānīgajā un daudzsološajā migliņā. Kā jau paredzēju, gandrīz visas laivas, šķērsojot Lielupes pamatgultni, devās taisnā ceļā uz seklumiem, kur parasti maijā un sezonas sākumā ir vislielākās iespējas saskrambāt mānekļu sānus pret līdaku zobiem. Turp ierastajā 1. maija sastāvā – es, Arturs un onkulis Jāzeps – devāmies arī mēs. Kā ierasts, noenkurojāmies sekluma sākumā, lai varētu apmakšķerēt gan to, gan dziļuma kanti. Nekā. Atceroties citas reizes, kad, nepārspīlējot, jau ar pirmo metienu laivā tika celta kāda zaļā aszobe, šoreiz ūdeņi nesaprotami klusēja. Jāpiezīmē, ka startējām ar mironīti, kam raudiņas un plicīšus onkulis bija saķēris iepriekšējā dienā. Pārbraucām vairāk uz seklumu un turpinājām nežēlīgi pātagot ūdens klajumu, jau mainot mānekļus citu pēc cita, tādējādi mēģinot uztaustīt šīs reizes zelta dzīslu. Pēkšņi netālu no laivas sagriezās pamatīgs mutulis. Kā sarunājuši mūsu spiningi nolīgojās un nosvilpa tā virzienā. Taču copes nesekoja. Tad, nu jau tikai dažus metrus no laivas, ūdens kārtīgi uzvārījās, virs ūdens pamīšus pacēlās te spuras, te balti vēderi. Šaubu vairs nebija – līdakas vēl nārstoja. Dejojot šo auglības deju, barošanās bija viņu uzmanības pašā pēdējā vietā. Arturs gandrīz apsēdās laivā un secināja, ka uz līdakām šodien nav ko cerēt. Jāzeps dziļdomīgi, apliecinot savi ilggadējo pieredzi, apstiprināja šo spriedumu. Man atlika tikai klusējot piekrist. Klusēja arī mans telefons, ziņas nepienāca, un tas nozīmēja, ka arī citi sacensību dalībnieki ir tukšā. Lai arī turpinājām mētāt, taču iekšēji tā kā mazliet sašļukām. Tādas reizes jau bija piedzīvotas, kad atklāšanā līdaka neņem ne sista, bet upe atveras tikai nedēļu vai divas vēlāk.

Spēle pa īstam sākas  ar rezultāta atklāšanu

Negaidot un pavisam mierīgi Jāzeps noteica: ”Ir.” Savā ierastajā stilā, it kā bezrūpīgi un ārēji pilnīgi mierīgi, onkulis pievilka zivi pie laivas un, ieraugot, ka saukt to par sīku būtu to pārmērīgi slavēt, mēģināja to nokratīt ūdenī. Knapi iespēju to iecelt laivā un pārliecināt Jāzepu, ka jānomēra un jānobildē. Sacensības kā nekā! Cik nebija dzirdēts stāstu par sacensībām, daudz nopietnākām un prestižākām, kur pjedestāla izkārtojumu izšķir tieši zemmēri. Lai vai kā, plkst. 6.05. Jāzeps bija atklājis sacensību rezultātu ar 41 cm garu līdakbērnu. Tas bija ļāvies kārdinājumam un kārtīgi paķēris nezināmas izcelsmes nelielu oranžu un onkuļa uzlabotu džerkiņu. Notikušais mūs, protams, uzmundrināja, un mēs ieguvām otro elpu. Tai sekoja gara izelpa, seklumu izpēte visā platumā, dreifēšana pa vējam un enkurošanās neskaitāmās superpotenciālās vietās. Zaļās plēsoņas neiesaistījās sarunā, mans telefons joprojām klusēja, un laivu visapkārt bija saradies tik daudz un sastājušās tik cieši, ka varēju izlasīt copmaņu tērpu ražotāju zīmolus pat bez binokļa. Citi makšķernieki apstiprināja, ka arī ir bezstiķī. To apliecināja arī tas, ka laivas mainījās kā ķiļķēni mutuļojošā zupas katlā, no vienas vietas uz citu, cerot, ka šī nu būs tā laimīgā vieta un iepriekšējai tur noenkurotai laivas ekipāžai vienkārši pietrūcis veiksmes un izveicības pierunāt apakšā esošo zivi. Tā bija pagājušas vēl gandrīz divas stundas, saule bija uzlēkusi, caurspīdīgajos seklumos, mūsuprāt, vairs nebija ko darīt, un bijām tos arī izmētājuši krustu šķērsu. Bija pilnīgi skaidrs, ka šī nebūs zivju diena. Laivu Varkaļu ostas akvatorijā bija ļoti daudz, domāju, ka 40–50 vismaz. Sabraukušas no malu malām, gan bieži redzētas, gan vēl neredzētas. Tas tikai apliecināja šīs vietas popularitāti un potenciālu. Taču prieka izsaucienus nedzirdēja, un runas par lomiem no laivas uz laivu neklīda. Arī dziļuma arāji velcētāji acīmredzot bija tukšā.

