Teksts: Pēteris Priediņš
Ar makšķerēšanu ziemā nodarbojos jau kopš pašas bērnības, cik sevi atceros. Dzīvojot Juglas ezera krastā, ziemas mēnešu brīvais laiks itin bieži tika pavadīts uz ezera ledus. Sākums bija interesants, jo pie urbja vēl nebiju ticis, bet makšķerēt gribējās. Nācās staigāt pa vecajiem caurumiem. Un tā arī bija pirmā skola, kur sapratu, pēc kādas sistēmas veči vadījušies, kādās vietās urbts un kādos attālumos atrodas āliņģi cits no cita. Dzīves gaitā augot pieredzei, gan ikdienas copē, gan mačos ir izstrādājusies mana sistēma, ar kuru gribu padalīties.
Meklēšana
Šogad biju nospraudis mērķi – lielā kalibra plēsēji. Jāpiemin, ka ziemā neizmantoju elektroniku, jo tā saglabāju azartu un mēģinu atstāt šo dabisko sasaisti – cilvēks/daba.
Arī drošība uz ledus man ir ļoti svarīga, tāpēc riskam nav vietas. Papildu motivācijai – pierādīt savas spējas un atrast zivi arī tur, kur ir drošs, biezs ledus, bet šķiet, ka zivju nav.
Izpēte sākas jau vasarā, kad mēģinu saprast ūdenstilpju reljefu, straumes un atstraumes, zāļainās vietas, nogrimušo koku lokācijas. Zivis katrā sezonā atrodas dažādās vietās, tāpēc nekoncentrējos uz vasaras zivīgajām vietām ziemā. Tās, protams, mēdz sakrist, bet meklējumi netiek pieskaņoti vasaras “točkām”.
Šogad asari meklēju kādā no Madonas novada ezeriem, jo vasarā tur esmu ķēris glītus eksemplārus, un ir pamats domāt, ka “lielo” varētu atrast arī no ledus. Lielo asaru barības bāze, pēc maniem novērojumiem, ir mazās zivis, kas pārsvarā dzīvo uz sēkļiem, pie dziļumu kantīm un seklumos.
Šādā man ne pārāk zināmā ezerā meklēšanu sāku, apskatot ezera dziļumu karti. Apskatu bedres un padziļinājumus, pārejas no sekluma uz dziļumu un “pumpas”. Galvā paturot karti, sāku meklējumus. Āliņģus sāku urbt no krasta uz ezera vidu ik pa pieciem metriem, tādā veidā saprotot, kā mainās dziļums un kāds ir gultnes segums. Ja zināms, ka kants, bedre vai meklējamā vieta ir ezera vidū, tad dodos uz aptuveno vietu un līdzīgā veidā – taisnā līnijā – urbju āliņģus. Šādi galvā rodas karte, līdzīga eholotes zīmētajai, ar reljefu un dziļumiem. Kad esmu sapratis, kur ir dziļuma izmaiņa un manis meklētā vieta, vai arī ja jūtu, ka zivs uzelpo māneklim, – apstājos. Šajā brīdī sāku veidot režģi – no konkrētā āliņģa uz visām pusēm urbjot un veidojot tādu kā rūtojumu. Šajā posmā attālums no āliņģa līdz āliņģim ir trīs metri. Šādu režģi taisu tik lielu, līdz ir kontakts ar zivi vai to izvelku. Tālāk turpinu veidot jaunu režģi, tikai tā centra punkts ir tas āliņģis, kur esmu izvilcis zivi, tā ir norāvusies vai ir bijusi laba cope.
Šogad trofejas asara ezerā meklēšanu sāku no krasta, līdz atradu galvā iedomāto dziļuma kanti – no sešu līdz deviņu metru dziļumam, veidoju režģi, kurā bija aptuveni trīsdesmit āliņģi. Trofejas asaris pieteicās režģa dziļākajā pusē – aptuveni astoņu metru dziļumā.
Savu ziemas trofejas zandartu biju nolēmis atrast kādā no Pierīgas ezeriem. Jau vasarā biju ķēris zandartus konkrētajā vietā, tāpēc tas atviegloja meklējumus un uzreiz sāku tur veidot režģi – sēkļu grupā starp dzelmēm. Dzelmēs – desmit līdz divpadsmit metru dziļš, sēkļi starp tiem – pieci līdz septiņi metri. Šajā reizē sāku meklējumu no sēkļa vienas puses, veidojot sistemātisku režģi pāri visam sēklim. Interesanti bija tas, ka zandarti atradās atsevišķās vietās un bija ar dēlēm – tātad nekustīgi. Tā dienas gaitā, izurbjot vairāk nekā simts āliņģu, izveidotajā lielajā režģī sanāca salasīt vairāk nekā desmit zivju, tajā skaitā zandartus, līdakas un asarus. Interesanti bija tas, ka varēju iet cauri visiem āliņģiem vairākas reizes un izstrādāt šos sēkļus no viena gala līdz otram.
Šādā lielā laukumā ir interesanti novērot, kur ir tās vietas, kur zivju un copju ir jūtami vairāk. Šādi var veikt secinājumus turpmākajai copei un vietu izvēlei.
Inventārs
Makšķerējot plēsējus ziemā, izmantoju balansierus vai tā sauktās šķērsenes. Uzskatu, ka izmērs ir atkarīgs no mērķa zivs. Ja liek mazu mānekli, ķersies “caurspīdīgie” asari, jo āķītis ir gana mazs, lai to apēstu nelielā izmēra plēsoņa, turklāt lielāka izmēra zivij mazais māneklis var šķist neinteresants vai nenokaitina to pietiekami.
Izmantoju monofilo auklu 0,2 mm diametrā. Esmu mēģinājis izmantot arī fluorokarbona auklu, taču tā ir pārāk stīva. Monofilās auklas priekšrocība ir spēja zivi amortizēt. Uzskatu, ka aukla maina mānekļa spēli, jo tā rada pretestību ūdenī. Resnāka aukla – lielāka pretestība. Cenšos izmantot pēc iespējas plānāku auklu, jo, makšķerējot lielākā dziļumā, var just spēles atšķirības.
Par sev ērtāko ziemas kātu esmu izvēlējies Salmo ražoto UNI. Tam ir EVA rokturis, kas salā un aukstumā ir ērts lietošanai ar plikām rokām, jo tas “silda”. Kātam ir salīdzinoši lieli gredzeni, kas neaizsalst. Tas ir vidējas cietības, kas ļauj zivi labi piecirst. Copi ir iespējams redzēt uz kāta gala arī bez sardziņa, taču pie kārtīgākas zandarta vai līdakas copes to var just arī plaukstā.
Spoli izmantoju parastu – plastmasas, ar bremzīti. Spolei šajā gadījumā ir tikai auklas savākšanas un glabāšanas funkcija, ar to nestrādāju, zivi izvadot. Svarīga lieta ir spoles izturība, jo pēc piecirtiena makšķeri ar visu spoli metu prom, lai nepītos aukla, līdzīgi kā ar mormišku makšķerītēm.
Svarīgs instruments ir ledus urbis. Izmantoju TONAR ražojuma urbi ar diametru 130 mm. Viena no priekšrocībām ir viegli noņemamie asmeņi, kurus cenšos asināt pirms katras makšķerēšanas reizes. Tos mājas apstākļos ir daudz ērtāk asināt salīdzinājumā ar citu ražotāju asmeņu galvām, kas ir ieliektas formas un tāpēc asināšana būtu jānodod meistara pārziņā. Urbuma diametram ikdienas copē arī ir liela nozīme. Lielāks urbums – vieglāk izvilkt zivi caur to.
Ķeršana un izspēle
Manuprāt, ļoti svarīgi ir kustēties un neaizsēdēties pie āliņģa. Aukstā laikā tas arī palīdz sasildīties un izkustināt ķermeni, neliels kardio treniņš. Meklējot zivi, pie viena āliņģa esmu aptuveni divas minūtes. Lai būtu vieglāk kontrolēt laiku, skaitu makšķeres rāvienus. Parasti izdaru līdz divdesmit rāvieniem, ja nav copes vai sajūtas, ka zivs ir apakšā, – āliņģi mainu.
Sākumā mānekli novietoju ap piecdesmit centimetriem no grunts. Makšķerēšanas laikā pamainu horizonta augstumu, ja ir neaktīva cope vai tās nav. Grunts apakšu pielīdzinu ledus virsmai, lai vieglāk vizualizēt mānekļa atrašanos ūdenī. Mānekli nolaižu līdz gruntij, kāta galu novietoju pie ledus un pietinu, līdz aukla nospriegojas. Tādā veidā panāku, ka grunts prātā tiek projicēta kā ledus virsma.
Izspēli mēģinu veidot monotonu – vienāds rāvienu diapazons, vienāds ritms, vienāds ātrums. Ja neseko cope – pamainu augstumu, pamainu ritma intensitāti, uzmetu balansieri augšā un ātri nolaižu lejā. Zandartu gadījumā tos izprovocē neliela balansiera pašūpošana un pēkšņa, lēna cilāšana. Dažreiz pēc izvilktas zivs ir vērtīgi tūlīt pat nolaist mānekli atpakaļ, jo ar spēli ir izprovocēts vienas zivs uzbrukums, bet lejā atrodas vēl kāda tikpat nokaitināta plēsoņa.
Novēlu visiem ne asakas, esiet ļoti uzmanīgi uz ledus, dodieties makšķerēt un baudiet Latvijas skaisto dabu! Tiekamies uz ūdeņiem!
Sargāt lašupi – tam jābūt asinīs! Atis Apelis un Raivis Bērziņš. “Ķeram lielo!” #30 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