Potenciālie līderi izvirzās vadībā

Atbrīvojās mūsu pagājušā gada veiksmes vieta, kur Arturs atrada un pievārēja 7 kg skaistu līdaku. Tur, netālu no krasta, pretī Frankovsku mājām bija padziļa bedre. Bieži tur esmu redzējis arī Latvijā pazīstamo trofejlīdaku mednieku laivas. Lai arī cerību nebija, tomēr devāmies turp un noenkurojāmies. Jau domāju nosnausties, jo saule sildīja un iepriekšējo dienu slodze prasīja savu, kad Arturs manus plānus izjauca un nācās steidzami meklēt uzķeramo tīkliņu. Atkal bija nostrādājis mironītis! Iecēlām laivā 67 cm garu, slaidu un diezgan labi trenētu skaistuli. Līdz ar to Arturs ne tikai apliecināja savu daudzkārt pierādīto prasmi un čuju, par ko es viņu patiesi apbrīnoju un cienu, bet arī stabili nostiprinājās sacensību dalībnieku priekšgalā. Protams, ka arī mēs ar Jāzepu sasparojāmies, miegs vairs nebija ne prātā, un viss atkal bija iespējams. Pēc brīža pie mums piestāja paziņu laiva, lai aprunātos, samainītos ar gardumiem un dalītos necopes bēdās. Tas bija Gvido no Artura bērnības puses Nākotnes, ar kuru bijām iepazinušies kādā kopīgā Ālandu tūrē. Arī viņu laivā šodien pēc zivīm nesmaržoja. Gvido, apliecinot savu runīgumu, skaidroja, ka visa vaina necopē esot nepietiekama ziedošana Lielupes Mātei, un steidza piepildīt ziedojamos traukus. Abas laivas bijām sasējuši kopā, lai nekas netraucētu ziedošanas procesam. Knapi bijām paspējuši norīt ziedojamo šķidrumu, kad ar skaļu plunkšķi pie pašas laivas Arturam paņēma līdaka. Šļakatu un mūsu pārsteiguma pavadītu, Arturs to tāpat bez tīkliņa ierāva laivā. Mēs bijām mēmi!!! Kā? Bet Arturs vēlreiz apliecināja, ka meistarību un talantu zaudēt nevar, pat veicot visapšaubāmākās darbības. 70 cm, un jau ap deviņiem no rīta Arturs sacensību izpratnē attālinājās no mums neaizsniedzamos tālumos.

Mīlestības spēks

Lai arī likās, ka nu tikai būs, taču spēle turpinājās vienos vārtos. Neskaitāmi metieni pret nevienu copi. Telefons klusēja, sacensību dalībnieki tātad arī. Lielībai nebija ne mazākā iemesla. Saule bija pārripojusi vēl gabaliņu tālāk, un visa akvatorija bija pārredzama kā uz delnas. Savas nomas laivas labi pazinu un pamanīju vienu no tām netālu. Ar laivā esošo ekipāžu, jaunu pāri, biju iepazinies tikai no rīta, laivā kāpjot. Puisis bija rūpīgs, ietērpa savu draudzeni glābšanas vestē un parūpējās, lai viņas sēdvieta laivā būtu ērta un sausa. Viņi pie mums bija pirmoreiz un par sacensībām uzzināja, tā teikt, kāpjot pēdējā vagonā. Uzreiz piekrita piedalīties un vieni no pirmajiem aizkuģoja laimes meklējumos. Taču ne jau ar to viņi piesaistīja manu uzmanību. Vēroju viņus no pietiekama attāluma, lai līdz galam nesaprastu, kas tur īsti notiek. Ik pēc brīža pārītis nolika spiningus, padzērās no kādas mistiskas pudeles un saskūpstījās. Atkal pacilājuši spiningus, jaunieši atkārtoja rituālu. Vai tā bija slavenā saldenā pudele vai kāda cita burvju dzira, man noskaidrot neizdevās, taču pēc brīža bija skaidri redzams, ka meitene cīnās ar zivi. Spinings bija saliecies, un varēja manīt, ka puisis dod norādījumus. Man ļoti gribējās, lai pusdienas saules staros atvizētu gaišie zivs sāni un pār ūdeņiem aizskanētu gaviļu sauciens. Taču nekā. Ne šoreiz. Šīs dienas copes veiksme bija ar stingru raksturu. Mani tā īsti neiepriecināja arī laivā ieceltais un nomērītais 44,5 cm garais zemmērs. Tas pieteicās uz zaļi svītrotu LJ Makoru, kuru ļoti veiksmīgi biju iemēģinājis kādā rudenī Engurē. Siltā saule, agrā celšanās kopā ar necopi un nogurumu tā nemanot ieauklēja mani trauslā snaudā, ka, ieritinājies turpat laivas stūrī, iemigu. Mani atmodināja Jāzepa sauciens: ”Paskaties, ko šie tur dara!” un paceltā roka, norādot uz jau pieminēto laivu. Abi jaunieši atkal bija kājās, meitenes spinings atkal saliecies, un puisis diriģēja orķestri. Beigās, ar džentlmeņa rūpību pārņemot zivs iecelšanu laivā, puisis noslēdza procesu. Mūs atkal priecēja skūpstīšanās rituāls. Maģiskais trauks laikam bija izsīcis, taču tas nemazināja jauniešu kopbūšanas laimi un prieku par tīkliņā dejojošo līdacēnu. Dejas ritmā drīz palēcās arī mans telefons, un, atverot bildes, nevarēju nepriecāties. No foto uz mani raudzījās divas skaistas, jaunas un daudzsološas jaunkundzes. Viena 45 cm garā, zaļi raibā, pavasarīgā kleitiņā, bet otra sarkanā cepurītē un ar tādu smaidu, ka par to vien man gribējās dot balvu. Un, godīgi sakot, kā pilntiesīgs sacensību tiesnesis to vēlāk arī izdarīju.

Lielupes pārsteigums

Turpat jau pusdienlaiks, un līdz ar to noteiktais sacensību norises laiks arī tuvojās beigām. Rezultāti ne tuvu nebija iepriecinoši, un domās jau pārcilāju iespējamos balvu sadalīšanas veidus. Atšķirībā no pagājušā gada sacensībām noķertās zivis varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Jau pārdomāju versiju, ka nāksies balvas izlozēt starp visiem dalībniekiem, kad mūs uzrunāja garāmpeldošās laivas komanda. Tas bija Dmitrijs, biežs mūsu laivu bāzes viesis un arī šīs dienas sacensību dalībnieks. Pavaicājis par rezultātiem un uzslavējis Arturu, viņš tā kā kautrīgi un nedroši pacēla no laivas dibena savu zivju tīkliņu. Kas tad tas? Varu saderēt, ka mums visiem trim vienlaikus iepletās gan acis, gan atkārās žokļi. Tīkliņā spirinājās kaut kas spoži balts, skaists un pumpains. Pietiekami prāvs. Skaidrs, ka lašveidīgais. Taču kas tā īsti par zivi? Tādas nebiju redzējis, Lielupē jau nu noteikti ne. Dmitrijs tā nedroši turpināja, ka īsti nav pārliecināts, vai šo zivi drīkst paturēt lomā vai ne. Esot paņēmusi uz 4. izmēra divlapu rotiņu Zebco twin runner. Apliecinot, ka ir godprātīgs makšķernieks, viņš vilka no somas Ķer. Bet ievēro rokasgrāmatu, un kopīgi sākām studēt. Vai tas ir taimiņš vai strauta forele, vai tomēr varavīksnes forele, par to tā īsti arī nevienojāmies. Taču sapratām, ka sacensībām zivs kvalificējas noteikti un, iespējams, pretendē uz kādu godalgotu vietu. Man kā tiesnesim un pastāvīgam Liel­upes zivju resursu revidentam gan likās tā jocīgi, ka tāda zivs pieteikusies tieši sacensību dienā un piedevām vēl ieskaites laikā. Taču jau tās pašas dienas pēcpusdienā es stipri nokaunējos par savām aizdomām. Jo Varkaļu ostā uz mola tīkliņā spirinājās lašveidīgās zivs dvīņumāsa. Kempinga viesiem turpat pie ostas upes vidū bija uzsmaidījusi veiksme. Balts rotiņš bija pazudis zivs mutē pietiekami dziļi, lai tai nebūtu cerību izglābties. Vajadzēja jums redzēt laimīgās atpūtnieku sejas! Par tādu brīdi sapņo katrs. Un nedēļu pēc sacensībām dabūju dzirdēt par trešo turpat netālu izvilkto sugas māsu. Nu man bija pilnīgi skaidrs, ka Dmitrija skaistā zivs nebija sagadīšanās. No kurienes un kādā veidā tās todien ieklīdušas Lielupē? Vai uz palikšanu vai garāmskrienot? To atbildēs laiks, taču mums jāsteidz uz apbalvošanas ceremoniju.

Sacensību noslēgums

Mūsu kopīgie makšķerēšanas svētki Varkaļu ostā noslēdzās ar vairākām atziņām par organizēšanu, lielu nogurumu un patiesu gandarījuma sajūtu. Tas, ka vairākums dalībnieku, it sevišķi tie, kuri nebija tikuši pie zivīm, nesagaidījuši apbalvošanu, bija devušies prom, lika padomāt, ka nākamgad vajadzēs labāk informēt dalībniekus par pasākuma norisi, plānotajām aktivitātēm un balvām. Izvietot sacensību vietā drukātu nolikumu, dienas plānu un padomāt par kārtīgu afterpārtiju. Gandarījumu deva tas, ka palikušo acīs līdz ar nogurumu bija redzams prieks par pavadīto dienu, par gūtajām emocijām un iekārojamajām balvām. Tas lika man domāt, ka pasākums ir izdevies. Lai arī esmu stipri paškritisks, palikušo uzslavas un pateicības vārdi to apstiprināja. Apbalvošana, protams, bija kā ķirsītis uz tortes. Tiem, kam bija izdevies, spītējot necopei, nomērīt un nofotografēt kādu zemūdens pasaules iemītnieku, pēc mūsu sacensību noteikumiem, bija visas tiesības kāpt uz pjedestāla. Lai arī vairākumam godalgoto vietu ieguvēju šīs tiesības piešķīra zivis, kuru izmērs citu reizi pat netiktu pieminēts, taču sacensībās viss ir citādi. Te katram milimetram bija nozīme. Jau iepriekš bijām nolēmuši, ka apbalvosim pirmo piecu vietu ieguvējus. Ūdenī todien devās pavisam 12 laivas, tātad vismaz 24 dalībnieki. Liktenis bija lēmis, un no man iesūtītajiem rezultātiem varēju spriest, ka zivis laivā bija cēluši tieši pieci cilvēki, kopā sacensību ieskaites laikā izvelkot sešas zivis. Ikdienā zemmērs paliek zemmērs un centimetrus, kur nu vēl milimetrus, tiem neviens neskaita, taču sacensībās, ak vai, cik liela tādam mazam milimetriņam var būt nozīme. Tā arī Liene ar atraktīvo sarkano cepurīti un fantastisko smaidu par nieka 5 mm atstāja mani mirkt pie pjedestāla dubļos. Taču nekad sev nepiedotu, ja būtu otrādi. Tāpat arī Jāzeps pierādīja, ka tas, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Arī viņam kā sacensību rezultāta atklājējam tika specbalva, kaut arī tas bija tikai zemmērs. Kad apbalvošana bija galā, vienīgais, ko gribējās – atpūsties. Mūsu Varkaļu ostas pirtiņa jau kurējās pilnā sparā, un ko gan vēl labāku varētu vēlēties pēc copes! Turpat tika uzsaukti pirmie tosti un pārcilātas vēl svaigās atmiņas un kalti nākotnes plāni.

Ziniet? Arī es tai vietā biju, 17 brīnišķīgus ēdienus un 17 gardākos dzērienus baudīju, 7 dienas no vietas svinēju un vēl 7 gadus par to tuvās un tālās zemēs runāšu. Un, kā senās teikas vēsta, visi, kas tur todien bija, vēl tagad sveiki un veseli, ķer zivis uz nebēdu, un neviena necope tos nevar nobiedēt! To piedzīvot arī jums visiem novēlu! Ne asakas! Un tiekamies Varkaļu ostā!

Varkaļu ostas 2021. gada 1. maija

sacensību rezultāti.

1. vieta – Arturs Loss 70 cm

2. vieta – Dmitrijs Staškevičs 50 cm

3. vieta – Liene Dunska 45 cm

4. vieta – Jānis Kazaks 44,5 cm

5. vieta – Jāzeps Kačoreks 41 cm

Tiesnešu speciālbalvas tika:

Jāzepam Kačorekam par pirmo izvilkto zivi. Dmitrijam Staškevičam par vienīgo noķerto lašveidīgo zivi. Un apburošajai Lienei Dunskai kā vienīgajai sieviešu kārtas sacensību dalībniecei.